„Aklajam es biju acis, un klibajam kājas es biju” (Īj 29, 15)
Dārgie brāļi un māsas,
svētā Jāņa Pāvila II iedibinātās XXIII Pasaules Slimnieku dienas sakarā vēršos pie jums visiem, kas nesat slimības nastu un esat dažādos veidos vienoti ar cietēja Kristus miesu, kā arī pie jums, kuri strādājat veselības aprūpes jomā kā profesionāļi un brīvprātīgie.
Šī gada temats mudina mūs pārdomāt Ījaba grāmatas fragmentu: „Aklajam es biju acis, un klibajam kājas es biju” (29, 15). Gribu to darīt „sapientia cordis”, sirds gudrības perspektīvā.
1. Šī gudrība nav teorētiskas, abstraktas zināšanas, prātojumu rezultāts. Tā drīzāk ir, kā to apraksta svētais Jēkabs savā vēstulē, „šķīsta, pēc tam miermīlīga, rāma, prātam paklausīga, pilna žēlsirdības un citu labu augļu, taisnīga un bez liekulības” (3, 17). Tātad, tā ir uzvedība, ko ir iedvesmojis Svētais Gars prātā un sirdī tam, kurš prot atvērties brāļu ciešanām un saskata viņos Dieva attēlu. Tāpēc lūgsimies ar Psalma vārdiem: “Māci mums skaitīt mūsu dienas, ka dabūjam gudru sirdi.” (Ps 90, 12) Šajā sapientia cordis, kas ir Dieva dāvana, mēs varam sintētiskā veidā ietvert Pasaules Slimnieku dienas augļus.
2. Sirds gudrība nozīmē kalpot brālim. Ījaba runā, kurā ietilpst vārdi „aklajam es biju acis, un klibajam kājas es biju”, ir uzsvērta kalpošanas trūkumcietējiem dimensija no šī taisnīgā vīra puses, kuram ir zināma autoritāte un kurš ieņem svarīgu vietu pilsētas vecāko vidū. Viņa morālais lielums atklājas kalpošanā nabagam, kurš prasa palīdzību, kā arī rūpēs par bāreni un atraitni (12-13p.).
Cik gan daudz kristiešu arī šodien apliecina – nevis ar vārdiem, bet ar savu patiesā ticībā iesakņotu dzīvi – ka ir “acis aklajam” un “kājas klibajam”! Tie ir cilvēki, kuri atrodas līdzās slimajiem, kuriem ir vajadzīga pastāvīga aprūpe, kuriem jāpalīdz nomazgāties un apģērbties, kuri ir jāpabaro. Šī kalpošana, sevišķi, ja ieilgst, var kļūt nogurdinoša un smaga. Dažas dienas ir diezgan viegli kalpot, bet aprūpēt kādu mēnešu vai pat gadu garumā, kā arī tad, ja cilvēks vairs nespēj pateikties, ir grūti. Un tomēr, cik cēls ir šis svētdarīšanas ceļš! Šādos brīžos varam īpaši paļauties uz Kunga tuvumu. Bez tam, tā mēs sevišķā veidā atbalstām Baznīcas misiju.
3. Sirds gudrība nozīmē būt ar brāli. Laiks, kas tiek pavadīts blakus slimajam, ir svēts laiks. Dieva slavēšana padara mūs līdzīgus Viņa Dēla attēlam, kurš “nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem” (Mt 20, 28). Pats Jēzus ir teicis: “Es jūsu vidū esmu kalpam līdzīgs.” (Lk 22, 27)
Ar dzīvu ticību lūgsim Svētajam Garam, lai Viņš dod mums žēlastību izprast, cik vērtīgi ir ziedot sevi otram cilvēkam. Bieži vien tas notiek klusumā, veltot laiku šīm māsām un šiem brāļiem, kuri, pateicoties mūsu tuvumam un mūsu sirsnībai, jūtas mīlētāki un stiprināti. Turpretī cik lieli meli slēpjas aiz tiem dažiem apgalvojumiem, ar kuriem tiek uzsvērta „dzīves kvalitāte”, lai liktu noticēt, ka cilvēkiem, kurus ir skārušas smagas slimības, nebūtu jēgas dzīvot!
4. Sirds gudrība nozīmē iziet no sevis pretī brālim. Mūsdienu pasaule dažreiz aizmirst, cik vērtīgs ir laiks, kas tiek pavadīts pie slimā gultas, jo mūs ir pārņēmusi steiga, darbības un ražošanas neprāts, un mēs aizmirstam nesavtības dimensiju, to, ko nozīmē uzņemties rūpes un atbildību par otru. Patiesībā šāda uzvedība bieži vien ietver sevī remdenu ticību, kad tiek aizmirsti Kunga vārdi: „To jūs esat man darījuši” (Mt 25, 40).
Tāpēc vēlreiz gribu atgādināt par „absolūtu prioritāti “iziet no sevis pretī brālim’ kā vienu no diviem lielajiem baušļiem, uz kuriem balstās visas morāles normas, un kā visskaidrāko zīmi, kā veikt izšķiršanu attiecībā uz garīgās izaugsmes ceļu, atbildot uz Dieva dāvanām, ko saņemam absolūti nepelnīti” (Ap. pamud. Evangelii gaudium, 179). No šīs pašas Baznīcas misionārās dabas izriet „aktīva žēlsirdība pret tuvāko, līdzjūtība, kas saprot, palīdz un rosina” (turpat).
5. Sirds gudrība nozīmē būt solidāriem ar brāli, netiesājot viņu. Žēlsirdībai ir vajadzīgs laiks. Laiks, lai aprūpētu slimos, un laiks, lai viņus apmeklētu. Laiks, lai atrastos tiem līdzās, kā to darīja Ījaba draugi: “Tie sēdēja viņam blakus zemē septiņas dienas un septiņas naktis un neteica ne vārda, jo redzēja, ka viņa sāpes ir ļoti lielas.” (Īj 2, 13) Tomēr Ījaba draugi slēpa sevī negatīvu spriedumu par viņu: tie domāja, ka viņa nelaime ir Dieva sods par kādu no viņa vainām. Turpretī patiesa žēlsirdība ir dalīšanās, kurā nav nosodījuma, un kur netiek mēģināts izmainīt otru; tā ir brīva no šīs viltus pazemības, kad pašos dziļumos tiek meklēta atzinība un tīksmināmies par izdarīto labo.
Īsto atbildi Ījaba pieredzei var atrast tikai Jēzus krustā – šajā visaugstākajā Dieva solidaritātes ar mums aktā, kas ir pilnīgi brīvs, kas ir visaugstākais žēlsirdības akts. Šī mīlestības atbilde cilvēcisko ciešanu drāmai, sevišķi nevainīgām ciešanām, paliek uz mūžiem iespiesta augšāmcēlušā Kristus miesā, Viņa godības pilnajās rētās, kas ir skandāls ticībai, bet reizē ir arī ticības pierādījums (sal. Homīlija Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila II kanonizācijas svinībās, 2014. gada 27. aprīlī).
Kad slimība, vientulība un nespēks apgrūtina sevis veltīšanu citu labā, ciešanu pieredze var kļūt par īpašu izdevību, lai nodotu tālāk žēlastību, un par avotu, lai iegūtu un nostiprinātu sapientia cordis. Līdz ar to kļūst saprotams, kāpēc Ījabs, savas pieredzes beigās, vēršoties pie Dieva, varēja apgalvot: “Tikai dzirdējis biju par tevi, nu manas acis tevi ierauga.” (42, 5) Tā arī ciešanu un sāpju noslēpumā iegremdētie cilvēki, pieņemot to ticībā, var kļūt par dzīviem tādas ticības lieciniekiem, kas ļauj pieņemt ciešanas, lai arī cilvēks, ar savu prātu, nespēj to izprast pilnībā.
6. Novēlu šo Pasaules Slimnieku dienu Marijas mātišķajai aizsardzībai, kas uzņēma savā klēpī un dzemdēja iemiesoto Gudrību, Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Ak, Marija, Gudrības sēdeklis, kā mūsu Māte aizbildini par visiem slimajiem un par tiem, kuri par viņiem rūpējas. Dari, lai, kalpojot savam tuvākajam, kas cieš, un caur ciešanu pieredzi mēs pieņemtu sevī un pieaugtu patiesā sirds gudrībā.
Pavadu šo aizlūgumu par jums visiem ar savu apustulisko svētību.
Vatikānā, 2014. gada 3. decembrī
Svētā Franciska Ksavera liturģiskās piemiņas dienā
