1203. gadā pirmā Sv. Jēkaba baznīca esot celta no koka pēc Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo rīkojuma, kurš saņēma Kristības sakramentu vēl sv. Meinarda laikā. Minētajā gadā sava biktstēva pavadībā viņš pēc pāvesta Innocenta III ielūguma ieradās Romā. Pāvests esot uzdāvinājis sv. Gregora pārrakstītos Sv. Rakstus, kā arī naudu (vēsturnieku nedrošs apgalvojums), par kuru cēla Sv. Jēkaba baznīcu. Diemžēl 1215. gadā lielajā Rīgas ugunsgrēkā tā nodega. Nākamā Sv. Jēkaba (mūra) baznīca tika celta romānikas perioda beigu posmā, laikā, kad senā Rīga no 1215. līdz 1225. gadam paplašināja savas robežas ārpus toreizējā pilsētas aizsargmūra, aptverot visu tagadējās vecpilsētas teritoriju. 1225. gadā Sv. Jēkaba baznīca ir pirmoreiz pieminēta dokumentos, taču precīzais dievnama uzcelšanas gads nav zināms. Tāpat nav zināmi meistari, kas to cēluši. Iespējams, ka tie paši, kas cēla Doma baznīcu, jo abām baznīcām piemīt vairākas kopējas pazīmes, piemēram, krustveidīgās kolonnas, ziemeļu portāls, arkādu joslas utml. Ceļot Doma baznīcu, bija brīži, kad līdzekļu vai būvmateriālu trūkuma dēļ būvdarbos iestājās pārtraukums, kuru varēja izmantot Jēkaba baznīcas būvei.
2 baznīcas celtniecības periodi
No arhitektoniskās uzbūves attīstības viedokļa Sv. Jēkaba baznīcas celtniecību var iedalīt divos lielos būvperiodos:
1) zāles jeb halles baznīca (XIII – XV gs. otrā puse);
2) bazilika (no XV gs. otrās puses līdz mūsdienām).
Zāles jeb halles baznīcas tips, tā atšķirības ar bazilikas tipu
Pētnieku vairākums izteikuši domas, ka Rīgas Sv. Jēkaba baznīca sākotnēji celta kā zāles (halles) baznīca. XIII gs. sākumā šāds baznīcu tips bija plaši sastopams Ziemeļreinas provincē Vestfālē, no kurienes tas izplatījās visā Vācijā un arī tālāk – Baltijā. Zāles baznīca no bazilikas atšķiras ar to, ka pēdējām vidusjoms ir augstāks pār sānjomiem, un gaismu tās saņem caur logiem pāri sānjomu jumtiem. Bez tam bazilikās galvenā ass atbilst tā sauktajai svētajai būvlaidei – virzienā no rietumiem uz austrumiem, uz galveno altāri. Šāds baznīcu tips atbilst garīdzniecības prasībām par galvenās uzmanības pievēršanu dievkalpojumu ceremoniālam un altārim.
Pašapziņas pārņemtie namnieki gribēja justies baznīcās kā savās parastajās sapulcēs. Ieejot baznīcā, vēlējās vispirms saskatīt savas paziņas. Tādēļ viņi būvēja galveno ieeju baznīcu sānos. Šāda ieeja ziemeļu pusē bija arī Sv. Jēkaba baznīcai (līdzīgi kā Doma baznīcai), vēlāk tā tika aizmūrēta un vēl šodien redzams tās smailloka veidojums pusaugstumā virs ielas līmeņa. Baznīcas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos grīdas līmenis atradies daudz zemāk gan altāra telpā, gan jomos.
Pie halles baznīcas īpatnībām pieder arī šķērsjoma trūkums un draudzes telpas īsums. Vidusjomam parasti nav vairāk par 2 vai 3 travejām, Sv. Jēkaba baznīcas vidusjomam tikai 2 travejas, tādēļ draudzes telpas platums pārsniedz tās garumu. Tieši šī plattelpa ir viena no visraksturīgākām halles īpatnībām, ar ko tā visvairāk atšķiras no bazilikas.
Sv. Jēkaba baznīcas ķieģeļu celtne radusies vēlākos laikos vairākos posmos. Sākumā tā no ārpuses ir bijusi baltā krāsā.
Vislabāk saglabājušās baznīcas celtnes daļas
No pirmatnējās celtnes vislabāk ir saglabājusies prezbitērija (altāra) telpa. Tā ir taisnstūrveida, 12 m dziļa un 10,5 m plata. Sākumā gaisma tur ieplūdusi tikai pa lodziņiem austrumu un dienvidu sienās. Taču vēlāk austrumu sienā ierīkoja 3 smailloka logus un dienvidu sienā platu, ar kurvja līkni noslēgtu aili.
No pārējās baznīcas celtnes saglabājušās tikai garenjoma mūra apakšējās daļas un rietumu galā zvanu torņa iebūve starp sānjomiem. Baznīcas rietumu sienas pusapaļā izbūvē piemūrēts kāpņu tornītis, kurā vītņu kāpnes ved uz dienvidu sānjoma velvēm un zvanu torni.
Svētā Krusta kapela, tās tālākais liktenis
XV gs. sākumā dienvidu pusē uzcelta arī Svētā Krusta kapela (14 x 7m), vēlāk to pārdēvēja par Sv. Brigitas kapelu. Jezuītu darbības laikā tā tika veltīta Jaunavas Marijas godam. Ar dienvidu sānjomu to savienoja loka aile. Pagalmā, kapelas priekšā, bija kapsēta. 1621. gadā, luterāņiem pārņemot baznīcu, aklā naidā tika iznīcinātas visas jezuītu radītās mākslas vērtības. Kapela vairākus gadu desmitus bija pamesta, līdz 1675. gadā no Vācijas ataicinātais Zulcbahas mācītājs Johans Fišers ieņemt Vidzemes superintendenta amatu sadalīja kapelu ar starpgriestiem divos stāvos un ierīkoja liceju, nosaucot to Zviedrijas karaļa Kārļa XI vārdā –Schola Carolina. Šis kroņa licejs pastāvēja līdz 1710. Gadam. Lielā Ziemeļu kara dēļ tā darbība tika pārtraukta. Pēc liceja atjaunošanas 1733. gadā to pārdēvēja par ķeizarisko liceju. Vēl šodien par abiem licejiem liecina piemiņas plāksnes, kas iemūrētas ēkas M. Pils ielā 4 ārsienā. No 1784. – 1786. gadam liceja ēka nonāca avārijas stāvoklī. 1867. gadā to daļēji nojauca, vietā uzceļot divas noliktavas, kuras vienu no otras atdalīja šaurs pagalms. Šajās noliktavās vēl daļēji saglabājušās vecā liceja ēkas gala sienas, it īpaši austrumu pusē.
Nākamais baznīcas celtniecības periods
Vēlākās pārbūves Sv. Jēkaba baznīcā ir ienesušas gotikas būvmākslas pazīmes. Vidusjoma sienu augšējās daļas, kā arī draudzes telpas velves celtas XV gs., baznīcas pārbūvē izmantojot bazilikas tipu. Torņa mūra apakšdaļa ar savu vienkāršību vidusjoma sienu augstumā spilgti atdalās no vēlāk uzceltajiem trīs stāviem.
Torņa piramīda
Pēc 1482. gada pārbūves tornim bija tikai divi stāvi. Virs tiem uz četrstūraina pamata celta torņa piramīda. Vietā, kur sākās piramīda, torņa mūri pret visām četrām debesspusēm vainagoja stāvi zelmiņa uzgalvji. 1612. gadā izdotajā N. Mollīna gravīrā ir redzama astoņšķautnaina torņa piramīda, kas noslēdzas ar horizontālu dzegu virs trīsstāvīga mūra, torņa galā – gailis. Iespējams šis torņa piramīdas pārveidojums veikts ap 1596. gadu, pēc tam, kad bija iespēris zibens un to sabojājis. 1736. gada 2. jūnijā veco, no misiņa gatavoto un pilsētas apšaudes laikā cietušo torņa smailes lodi un gaili nomainīja pret jauniem, kas bija pagatavoti no vara. Lodē ielika vara kārbiņu ar pergamentu, kurā bija ievietots memorands nākošajām paaudzēm. Tāpat rīkojās arī XX gs. astoņdesmitajos gados, kad nomainīja gaili, kas bija cietis vētrā. 1756. gadā krievu valdība atvēlēja 600 dālderus torņa smailes remontam, kā arī pārklāšanai ar vara skārdu. Šajā pārbūvē slaidā, astoņšķautnainā torņa piramīda ieguva barokveida jumolveidīgu apakšdaļu. Kopš tā laika torņa izskats vairs nav mainījies.
Vecākais Sv. Jēkaba baznīcas zvans
Vecākās liecības par Sv. Jēkaba baznīcas zvaniem attiecas uz 1480. gadu, kad pēc permindera Henrika Molre un Henrika Ronne pasūtījuma tika izgatavots „pulksteņa zvans”. To izlika torņa ārpusē zem speciāli izgatavota jumtiņa, lai varētu labāk sadzirdēt tā skaņas pilsētā. Diemžēl 1482. gada 6. februārī zvans gāja bojā, kad ordeņa bruņinieki aizdedzināja torni, šaujot no savas pils.
Sv. Blazija zvans
Līdz I Pasaules karam ārpus torņa smailes mazajā piebūvē karājās holandiešu zvanu lējēja Johana Šonenborha 1509. gadā Kampenā pie Zeiderzē lietais pulksteņa zvans, kas bija savienots ar torņa pulksteņa mehānismu. Šis zvans (oficiāli to sauca par sv. Blazija zvanu) tika izveidots drīz pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga uzvaras pār Krievijas cara Ivana III karaspēku 1502. gadā 13. augustā pie Smoļinas ezera Pleskavas tuvumā un, kā ieraksts rāda, domāts Sv. Pētera baznīcai: „Mani sauc par sv. Blaziju. Kad mani skandina, tad nāciet uz Sv. Pēteri..”. Tā kā iepriekšējais Sv. Jēkaba baznīcas pulksteņa zvans gāja bojā, jauno zvanu nodeva šai baznīcai. Sv. Jēkaba baznīcas tornī tas varētu būt uzstādīts tikai 1554. gadā. Līdz I Pasaules karam šis zvans bija vecākais Rīgas baznīcās, tā svars – 90 kg, taču vislielākais Sv. Jēkaba baznīcas zvans līdz minētajam laika posmam svēra 3280 kg (liets Doma baznīcas vajadzībām 1556. gadā).
Citi Sv. Jēkaba baznīcas zvani
No XVI gs. ir ziņas arī par kādu citu zvanu, uz kura bija uzraksts: „Jaspers Rodenburgs un Hanss Hagemans, Svētā Jēkaba baznīcas priekšnieki, lika mani izliet. Mani izlēja Hanss Regens 1557. gadā.” Divi simti gadus vēlāk šis zvans bija pieminēts baznīcas grāmatā kā „saplīsis”, kaut gan turpat atzīmēts, ka tajā nav redzama neviena plaisa. 1773. gadā šo zvanu noņēma un pārlēja no jauna Sv. Jēkaba kapsētas vajadzībām.
Ap 1650. gadu lietajam Sv. Jēkaba baznīcas zvanam bijis ieraksts krievu valodā. XVII gs. vidū pareizticīgo draudze bija pasūtījusi to pie viena Rīgas zvanu lējēja, iespējams, Georga Meijera, kādas Pleskavas baznīcas vajadzībām, bet nav paņēmusi šo zvanu. Tādēļ lējējs to pārdeva Sv. Jēkaba baznīcai, zvana svars – 1680 kg.
Starp 1675. un 1786. gadu Rīgas pilsētas metāllējējs Gerhards Meijers Sv. Jēkaba baznīcai izlējis 2460 kg smagu zvanu. 1915. gada vasarā visi četri Sv. Jēkaba baznīcas zvani karadarbības dēļ evakuēti uz Krieviju, kur tie arī palika.
Baznīcas torņa zvana atjaunošana mūsdienās
1999. gada nogalē vīru koris „Tēvzeme” nāca klajā ar iniciatīvu, sagaidot Rīgas 800 gadu jubileju, atjaunot Sv. Jēkaba baznīcas torņa zvanu. Kopumā šim mērķim bija jāsavāc 3588 Ls. No tiem 500 Ls piešķīra Rīgas domes Finansu komiteja. 86 rīdzinieki un pilsētas viesi ir ziedojuši naudu zvana atjaunošanai. 2001. gada 24. martā un 22. aprīlī LU lielajā aulā notika divi koncerti, kuros piedalījās akcijā pieteikušies kori, lai savāktu vēl nepieciešamos trūkstošos līdzekļus. 2001. gada 25. janvārī „Liepājas metalurgs” atlēja zvanu un 9. februārī atveda to uz Rīgu. Atbalstīt pieteicās arī celtniecības firma SIA „Asme”, kura nodrošināja zvana pacelšanu tornī un tā nostiprināšanu. 2001. gada 21. jūnijā Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps kardināls Jānis Pujats iesvētīja šo zvanu un tas tika pacelts tornī.
Celtnes interjers
Vēl lielākas izmaiņas un stilistiskā daudzveidība laika gaitā ir parādījusies celtnes interjerā.
Viens no nedaudzajiem viduslaiku būvplastikas paraugiem Rīgā ir Sv. Jēkaba baznīcas kora telpas stūros novietotās kolonniņas, kuru kapiteļi ir rotāti ar augu ornamentu. Vienlaicīgi ar velvju izbūvi ir tapusi cita skulpturāla detaļa: kāda cilvēka atveids, kas saredzams labā sānjoma rietumu travejas velvju ribu krustpunktā.
1886. gadā, kad notika baznīcas interjera restaurācija, kora velvē zem balsinājuma kārtas atklāja dekoratīvo gleznojumu, kas datējams aptuveni ar XV gs. 1. p. Gluži tāda pati gleznojuma kompozīcija rotā velves arī šodien. Apskatāms ir arī atsegtais oriģinālais draudzes telpas velvju krāsojuma fragments kreisajā sānjomā.
Triumfa krucifikss
Reformācijas izraisīto vētraino notikumu rezultātā 1524. gadā notikušajos svētbilžu grautiņos gāja bojā lielākā daļa no dievnamā uzkrātajām mākslas vērtībām. Izņēmums ir 1922. gadā baznīcas bēniņos atrastais Triumfa krucifikss, kas tiek datēts atšķirīgi: ar aptuveni 1380. gadu vai ap 1420. gadu. Laika gaitā Jēzus rokas un kājas tika atjaunotas. Šis koka krusts (2,87 m augsts un 1,86 m plats) līdz 1922. gadam ir atradies triumfa arkā starp prezbitēriju un draudzes telpu. Tas ir nozīmīgs kā viena no senākajām kokskulptūrām skaitliski nelielajā Latvijas viduslaiku tēlniecības mantojumā un apskatāms Latvijas Vēstures muzeja kokskulptūru kolekcijā.
Jezuītu annālēs pieminētie baznīcas izrotāšanas darbi
Kalendāra nemieru laikā baznīca piedzīvoja otrreizējus svētbilžu grautiņus un pārgāja pilsētas varā (1587. gadā), taču 1591. gadā atkal tika nodota Jēzus sadraudzībai. Drīz vien jezuītu kolēģijas annālēs parādījās informācija par vērienīgiem baznīcas izrotāšanas darbiem. Baznīcas mūra ārpusi apgleznoja ar Kristus, Jaunavas Marijas un svēto patronu portretiem. Baznīcas iekšpusē uz kora aizmugures sienas uzgleznoja krāsainu pastarās tiesas skatu. 1612. gada annālēs pieminētas vitrāžas ar sv. Ignācija un sv. Franciska Ksavera attēliem.
Altāri
Nekas nav zināms par Sv. Jēkaba baznīcas altāru veidojumu līdz pat XVII gs. beigu posmam. Aptuveni 1680. gadā te tiek uzbūvēts viens no agrīnākajiem baroka altāriem Rīgā, tā zelmiņa segmentā bija ievietoti Kārļa XI iniciāļi. Diemžēl, par baroka tēlniecību Rīgā šodien ir grūti spriest, jo ir saglabājies pārāk maz šī laika pieminekļu. Arī Sv. Jēkaba baznīcas altāris tika iznīcināts – 1901. gadā tas esot atradies avārijas stāvoklī, tāpēc novākts un vietā uzcelts jauns, kura autori ir tēlnieks Kristofs Mitelhauzens un galdnieks Jēkabs Šrāde. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai daži minētā baroka altāra fragmenti – eņģeļu figūras, kuras pašlaik atrodas Latvijas Vēstures muzeja kokskulptūru kolekcijā.
Ērģeles
1760. gadā pie ērģeļbūvētāja Heinriha Andreja Konciusa Hallē par 3400 dālderiem tika pasūtītas jaunas ērģeles. Tās iesvētīja 1763. gadā. Sākumā ar ērģelēm bija iespējams atveidot arī bungu, trompetes un zvanu skaņas. Tomēr vēlāk bungu skaņu atveidošanu likvidēja, jo tad, kad to pielietoja, drebēja visas ērģeles. Šodien ir saglabājies vienīgi vecais, rokoko stilā izgatavotais ērģeļu prospekts, bet ērģeles ir jaunas – tās darinājis E. Martins Rīgā, 1913. gadā. Ērģeļu prospekts laikā no 1996. līdz 1999. gadam tika atjaunots. Šo darbu veica Rīgas Celtniecības tehnikuma Restaurācijas nodaļas audzēkņi.
Kapakmeņi
Viduslaikos baznīcu grīdas veidoja kapakmeņi un flīzes. Kad 1773. gadā valdība aizliedza mirušo apbedīšanu baznīcās un kapsētās pie baznīcām, tika slēgtas un aizmūrētas daudzas ģimeņu kapličas. Vienlaikus, atbilstoši tā laika racionālajām un apgaismības prasībām, tika veikta seno kapakmeņu, epitāfiju, ģērboņvairogu un pieminekļu revīzija. Diemžēl daudzos gadījumos notika patvaļīga seno pieminekļu iznīcināšana. 1867. gadā dr. K. A. Berkholcs rakstīja, ka pirms 30 gadiem viņš redzējis duču kapakmeņu ar uzrakstiem no 1300. u. c. gadskaitļiem, kas tikuši izmantoti kā būvmateriāli. Apzinīgākie tā laika inteliģences pārstāvji, piemēram, J. K. Broce, centās saglabāt pieminekļus no bojāejas, tos aprakstot un zīmējot. Tāpēc par vairākiem Sv. Jēkaba baznīcas kapakmeņiem mums sniedz ziņas tikai J. K. Broces zīmējumi un apraksti. Broce ir aprakstījis arī cisterciešu klostera abates Margaretas kapakmeni. Viņa laikā šis kapakmens atradies Sv. Jēkaba baznīcas vidusjomā, un ir visvecākais (no 1294. g.), kāds jebkad atrasts Rīgas baznīcās. Tā apdare ir vienkārša, bez ciļņiem un evaņģēlistu simboliem (kā tas bija pieņemts). Teksts latīņu valodā, burtiem unciāla forma. Pārējie kapakmeņi pārsvarā ir no zviedru laikiem.
Tā kā Broce kapakmeņus zīmējis 1792. gadā, iespējams, tajā laikā Sv. Jēkaba baznīcā tika likta pirmā dēļu grīda, jo pēc tās uzlikšanas atlikušie kapakmeņi vairs nebija redzami. Vēlāko remontdarbu laikā dažus vērtīgākos no kapakmeņiem iemūrēja baznīcas sienās. 1845. gadā, kad baznīcā tika veikti plašāki pārbūves darbi, uzlika atkal jaunu dēļu grīdu un konstatēja, ka no vecajiem kapakmeņiem ir palicis gaužām maz.
1983. gadā Sv. Jēkaba baznīcas torņa telpā zem koka grīdas kārtējo reizi atklāja veco grīdas segumu, ko veidoja kapu plāksnes un, kas kā ansamblis nekur citur Latvijā vairāk nav saglabājies. Pēc izpētes šis unikālais piemineklis tika pārsegts ar smiltīm, uz to pamata izveidojot patreizējo flīžu grīdu.
Portāls
1782. gadā Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls tika pārveidots klasicisma stilā. Uz augšējās plāksnes pašreiz ir gadskaitlis – 1225, bet virs portika zem spēcīgās dzegas ir teksts latīņu valodā: „MISERICORDIAS DOMINI IN AETERNUM CANTABO” (Ps 88, 1) (tulk. – „Par Kunga žēlsirdībām dziedāšu mūžam”).
Kancele
1810. gadā galdnieks Augusts Gothilfs Heibels izgatavoja Sv. Jēkaba baznīcai ļoti skaistu kanceli ampīra stila formās. No mahagonija koka izgatavotās, iespaidīgās, masīvās būves korpuss ir rotāts ar augu motīvu un arabesku intarsijām. Tā ir saglabājusies līdz mūsdienām un ir viens no nozīmīgākajiem mākslas pieminekļiem Sv. Jēkaba baznīcā.
Daži pasākumi dievnama labiekārtošanā XIX gs. vidū
1845. gadā altārī tika uzstādīta rātskunga Brederlo dāvinātā glezna, kurā attēlota Kristus debesskāpšana un kuru no 1844. – 1845. gadam gleznoja Aleksandrs Heibels, Limbažos dzimušais namdara Augusta Gothilfa Heibela dēls. Abos sānu jomos tika iebūvētas luktas (balkoni), kā arī tika izremontēta zakristeja.
Vitrāžas
Sv. Jēkaba katedrāles logus rotā XX gadsimtā izgatavotās vitrāžas. Trīs jūgendiskās vitrāžas kora austrumu sienas logos izgatavotas 1902. gadā, drīz pēc tam, kad tika nojaukts baroka altāris un atjaunota līdz tam aizmūrētā vidējā logaila. Vitrāžu kompozīcijā izmantots populārais vīnogulāja motīvs: līkločos izvīti zari ar lapām un ogu ķekariem, kas simbolizē Euharistiju.
Baznīcas interjera rekonstrukcija XX gs. 20. gados
Kopš 1923. gada 7. augusta Sv. Jēkaba baznīca atkal pieder katoļiem. Vēlreiz sākas jauns posms dievnama vēsturē, kas atstāj arī iespaidu uz tās māksliniecisko veidolu, jo rodas nepieciešamība piemērot baznīcas interjeru katoļu dievkalpojumu vajadzībām. Jau 1923. gada 7. decembrī prelāts Jāzeps Rancāns iesvētīja galvenā altāra pamatakmeni. Neraugoties uz ziemas apstākļiem, tika veikti iekšējās pārbūves darbi: nojauktas sānu luktas, lai radītu telpu trīs neogotiskiem sānu altāriem, izvietoti četri biktskrēsli, izveidots jauns centrālais altāris. Pāvests Pijs XI, izrādīdams sevišķu labvēlību, atsūtīja daļu no sv. apustuļa Jēkaba Vecākā relikvijām, kas atradās apustuļa atdusas vietā Santjago de Kompostello klosterī Spānijā, lai tās tiktu ievietotas galvenajā altārī. Gadsimta sākumā uzbūvētais altāris vispirms tika pārvietots uz katedrāles kreisā sānjoma austrumu galu, kur tas atradās līdz 1934. gadam. Vēlāk šo altāri pārvietoja uz Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas kreiso sānjomu, bet 1997. gadā tas atrada vietu jaunuzceltajā Ogres katoļu baznīcā.
Sānu altāri
Trīsdesmito gadu sākumā tika darināti divi sānaltāri: labajā pusē Vissv. Jēzus Sirds un kreisajā – Aglonas Dievmātes godam. 1934. gada 28. oktobrī bīskaps Jāzeps Rancāns tos iesvētīja. Altārus, atbilstošus katedrāles stilam, no ozolkoka izgatavoja meistars Lakstīgala, bet altārgleznas gleznoja mākslinieks Šenbergs.
Īsumā par baznīcas telpu
Sv. Jēkaba baznīcas draudzes telpa sastāv no 3 jomiem. Draudzes telpas vidū 2 krustveida (griezumā) kolonnas, tādas pat kā Doma un Sv. Pētera baznīcās. Vidusjoma augstums – 18 m. Vidusjoma rietumu galā starp sānjomiem telpas iekšienē iebūvēts tornis. Draudzes telpas garums no torņa rietumu sienas līdz altāra telpai jeb prezbitērijam – 20 m, prezbitērija garums – 10 m, baznīcas platums – 24 m.
