Konsekrētajām personām, priesteriem, diakoniem un ticīgajiem lajiem
“Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus. Un cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal 2,20). Ar šiem vārdiem apustulis Pāvils mums apstiprina savu pilnīgo līdzību Jēzum. Tie visaugstākajā mērā pauž konsekrētās dzīves skaistumu un uz tiem gribam atsaukties nu jau par tradīciju kļuvušajā vēstījumā 13.Vispasaules konsekrētās dzīves dienā, kas tiek svinēta Kunga Prezentācijas svētkos. Šī diena visai Baznīcai piedāvā iespēju pateikties Dievam par konsekrēto personu dāvanu, un vienlaikus ir pamudinājums viņiem izdzīvot savu īpašo aicinājumu ar svētā Pāvila degsmi, ņemot viņu par savas dzīves paraugu un prototipu.
Atklājot Pāvila Gadu, Svētais tēvs Benedikts XVI atgādināja Apustuļa brīnišķīgo ticības apliecinājumu, apstiprinot: “Viss, ko Pāvils dara, izriet no šī centra. Viņa ticība izriet no pieredzes būt Jēzus Kristus mīlētam personiskā veidā; […] būt Jēzus Kristus mīlestības uzrunātam; mīlestības, kas viņu satricina līdz pat sirds dziļumiem un pārveido; […] tā ir Dieva mīlestības zīme viņa sirdī”(uzruna Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētku Pirmajās Vesperēs, 2008.gada 28.jūnijā).
Tāds ir arī kristīgās dzīves un jo īpaši konsekrētās dzīves pamats: tas ir Kungs, kas ielaužas cilvēka vēsturē, aicinot viņu piederēt Viņam pilnībā. Tieši tādā neparastā veidā Kungs Jēzus uz Damaskas ceļa apgaismoja un satvēra (sal. Fil 3,12) Saulu no Tarsas. Tikšanās brīdī ar Kristu spilgtās gaismas apstarota konsekrētā persona tiek aicināta izdzīvot savu dzīvi tā, lai varētu teikt: “Kristus dzīvo manī”, lai ļautos tik kvēlām savstarpējām attiecībām, ka nekas cits vairs nav redzams kā tikai Kristus, krustā sistais un augšāmcēlies, pielīdzinoties Viņam līdz pat stigmātu iegūšanai savā miesā. Tad aizvien pārliecinošākā un noteiktākā veidā atklāsies, ka “Kristus mīlestība mūs skubina” (2Kor 5,14). Ir atklāts, ka šim grieķu valodas oriģinālvārdam ir trīs nozīmes: Kristus agapes mīlestība mūs aptver, mūs iesaista, mūs aizrauj. Pāvils nonāk pie pārliecības, ka viņu un mūs nekas nevarēs šķirt no šīs mīlestības: tādējādi konsekrētā dzīve kļūst par “Dieva mīlestības epifāniju pasaulē” (Jānis Pāvils II, Apustuliskais pamudinājums Vita consecrata, III. nod.).
Jēzus kvēlā mīlestība mudina konsekrēto personu sniegt radikālu atbildi draudzības un laulības divpusējās attiecībās: “Uzskatu par zaudējumu visu sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanas dēļ, kas visu pārspēj; tās dēļ es visu esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem”(Flp 3,8). “Dzīvot man ir – Kristus” (Flp 1,21).
Tieši šajā gaismā ir jāskata reliģiskie svētsolījumi. Svētais Pāvils ir paklausības Svētajam Garam un arī apustuļiem un prezbiteriem paraugs (sal. Apd 15,2), viņš izvēlas nabadzīgu un intensīvam darbam veltītu dzīvi, lai nebūt nevienam par apgrūtinājumu, dzīvo konsekrētā celibātā, lai būtu pilnībā veltīts Kungam un kopienai, visus savus spēkus veltī evaņģelizācijas uzdevumam daudzu pārbaudījumu vidū (sal. 1Tes 2,2).
Šādā skatījumā šķiet īpaši svarīgi uzsvērt paklausības nozīmi, arī tāpēc, ka Kunga Prezentācijas svētki vairākkārt atklāj Marijas, Jāzepa un Jēzus pazemīgo paklausību Mozum Kunga dotajam likumam. Visā savā dzīvē Jēzus klausīja Tēva gribai, “līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Flp 2,8).
Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves apvienību Kongregācijas nesen izdotā Instrukcija Autoritātes kalpojums un paklausība, aicina “katru rītu meklēt dzīvu un nepārtrauktu kontaktu ar Vārdu, kas tajā dienā tiek sludināts, pārdomājot to un paturot savā sirdī kā dārgumu, kas kļūst par ikvienas darbības avotu un ikvienas izvēles pirmo nosacījumu” (n. 7). Patiesi, paklausot Dieva Vārdam, kas atklājas ar cilvēku starpniecību, “mēs iekļaujamies plānā, ar kuru Viņš mūs ir pieņēmis ar Tēva mīlestību. Tātad, paklausība ir vienīgais cilvēka, brīvas un inteliģentas būtnes, rīcībā esošais ceļš, lai pilnībā sevi īstenotu” (n. 5).
Lai šī Diena visām konsekrētajām personām ir iespēja atjaunot sevis pilnīgo veltīšanu Kungam, augstsirdīgi kalpojot nabadzīgajiem, saskaņā ar sava Institūta harizmu. Lai klosteru un reliģiskās kopienas ir oāzes, kurās tiek izdzīvots Dieva, viņa godības un viņa mīlestības absolūtais primāts, brālīgas kopības priekā un dedzīgi veltot sevi nabadzīgajiem, atmestajiem, miesā un garā cietošajiem.
Lai Jaunava Marija, kas, sakot: “Lūk, es esmu Kunga kalpone: lai man notiek pēc tava vārda (Lk 1, 37), pilnībā vienojās ar Jēzus upuri, pieņem jūsu dzīves upuri un to cieši vieno ar sava Dēla upuri, ar nesaraujamām saitēm, kas viņu vadīs līdz par Kalvārijai: “Viņa – Sionas jaunavīgā meita, izpildot likumu, upurēja svētnīcā savu Dēlu, Izraēļa godību un tautu gaismu. Tēvs, saskaņā ar tavas gribas lēmumu Dēlu un Māti vieno tā pati mīlestība, viņus saista tās pašas ciešanas, viņus vieno tā pati griba: patikt tikai tev, vienīgajam augstākajam labumam” (Kunga prezentācijas Svētās Mises prefācija).
Roma, 2009.gada 1.janvārī, Jaunavas Marijas Dieva Mātes svētkos
Klēra un Konsekrētās dzīves Bīskapu komisija
