Liecība uzmodina aicinājumus
Godātie brāļi bīskapa kalpojumā un priesterībā, dārgie brāļi un māsas!
47. Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem, kas tiek svinēta IV Lieldienu svētdienā – „Labā gana” svētdienā – 2010. gada 25. aprīlī, sniedz man iespēju jūsu pārdomām piedāvāt tematu, kas labi saskan ar Priesterības gadu: Liecība uzmodina aicinājumus. Dažādu pūļu auglīgums aicinājumu pastorālē vispirms ir atkarīgs no Dieva brīvās darbības, bet, kā apstiprina pastorālā pieredze, to veicina arī personīgās un kopējās liecības kvalitāte un bagātība, to liecība, kuri jau ir atbildējuši Kunga aicinājumam priesterībā un Dievam veltītajā dzīvē. Viņu liecība citos var uzmodināt vēlmi atbildēt tikpat dāsni Kristus aicinājumam. Līdz ar to šī tēma ir cieši saistīta ar priesteru un konsekrēto dzīvi un misiju. Tādēļ visus, ko Kungs ir aicinājis strādāt savā vīna kalnā, vēlos aicināt atjaunot savu uzticīgo atbildi, īpaši šajā Priesterības gadā, ko esmu izsludinājis Arsas prāvesta, svētā Jāņa Marijas Vianeja – vienmēr aktuālā priesteru un prāvestu parauga – 150. nāves gadadienas sakarā.
Jau Vecajā Derībā pravieši apzinājās, ka ir aicināti ar visu savu būtību liecināt to, ko sludināja, būdami gatavi panest neizpratni, noliegšanu, vajāšanas. Dieva uzticētais uzdevums viņus pārņēma pilnīgi, kā sirdī „degoša uguns”, ko nav iespējams apdzēst (sal. Jer 20,9), un tādēļ viņi bija gatavi atdot Kungam ne vien balsi, bet visu savu eksistenci. Laikiem piepildoties, Jēzus, Tēva sūtītais (sal. Jņ 5,36), būs tas, kurš ar savu misiju liecinās Dieva mīlestību uz visiem cilvēkiem bez izšķirības, īpašu uzmanību vēršot pēdējiem, grēciniekiem, atstumtajiem, nabagiem. Viņš ir Dieva un Viņa vēlmes pēc visu pestīšanas augstais Liecinieks. Šo jauno laiku sākumā Jānis Kristītājs, ar dzīvi, pilnīgi veltītu ceļa sagatavošanai Kristum, liecina, ka Marijas no Nācaretes Dēlā piepildās Dieva apsolījumi. Redzot Viņu nākam pie Jordānas upes, kur Jānis kristīja, saviem mācekļiem viņš norāda, ka lūk šis ir „Dieva jērs, tas, kurš paņem prom pasaules grēku” (Jņ 1,29). Viņa liecība ir tik auglīga, ka divi no viņa mācekļiem „dzirdot viņu tā runājam, sekoja Jēzum” (Jņ 1,37).
Arī Pētera aicinājums, kā to raksta evaņģēlists Jānis, sākas ar viņa brāļa Andreja liecību, kurš pēc tikšanās ar Skolotāju ir atbildējis aicinājumam palikt ar Viņu, jūt nepieciešamību pavēstīt to, ko ir atklājis savā „palikt” ar Kungu: „esam atraduši Mesiju – kas tulkojumā Kristus – un to aizvedis pie Jēzus” (Jņ 1,41-42). Līdzīgi notiek ar Natanaēlu, Bartolomeju, pateicoties cita mācekļa – Filipa – liecībai, kurš tam ar prieku pavēsta savu lielo atklājumu: „Esam atraduši to, par kuru ir rakstījuši Mozus, Likumā, un Pravieši: Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes” (Jņ 1,45). Pilnīgi brīvā Dieva iniciatīva satiek un izaicina to personu cilvēcisko atbildību, kuras pieņem Viņa uzaicinājumu ar savu liecību kļūt par dievišķā aicinājuma instrumentiem. Tas notiek arī šodien Baznīcā: Dievs izmanto savai misijai uzticīgo priesteru liecību, lai uzmodinātu jaunus aicinājumus priesterībai un klosterdzīvei Dieva tautas labā. Šī iemesla dēļ vēlos minēt trīs priestera dzīves aspektus, kas man liekas būtiski iedarbīgai priesteriskai liecībai.
Būtisks elements, kas atrodams ikvienā aicinājumā uz priesterību un konsekrēto dzīvi, ir draudzība ar Kristu. Jēzus dzīvoja pastāvīgā vienībā ar Tēvu un tieši tas mācekļos radīja vēlmi dzīvot to pašu pieredzi, mācoties no Viņa kopību un nemitīgu dialogu ar Dievu. Ja priesteris ir „Dieva cilvēks”, kurš Dievam pieder un palīdz Viņu pazīt un mīlēt, tad viņš nevar neveidot dzīvas attiecības ar Viņu, nevar nepalikt Viņa mīlestībā, atvēlot vietu Viņa Vārda klausīšanai. Lūgšana ir pirmā liecība, kas uzmodina aicinājumus. Kā apustulis Andrejs, kurš brālim paziņo, ka ir iepazinis Skolotāju, tā arī tam, kurš vēlas būt Kristus māceklis un liecinieks, ir „jāredz” Viņš personīgi, Viņš jāiepazīst, jāiemācās Viņu mīlēt un palikt ar Viņu.
Cits priesteriskās un klosterdzīves konsekrācijas aspekts ir sevis pilnīga atdošana Dievam. Apustulis Jānis raksta: „No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību; tā arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem”(1 Jņ 3,16). Ar šiem vārdiem viņš aicina ieiet tai pašā Jēzus loģikā, kurš ar visu savu dzīvi ir piepildījis Tēva gribu līdz pat augstākai sevis atdošanai pie krusta. Šeit visā pilnībā atklājas Dieva žēlsirdība; žēlsirdīgā mīlestība, kas izklīdinājusi ļaunā, grēka un nāves tumsu. Aina, kurā Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā pieceļas no galda, novelk virsdrēbes, paņem dvieli un apjožas ar to, un noliecas, lai mazgātu apustuļu kājas, izsaka kalpošanas un dāvāšanas jēgu, kas atklājās visā Viņa dzīvē, paklausībā Tēva gribai (sal. Jņ 13,3-15). Sekojot Jēzum, ikvienam īpašajai konsekrācijai aicinātajam ir jāpūlas liecināt sevis pilnīgu atdošanu Dievam. No šejienes izriet spēja ar pilnīgu, ilgstošu un uzticīgu veltīšanos, dāvāt sevi tiem, kurus Providence viņiem uztic pastorālajā kalpojumā, un ar prieku kļūt par ceļabiedru daudziem ticīgajiem, lai tie atvērtos uz tikšanos ar Kristu un Viņa Vārds kļūtu gaisma viņu ceļam. Ikviena aicinājuma vēsture gandrīz vienmēr saistīta ar kāda priestera, kurš ar prieku izdzīvo sevis dāvāšanu brāļiem Debesu Valstības dēļ, liecību. Tas ir tādēļ, ka priestera tuvums un vārdi ir spējīgi izraisīt jautājumus un aizvest līdz pat galīgiem lēmumiem (sal. Jānis Pāvils II, Postsinodālais apust.pamud. Pastores dabo vobis, 39).
Visbeidzot, trešais aspekts, kas nevar neraksturot priesteri un Dievam veltītu personu, ir dzīve kopībā. Kā to, kuri vēlas būt Viņa mācekļi, atšķirības zīmi Jēzus ir norādījis dziļu kopību mīlestībā: „No tā visi pazīs, ka esat mani mācekļi: ja jūs viens otru mīlēsiet” (Jņ 13,35). Īpašā veidā priesterim jābūt kopības cilvēkam, atvērtam visiem, spējīgam vest kopā visu ganāmpulku, ko Kunga labestība viņam ir uzticējusi, palīdzot pārvarēt šķelšanās un labot plaisas, atrisināt nesaprašanos un konfliktus, piedot uzbrukumus. 2005.gada jūlijā, tiekoties ar Aostas klēru, biju teicis, ka, jaunieši, redzot izolētus un noskumušus priesterus, noteikti nejūtas iedrošināti sekot viņu piemēram. Viņi paliek šaubās, ja rodas iespaids, ka šāda ir priestera nākotne. Tādēļ ir nepieciešami realizēt dzīves kopību, kas tiem parāda skaistumu būt par priesteri. Tad jaunietis teiks: „tā varētu būt arī mana nākotne, šādi ir iespējams dzīvot” (Insegnamenti I, [2005], 354). Vatikāna II Koncils, attiecībā uz liecību, kas uzmodina aicinājumus, uzsver tuvākmīlestības un brālīgas sadarbošanās piemēru, kuru priesteriem ir jāsniedz (sal. dekrēts Optatam totius, 2).
Patīk atcerēties vārdus, ko rakstīja mans priekšgājējs Jānis Pāvils II: „pati priesteru dzīve, viņu beznosacījumu veltīšanās Dieva ganāmpulkam, viņu mīlestības pilnās kalpošanas Kungam un Viņa Baznīcai liecība – liecība, iezīmēta ar krusta izvēli, kas uzņemts cerībā un Lieldienu priekā -, viņu brālīgā saskaņa un viņu rūpes par pasaules evaņģelizāciju ir pirmais un pārliecinošākais aicinājumu auglīguma faktors” (Pastores dabo vobis, 41). Varētu teikt, ka aicinājumi priesterībai dzimst no kontakta ar priesteriem, gandrīz kā vērtīgs mantojums, kas nodots ar vārdu, paraugu un visu eksistenci.
Tas pats attiecināms uz konsekrēto dzīvi. Pati Dievam veltīto vīriešu un sieviešu eksistence runā par Kristus mīlestību, kad tie Viņam seko pilnā uzticībā Evaņģēlijam un ar prieku par savu padara Viņa spriešanas un uzvedības veidu. Viņi kļūst par „pretrunu zīmi” pasaulei, kuras loģiku bieži vien ietekmē materiālisms, egoisms un individuālisms. Ja viņi ļauj Dievam pārņemt sevi un no sevis atsakās, tad arī viņu uzticība un liecības spēks aizvien spēs uzmodināt daudzo jauniešu sirdīs vēlmi vienmēr sekot Kristum ar pilnīgu sevis atdevi. Sekot šķīstajam, nabadzīgajam un paklausīgajam Kristum un identificēties ar Viņu – lūk konsekrētās dzīves ideāls, liecība absolūtajam Dieva primātam cilvēku dzīvē un vēsturē.
Ikviens priesteris, ikviens Dievam veltītais un Dievam veltītā, uzticīgi savam aicinājumam, tālāknodod prieku kalpot Kristum un aicina visus kristiešus atbildēt vispārējam aicinājumam uz svētumu. Tādēļ, lai veicinātu īpašos aicinājumus priesteriskajai kalpošanai un konsekrētajai dzīvei, lai padarītu daudz stiprāku un ilgstošāku aicinājumu pastorāli, ir absolūti nepieciešams to cilvēku piemērs, kuri jau ir teikuši savu „jā” Dievam un dzīves projektam, kāds Viņam ir priekš katra. Personiskā liecība, kas sastāv no konkrētām dzīves izvēlēm, savukārt iedrošinās jauniešus izdarīt savas izvēles, kas veidos viņu nākotni. Lai viņiem palīdzētu ir nepieciešama tikšanās un dialoga māksla, kas spējīga tos apgaismot un pavadīt, vispirms jau ar dzīves, kas izdzīvota kā aicinājums, piemēru. Šādi ir darījis svētais Arsas prāvests, kurš, vienmēr būdams kontaktā ar saviem draudzes locekļiem, „mācīja vispirms jau ar dzīves liecību. No viņa piemēra ticīgie mācījās lūgties” (Vēstule Priesterības gada iesākumā, 2009.gada 16.jūnijs).
Lai šī Vispasaules lūgšanu diena vēlreiz sniedz vērtīgu iespēju daudziem jauniešiem pārdomāt savu personisko aicinājumu, tam pievēršoties ar vienkāršību, uzticību un pilnīgu pieejamību. Lai Jaunava Marija, Baznīcas Māte, sargā ikvienu vismazāko aicinājuma aizmetni to sirdī, kurus Kungs aicina ciešākā veidā Viņam sekot; lai viņa palīdz izaugt par stipru koku, augļiem bagātu Baznīcas un visas cilvēces labā. Par to es lūdzos un visiem dāvāju Apustulisko Svētību.
Vatikānā, 2009.gada 13.novembrī
Benedikts XVI
No itāliešu valodas tulkojis M.Volohovs
