“Vienmēr priecājieties Kungā!” (Flp 4, 4)
Dārgie jaunieši!
Man ir prieks jūs atkal uzrunāt saistībā ar 27. Pasaules jauniešu dienām. Man vēl spilgtā atmiņā ir mūsu tikšanās pagājušā gada augustā Madridē. Tas bija īpašas žēlastības laiks, kad Kungs svētīja klātesošos jauniešus, kas bija ieradušies no visas pasaules. Es pateicos Dievam par to, ka šīs dienas bija tik auglīgas un ka to nestie augļi arvien vairāk būs manāmi jauniešu un viņu kopienu dzīvē. Tagad mūsu domas ir pievērstas mūsu nākamajai tikšanās reizei, kura 2013. gadā notiks Riodežaneiro un kuras tēma būs „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!” (sal. Mt 28, 19).
Šogad Jauniešu dienu tēma sasaucas ar pamudinājumu, kuru svētais apustulis Pāvils izteicis Vēstulē filipiešiem: „Vienmēr priecājieties Kungā!” (4, 4) Prieks ir būtisks kristīgās dzīves elements. Pasaules jauniešu dienās mēs ikreiz piedzīvojam neizsakāmu prieku, kopības prieku, prieku par to, ka esam kristieši, ticības prieku. Prieks ir šo tikšanās reižu raksturīga iezīme. Un mēs redzam, cik liels pievilcības spēks piemīt priekam. Pasaulē, kurā tik bieži sastopamas bēdas un raizes, prieks ir nozīmīga liecība par kristīgās ticības skaistumu un uzticamību.
Baznīcas aicinājums ir nest pasaulē prieku – prieku, kas ir patiess un nepārejošs, prieku, ko eņģeļi Betlēmē vēstīja ganiem tajā naktī, kad piedzima Jēzus (sal. Lk 2, 10). Dievs ne tikai ir runājis, ne tikai veicis brīnumainas zīmes cilvēces vēsturē – Viņš vēlējās būt mums tik tuvs, ka sevi darīja par vienu no mums un nodzīvoja cilvēka mūžu. Šajos grūtajos laikos jums līdzās ir tik daudz jauniešu, kuriem ļoti nepieciešams dzirdēt, ka kristīgā vēsts ir prieka un cerības vēsts. Es gribētu kopā ar jums savās pārdomās pievērsties tam, kas ir šis prieks, un tam, kā šo prieku rast, lai tādējādi jūs to piedzīvotu arvien dziļāk un nestu ikvienam, kuru jūs sastapsiet.
1. Mūsu sirds ir radīta priekam
Ilgas pēc prieka ir dziļi apslēptas ikviena cilvēka sirdī. Daudz vairāk par tūlītēju un īslaicīgu apmierinājuma izjūtu mūsu sirds tiecas pēc dziļa, pilnīga un nepārejoša prieka, kas piešķirtu „garšu” mūsu eksistencei. Tas īpaši raksturīgs jums, jo jaunība ir tas dzīves posms, kad cilvēks pastāvīgi atklāj dzīvi, pasauli, citus cilvēkus un pats sevi. Tas ir laiks, kad cilvēks atveras nākotnei un dziļi ilgojas pēc laimes, draudzības, dalīšanās un patiesības, laiks, kad mūs iedvesmo augsti ideāli un kaļam lielus plānus.
Katru dienu mēs piedzīvojam neskaitāmi daudz vienkāršu prieku, kas ir Kunga dāvana,- dzīvesprieku, prieku par dabas skaistumu, prieku par labi padarītu darbu, prieku, kas rodas, palīdzot citiem, patiesas un tīras mīlestības prieku. Uzmanīgi paraugoties, mēs varam saskatīt vēl daudz citu iemeslu priekam: tie ir laimīgi brīži ģimenes dzīvē, draudzība, kurā dalāmies, savu talantu atklāšana un panākumu piedzīvošana, brīži, kad no citiem saņemam atzinību, kad spējam atklāt to, kas ir mūsos, un apzināmies, ka tiekam saprasti, kad jūtam, ka citiem esam vajadzīgi. Un tad vēl ir arī prieks par to, ka tiek iegūtas jaunas zināšanas, prieks, kad ceļojumos un tikšanās reizēs mums paveras jauni un plaši apvāršņi un kad apzināmies iespējas, kādas mums ir, veidojot nākotni. Mēs varētu pieminēt arī prieku, kas tiek piedzīvots, lasot lielisku literāru darbu, apbrīnojot mākslas darbu, klausoties mūziku vai pašam muzicējot, vai skatoties filmu. Tas viss mums var sniegt patiesu prieku.
Taču katru dienu mēs sastopamies arī ar daudzām grūtībām. Dziļi mūsu sirdī mīt bažas par nākotni; mūsos rodas jautājums, vai pilnīgais un nepārejošais prieks, pēc kura ilgojamies, nav ilūzija un bēgšana no realitātes. Daudzi jaunieši sev jautā: vai pilnīgs prieks patiesībā ir iespējams? Dodoties prieka meklējumos, var iet pa dažādiem ceļiem, un daži no tiem ir maldīgi, lai neteiktu – bīstami. Bet kā mēs varam atšķirt to, kas sniedz patiesu un nepārejošu prieku, no tā, kura sniegtais prieks ir tūlītējs un iluzors? Kā dzīvē rast patiesu prieku, prieku, kas ir nepārejošs un nezūd grūtību brīžos?
2. Dievs ir patiesā prieka avots
Jebkāda patiesa prieka avots – vai runa būtu par ikdienā piedzīvotajiem mazajiem priekiem, vai par īpašajiem prieka brīžiem cilvēka mūžā – ir Dievs, pat ja pirmajā brīdī tas nav nepārprotami skaidrs. Dievs ir mūžīgās mīlestības komūnija, Viņš ir bezgalīgs prieks, kas nepaliek noslēdzies pats sevī, bet laužas uz āru, lai aptvertu visus tos, kurus mīl un kuri mīl Viņu. Dievs aiz mīlestības mūs ir radījis pēc sava attēla, lai izlietu pār mums savu mīlestību un piepildītu mūs ar savu klātbūtni un žēlastību. Dievs ar mums vēlas dalīties savā dievišķajā un mūžīgajā priekā, un Viņš palīdz mums saskatīt, ka mūsu dzīves dziļākā jēga un vērtība ir tā, ka Viņš mūs pieņem, uzņem un mīl. Mums reizēm ir grūti citus pieņemt, bet Dievs mūs pieņem bez kādiem nosacījumiem, un tāpēc mēs varam sacīt: „Mani mīl; man ir sava vieta šajā pasaulē un vēsturē; Dievs mani personiski mīl. Ja Dievs mani pieņem un mīl un es par to esmu pārliecināts, tad es skaidri un pavisam noteikti zinu, ka tas ir labi, ka es šeit esmu un ka eksistēju.”
Šī Dieva bezgalīgā mīlestība pret katru no mums visskaidrāk izpaužas Jēzū Kristū. Viņā rodams prieks, ko mēs meklējam. Evaņģēlijā mēs redzam, kā notikumus, kas saistīti ar Jēzus dzīves sākumu, iezīmē prieks. Kad eņģelis Gabriels Jaunavai Marijai paziņoja, ka viņa kļūs par Pestītāja māti, pirmais tā sacītais vārds ir: „Priecājies!” (Lk 1, 28) Kad Jēzus ir piedzimis, Kunga eņģelis ganiem sacīja: „Lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs.” (Lk 2, 11) Un arī Austrumu gudrie, kas meklēja Bērnu, „ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā” (Mt 2, 10). Visa šī prieka iemesls ir tas, ka Dievs ir tuvu – tik tuvu, ka Viņš kļuva par vienu no mums. Un tieši par to domāja svētais apustulis Pāvils, kad viņš filipiešiem rakstīja: „Priecājieties Kungā; es atkārtoti saku – priecājieties! Jūsu laipnība lai ir zināma visiem cilvēkiem. Kungs ir tuvu.” (Flp 4, 4-5) Mūsu prieka pirmais iemesls ir tas, ka Kungs, kas mani pieņem un mīl, ir man cieši līdzās.
Patiesībā ikreiz, sastopoties ar Jēzu, dzimst dziļš iekšējs prieks. Mēs to varam pamanīt daudzās Evaņģēlijā aprakstītajās epizodēs. Piemēram, tad, kad Jēzus ierodas ciemos pie Zaheja, negodīgā muitnieka, plaši pazīstamā grēcinieka, kam Jēzus teica: „Šodien man jāpaliek tavā namā.” Un Zahejs, kā norāda svētais Lūkass, „uzņēma Viņu ar prieku” (Lk 19, 5-6). Tas ir prieks sastapt Kungu, sajust Dieva mīlestību, kas spēj pārveidot visu eksistenci un nest pestīšanu. Un Zahejs nolemj mainīt savu dzīvi un pusi sava īpašuma atdot nabagiem.
Jēzus ciešanu stundā šī mīlestība ir redzama visā tās spēkā. Savas šīs zemes dzīves noslēgumā, kopā ar saviem draugiem vakariņojot, Jēzus teica: „Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā!” .. „To es jums sacīju, lai mans prieks paliktu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jņ 15, 9.11) Jēzus vēlas savus mācekļus un ikvienu no mums ievest šajā pilnīgajā priekā, kurā Viņš dalās ar Tēvu, lai tādējādi mīlestība, ar kādu Tēvs mīl Viņu, varētu mājot mūsos (sal. Jņ 17, 26). Kristiešu prieku rada šī atvērtība Dieva mīlestībai un piederība Viņam.
Evaņģēliji mums stāsta, ka Marija Magdalēna un pārējās sievietes devās uz kapu, kur Jēzus pēc nāves tika guldīts, un sastapa eņģeli, kas tām pavēstīja pārsteidzošo ziņu par Jēzus augšāmcelšanos. Viņas steigšus izgāja ārā no kapa, kā norādīts Evaņģēlijā, „bailēs un lielā priekā”, un steidzās priecīgo ziņu pavēstīt mācekļiem. Un Jēzus viņas sastapa un tām sacīja: „Esiet sveicinātas!” (Mt 28, 8-9) Viņām tiek sniegts prieks par pestīšanu: Kristus ir dzīvs, Viņš ir uzvarējis ļaunumu, grēku un nāvi. Un Viņš, Augšāmceltais, vienmēr ir kopā ar mums „līdz pasaules galam” (sal. Mt 28, 20). Ļaunumam nepieder pēdējais vārds mūsu dzīvē. Ticība Kristum, mūsu Glābējam, mums apliecina, ka Dieva mīlestība ir uzvarējusi.
Šis dziļais prieks ir Svētā Gara auglis – Svētais Gars mūs dara par Dieva bērniem, kas spēj piedzīvot un baudīt Viņa labestību un uzrunāt Dievu ar vārdu „Abba”, „Tēvs” (sal. Rom 8, 15). Prieks ir zīme Viņa klātbūtnei un darbībai mūsos.
3. Glabāt sirdī kristiešu prieku
Šajā brīdī mūsos rodas jautājums: „Kā lai mēs saņemam un saglabājam šī dziļā, šī garīgā prieka dāvanu?”
Kādā psalmā sacīts: „Rodi savu prieku Kungā: Viņš piepildīs tavas sirds ilgas. (Ps 37, 4) Savukārt Jēzus skaidroja, ka Debesu valstība pielīdzināma tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrod un paslēpj; un viņš, būdams priecīgs par to, iet un pārdod visu, kas viņam ir, un pērk šo tīrumu.” (Mt 13, 44). Garīgais prieks, ko atklājam un glabājam, ir auglis, ko sniedz tikšanās ar Jēzu. Jēzus aicina, lai mēs Viņam sekojam un savā dzīvē paļaujamies uz Viņu. Mīļie jaunieši, nebaidieties savā dzīvē paļauties vienīgi uz Kristu un Viņa Evaņģēliju! Tas ir veids, kā iemantot mieru un patiesu laimi. Tas ir veids, kā pilnībā dzīvot kā Dieva bērniem, kas radīti pēc Viņa attēla un līdzības.
Rast prieku Kungā – prieks ir ticības auglis, prieks ir katru dienu apzināties Viņa klātesamību, Viņa draudzību: „Kungs ir tuvu.” (Flp 4, 5) Tas nozīmē paļauties uz Viņu, arvien vairāk Viņu pazīt un mīlēt. Drīz mēs uzsāksim ticībai veltīto gadu, un tas mums palīdzēs un mūs iedrošinās. Mīļie draugi, iemācieties saskatīt, kā Dievs darbojas jūsu dzīvē, un atklāt Viņu ikdienas dzīves notikumu aizsegā. Ticiet, ka Viņš vienmēr ir uzticīgs derībai, ko ar jums noslēdza brīdī, kad tikāt kristīti. Apzinieties, ka Dievs jūs nekad neatstās. Pievērsiet Viņam bieži savu skatienu. Viņš uz krusta par jums atdeva savu dzīvību, jo Viņš jūs mīl. Šīs lielās mīlestības kontemplācija mūsu sirdī rada cerību un prieku, ko nekas nespēj sagraut. Kristieši nekad nevar būt skumji, jo viņi ir satikuši Kristu, kas par viņiem ir atdevis savu dzīvību.
Meklēt Kungu un atrast Viņu savā dzīvē nozīmē arī pieņemt Viņa Vārdu, jo tas ir mūsu sirds prieks. Pravietis Jeremija rakstījis: „Kad es atradu tavus vārdus, es tos kāri uztvēru; tie kļuva par manu prieku un manas sirds laimi.” (Jer 15, 16) Iemācieties lasīt un apcerēt Svētos Rakstus. Tie jums sniegs atbildi uz jautājumiem par patiesību, kuri mīt jūsu sirds dziļumos. Dieva Vārds atklāj brīnumus, kurus Dievs ir īstenojis cilvēces vēsturē, tas mūs piepilda ar prieku, un mūsos rodas vēlēšanās Dievu slavēt un pielūgt: „Nāciet, dziedāsim Kungam ar prieku .. locīsim ceļus Kunga, mūsu Radītāja, priekšā.” (Ps 95, 1.6)
Liturģija ir īpaša norise, kuras laikā Baznīca pauž savu prieku, ko tā saņem no Kunga un izplata pasaulē. Katru svētdienu Svētajā Misē kristiešu kopiena svin galveno pestīšanas noslēpumu – Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Tas ir ļoti svarīgs brīdis visiem Kunga mācekļiem, jo tajā kļūst klātesošs Viņa mīlestības upuris. Svētdiena ir tā diena, kad mēs sastopam augšāmcelto Kristu, ieklausāmies Viņa Vārdā, pieņemam Viņa Miesu un Asinis. Psalmā sacīts: „Šī ir diena, kuru devis Kungs; priecāsimies tajā un līksmosim!” (Ps 118, 24) Lieldienu vigīlijas laikā Baznīca dzied „Exultet“, himnu, kura pauž prieku par Kristus uzvaru pār grēku un nāvi: „Dziediet, eņģeļu kori! .. Priecājies, zeme, mirdzošā krāšņumā!.. Lai šajā vietā atskan prieks, atbalsojot visas Dieva tautas vareno dziesmu!” Kristieša prieks dzimst no pārliecības, ka Dievs, kas sevi ir darījis par cilvēku, mūsu dēļ atdevis savu dzīvību un ir uzvarējis ļaunumu un nāvi, viņu mīl. Un tas nozīmē dzīvot mīlestībā pret Dievu. Svētā Terēze no Bērna Jēzus, jaunā karmelīte, rakstīja: „Jēzu, mans prieks ir Tevi mīlēt!” (Pn 45, 1897. gada 21. janvārī)
4. Mīlestības prieks
Mīļie draugi, prieks ir cieši saistīts ar mīlestību: tie ir divi nešķirami Svētā Gara augļi (sal. Gal 5, 23). Mīlestība rada prieku, un prieks ir mīlestības veids. Svētīgā māte Terēze no Kalkutas, atsaucoties uz Jēzus teikto, ka „svētīgāk ir dot, nekā ņemt” (Apd 20, 35), sacīja: „Prieks ir mīlestības tīkls, ar kuru iegūt dvēseles. Dievs mīl priecīgu devēju. Tas, kas dod ar prieku, dod vairāk. Un Dieva kalps Pāvils VI rakstīja: Dievā viss ir prieks, jo viss ir došana.” (Ap. pamud. „Gaudete in Domino“, 1975. gada 9. maijā)
Domājot par dažādiem jūsu dzīves aspektiem, es gribētu jums teikt, ka mīlēt nozīmē būt nelokāmam, uzticamam un uzticīgam savām saistībām. Tas pirmkārt attiecas uz draudzību. Mūsu draugi gaida, lai mēs būtu patiesi, godīgi, uzticīgi, jo patiesa mīlestība pastāv arī grūtību brīžos. Tas pats attiecas uz jūsu darbu, mācībām un veikto kalpošanu. Uzticība un neatlaidība, darot labu, rada prieku, lai gan tas ne vienmēr ir tūlītējs.
Lai piedzīvotu mīlestības prieku, mums jābūt arī nesavtīgiem. Mēs nedrīkstam apmierināties ar to, ka dodam no sevis pēc iespējas mazāk. Mums pilnībā jāiesaistās dzīvē un īpaša uzmanība jāveltī tiem, kas cieš trūkumu. Pasaulei ir vajadzīgi cilvēki, kas būtu lietpratīgi un nesavtīgi un vēlētos kalpot kopējam labumam. Dariet visu, lai jūs apzinīgi mācītos, izkoptu savus talantus un liktu tos lietā, kalpojot citiem. Meklējiet iespējas, kā palīdzēt, lai sabiedrību, kurā jūs esat, darītu taisnīgāku un cilvēcīgāku. Lai jūsu dzīvē visu nosaka kalpošanas gars, nevis centieni pēc varas, materiālajiem panākumiem un naudas.
Runājot par nesavtību, es nevaru nepieminēt kādu īpašu prieku: to, kas tiek piedzīvots, atbildot uz aicinājumu visu savu dzīvi veltīt Kungam. Mīļie jaunieši, nebaidieties no Kristus aicinājuma uz konsekrēto dzīvi, klostera dzīvi, veltīt sevi misionārajam darbam vai priesterībai. Jūs varat būt droši, ka Kristus piepildīs ar prieku visus tos, kuri šādā veidā Viņam veltī savu dzīvi, atbildot uz Viņa aicinājumu atstāt visu, lai paliktu kopā ar Viņu un ar nedalītu sirdi veltītu sevi kalpošanai citiem. Tāpat liels ir prieks, kuru Viņš sniedz tam vīrietim un tai sievietei, kuri sevi laulībā pilnīgi atdod viens otram, lai dibinātu ģimeni un kļūtu par zīmi Kristus mīlestībai pret savu Baznīcu.
Es gribētu minēt trešo elementu, kas ļauj piedzīvot mīlestības prieku: veicināt to, lai jūsu dzīvē un jūsu kopienas dzīvē arvien ciešāka kļūtu brāļu vienotība. Pastāv cieša saikne starp vienotību un prieku. Tā nav nejaušība, ka apustulis Pāvils savu pamudinājumu izteicis, lietojot daudzskaitli,- viņš uzrunā nevis katru atsevišķi, bet saka: „Vienmēr priecājieties Kungā!” (Flp 4, 4) Tikai kopā esot, dzīvojot brāļu vienotībā, mēs varam piedzīvot šo prieku. Apustuļu darbu grāmatā par pirmkristiešu kopienu sacīts: „Viņi .. mājās lauza maizi un ar prieku un sirds vienkāršībā paņēma barību.” (Apd 2, 46) Pūlieties arī jūs, lai kristiešu kopienas kļūtu par priviliģētu vietu, kur cits ar citu dalās, cits citam veltī rūpes un uzmanību.
5. Atgriešanās prieks
Mīļie draugi, lai dzīvotu patiesā priekā, ir jāpazīst kārdinājumi, kas mūs no tā attālina. Mūsdienu kultūra bieži mūs mudina meklēt tūlītējus mērķus, sasniegumus un baudas. Tā veicina nepastāvību, nevis neatlaidību, smagu darbu un uzticību savām. saistībām. Tās vēstījums veicina patērētāju mentalitātes rašanos un sola viltus laimi. Pieredze mums māca, ka ne jau materiālā pārticība ir laimes nosacījums. Cik daudz ir tādu cilvēku, kurus, kaut arī materiālā ziņā viņi ir pārtikuši, māc skumjas, izmisums un tukšuma izjūta. Lai iemantotu pastāvīgu prieku, mums jādzīvo mīlestībā un patiesībā. Mums jādzīvo Dievā.
Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Tieši tāpēc Viņš mums devis īpašus norādījumus šim dzīves ceļam – baušļus. Ja tos ievērosim, mēs atradīsim ceļu, kas ved uz dzīvi un laimi. Pirmajā acumirklī var šķist, ka baušļi ir aizliegumu kopums, šķērslis mūsu brīvībai. Taču, ja tos rūpīgāk apdomājam, tad, raugoties uz tiem saistībā ar Kristus nesto Vēsti, atskārstam, ka baušļi ir būtisku un vērtīgu norādījumu kopums, kas palīdz sasniegt laimīgu dzīvi saskaņā ar Dieva plānu. No otras puses – vai gan mums bieži nav nācies redzēt, ka tas, ja izlemjam veidot savu dzīvi bez Dieva un neņemot vērā Viņa gribu, galu galā rada sarūgtinājumu, skumjas un zaudējuma izjūtu. Grēka pieredze, tas ir, atteikšanās sekot Dievam un apvainojums Viņa draudzībai, mūsu sirdī rada nomāktību.
Reizēm kristīgās dzīves ceļš nav viegls, un, lai saglabātu uzticību Kunga mīlestībai, mums nākas pārvarēt šķēršļus; dažkārt mēs pakrītam. Taču Dievs savā žēlsirdībā mūs nekad neatstāj; Viņš vienmēr mums piedāvā iespēju atgriezties pie Viņa, izlīgt ar Viņu un piedzīvot prieku par Viņa mīlestību, kas mums piedod un mūs pieņem.
Mīļie jaunieši, bieži pieņemiet Gandarīšanas sakramentu! Tas ir sakraments, ar kura palīdzību no jauna tiek atklāts prieks. Lūdziet, lai Svētais Gars jums dāvā gaismu, kas nepieciešama, lai spētu apzināties savu grēcīgumu un lūgt Dievam piedošanu. Pieņemiet šo sakramentu regulāri, pieņemiet to mierā un paļāvībā. Kungs vienmēr jums atvērs savas rokas. Viņš jūs šķīstīs un ievedīs priekā, jo Debesīs ir prieks pat par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus (sal. Lk 15, 7).
6. Prieks pārbaudījumu laikā
Un, visbeidzot, mūsu sirdī varētu rasties jautājums par to, vai tiešām ir iespējams dzīvot priekā arī tad, kad nākas piedzīvot pārbaudījumus, īpaši tos, kas ir vistraģiskākie un noslēpumainākie. Jautājums ir tāds – vai tas, ka sekojam Kungam un paļaujamies uz Viņu, vienmēr nesīs laimi.
Atbildi uz šo jautājumu var meklēt tajā, ko pieredzējuši tādi paši jaunieši kā jūs, kuri Kristū bija raduši gaismu, kas var sniegt spēku un cerību arī grūtos brīžos. Svētīgais Pjērs Džordžo Frasati (1901-1925) sava īsā mūža laikā piedzīvoja daudz pārbaudījumu, tostarp savā jūtu dzīvē tika dziļi ievainots. Tieši šajā situācijā viņš savai māsai rakstīja tā: „Tu man jautā, vai esmu priecīgs. Kā gan es tāds varētu nebūt? Kamēr vien ticība dos man spēku, es vienmēr būšu priecīgs. Katolis nevar būt citāds kā vien priecīgs. .. Uz mērķi, kam mēs esam radīti, ved ceļš, uz kura ir arī daudz ērkšķu. Bet tas nav skumjš ceļš. Tas ir priecīgs pat tad, ja jāiet cauri ciešanām.” (Vēstule viņa māsai Lučiānai, Turīna, 1925. gada 14. februāris) Svētīgais Jānis Pāvils II, norādot uz viņu kā paraugu, sacīja: „Viņš bija jauneklis, kura prieks bija lipīgs. Šis prieks pārvarēja visas grūtības viņa dzīvē.” (Uzruna jauniešiem, Turīna, 1980. gada 13. aprīlis)
Mums tuvāka laikā ir nesen beatificētā Kjāra Badano (1971-1990). Viņa piedzīvoja to, kā mīlestība var pārveidot sāpes un kā, atrodoties ciešanu vidū, var izjust noslēpumainu prieku. Astoņpadsmit gadu vecumā, kad vēzis viņu mocīja īpaši nežēlīgi, Kjāra piesauca Svēto Garu, aizlūdzot par jauniešiem no viņas kustības. Viņa, kas tikpat labi būtu varējusi lūgt par savu dziedināšanu, lūdza, lai Dievs ar savu Garu apgaismo visus šos jauniešus un dod tiem gudrību un gaismu: „Šajā brīdī es patiešām izjutu Dieva klātbūtni. Es cietu fiziski, bet mana dvēsele dziedāja.” (Vēstule Kjārai Lubikai, Sasello, 1989. gada 20. decembrī) Kjāras miera un prieka cēlonis bija pilnīgā paļāvība uz Kungu un tas, ka savu slimību viņa pieņēma kā noslēpumainu Dieva gribas izpausmi, kas bija saistīta ar viņas un visu citu dvēseļu labumu. Kjāra bieži teica: „Jēzu, ja Tu to vēlies, tad es arī to vēlos.”
Šīs ir tikai divas liecības, bet tādu ir neskaitāmi daudz. Un tās atklāj, ka īsts kristietis nekad nav izmisis un skumjš, arī tad ne, kad piedzīvo smagus pārbaudījumus. Tās rāda, ka kristiešu prieks nav bēgšana no realitātes, bet pārdabisks spēks, kas mums palīdz tikt galā ar ikdienas dzīves grūtībām. Mēs zinām, ka krustā sistais un augšāmceltais Kristus ir kopā ar mums un ka Viņš vienmēr ir uzticīgs Draugs. Kad mēs esam līdzdalīgi Viņa ciešanās, tad esam līdzdalīgi arī Viņa godībā. Paliekot kopā ar Viņu un Viņā, ciešanas tiek pārvērstas mīlestībā. Un te mēs rodam prieku (sal. Kol 1, 24).
7. Prieka liecinieki
Mīļie draugi, noslēgumā es gribētu jūs aicināt kļūt par prieka misionāriem. Mēs nevaram būt laimīgi, ja citi tādi nav. Priekā ir jādalās. Ejiet un stāstiet citiem jauniešiem par to, cik priecīgi jūs esat, atraduši lielo dārgumu, kas ir pats Jēzus. Ticības prieku mēs nevaram paturēt sev. Ja vēlamies to nezaudēt, mums tas jādod citiem. Svētais Jānis rakstījis: „Ko redzējām un dzirdējām, to pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums .. To mēs rakstām jums, lai .. mūsu prieks būtu pilnīgs.” (1 Jņ 1, 3-4 )
Dažkārt kristietība tiek attēlota kā dzīves veids, kas apslāpē mūsu brīvību un ir pretrunā mūsu vēlmēm pēc laimes un prieka. Bet tā nav patiesība! Kristieši ir cilvēki, kuri ir patiesi laimīgi, jo viņi zina, ka nekad nav vieni. Tie zina, ka vienmēr atrodas Dieva rokās. Jums, jaunieši, kas sekojat Kristum, ir uzdevums parādīt pasaulei to, ka ticība sniedz patiesu, pilnīgu un nepārejošu laimi un prieku. Un, ja reizēm šķiet, ka kristiešu dzīves veids ir nomācošs un garlaicīgs, tad jums jābūt pirmajiem, kas atklāj ticības priecīgo un laimīgo pusi. Evaņģēlijs ir „Labā Vēsts” par to, ka Dievs mūs mīl un ka ikviens no mums Viņam ir svarīgs. Aplieciniet pasaulei, ka tā tas tiešām ir!
Esiet entuziasma pilni jaunās evaņģelizācijas liecinieki! Ejiet pie tiem, kas cieš, un pie tiem, kas meklē, un sniedziet tiem prieku, ko Jēzus vēlas dāvāt. Ienesiet to savā ģimenē, skolā, augstskolā un darbavietā, nesiet to saviem draugiem – visur, kur jūs dzīvojat. Jūs redzēsiet, cik tas ir aizraujoši. Un par to jūs saņemsiet simtkārtīgi: prieku par jūsu pašu pestīšanu, prieku redzēt Dieva žēlsirdību darbojamies citu cilvēku sirdī. Un, kad pienāks tā diena, kad jūs stāsities Kunga priekšā, jūs dzirdēsiet Viņu sakām: „Labi darīts, labais un uzticīgais kalps. .. Esi līdzdalīgs sava Kunga priekā.” (sal. Mt 25, 21)
Lai Vissvētākā Jaunava Marija jūs pavada šajā ceļā. Viņa sevī uzņēma Kungu un par to vēstīja, dziedot slavas un prieka dziesmu „Magnificat“: „Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā.” (Lk 1, 46-47) Marijas atbilde uz Dieva mīlestību bija pilnīga – viņa savu dzīvi veltīja Dievam, pazemīgi un no visas sirds Viņam kalpojot. Marija tiek saukta par „mūsu prieka cēloni”, jo viņa mums deva Jēzu. Lai viņa jūs ieved priekā, kuru neviens nekad jums nespēs atņemt!
Vatikānā, 2012. gada 15. martā
No itāliešu valodas tulkojusi Astra Feldmane
