Dārgie brāļi un māsas
1.Evaņģēlijs stāsta, ka “Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus (…) Un, kad Viņš redzēja ļaužu pulkus, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad Viņš teica saviem mācekļiem: “Pļaujas lauks ir liels, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai Viņš sūta strādniekus Savā pļaujā.”” (Mt 9,35-38) Šie vārdi mūs pārsteidz, jo visi zinām, ka vispirms zeme ir jāuzar, jāiesēj sēkla un jārūpējas par to, lai īstajā laikā novāktu bagātīgu ražu. Tomēr Jēzus apgalvo, ka pļaujas lauks ir liels. Bet kurš ir ieguldījis darbu, lai sasniegtu šo rezultātu? Atbilde ir tikai viena – Dievs. Ir skaidrs, ka lauks, par kuru runā Jēzus, ir cilvēce, tie esam mēs. Tā efektīvā rīcība, kas dod “lielu pļaujas lauku”, ir Dieva žēlsirdība, tā ir vienotība ar Viņu (sal Jņ 15,5).
Lūgums, ko Jēzus izsaka Baznīcai, ir aicinājums pavairot to cilvēku skaitu, kuri kalpotu Dieva valstībai. Svētais Pāvils, kas kļuva par vienu no Dieva līdzstrādniekiem, nenogurstoši sevi veltīja Evaņģēlija sludināšanai un Baznīcai. Ar tāda cilvēka apziņu, kurš ir personīgi piedzīvojis, cik Dieva glābjošā griba var būt neizprotama, kā arī to, ka žēlsirdība ir katra aicinājuma pamats, apustulis atgādina Korintas kristiešiem: “Jūs esat Dieva druva” (1Kor 3,9). Tāpēc sākumā mūsu sirdīs jūtam izbrīnu par lielo pļaujas lauku, kuru tikai Dievs var dāvāt, pēc tam jūtam pateicību par Viņa mīlestību, jo Viņš vienmēr mīl pirmais, beigu beigās pielūdzam Viņu Viņa lielo darbu dēļ, bet pielūgsmes pamatā jābūt mūsu brīvajai vēlmei darboties ar Viņu un Viņam.
2. Tik bieži esam lūgušies ar psalmista vārdiem: “Viņš mūs ir darījis – un ne mēs paši – par Savu tautu un Savas ganības avīm” (Ps 100,3); vai arī: “Jo Tas Kungs Jēkabu Sev izredzējis un arī Izraēlu par Savu īpašumu.” (Ps 135,4) Tātad mēs esam Dieva “īpašums” bet ne jau tādā nozīmē, ka mēs būtu viņa vergi, bet gan esam saistīti ar spēcīgām saitēm, kas mūs vieno ar Dievu un vienu ar otru, saskaņā ar derību, kas paliek uz mūžiem, jo ” viņa mīlestība ir uz mūžiem”. (Ps 136) Piemēram, stāstā par pravieša Jeremijas aicinājumu Dievs atgādina, ka Viņš ir vienmēr nomodā par ikvienu, līdz piepildīsies Viņa Vārds mūsos. Tiek izmantota līdzība ar mandeļkoka zaru, kas pirmais uzplaukst, liecinot par atdzimšanu pavasarī. (sal. Jer 1,11-12) Viss nāk no Viņa un ir Viņa dots: pasaule, dzīvība, nāve, tagadne, nākotne, bet apustulis mierina: “Jūs piederat Kristum un Kristus Dievam.” (1Kor 3,23)
Lūk, kādā veidā mēs piederam Dievam – caur neatkārtojamām un personīgām attiecībām ar Jēzu, kurš Kristību mums piešķīra kā sākumu atdzimšanai jaunā dzīvē. Kristus ir tas, kurš mūs nemitīgi pārbauda ar savu Vārdu līdz mēs visu savu uzticību saliekam viņā, iemīlot Viņu “ar visu sirdi, ar visu prātu un no visa spēka”. (Mk 12,33) Tāpēc katrs aicinājums, neskatoties uz tik daudzajām iespējām, vienmēr pieprasa aiziešanu pašam no sevis, lai visu savu eksistenci centrētu Kristū un Viņa Evaņģēlijā. Lai tas būtu laulāto dzīvē vai arī reliģiskajā aicinājumā, vai priestera dzīvē, vienmēr ir jāatsakās no tiem domāšanas un rīcības veidiem, kas neatbilst Dieva gribai. Tā ir “izceļošana, kas izved uz Kunga pielūgšanas ceļa un kalpošanas Viņam brāļos un māsās”. (Uzruna starptautiskajā ģenerālprioru tikšanās, 2013. gada 8. maijs) Tāpēc visi esam aicināti pielūgt Kristu savās sirdīs (sal. 1Pēt 3,15), ļaujot, lai mūs sasniedz žēlastības impulss, kas ir ietverts Vārda sēklā, kurai ir jāaug mūsos un jāpārtop konkrētā kalpošanā tuvākajam. Nedrīkstam baidīties, jo Dievs aizrautīgi un uzmanīgi seko savu roku darbiem katrā to dzīves posmā. Viņš nekad mūs nepamet! Viņam ir svarīgi, lai piepildās Viņa plāni mūsos, tai pat laikā Viņš tos vēlas sasniegt ar mūsu piekrišanu un sadarbojoties ar mums.
3.Arī šodien Jēzus dzīvo un ir mūsu ikdienas dzīves reālijās, lai būtu tuvs ikvienam, sākot no pēdējiem, un lai mūs dziedinātu no mūsu vājībām un kaitēm. Tagad vēršos pie tiem, kuri ir gatavi ieklausīties Kristus balsī, kura atskan Baznīcā, lai atklātu savu aicinājumu. Es jūs aicinu ieklausīties un sekot Jēzum, ļaut, lai viņš ar saviem vārdiem, kas ir “gars un dzīvība” (Jņ 6,62), jūs iekšēji pārveido. Marija, kas ir Jēzus un mūsu māte, arī mums atkārto: “Dariet visu, ko viņš teiks!” (Jņ 2,5) Jums nāks par labu uzticīgi piedalīties kādas kopienas ceļā, kura spēs iesēt labāku gaisotni jūsos un jūsu apkārtnē. Aicinājums ir auglis, kas nobriest laukā, kurš ir labi apstrādāts ar savstarpēju kalpojošu mīlestību, aicinājums dzimst autentiskā Baznīcas dzīves kontekstā. Neviens aicinājums nedzimst pats no sevis un nedzīvo pats sev. Aicinājums izplūst no Dieva sirds un laiž asnus uzticīgas tautas labajā zemē, brālīgas mīlestības pieredzē. Vai tad Jēzus nav teicis: “No tā visi zinās, ka esat mani mācekļi, ja jūs viens otru mīlēsiet.” (Jņ 13,35)
4. Dārgie brāļi un māsas, izdzīvot šo “ikdienas kristieša dzīvi augstā līmenī” (sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule “Novo millennio ineunte”, 31) nozīmē dažreiz doties pretī straumei un arī to, ka nāksies sastapties ar šķēršļiem gan mūsos pašos, gan ārpus mums. Arī Jēzus mūs brīdina: labo Dieva Vārdu bieži vien nozog Ļaunais, bloķējot Vārdu ar pārbaudījumiem, nospiež to ar pasaules rūpēm un kārdinājumiem (sal. Mt 13,19-22). Visas šīs grūtības varētu likt zaudēt drosmi, vilinot atgriezties uz šķietami patīkamākiem ceļiem. Tomēr patiess aicināto prieks ir ticībā un piedzīvojot to, ka Viņš, Kungs, ir uzticīgs, ka ar Viņu kopā varam doties ceļā, būt Viņa apustuļi un Dieva mīlestības liecinieki, atvērt sirdi lieliem ideāliem, lielām lietām.
“Mūs, kristiešus, Kungs nav izvēlējies mazām lietām, tāpēc vienmēr jāiet tālāk, pretī lielām lietām. Dzīvojiet savu dzīvi lieliem ideāliem!” (Homīlija Sv. Mises laikā tiem, kas saņems Iestiprināšanas sakramentu, 2013. gada 28. aprīlis) Jums, bīskapi, priesteri, klosterļaudis, kristīgās kopienas un kristīgās ģimenes, lūdzu, lai jūs vadat aicinājuma pastorālo darbu šajā virzienā, pavadot jauniešus svētuma ceļos, kuriem, lai arī tie ir individuāli, “nepieciešama patiesa svētuma pedagoģija, kas ir spējīga adaptēties katras individuālas personas ritmam. Tajā ir jāintegrē šī piedāvājuma [aicinājuma], kas ir domāts visiem, bagātība ar visām tā tradicionālajām formām, kas izdzīvojamas kopā vai atsevišķi, kā arī jaunākajām iespējām, ko piedāvā Baznīcas asociācijas un kopienas.” (Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule “Novo millennio ineute, 31)
Ļausim, lai mūsu sirds kļūst par “labo augsni”, kas klausās, pieņem un izdzīvo Vārdu, tādā veidā nesot augļus. Jo vairāk mācēsim savienoties ar Jēzu lūgšanā, Svētajos Rakstos, Euharistijā, Baznīcā svinētajos sakramentos, kopībā, jo vairāk mūsos pieaugs prieks sadarboties ar Dievu, kalpojot žēlsirdības, patiesības, taisnīguma un miera Valstībai. Tad raža būs bagātīga, atbilstoša žēlastībai, kuru mācēsim saprātīgi uzņemt sevī. Ar šo vēsti un aicinājumu lūgties par mani, dodu jums visiem no sirds savu apustulisko svētību.
Vatikānā, 2014. gada 15. janvārī,
Francisks
