Apkarot nabadzību, veicināt mieru
1. Arī šī jaunā gada sākumā vēlos visiem sūtīt miera sveicienu un ar šo Vēstījumu aicināt pārdomāt tematu: Apkarot nabadzību, veicināt mieru. Mans cienījamais priekštecis Jānis Pāvils II Vēstījumā 1993. gada Pasaules Miera dienā uzsvēra, ka tautu nabadzība negatīvi ietekmēs mieru. Patiešām, nabadzība bieži veicina vai saasina konfliktus, arī bruņotus konfliktus. Savukārt bruņoti konflikti vairo traģiskas nabadzības situācijas. Jānis Pāvils II rakstīja: “Apstiprinās… un pasaulē aizvien nospiedošāks kļūst cits nopietns drauds mieram – daudzas personas, vēl vairāk, veselas tautas, šodien dzīvo ārkārtējas nabadzības apstākļos. Plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir kļuvusi redzamāka arī ekonomiski attīstītajās valstīs. Šī problēma klauvē pie cilvēces sirdsapziņas, jo apstākļi, kādos dzīvo daudzas personas, aizvaino viņu cilvēcisko cieņu, un apdraud patiesu un harmonisku pasaules kopienas progresu” [1].
2. Šādā kontekstā apkarot nabadzību nozīmē nopietni ņemt vērā globalizācijas komplekso fenomenu. Tas ir svarīgi arī no metodoloģiskā viedokļa, jo mudina izmantot ekonomistu un sociologu veikto pētījumu rezultātus šajā jomā. Atsauksmei uz globalizāciju būtu jāņem vērā arī garīgais un morālais aspekts, aicinot uzlūkot nabagus kā viena dievišķā plāna – aicinājuma veidot vienu ģimeni, kurā visi indivīdi, tautas un nācijas savā uzvedībā vadās no brālības un atbildības principiem – dalībniekus.
Šādā perspektīvā skatījumam uz nabadzību ir jābūt plašam un skaidram. Ja nabadzība būtu tikai materiāla, tad pietiktu, ja sociālās zinātnes, kas mums palīdz novertēt kādu fenomenu, balstoties galvenokārt uz kvantitatīviem rādītājiem, izgaismotu tās pamata raksturlielumus. Taču zinām, ka pastāv arī nemateriāla nabadzība, kas nav materiālā trūkuma tiešas un automātiskas sekas. Piemēram, bagātās un attīstītās sabiedrībās vērojami izslēgšanas, attiecību, morālās un garīgās nabadzības fenomeni – runa ir par iekšēji dezorientētām personām, kuras, neskatoties uz ekonomisko labklājību, pārdzīvo dažādas atsvešinātības formas. No vienas puses, runa ir par tā saukto “morālās attīstības trūkumu” [2], no otras – par “pārattīstības” [3] negatīvajām sekām. Nevaru aizmirst, ka tā sauktajās “nabadzīgajās” sabiedrībās ekonomiskā attīstība nereti tiek kavēta ar kultūras šķēršļiem, kuri nepieļauj resursu pienācīgu izmantošanu. Ir patiesība, ka ikvienas uzspiestas nabadzības formas pamatā ir respekta trūkums pret cilvēka personas transcendento cieņu. Ja cilvēks netiek pieņemts sava aicinājuma pilnībā un netiek respektētas patiesas “cilvēciskās ekoloģijas” [4] prasības, atbrīvojas arī nabadzības perversās formas, kā tas ir vērojams dažās jomās, kurām īsumā pievērsīšos.
Nabadzība un morālās prasības
3. Nereti nabadzība tiek saistīta ar demogrāfisko attīstību. Tādēļ starptautiskā līmenī tiek organizētas dzimstības ierobežošanas kampaņas, ar metodēm, kuras nerespektē ne sievietes cieņu, ne laulāto tiesības atbildīgi izvēlēties bērnu skaitu [5], un bieži, kas ir vēl traģiskāk, nerespektējot arī tiesības dzīvot. Miljoniem nedzimušu bērnu slepkavības, kas tiek izdarītas, it kā cīnoties pret nabadzību, patiesībā ir visnabadzīgāko cilvēcisko būtņu likvidēšana. Taču ir spēkā fakts, ka 1981. gadā apmēram 40% pasaules iedzīvotāju dzīvoja zem absolūtās nabadzības sliekšņa, bet šodien šis skaitlis ir samazinājies uz pusi, no nabadzības ir atbrīvojušās tautas, kuras, starp citu, raksturo ievērojams dzimstības pieaugums. Šis fakts parāda, ka nabadzības problēmas apkarošanas resursi ir atrodami arī pieaugot iedzīvotāju skaitam. Nedrīkst aizmirst, ka no Otrā pasaules kara beigām līdz mūsdienām zemes iedzīvotāju skaits ir palielinājies par četriem miljardiem un šis fenomens vairāk attiecas uz tām valstīm, kuras vēl nesen starptautiskajā arēnā parādījās kā jauni ekonomiskās varas spēki un kurās notika strauja attīstība pateicoties tieši lielajam iedzīvotāju skaitam. Turklāt attīstītāko valstu vidū valstīm ar augstāku dzimstību ir lielākas attīstības potences. Citiem vārdiem sakot, apstiprinās fakts, ka iedzīvotāji ir bagātība, nevis nabadzības faktors.
4. Cits satraukuma iemesls ir pandēmiskās slimības, kā, piemēram, malārija, tuberkuloze un AIDS, kuras, uzbrūkot produktīvajam iedzīvotāju sektoram, lielā mērā negatīvi ietekmē valsts vispārējo stāvokli. Mēģinājumi apturēt šo slimību sekas ne vienmēr devuši nozīmīgus rezultātus. Notiek arī tā, ka valstīm – šo pandēmisko slimību upuriem, nākas pakļauties to valstu šantāžai, kuras savu ekonomisko atbalstu saista ar dzīvībai naidīgas politikas uzspiešanu. Īpaši grūti ir apkarot AIDS, traģisku nabadzības izraisītāju, ja netiek risinātas morālās problēmas, ar kurām saistās šī vīrusa izplatīšanās. Ir jāveicina kampaņas, kas jo īpaši jauniešus audzina cilvēka cieņai pilnībā atbilstošai seksualitātei; šai jomā uzsāktās iniciatīvas jau ir nesušas nozīmīgus augļus, liekot samazināties AIDS izplatībai. Nabadzīgajām tautām jānodrošina arī nepieciešamās zāles un medicīniskā aprūpe; tas saistās ar noteiktu medicīnisko pētījumu un terapeitisko inovāciju veicināšanu, un nepieciešamības gadījumos arī intelektuālo resursu aizsardzības starptautisko normu elastīgu pielietojumu, lai visiem garantētu medicīnisko pamataprūpi.
5. Trešā nabadzības apkarošanas programmas joma, kas atklāj tai piemītošo morālo dimensiju, ir bērnu nabadzība. Kad nabadzība piemeklē kādu ģimeni, visneaizsargātākie upuri ir bērni – šodien gandrīz puse no absolūtā nabadzībā dzīvojošajiem ir bērni. Raugoties uz nabadzību no bērnu pozīcijām, par primāriem jāuzskata tie mērķi, kuri viņus skar vistiešāk, piemēram, rūpes par mātēm, audzināšanas pienākums, iespēja saņemt vakcīnas, medicīnisko aprūpi un dzeramo ūdeni, vides aizsardzība un, pirmām kārtām, ģimenes aizsardzības un tās iekšējo saikņu stabilitātes nodrošinājums. Ģimenei kļūstot vājai, sekas neizbēgami skar bērnus. Ja netiek sargāta sievietes un mātes cieņa, to galvenokārt izjūt bērni.
6. Ceturtā joma, kas no morālā viedokļa pelna īpašu uzmanību, ir pastāvošā attiecība starp bruņošanos un attīstību. Šā brīža militāro izdevumu globālais līmenis rada satraukumu. Kā uzsvēru agrāk, “milzīgie militārajiem mērķiem un bruņošanās vajadzībām veltītie materiālie un cilvēciskie resursi patiesībā tiek atņemti tautu, jo īpaši nabadzīgo un palīdzību meklējošo tautu, attīstības projektiem. Tas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Hartu, kura apstiprina starptautiskās kopienas un it īpaši valstu pienākumu “veicināt stabilitāti un mieru un starptautiskās drošības saglabāšanu ar minimālu cilvēcisko un pasaules ekonomisko resursu pielietojumu bruņošanās vajadzībām” (n. 26) » [6].
Šāds lietu stāvoklis neatvieglo, bet gan nopietni apgrūtina starptautiskās kopienas attīstības lielo mērķu sasniegšanu. Turklāt militāro izdevumu straujais pieaugums var veicināt bruņošanos, kas bloķē attīstību un vairo bezcerību, paradoksālā veidā transformējoties par nestabilitātes, spriedzes un konfliktu faktoru. Kā to tālredzīgi norādīja mans cienījamais priekštecis pāvests Pāvils VI, “attīstība ir jauns vārds mieram” [7]. Tādēļ tautas ir aicinātas nopietni pārdomāt konfliktu, kurus nereti izraisa tieši netaisnība, kā arī to dziļākos cēloņus, un tos novērst ar drosmīgu paškritiku. Ja tiks uzlabotas attiecības, būs iespējams samazināt izdevumus bruņošanās vajadzībām. Ietaupītos līdzkeļus varēs izmantot visnabadzīgāko un trūcīgāko personu un tautu attīstības projektiem: šis svarīgais uzdevums ir miera nodrošināšana ģimenes iekšienē.
7. Ar materiālās nabadzības apkarošanu saistītā piektā joma attiecas uz pašreizējo pārtikas krīzi, kas apdraud pamatprasību apmierināšanu. Šo krīzi raksturo ne tik daudz pārtikas trūkums, cik grūtības tai piekļūt un spekulatīvie fenomeni, piemēram, to politisko un ekonomisko institūciju pasivitāte, kuras spēj apmierināt vajadzības un risināt ārkārtas situācijas. Barības trūkums iedzīvotājiem var izraisīt smagas psiho-fiziskās sekas, laupot daudziem cilvēkiem nepieciešamo enerģiju, lai bez speciālas palīdzības viņi varētu cīnīties ar savu nabadzību. Tas veicina nevienlīdzības paplašināšanos, izraisot reakcijas, kas var kļūt vardarbīgas. Dati par nabadzības izplatību pēdējās desmitgadēs norāda uz plaisas padziļināšanos starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Šī fenomena gavenie cēloņi, bez šaubām, no vienas puses ir tehnoloģiskās pārmaiņas, kuru peļņa koncentrējas sabiedrības augstākā slāņa rokās, no otras puses, cenu dinamika – rūpniecisko produktu cenas salīdzinot ar nabadzīgajām valstīm piederošo lauksaimniecības produktu un izejvielu cenām, pieaug daudz straujāk. Notiek tā, ka lielākā daļa nabadzīgo valstu iedzīvotāju cieš divkāršu netaisnību – to ienākumi ir zemāki, bet cenas – augstākas.
Nabadzības apkarošana un globālā solidaritāte
8. Viens no galvenajiem ceļiem miera veicināšanai ir globalizācija, kuras mērķis ir visas lielās cilvēku ģimenes interešu ievērošana [8]. Taču globalizācijas vadīšanai ir nepieciešama noteikta globālā solidaritāte [9] bagāto un trūcīgo valstu starpā, kā arī atsevišķo valstu, arī bagāto, iekšienē. Ir nepieciešams “kopīgs ētikas kodekss” [10], kura normām nebūtu tikai vienošanās raksturs, bet kuras sakņotos ikvienas cilvēciskās būtnes sirdsapziņā Radītāja ierakstītajā dabiskajā likumā (sal Rm 2,14-15). Vai tad ikviens no mums savas sirdsapziņas dziļumos nedzird aicinājumu dot savu personīgo ieguldījumu kopējā labuma un sociālā miera veicināšanai? Globalizācija atceļ zināmas barjeras, bet tas nenozīmē, ka to vietā nevar uzstādīt jaunas – tā tuvina tautas, bet tuvums telpā un laikā pats par sevi vēl nerada patiesas kopības un miera apstākļus. Planētas nabagu izstumšana globalizācijā var rast atbrīvošanās līdzekļus tikai tad, ja ikviens cilvēks pasaulē eksistējošās netaisnības un ar tām saistītos cilvēktiesību pārkāpumus izjutīs kā personisku ievainojumu. Baznīca, kas ir “iekšējas vienības ar Dievu un visa cilvēku dzimuma vienotības zīme un instruments”, [11] turpinās sniegt savu ieguldījumu, lai tiktu pārvarētas netaisnības un nesaskaņas un tiktu veidota mierīgāka un solidārāka pasaule.
9. Starptautiskās tirdzniecības un finansiālo vienošanos jomā šodien ir spēkā procesi, kas ļauj pozitīvā veidā integrēt valstu ekonomikas, tādējādi uzlabojot vispārējo stāvokli; taču pastāv arī pretēja rakstura procesi, kas šķeļ un izstumj tautas, radot bīstamus karu un kofliktu draudus. Otrajam pasaules karam sekojošajās desmitgadēs ārkārtīgi strauji augusi starptautiskā tirdzniecība ar labumiem un pakalpojumiem. Pasaules tirdzniecība lielā mērā bija saistīta ar senajām rūpnieciskajām valstīm, taču nozīmīgs bijis arī jauno valstu devums. Tomēr joprojām ir valstis ar zemiem ienākumiem, kuras tiek rupji izstumtas no tirdznieciskajiem darījumiem. Šo valstu attīstību negatīvi ietekmēja pēdējās desmitgadēs reģistrētais straujais primāro produktu, kas ir viņu gandrīz vienīgā eksportprece, cenu kritums. Šajās valstīs, galvenokārt Āfrikā, atkarība no primāro produktu eksporta ir ievērojams riska faktors. Tādēļ vēlos atjaunot aicinājumu nodrošināt visām tautām vienādas iepējas iekļauties pasaules tirgū, novēršot izslēgšanu.
10. Līdzīgas pārdomas var izdarīt attiecībā uz finansēm, kas, pateicoties elektronikas attīstībai un naudas starptautiskās apmaiņas liberalizācijas politikai, ir viens no globalizācijas fenomena primārajiem aspektiem. Finanšu nozīmīgākā funkcija – saglabāt ilglaicīgas investēšanas, tātad arī attīstības iespējas, šodien ir kļuvusi ļoti trausla – to negatīvi ietekmē finanšu maiņas sistēma nacionālā un globālā līmenī, kas balstās īstermiņa loģikā un tiecas uz finansiālo aktivitāšu vērtības nostiprināšanu un koncentrējas dažādu riska formu tehniskā vadīšanā. Arī nesenā krīze pierāda, ka finanšu darbības reizēm vada tīri autoreferenciāla loģika, kas ilgtermiņā ir tāla no kopējā labuma nodrošināšanas. Pasaules finanšu operatoriem pārejot uz īstermiņa mērķiem, mazinās finanšu spēja veikt savu uzdevumu – būt par tiltu, kas vieno tagadni un nākotni, atbalstot jaunas ilglaicīgas ražošanas un darba iespējas. Īstermiņa finanšu sistēma ir bīstama visiem, arī tiem, kuriem izdodas gūt labumu finansiālās eiforijas laikā [12].
11. No teiktā izriet, ka cīņa ar nabadzību pieprasa sadarbību gan ekonomiskajā, gan juridiskajā jomā, kas ļauj starptautiskajām kopienām un jo īpaši nabadzīgajam valstīm konkretizēt un aktualizēt saskaņotus risinājumus minēto problēmu novēršanai, realizējot efektīvu juridisko pieeju ekonomikai. Tādēļ ir nepieciešama efektīvu institūciju radīšana, kā arī atbalsts cīņā pret kriminālnoziegumiem un legalitātes kultūras veicināšana. No otras puses, nevar noliegt, ka tikai palīdzības sniegšanas politika ne vienmēr izrādījusies veiksmīga. Investēt personu audzināšanā un integrētā veidā attīstīt specifisko iniciatīvas kultūru šobrīd, šķiet, ir nepieciešamākais īstermiņa un ilgtermiņa projekts. Ja ekonomisko aktivitāšu attīstībai ir nepieciešams labvēlīgs konteksts, tas nenozīmē, ka nav jāpievērš uzmanība ar peļņu saistītām problēmām. Pareizi tiek uzsvērts, ka peļņas pro capite pieaugums nevar būt politiski-ekonimiskās darbošanās absolūtais mērķis, taču nevajag aizmirst, ka tas ir svarīgs instruments cīņā ar badu un absolūto nabadzību. Tādējādi tiek atmestas ilūzijas, ka esošo bagātību pārdalīšanas politika varētu atrisināt nabadzības problēmu galīgā veidā. Mūsdienu ekonomikā bagātību vērtība ir ļoti atkarīga no spējas radīt peļņu šodien un nākotnē. Tādēļ vērtību radīšana ir neatņemams pienākums, kas jāņem vērā, cīnoties pret materiālo nabadzību efektīvi un ilgstoši.
12. Ierādīt nabagiem pirmo vietu nozīmē rezervēt piemērotu telpu korektai ekonomikas loģikai no starptautiskā tirgus veidotāju puses, korektai politikas loģikai no institūciju vadītāju puses un korektai dalības loģikai, kas spējīga izvērtēt lokālo un straptautisko civilo sabiedrību. Šodien starptautiskās organizācijas atzīst civilās sabiedrības vai lokālo administrāciju ekonomisko iniciatīvu nozīmi un priekšrocības atbrīvošanās veicināšanai un to iedzīvotāju slāņu iekļaušanai sabiedrībā, kas nereti dzīvo ārkārtējas nabadzības apstākļos un kuriem ir apgrūtināta oficiālās palīdzības saņemšana. 20. gs. ekonomiskās attīstības vēsture māca, ka labas attīstības politikas ir atkarīgas no cilvēku atbildības un pozitīvas sadarbības tirgu, civilo sabiedrību un valstu starpā. Civilajai sabiedrībai ir jāuzņemas galvenā loma ikvienā attīstības procesā, jo attīstība ir būtisks kultūras fenomens un kultūra rodas un attīstās civilā vidē [13].
13. Kā mēdza teikt mans cienījamais priekštecis Jānis Pāvils II, globalizācijai ir “izteikti ambivalents raksturs” [14] un tādēļ tā ir jāvada ar tālredzīgu gudrību. Tas nozīmē, ka vispirms ir jāņem vērā zemes nabadzīgo iedzīvotāju prasības, pārvarot pastāvošo disproporcionalitāti starp nabadzības problēmām un cilvēku rīcību šo problēmu risināšanā. Šai disproporcionalitātei ir gan kulturāls un politisks, gan arī garīgs un morāls raksturs. Nereti apstājamies pie nabadzības virspusējiem un ārējiem cēloņiem, nesaredzot tos, kas mājo cilvēku sirdīs – piemēram, mantkārība un horizontu šaurība. Attīstības, palīdzības un starptautiskās sadarbības problēmas reizēm tiek risinātas bez patiesas personu iesaistīšanās, kā tehniski jautājumi, kam pietiek ar struktūru gatavību, ar vienošanos par cenām, ar anonīmu ziedojumu piešķiršanu. Nabadzības apkarošanai ir nepieciešami vīrieši un sievietes, kas dziļi apzinātos brālības nozīmi un būtu spējīgi vadīt personas, ģimenes un kopienas patiesas cilvēciskās attīstības ceļos.
Noslēgums
14. Enciklikā Centesimus annus Jānis Pāvils II brīdināja par nepieciešamību “atteikties no mentalitātes, kura nabagus – personas un tautas – uzskata par slogu un par uzbāzīgiem traucēkļiem, kuri patērē to, ko citi ir saražojuši”. “Nabagi,” viņš rakstīja, “Pieprasa tiesības dalīties materiālo labumu izmantošanā un likt lietā savas darba spējas, tādējādi radot taisnīgāku un visiem labklājīgāku pasauli”[15]. Šā brīža globālajā pasaulē aizvien skaidrāk atklājas, ka mieru var veicināt tikai tad, ja visiem ir nodrošinātas iespējas racionāli attīstīties: netaisnīgu sistēmu pārkāpumi agrāk vai vēlāk atklājas kā kaitējums visiem. Tikai neprāts var mudināt celt zelta māju tuksneša vai postažas vidū. Globalizācija pati par sevi nav spējīga veicināt mieru un daudzos gadījumos rada tieši šķelšanos un konfliktus. Drīzāk tā atklāj nepieciešamību būt orientētai uz dziļu solidaritāti, kas tiecas uz ikviena un visu kopējo labumu. Šādā nozīmē globalizācija tiek uzlūkota kā laba iespēja veikt kaut ko svarīgu cīņā ar nabadzību un nodrošināt līdz šim neiedomājamus resursus taisnības un miera veicināšanā.
15. Baznīcas sociālā macība vienmēr ir interesējusies par nabagiem. Enciklikas Rerum novarum tapšanas laikā trūcīgie pārsvarā bija jauno rūpniecisko sabiedrību strādnieki; Pija XI, Pija XII, JāņaXXIII, Pāvila VI un Jāņa Pāvila II sociālājiem jautājumiem veltītajā mācībā, saistībā ar sociālo problēmu horizonta pakāpenisko paplašināšanos, kas beigās iegūst pasaules mērogus, ir atainotas jaunas nabadzības formas [16]. Vērtējot sociālo problēmu globālo paplašināšanās, tiek ņemta vērā ne tikai to kvantitatīvā izplatība, bet arī ietekmes uz cilvēku un cilvēku ģimenes vajadzībām kvalitatīvā padziļināšanās. Tādēļ Baznīca, ar uzmanību sekojot globalizācijas aktuālajiem fenomeniem un to ietekmei uz cilvēku nabadzību, norāda jaunus sociālo jautājumu aspektus, vērtējot ne tikai to izplatību, bet arī dziļumu, jo tie skar cilvēka un viņa attiecību ar Dievu identitāti. Tie ir sociālās mācības principi, kuri tiecas noskaidrot saikni starp nabadzību un globalizāciju un orientēt darbību uz miera veicināšanu. Šo principu vidū jāpiemin īpašais “izvēlētības mīlestības uz nabagiem” princips [17], mīlestības primāta gaismā, ko apliecina visa kristīgā tradīcija, sākot ar pirmatnējo Baznīcu (sal At 4,32-36; 1 Cor 16,1; 2 sal 8-9; Gal 2,10).
“Lai ikviens dara savu un lai nekavējas”, 1891.gadā rakstīja Leons XIII, piebilstot: “Runājot par Baznīcu, tā nekad neatstās novārtā savu darbu” [18]. Šī apziņa arī šodien vada Baznīcas darbību attiecībā uz nabagiem, kuros tā redz Kristu, [19], nemitīgi savā sirdī dzirdot miera Valdnieka uzdevumu apustuļiem: “Vos date illis manducare – dodiet jūs viņiem ēst” (Lc 9,13). Uzticīga šim Kunga aicinājumam kristīgā kopiena nemitēsies sniegt visai cilvēku ģimenei savu atbalstu radošas solidaritātes veidā, ne tikai vairojot vai izdalot pārpalikumu, bet vispirms mainot “dzīves stilu, ražošanas un patēriņa modeļus, varas stiprinātās struktūras, kuras šodien vada sabiedrības” [20]. Jaunā gada sākumā vēršos pie ikviena Kristus mācekļa, pie visiem labas gribas cilvēkiem ar kvēlu aicinājumu atvērt sirdi nabagu vajadzībām un darīt to, kas ir konkrēti iespējams, lai viņiem palīdzētu. Jo vienmēr spēkā paliek aksioma: “apkarot nabadzību nozīmē veicināt mieru”.
Vatikānā, 2008.gada 8.decembrī
BENEDICTUS PP. XVI
Tulkoja B. Krivteža
[1] Vēstījuma pasaules Miera dienā, 1.
[2] Pāvils VI, Enc. Populorum progressio, 19.
[3] Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 28.
[4] Jānis Pāvils II II, Enc. Centesimus annus, 38.
[5] Sal. Pāvils VI, Enc. Populorum progressio, 37; Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 25.
[6] Benedikts XVI, Vēstule kardinālam Renato Raffaele Martino sakarā ar Pontifikālās padomes “Taisnība un Miers” organizēto Starptautisko semināru par tematu “Atbruņošanās, attīstība un miers”, 2008.g. 10.aprīlī, L’Osservatore Romano, 13.4.2008, lp. 8.
[7] Enc. Populorum progressio, 87.
[8] Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 58.
[9] Sal. Jānis Pāvils II, Uzruna Audiencē Acli, 2002.g. 27.aprīlī, 4: Jāņa Pāvila II mācība, XXV, 1 [2002], 637.
[10] Jānis Pāvils II, Uzruna Pontifikālās sociālo zinātņu akadēmijas plenārasamblejā, 2001.g. 27.aprīlī, 4: Jāņa Pāvila II mācība, XXIV, 1 [2001], 802.
[11] Conc. Ecum. Vat. II, Cost. dogm. Lumen gentium, 1.
[12] Sal. Pontifikālā padome “Taisnība un Miers”, Baznīcas sociālās mācības kopsavilkums, 368.
[13] Sal. ibid., 356.
[14] Uzruna Strādnieku un lielo sabiedrību Arodbiedrību vadītājiem, 2000.g. 2.maijā, 3: Jāņa Pāvila II mācība, XXIII, 1 [2000], 726.
[15] N. 28.
[16] Sal. Pāvils VI, Enc. Populorum progressio, 3.
[17] Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 42; sal. Idem, Enc. Centesimus annus, 57.
[18] Enc. Rerum novarum, 45.
[19] Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 58.
[20] Ibid.
