Piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša šī gada ceturtā numura rakstu par atteikšanos no grēka. Pilnu numuru lasiet šeit.
Grēks nav tikai cilvēka vājums, nedz tikai pārkāpums pret kādu cilvēku vai sabiedrību, tās atbilstošo kārtību. Grēks izprotams vienīgi no Dieva skatu punkta. Grēks ir Dieva atmešana, izejot no „ļaunuma noslēpuma.” Grēks atklāj „ļaunuma noslēpumu”, kas ir pretējs Dievam. Grēks ir noslēgšanās, novēršanās no Dieva mīlestības, no Tēva atklātās mīlestības Jēzū Kristū. Ar grēku kristietis atsakās sekot Kristum, saceļas pret Dievu un viņa gribu. Tas izpaužas grēcīgā uzvedībā, kas aptver sliktas domas, vēlmes, vārdus un nolaidības.
Ja ir aicinājums nemīlēt „pasauli” (1 Jņ 2: 15), tad tās ir Dievam naidīgās izpausmes, nevis redzamā radība, kuru Dievs uzticējis cilvēkam. Negatīvā nozīmē pasaule izpaužas miesas un acu kārībā, dzīves lepnībā (1 Jņ 2: 16) kā atveids visam, kas noslēdzas Dieva darbībai ar egoistisku vēlmi citu izmantot.
Visi esam grēcinieki, bieži noraidām Dieva vadošo roku, rīkojamies egoistiski, klusējam, kad nāktos runāt, un runājam, kad nāktos klusēt. Grēks iespaido cilvēku un pasauli, taču pie grēka var pierast, to var neņemt vērā, pat attaisnot, kā tas notiek ar dažādiem vardarbības veidiem. Taču tieši grēka apziņas zaudēšana izraisa dažādas apslēptas neirozes, raizes un satraukumus.
Grēks atdala cilvēku no Dieva, tuvākā un sevis paša. Vairs nav vienoti sapratne, mīlestība un cilvēciskā gara spēki. Sv. Anselms grēcinieku sauc par homo incurvatus. Grēks atņem dvēselei mieru, kas ir pats Kristus (Ef 2: 14), kas sludina mieru un izlīgšanu uz Dieva mīlestības pamata.
Ar grēku cilvēks noraida mieru ar Dievu. Ar grēku dvēsele zaudē mieru, kas iespējams tikai ar Dievu. Bez miera ar sevi nevar būt mierā ar citiem. Tad izvēršas nemiers sevī, ģimenē un dažāda līmeņa attiecībās, taču aizsākums ir cilvēka sirdī.
Vajag izšķirt nāvīgu un ikdienišķu grēku. Pats Jēzus mācīja, ka ne visi grēki ir vienlīdz nopietni un pastāv atšķirība starp „skabargu” un „baļķi” acī (sal. Mt 7: 3 – 5). Nopietns vai nāvīgs grēks pretēji Dieva gribai ir apzinīga vēršanās pret kaut ko svarīgu morālajā kārtībā. Citi mazāk nopietni pārkāpumi ir ikdienišķie grēki. Atsevišķos gadījumos dažkārt nav viegli pārliecinoši noteikt grēka smagumu, jo motīvus iespaido ģenētiskas, izglītības un audzināšanas iezīmes, sociālie apstākļi un sabiedrības viedoklis. Bieži vien darbība notiek nepārdomāti un emocionāli.
Ja arī pārāk nebūtu jāsaspringst par grēka smaguma noteikšanu, reizē nebūtu jānoliedz vispār grēks vai jāattaisno sevi, jāatsakās no atbildības par grēcīgo rīcību. Svētie Raksti runā par grēkiem, kas atšķir no Kristus un Dieva valstības: seksuālā izlaidība, elkdievība, naids, slepkavība, dzeršana un citi (sal. Gal 5: 19–21; 1 Pēt 4: 3). Vatikāna II koncils uzskaita darbības, kas maksimāli pretējas Radītāja godam: slepkavība, genocīds, aborts, eitanāzija, verdzība utt. (sal. Gaudium et Spes, n. 27).
Ja arī ar ikdienišķu grēku nenotiek pilnīga novēršanās no Dieva, tomēr no tiem jāizvairās tāpēc, ka tie pauž mīlestības trūkumu uz Dievu. Salīdzinot ar laulību, smags grēks būtu laulības pārkāpšana kā sava dzīves drauga nodevība, tomēr aizvainojoši vārdi, uzmanības trūkums var neiznīcināt laulāto mīlestību, tomēr kaitēt laulībai, sevišķi, ja atkārtojas. Līdzīgi ir ar ikdienišķo grēku, kas arī ir tumsas noslēpums.
Nožēla kā atteikšanās no grēka. Svētie Raksti dod padomu mainīties visā savā dzīvē un izlīgt ar Dievu (Joēls 2: 13; 2 Kor 5: 20), novērsties no grēka un pievērsties Dievam. Tāpēc jāmainās sirdī, jāatstāj pagātne, atzīstot kļūdas lēmumos, pārvarot maldīgās vērtības, atsakoties no egoisma, atbrīvojoties no šķēršļiem izlīgšanā ar Dievu. Lai to sasniegtu, jāizmeklē sevi, lai uzzinātu, kādā mērā grēks pastāv dzīvē un cik daudz jācieš krusta nešanā. Senās lūgšanas vārdi: „Dievs, palīdzi pacietīgi izturēt to, kas jāpanes. Dāvā spēku mainīt to, kas dzīvē jāmaina. Dāvā gudrību izšķirt svarīgo no otršķirīgā.”
Svētie Raksti norāda uz gavēšanu un žēlsirdības darbiem kā attālināšanās veidus no grēka. Gavēšana nav diētas ievērošana, bet gan Kristū esošās iekšējās brīvības uzturēšana. Atteikšanās notiek Kristus, nevis veselības un ķermeņa dēļ. Gavēšana notiek nevis kā protests pret kaut ko, bet kā iestāšanās par kaut ko, par patiesu brīvību un dzīves iekšējo kārtību. Brīvības labā jāsalauž važas, un pie gavēšanas jāuztur prieks sevī.
Žēlsirdības darbi palīdz kontrolēt nesakārtotas tieksmes pēc materiāliem labumiem. Kristietis tos veic nevis, lai izrādītos un gūtu atzinību, bet mīlestībā uz Kristu un tuvāko. Viss mūsu rīcībā ir Dieva dāvāts un Jēzus tēvreizē mācīja lūgt dienišķo maizi. Pirms šī lūguma tiek atzīts Dieva svētais Vārds, viņa valstība un Griba, un šādas kārtības izjaukšana būtu kārdinājums uz ļaunumu un grēku. Tikai meklējot Dieva valstību un tās taisnību, mēs gūstam zemes labumus (sal. Mt 6: 33).
Gandarījums kā atgriešanās pie Dieva. Jēzus atdevās kā mūsu pārstāvis upurī par cilvēku grēkiem. Atpestīšana notikusi nevis mūsu brīvības tiesību dēļ, bet Jēzus paklausības dēļ „līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Flp 2: 8). Dieva spēks parādījās šajā šķietamajā vājumā. Dievs cilvēku radījis pestīšanai, cerībai, priekam un dzīvībai, taču šie mērķi sasniedzami, atdodoties Dieva žēlsirdībai ar gandarīšanu, kas veikta Dieva mīlestībā.
Gandarīšanā nožēlojam grēkus mīlestībā uz Dievu, atzīstot savu grēcīgo uzvedību. Ar mīlestību šādi atgriežamies pie Dieva Tēva. Protams, šī atgriešanās var notikt emocionālās sajūtās attiecībā uz grēku, kas nav noliedzams, tomēr izšķiroši ir drosmīgi un priecīgi veikt jaunu izrāvienu uz priekšu, gatavībā gandarīt un izlīdzināt to, kas atbilst dievišķai lietu kārtībai. Īsta nožēla šādi izraisa atbrīvošanu, mieru un laimi.
Gandarīšana ir individuāla un kopīga. Gandarīt var dažādi, lai nostiprinātu naidu pret grēku un atgrieztos pie Dieva. Viņš meklējams un atrodams Svēto Rakstu lasīšanā, lūgšanā, pārdomās, dzīves grūtību pieņemšanā, brāliskā mīlestībā un pacietībā ar citiem, slimību un ierobežojumu panešanā. Kristietim nākas iesaistīties cīņā starp miesu un garu (Gal 5: 17). Garīgo formu uztur gavēšana, mērenība ēšanā un dzeršanā, dziņu kontrolē, atturībā no atkarību un vardarbības iespējām.
Dieva tautai ceļā uz debesīm atbilst kopienas gandarījumu veidi, kuriem piemīt vērtība Dieva priekšā vienīgi kā ārējām izpausmēm patiesam iekšējam gandarījumam. Gandarīšanas dienas ir visas piektdienas, pieņemot Jēzus ciešanas un nāvi, kad notiek atturēšanās no gaļas ēdieniem. Arī Euharistija – Svētā Mise ir gandarīšanas iespēja un jo īpaši grēksūdze ir tai ārēja liecība. Gavēņa laikā kopīgu gandarīšanu pauž krusta ceļa lūgšanas, kurās kristieši var sevi piedzīvot kā grēcinieki un gandarītāji.
Sirdsapziņu jāveido un jāsargā, tai jāgūst ievirzi no Jēzus Kristus, kas dod padomu rūpēties, lai cilvēkā esošā gaisma nebūtu tumsa (Lk 11: 35). Nav jātic katram garam, bet garus jāpārbauda, lai redzētu, vai tie nāk no Dieva (1 Jņ 4: 1). Garus sirdsapziņa var izšķirt Kristus gaismā. Dieva bērna brīvība gūstama vien tam, kas sirdsapziņā vadās pēc Kristus. Tēvs tuvina nevis vardarbīgi, bet ar mīlestību. Tomēr kristietim ir jācīnās ar negatīvām ietekmēm, lai uztvertu sirdsapziņā savu pienākumu nozīmi un robežas. Sirdsapziņas jautājumi kristietim izraisa cīņu, no kuras nevar izvairīties.
Vēstnesītis, Nr. 4 (376) 2021. gada 28. februārī
