Ticība mīlestībai izraisa mīlestību. “Un mēs pazinām un ticējām tai mīlestībai, kas Dievam ir uz mums” (1 Jņ 4, 16)
Dārgie brāļi un māsas,
Lielā gavēņa svinēšana Ticības gadā dod mums lielisku iespēju pārdomāt par ticības un mīlestības attiecībām – par saikni starp ticību uz Dievu, uz Dievu Jēzu Kristu, un mīlestību, kas ir Svētā Gara darbības auglis un ved mūs pa sevis veltīšanas Dievam un citiem ceļu.
1. Ticība kā atbilde Dieva mīlestībai
Savā pirmajā enciklikā es jau piedāvāju dažus elementus, lai izprastu ciešo saiti starp šiem diviem teologālajiem tikumiem – ticību un mīlestību. Sākot ar fundamentālo apustuļa Jāņa apgalvojumu: “Un mēs pazinām un ticējām tai mīlestībai, kas Dievam ir uz mums” (1 Jņ 4, 16), es atgādināju, ka “kristieša esības iesākumā nav lēmuma par ētisku vai kādu citu izcilu ideju, bet gan tikšanās ar notikumu, ar Personu, kura dod dzīvei jaunu perspektīvu un ar to pašu nosaka izšķirošu virzību… Tā kā Dievs pirmais mūs ir iemīlējis (sal. 1 Jņ 4, 10), tad mīlestība vairs nav “bauslis”, bet atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs pie mums nāk” (Deus Caritas est, n. 1). Ticība ir personīga piekrišana, ietverot visas mūsu spējas, nesavtīgas un “kaislīgas” mīlestības, ar kādu Dievs mūs mīl un kas pilnībā parādījusies Jēzū Kristū, atklāsmei. Tā ir tikšanās ar Dievu, kurš ir Mīlestība, un tajā iesaistās ne tikai sirds, bet arī prāts: “Dzīvā Dieva iepazīšana ir ceļš, kas ved uz mīlestību, bet mūsu gribas “jā” Viņa gribai saista prātu, gribu un jūtas visu aptverošā mīlestības aktā. Tomēr tas ir process, kas paliek pastāvīgā attīstībā: mīlestība nekad nav “pabeigta” un izpildīta” (ibid., n. 17). No šejienes izriet tas, ka visiem kristiešiem un jo īpaši “mīlestības kalpojumos iesaistītām personām”, ir nepieciešama ticība, “tikšanās ar Dievu Kristū, kura modina viņos mīlestību un atver viņu sirdis uz otru, tā lai tuvākmīlestība viņiem vairs nebūtu no ārpuses uzlikts bauslis, bet konsekvence, kas izriet no ticības, kura darbojas caur mīlestību” (ibid., n. 31a). Kristietis ir Kristus mīlestības savaldzināts un, līdz ar to, šīs mīlestības vadīts cilvēks. Caritas Cristi urget nos (2 Kor 5, 14). Viņš ir patiesi atvērts tuvākmīlestībai un šī atvērtība īstenojas konkrētos darbos (sal. ibid., n. 33). Šāda attieksme pāri visam izriet no apziņas, ka Kungs, kurš noliecas, lai mazgātu apustuļu kājas, un atdod pats sevi pie krusta, lai apņemtu cilvēci ar Dieva mīlestību, mīl mūs, piedod un pat kalpo mums.
“Ticība norāda mums Dievu, kurš devis mums savu Dēlu un modina mūsos uzvarošu pārliecību, ka tā ir patiesība: Dievs ir Mīlestība… Ticība, kas apzinās Jēzus uz krusta pārdurtajā sirdī atklāto Dieva mīlestību, no savas puses izraisa mīlestību. Tā ir gaisma – būtībā vienīgā – kas vienmēr no jauna izkliedē tumšās pasaules krēslu un dod mums drosmi dzīvot un darboties” (ibid., n. 39). Tas viss ļauj mums saprast, ka kristiešu galvenā atšķirīgā īpašība ir tieši “ticībā balstīta un tās veidota mīlestība” (ibid., n. 7).
2. Mīlestība kā dzīve ticībā
Visa kristīgā dzīve ir atbilde Dieva mīlestībai. Pirmā atbilde ir tieši ticība, ar kuru mēs, pilni izbrīna un pateicības, pieņemam vēl nedzirdētu Dieva iniciatīvu, kas mūs apsteidz un liek tajā iesaistīties. Un ticības “jā” iezīmē draudzības ar Kungu spožas vēstures sākumu. Kungs piepilda visu mūsu dzīvi un piešķir tai pilnu jēgu. Tomēr Dievs neapmierinās tikai ar to, lai mēs pieņemtu Viņa nesavtīgo mīlestību. Viņš neaprobežojas tikai ar mūsu mīlēšanu, bet grib mūs pievilkt pie sevis. Viņš vēlas mūs patiesi dziļi pārveidot, lai mēs varētu ar svēto Pāvilu sacīt: Dzīvoju vairs nevis es, bet manī dzīvo Kristus (sal. Gal 2, 20).
Kad mēs ierādām vietu Dieva mīlestībai, mēs kļūstam Viņam līdzīgi un ņemam dalību Viņa paša mīlestībā. Atvērties Viņa mīlestībai nozīmē atļaut Viņam mūsos mājot un ļaut Viņam panākt to, lai mēs mīlētu ar Viņu, Viņā un tāpat kā Viņš; tikai tad mūsu ticība kļūs patiesi darbīga mīlestībā (sal. Gal 5, 6) un Viņš mūsos iemājos (sal. 1 Jņ 4, 12).
Ticēt nozīmē pazīt patiesību un to pieņemt (sal. 1 Tim 2, 4); mīlēt nozīmē “staigāt” patiesībā (sal. Ef 4, 15). Ticot, nodibibām draudzību ar Kungu; mīlot, izdzīvojam un izkopjam šo draudzību (sal. Jņ 15, 14 s.). Ticība ļauj mums pieņemt Kunga un Mācītāja bausli; mīlestība dāvā mums to svētlaimi, ka varam īstenot šo bausli dzīvē (sal. Jņ 13, 13-17). Ticībā mēs tiekam dzemdināti kā Dieva bērni (sal. Jņ 1, 12 s.); mīlestība palīdz mums konkrētā veidā uzticīgi dzīvot saskaņā ar Dieva bērna stāvokli un ļauj nest Svētā Gara augļus (sal. Gal 5, 22). Ticība palīdz mums saskatīt dāvanas, ko labais un nesavtīgais Dievs mums uztic; mīlestība panāk to, ka šīs dāvanas nes augļus (sal. Mt 25, 14-30).
3. Nešķirāmā saikne starp ticību un mīlestību
Visa iepriekš teiktā gaismā kļūst skaidrs, ka mēs nekad nevaram atdalīt ticību no mīlestības jeb vienu otrai pretnostatīt. Šie divi teologālie tikumi ir cieši saistīti un ir maldīgi saskatīt starp tiem pretstatu vai “dialektiku”. Patiesi, no vienas puses, tas, kurš tik ļoti uzsver ticības prioritāro un izšķirošo lomu, ka mazvērtē un pat gandrīz vai nonicina konkrētos žēlsirdības darbus, kā arī sašaurina mīlestību līdz vispārējam humānam aktam, rīkojas aprobežoti. Tomēr no otras puses, pārspīlēti iestāties par mīlestības un ar to saistīto darbu pārākumu, domājot, ka darbi aizstāj ticību, nozīmē rīkoties tikpat aprobežoti. Lai garīgā dzīve būtu veselīga, nepieciešams izvairīties gan no fideisma, gan arī no morālistiska aktīvisma.
Kristīgā dzīve ir nemitīga kāpšana satikšanās ar Dievu kalnā, lai pēc tam nokāptu lejā, izplatot mīlestību un spēku, ko sniedz šī tikšanās, un tādā veidā kalpotu saviem brāļiem un māsām ar paša Dieva mīlestību. Svētajos Rakstos redzam, ka apustuļu dedzīgā Evaņģēlija sludināšana, kas izraisa ticību, ir cieši saistīta ar mīlošu uzmanību, kalpojot nabagiem (sal. Apd 6, 1-14). Baznīcā jāpastāv līdzās un jābūt integrētām abām divām lietām – kontemplācijai un darbībai, ko zināmā mērā simbolizē māsu Marijas un Martas evaņģēliskie tēli (sal. Lk 10, 38-42). Prioritāte vienmēr pienākas attiecībām ar Dievu. Bez tam ir nepieciešams, lai patiesa evaņģēliska dalīšanās sakņotos ticībā (sal. 2012. gada 25. aprīļa Vispārējās audiences katehēze). Reizēm tik tiešām tiek mēģināts jēdzienu “žēlsirdība” apzīmēt ar solidaritāti vai vienkārši ar humāno palīdzību. Turpretī ir svarīgi atcerēties, ka vislielākais mīlestības darbs ir tieši evaņģelizācija jeb “Vārda kalpošana”. Nav nevienas svētīgākas un, tātad, izcilākas žēlsirdības darbības sava tuvākā labā kā Dieva Vārda maizes laušana, Evaņģēlija Labās Vēsts atklāšana, ievadīšana attiecībās ar Dievu: evaņģelizācija veicina cilvēka personas izaugsmi viscēlākā un vispilnīgākā veidā. Dieva kalps pāvests Pāvils VI enciklikā Populorum progressio raksta, ka attīstības pirmais un galvenais faktors ir Kristus sludināšana (sal. n. 16). Dzīvē īstenotā un pasludinātā sākotnējā patiesība par Dieva mīlestību pret mums atver mūsu sirdi šīs mīlestības pieņemšanai un paver ceļu cilvēces un katra cilvēka integrālajai attīstībai (sal. enciklika Caritas in veritate, n. 8).
Vārdu sakot, visa izejas punkts ir Mīlestība un viss tiecas uz Mīlestību. Mums ir darīta zināma Dieva nesavtīgā mīlestība, pateicoties Evaņģēlija sludināšanai. Ja mēs to pieņemam ar ticību, tad piedzīvojam šo pirmo un absolūti nepieciešamo kontaktu ar dievišķo, kas spēj panākt, ka mēs “iemīlamies Mīlestībā” un pēc tam paliekam un pilnveidojamies šajā Mīlestībā, kā arī ar prieku nododam to tālāk citiem.
Kas attiecas uz ticības un žēlsirdības darbu attiecībām, viņu savstarpējo saistību varbūt vislabāk īsi raksturo kāds fragments no Svētā Pāvila vēstules Efeziešiem: “Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne darbu dēļ, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa radība, Kristū Jēzū radīti labajiem darbiem, ko Dievs sagatavojis, lai mēs tanīs dzīvotu” (2, 8-10). Šeit varam redzēt, ka ikviena pestīšanas iniciatīva nāk no Dieva, no Viņa Žēlastības, no Viņa piedošanas, kas tiek pieņemta ticībā; taču šī iniciatīva nevis ierobežo mūsu brīvību un atbildību, bet, tieši pretēji, drīzāk padara tās patiesi autentiskas un orientē uz žēlsirdības darbiem. Pēdējie, galvenokārt, ir nevis cilvēcisko pūliņu auglis, par ko vajadzētu lielīties, bet gan tieši ticības rezultāts; šo darbu avots ir Žēlastība, ko Dievs pārpilnībā dāvā. Ticība bez darbiem ir tāpat kā koks bez augļiem: šie divi tikumi ir būtiski savstarpēji saistīti. Gavēnis, ar kristīgajai dzīvei domātajām tradicionālajām norādēm, aicina mūs tieši uz to, lai mēs bagātinātu ticību, vērīgāk un vairāk klausoties Dieva Vārdu, un piedaloties Sakramentos; bez tam, vienlaikus esam aicināti augt žēlsirdībā, Dieva un tuvākā mīlestībā, arī pateicoties konkrētajām norādēm attiecībā uz gavēšanu, gandarīšanu un žēlsirdības darbiem.
4. Ticības prioritāte, mīlestības primāts
Tāpat kā katra Dieva dāvana, arī ticība un mīlestība atkal ved pie vienīgā un tā paša Svētā Gara darbības (sal. 1 Kor 13); šis Gars sauc mūsos “Abba! Tēvs” (Ga 4, 6) un liek mums teikt: “Jēzus ir Kungs” (1 Kor 12, 3) un “Maranata!” (1 Kor 16, 22; Atkl 22, 20).
Ticība, kas ir dāvana un atbilde, atklāj mums patiesību par Kristu kā iemiesoto un krustā sisto Mīlestību, kurš pilnīgi un līdz galam izpildīja Tēva gribu un atklāja dievišķās žēlsirdības pret tuvāko bezgalīgo lielumu; ticība iedēstī sirdī un prātā stingru pārliecību, ka tieši šī Mīlestība ir vienīgā, kas uzvar ļaunumu un nāvi. Ticība aicina mūs raudzīties uz nākotni ar cerības tikumu, paļāvīgi gaidot Kristus mīlestības uzvaras piepildījumu. Savukārt žēlsirdība liek mums ienākt Dieva mīlestībā, kas atklājusies Kristū; tā liek mums brīvi un apzināti nedalīti atdot visu sevi Debesu Tēvam un saviem brāļiem tāpat kā atdeva sevi Jēzus. Izlejot mūsos mīlestību, Svētais Gars panāk, ka mūsu sevis atdeve līdzinās paša Jēzus atdevei: tā ir dēla atdeve Dievam un brālīga atdeve katram cilvēkam (sal. Rom 5, 5).
Attiecības starp šiem abiem tikumiem ir līdzīgas attiecībām starp diviem būtiskiem Baznīcas sakramentiem – Kristību un Euharistiju. Kristība (sacramentum fidei) ir pirms Euharistijas (sacramentum caritatis), bet tā ir vērsta uz šo pēdējo, kas ir kristīgās dzīves pilnība. Līdzīgi arī ticība ir pirms mīlestības, bet tā kļūst patiesi autentiska tikai tad, ja to vainago mīlestība. Viss sākas ar pazemīgu ticības atvērtību (ar apziņu, ka esam Dieva mīlēti), bet ir jānonāk pie mīlestības patiesības (pie prasmes mīlēt Dievu un savu tuvāko), jo mīlestība paliek mūžīgi un tā ir visu tikumu piepildījums (sal. 1 Kor 13, 13).
Dārgie brāļi un māsas, šajā Gavēņa laikā, kad gatavojamies svinēt Kristus nāves un augšāmcelšanās notikumu, caur kuru Dieva Mīlestība atpirka pasauli un izgaismoja cilvēces vēsturi, es jums visiem novēlu izdzīvot šo vērtīgo laiku tā, lai atdzīvinātu savu ticību uz Jēzu Kristu un tādējādi ieietu Viņa mīlestības pret Tēvu un katru brāli un māsu, ko savā dzīvē satiekam, kustībā. Tāpēc paceļu pie Dieva savu lūgšanu un piesaucu pār katru cilvēku un katru kopienu Kunga svētību!
Vatikānā, 2012. gada 15. oktobrī
