Uzticēties žēlsirdīgajam Jēzum, kā to darīja Marija:
“Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet” (Jņ 2,5)
Dārgie brāļi un māsas,
XXIV Pasaules Slimnieku diena ir iespēja man būt jums, dārgie slimnieki un visi, kuri par jums rūpējas, īpaši tuvam.
Tā kā šī diena tiks svinīgi svinēta Svētajā Zemē, šogad es piedāvāju pārdomāt Evaņģēlija fragmentu par Kānas kāzām (Jņ 2,1-11), kur Jēzus, pateicoties savas Mātes starpniecībai, veica savu pirmo brīnumu. Izvēlētais temats – Uzticēties žēlsirdīgajam Jēzum, kā to darīja Marija: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5) ļoti labi iekļaujas arī Ārkārtējā žēlsirdības jubilejā. Minētās dienas galvenās Euharistijas svinības notiks Lurdas Dievmātes liturģiskās piemiņas dienā, 2016. gada 11. februārī, tieši Nācaretē, kur “Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1,14). Nācaretē Jēzus iesāka savu pestīšanas misiju, attiecinot uz sevi pravieša Isaja vārdus, kā to mums atstāsta evaņģēlists Lūkass: “Kunga Gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt Evaņģēliju nabagiem. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu.” (4,18-19)
Slimība, sevišķi smaga slimība, vienmēr ir pārbaudījums cilvēka dzīvei un vienlaikus izraisa ļoti dziļus jautājumus. Dažreiz pirmajā brīdī cilvēks var sacelties: kāpēc tas noticis tieši ar mani? Mēs varam justies izmisuši, domāt, ka viss ir zaudēts, ka vairs nekam nav jēgas…
Šajās situācijās ticība uz Dievu tiek, no vienas puses, pakļauta pārbaudījumam, bet vienlaikus atklājas viss tās pozitīvais potenciāls. Ne tādēļ, ka līdz ar ticību izgaistu slimība, sāpes vai ar tām saistītie jautājumi, bet tāpēc, ka tā dāvā atslēgu, ar kuras palīdzību varam atklāt dziļāko jēgu tam, ko mēs izdzīvojam; tā ir atslēga, kas palīdz mums saskatīt, kā slimība var būt kā ceļš, lai sasniegtu aizvien ciešāku tuvumu ar Jēzu, kurš, krusta smaguma nospiests, iet mums līdzās. Un šo atslēgu mums nodod Māte Marija, kura ir eksperte šajā ceļā.
Kānas kāzās Marija ir rūpīga sieviete, kura pamana kādu ļoti nopietnu problēmu, kas skārusi laulātos: beidzies vīns, kas simbolizē svētku prieku. Marija atklāj problēmu, zināmā mērā uzņemas to uz sevis un tūlīt diskrēti rīkojas. Viņa nepaliek skatāmies un vēl jo mazāk kavējas, lai izteiktu spriedumus. Viņa vēršas pie Jēzus un stāda priekšā problēmu tādu, kāda tā ir: “Viņiem nav vīna.” (Jņ 2,3) Un kad Jēzus norāda, ka vēl nav Viņam pienācis laiks, lai sevi atklātu (sal. 4), viņa kalpiem saka: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (5) Tad Jēzus izdara brīnumu, pārvēršot lielu daudzumu ūdens vīnā – vīnā, kas uzreiz izrādās esam labākais visos šajos svētkos. Kādu mācību no Kānas kāzu noslēpuma varam gūt Pasaules Slimnieku dienai?
Kānas kāzu mielasts ir Baznīcas ikona: centrā atrodas žēlsirdīgais Jēzus, kurš parāda zīmi; ap Viņu ir mācekļi – jaunās kopienas primicianti; un Jēzus un Viņa mācekļu tuvumā ir Marija – gādīgā un lūdzošā Māte. Marija piedalās vienkāršās tautas priekā un palīdz to vairot; viņa aizbilst pie sava dēla laulāto un visu ielūgto viesu labā. Un Jēzus nenoraidīja savas Mātes lūgumu. Cik daudz cerības šajā notikumā ir mums visiem! Mums ir Māte, kurai ir redzīgas un mīļas acis tāpat kā Viņas Dēlam; mātišķā sirds ir žēlsirdības pilna tāpat kā Viņam; rokas, kas grib palīdzēt tāpat kā Jēzus rokas, kas lauza maizi tiem, kuri bija izsalkuši, kas pieskārās slimajiem un tos dziedināja. Tas mūs piepilda ar paļāvību un liek atvērties Kristus žēlastībai un žēlsirdībai. Marijas aizbildniecība ļauj mums piedzīvot mierinājumu, par ko apustulis Pāvils slavē Dievu: “Slavēts lai Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, žēlsirdības Tēvs un katras iepriecināšanas Dievs! Kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, lai arī mēs paši varētu iepriecināt tos, kas cieš visādas apspiešanas, ar to mācību, ar kādu Dievs mūs iepriecina. Jo kā Kristus ciešanas pārpilnīgi mūs piemeklē, tāpat pārpilnīgi nāk pār mums iepriecinājumi caur Kristu” (2 Kor 1,3-5). Marija ir “mierinājumu piedzīvojusī” Māte, kura mierina savus bērnus.
Kānā iezīmējas Jēzus un Viņa misijas raksturīpašības: Viņš ir tas, kurš sniedz palīdzību tam, kas atrodas grūtībās un trūkumā. Veicot savu mesiānisko kalpojumu, Viņš patiešām daudzus dziedinās no slimībām, kaitēm un atbrīvos no ļaunajiem gariem; Viņš dos redzi aklajiem, ļaus staigāt klibajiem, atgriezīs veselību un cieņu lepras slimniekiem, augšāmcels nomirušos, nabagiem pasludinās labo vēsti (sal. Lk 7,21-22). Un Marijas lūgums, kas tika izteikts kāzu mielasta laikā un ko Svētais Gars ierosināja viņas mātišķajā sirdī, atklāja ne tikai Jēzus mesiānisko varu, bet arī Viņa žēlsirdību.
Marijas rūpes atspoguļo Dieva maigumu. Tas pats maigums parādās daudzu cilvēku dzīvē, kuri atrodas blakus slimajiem un prot saskatīt viņu vajadzības, tai skaitā, pat visnepamanāmākās, jo viņi raugās ar mīlestības pilnām acīm. Cik daudz reižu mamma pie slimā bērna gultas vai dēls, kurš aprūpē savu sirmo vecāku, vai mazbērns, kurš stāv līdzās vectēvam vai vecmātei, ieliek savu lūgumu Dievmātes rokās! Saviem dārgajiem tuviniekiem, kuri cieš slimības dēļ, lūgsim, pirmām kārtām, veselību; pats Jēzus atklāja Dieva valstības klātbūtni tieši caur dziedināšanām: “Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt! Akli redz, tizli staigā, spitālīgi kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām.” (Mt 11,4-5) Tomēr ticības dzīvināta mīlestība liek mums lūgt viņiem kaut ko lielāku par miesas veselību: lūgsim mieru, dzīves rāmumu, kas izriet no sirds un kas ir Dieva dāvana, Svētā Gara, ko Tēvs nekad neliedz tiem, kuri Viņam to paļāvīgi lūdz, auglis.
Kānas ainā ir ne tikai Jēzus un Viņa Māte, bet arī tie, kuri tiek saukti par “kalpiem”, kas saņem no viņas šo norādījumu: “Visu, ko Viņš jums liks, dariet.” (Jņ 2,5) Protams, brīnums notiek, pateicoties Kristus darbībai, tomēr tā veikšanai Viņš grib izmantot cilvēku palīdzību. Viņš būtu varējis likt parādīties vīnam tieši traukos. Tomēr Viņš vēlas paļauties uz cilvēku līdzdarbību un lūdz kalpiem piepildīt tos ar ūdeni. Kalpošanu citiem Dievs atzīst par vērtīgu un patīkamu lietu! Tas vairāk par visu ļauj mums līdzināties Jēzum, kurš “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu” (Mk 10,45). Šie anonīmie Evaņģēlija personāži mums daudz ko māca. Viņi ne tikai paklausa, bet nesavtīgi paklausa: Viņi piepildīs traukus līdz pat malām (sal. Jņ 2,7). Viņi uzticas Mātei un izdara tūlīt un labi to, kas no viņiem tiek prasīts; viņi to izdara bez žēlošanās, bez aprēķiniem.
Šajā Pasaules Slimnieku dienā varam lūgt žēlsirdīgajam Jēzum ar Viņa un mūsu Mātes Marijas aizbildniecību, lai Viņš apveltī mūs visus ar šo gatavību kalpot tiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība, un, konkrēti, mūsu slimajiem brāļiem un māsām. Dažreiz šis kalpojums var būt nogurdinošs, smags, bet mēs esam droši, ka Kungs pārveidos mūsu cilvēciskās pūles par kaut ko dievišķu. Arī mēs varam būt rokas, sirdis, kas palīdz Dievam veikt bieži vien apslēptos brīnumdarbus. Arī mēs, būdami veseli vai slimi, varam veltīt savas grūtības un ciešanas, kā tika veltīts tas ūdens, ar ko Kānas kāzās piepildīja traukus un kas tika pārvērsts labākā vīnā. Diskrēti palīdzot tam, kurš cieš, piemēram, atrodoties slimības gultā, mēs ņemam uz saviem pleciem savu ikdienas krustu un sekojam Mācītājam (sal. Lk 9,23), un pat ja ciešanu piedzīvošana vienmēr paliks noslēpums, Jēzus palīdzēs mums atklāt to jēgu.
Ja mēs pratīsim sekot tās balsij, kura arī mums saka: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet,” tad Jēzus vienmēr pārveidos mūsu dzīves ūdeni par lielisku vīnu. Tā šī Pasaules Slimnieku diena, kas svinīgi tiek svinēta Svētajā Zemē, ļaus īstenot novēlējumu, ko izteicu Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bullā: “Lai šis Jubilejas gads, izdzīvots žēlsirdībā, veicina tikšanos ar [jūdaismu un islāmu] un citām cēlajām reliģiskajām tradīcijām; lai tas padara mūs atvērtākus dialogam, lai mēs labāk viens otru iepazītu un saprastu; lai tas izskauž ikvienu noslēgtības un nicinājuma veidu un ikvienu vardarbības un diskriminācijas formu” ( Misericordiae Vultus, 23). Katra slimnīca vai klīnika var būt redzamā zīme un vieta, kur veicināt tikšanās un miera kultūru, kur slimības un ciešanu pieredze, kā arī profesionālā un brālīgā palīdzība palīdz pārvarēt katru ierobežojumu un katru šķelšanos.
Šajā ziņā par piemēru kalpo divas māsas, kas tika kanonizētas šī gada maijā: svētā Marija Alfonsina Danila Ghattas un svētā Marija Bavardi no Krustā Sistā Jēzus. Viņas abas ir Svētās Zemes meitas. Pirmā bija maiguma un vienotības lieciniece, sniedzot skaidru liecību par to, cik svarīgi ir būt atbildīgiem citam par citu un kalpot viens otram. Otrā, pazemīga un neizglītota sieviete, bija paklausīga Svētajam Garam un kļuva par tikšanās ar musulmaņu pasauli instrumentu.
Visiem, kuri kalpo slimajiem un cietējiem, novēlu dzīvot Marijas, Žēlsirdības Mātes, gara vadībā. “Lai viņas maigais skatiens mūs pavada šajā Svētajā gadā, lai mēs visi varētu atklāt Dieva maiguma prieku” (turpat, 24) un nest to tālāk, iegravētu savās sirdīs un iemiesotu savos žestos. Vissvētākās Jaunavas aizbildniecībai uzticēsim bailes un likstas, kā arī priekus un mierinājumus un vērsīsimies pie Viņas ar savu lūgšanu, lai viņa, sevišķi sāpju brīžos, pievērš mums savas žēlsirdīgās acis un padara mūs cienīgus šodien un uz mūžiem kontemplēt žēlsirdības Vaigu, Viņas Dēlu Jēzu.
Līdz ar šo lūgšanu par jums visiem dodu savu Apustulisko svētību.
Vatikānā, 2015. gada 15. septembrī,
Vissvētākās Jaunavas Marijas, Sāpju Mātes, piemiņas dienā
Francisks
