Piecpadsmitā diena: Velta sevi mājiniekiem un Sinagogai
Itālijā vēl nesen reliģisku, rūpju pārņemtu par ģimeni, cilvēku mēdza saukt par tutto casa e chiesa, t.i., cilvēks, kurš ir veltījies ģimenei un Baznīcai. Līdzīgi varētu sacīt par Jāzepu – veltījis sevi mājiniekiem un Sinagogai. Izraēlī mājas, Sinagoga un svētnīca bija savstarpēji saistītas realitātes, kas veidoja katra Ebreja identitāti.
Izraēlī ģimenes māju veidoja viena telpa, sadalīta divās daļās. Ziemas laikā lopus mēdza turēt mājas tādā kā pus pagrabstāvā ar klona grīdu, savukārt ģimene iekārtojās augšstāvā ar akmens grīdu, telpa kalpoja kā virtuve, ēdamistaba un guļamistaba vienkopus. Gulēšana notika uz grīdas paklātā tepiķīša. Mājās atradās arī neliels pieliekamais kambaris ēdiena, ūdens, olīveļļas un vīna uzglabāšanai.
Sabatā Sinagogā notika lūgšanas no rīta līdz pusdienām. Lūgšanu sākumā tika skaitīta Szema Izrael un Astoņpadsmit svētību lūgšana, tad no speciālas lādes izņēma Toras jeb Likuma vīstokli, katrs klātesošais pieskarās tam ar sava lakata malu, ar kuru vēlāk apklāja galvu lūgšanai, vēlāk to noskūpstīja. Pieaudzis vīrietis lasīja tekstu ebreju valodā, tas uzreiz tika pārtulkots ļaudīm saprotamā aramiešu valodā, tad sekoja cita pieauguša vīrieša komentārs nolasītajam Rakstu fragmentam. Liturģijas svinēšana beidzās ar Praviešu grāmatas (haftara) fragmenta nolasīšanu, to darīja zēns, kurš bija sasniedzis pieauguša cilvēka vecumu.
Pārējās nedēļas dienās Sinagogā bija skola, tajā mazie zēni mācījās lasīt Bībeli – vienīgo tekstu, kas ļāva apgūt alfabētu, – ieguva rakstīšanas iemaņas, apguva vēsturi, ģeogrāfiju un matemātiku. Meitenes skolu neapmeklēja.
Tora – pirmās piecas Bībeles grāmatas – tika nepārtraukti citēta, tādēļ audzēkņi to zināja no galvas. Jēzum bija īpaši labs skolotājs – to var spriest, ņemot vērā Viņa zināšanas Rakstos.
Mājas ikdienas gaitas ir viens no elementiem, kas vēlāk ir sastopams Jēzus līdzībās, piemēram, līdzība, kurā ir attēlots ģimenes nakts miers (sal. Lk 11, 5-8), vai māja ar šauriem vārtiem (sal. Lk 13, 24), vai arī saimnieka labi noslēgti vārti, lai nepieļautu svešinieku ielaušanos (sal. Lk 13, 25-27), tāpat māja, kurā tiek aicināti mielasta dalībnieki (sal. Lk 14, 15-36), arī gaviles mājās par godu pārnākušajam dēlam (sal. Lk 15, 25-32). Māja līdzībās ir arī vieta, kur notiek sakopšanas darbi (sal. Lk 15, 8-9), ēdiena pagatavošana (sal. Mt 13, 33), mājas apgaismošanas iespējas (sal. Mt 5, 15).
Vienlaicīgi mājas simbolizē cilvēka iekšieni, kur mājo slimība, grēks un nāve. Par cilvēka identitāti liecina ne vien mājvieta, no kuras tas ir cēlies, bet arī tas, kas tajā ir apmeties uz dzīvi. Runa ir par nelabā iespējām apmesties kādā cilvēkā kā mājoklī. Jēzus saka: “Neviens nespēj, spēcīgā namā iegājis, tā rīkus laupīt, pirms nebūs stiprais saistīts.” (Mk 3, 27) Jēzus ir spēcīgāks par spēcīgo. Jēzus spēkos ir izraidīt nelabo no cilvēka kā mājokļa.
Fragmenti no O. Crespi un F. Negri grāmatas “Józef, człowiek, który prowadzi do Boga” (no poļu valodas tulkoja pr.Sergejs Ivanovs OP)
