Piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša ceturtā numura rakstu par svētdienas kā miera un atpūtas dienas iedibināšanu. Pilnu izdevumu lasiet šeit.
321. gada 7. martā Romas imperators Konstantīns kristiešiem par labu izdeva ediktu, kurā noteica „visiem tiesnešiem, ļaudīm pilsētās un arodu veicējiem palikt mierīgiem godājamajā saules dienā (venerabilis dies solis) – svētdienā. Laukos dzīvojošie var gan brīvi un likumīgi apstrādāt laukus.”
Šādi svētdiena Romas impērijā kļuva par svētku vai festivālu dienu, kuras tā laika kalendārā bija dažādas par godu un piemiņu dieviem un cilvēkiem. Līdz tam svētdiena bija nedēļas pirmā diena, kad kristieši svinēja Jēzus augšāmcelšanās piemiņu (1 Kor 16: 2; Apd 20: 7), tomēr vēl veica parastos ikdienas pienākumus vismaz līdz otrā gadsimta beigām.
Seno babiloniešu un asīriešu iespaidā Vidusjūras apgabalā jau pirmajā gadsimtā laiks bija sadalīts pa nedēļām, kur katrai dienai tika piedēvēta planēta – dieviete. Hellēnisma iespaidā par imperatora kulta dienu („sebastē”) bija kļuvusi sestdiena, jūdu sabata diena, kas bija veltīta grieķu dieva Zeva tēvam – Kronosam / Saturnam. Kristieši varēja ievērot sabata atpūtu, kamēr svētdienu, kas bija veltīta saulei (helios) un Zeva dēlam Apolonam, sāka saukt par Kunga dienu (Kyriakē). No Austrumiem Mitras dieva – saules kults varēja iespaidot svētdienas pastiprinātu ievērošanu, ņemot vērā nozīmētās dienas, kad varēja sanākt uz likumdošanu vai vēlēšanām (dies comitiales, 190 dienas gadā) vai arī veikt sekulāru darbību (dies fasti).
Konstantīna edikts pirms 1700 gadiem izšķiroši un galīgi iestājās par svētdienu, kurā ne tikai notiktu kristiešu dievkalpojumi, bet arī notiktu sabata miers un atpūta. Tā ir līdzdalība Dieva atpūtā, kas aptver visu cilvēci. Svētdienā piedzīvojam kaut ko no brīvības un vienlīdzības, kāda ir visām Dieva radībām, tomēr Jēzū Kristū Dievs ir atpestījis cilvēkus un darījis tos par mūsu brāļiem un māsām. Ticīgajiem un kristīgajām ģimenēm svētdienai jākļūst par laiku, kad izjūtam lielāku kopību ar citiem un kad atbildam uz citu vajadzībām. Šādi svētdiena kļūst par dalīšanās un brāliskas solidaritātes dienu, kad ir iespēja, piemēram, aicināt uz pusdienām vientuļu cilvēku, piedāvāt nepieciešamo palīdzību kādai ģimenei vajadzībās, apmeklēt slimo vai cietumnieku, veltīt laiku tiem, kuriem ir grūtības. Kunga diena tad kļūst arī par cilvēka dienu, jo attīsta mūsu cilvēcību.
1998. gada 30. maijā sv. Jānis Pāvils II izdeva apustulisko vēstuli Dies Domini, kurā aprakstīja svētdienas daudzpusīgo nozīmi, jo īpaši izceļot svētās Mises nozīmi. Senie mocekļi, kuri sastapās ar nāvi, esot iesaukušies: „Sine dominico non possumus”: „Mēs nevaram dzīvot, nesapulcējoties svētdien kopā, lai svinētu Euharistiju.” Svētdiena ir diena, kurā augšāmcēlies Kungs dara sevi klātesošu starp saviem sekotājiem, aicina tos uz savu mielastu, dalās sevī ar viņiem, lai arī viņi, vienoti ar viņu un, viņam pieskaņojušies, varētu atbilstoši godināt Dievu.
Euharistijai ir centrālā vieta kā svētdienas un visas Baznīcas dzīves pamatbalstam. Katrā svētdienas Euharistijas svinēšanā aizvien tiek svētdarīta kristīgā tauta līdz tai svētdienai, kas nekad nebeigsies, līdz dienai, kad notiks Dieva galīgā satikšanās ar savām radībām.
Svinot šo jubileju, novērtēsim šo dienu kā Kunga dienu, kā patiesu miera un sadraudzības iespēju, kā aicinājumu satikties vienam ar otru un palīdzēt tiem, kas ir līdzās, to darot Jēzus Vārdā!
Vēstnesītis, Nr. 4 (376) 2021. gada 28. februārī
