2322
No savas ieņemšanas brīža bērnam ir tiesības uz dzīvību. Tiešs aborts, tas ir, – brīvprātīgi izdarīts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir “kauna darbs” (Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 27: AAS 58 (1966), 1048. lpp), smags morāliskā likuma pārkāpums. Baznīca šo noziegumu pret cilvēka dzīvību soda ar kanonisko ekskomunikācijas sodu.
2376
Tehniskie paņēmieni, kas tēvišķību un mātišķību nodala no laulātā pāra, iejaucoties citam cilvēkam (spermas vai olšūnas donoram, citai sievietei, kas iznēsā bērnu), ir pretrunā ar morālisko kārtību. Šie paņēmieni (mākslīgā heterologā apsēklošana un apaugļošana) atņem bērnam tiesības piedzimt no viņam pazīstama tēva un mātes, kurus savstarpēji vieno laulības saites. Turklāt, tiek “pārkāptas ekskluzīvās tiesības kļūt par tēvu un māti vienīgi abu šo personu savstarpējās savienošanās rezultātā” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 1: AAS 80 (1988), 87. lpp.).
2377
Tad, kad šīs metodes, proti, mākslīgā homologā apsēklošana un apaugļošana, tiek pielietotas, neizmantojot citas personas starpniecību, tas ir, vienīgi paša laulātā pāra ietvaros, tās varbūt dara mazāk ļauna, taču, no morāliskā viedokļa ir nepieņemamas. Tās atdala dzimumaktu no radīšanas akta. Dzīvības tālāknodošanas akts vairs nav tāds akts, caur kuru divas personas sevi dāvā viena otrai, bet “embrija dzīvība un identitāte tiek nodota mediķu un biologu varāi, un pār cilvēciskās personas izcelsmi un likteni gūst virsroku tehnika. Tāda veida pārākums pats par sevi ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un vienlīdzību, kura pienākas tikpat vecākiem, kā viņu bērniem” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 5: AAS 80 (1988), 93. lpp.). “Dzīvības tālāknodošanai tiek atņemta tai raksturīgā morālā pilnība, ja tā nav gribēta kā dzimumakta, tas ir, laulāto vienībai raksturīgā žesta, auglis. (..) Jaunas dzīvības radīšana saskaņā ar personas cieņu ir iespējama tikai tad, ja tiek ņemta vērā saikne starp dzimumakta nozīmes elementiem un cieņa pret cilvēcisko būtni visā tās veselumā.” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 4: AAS 80 (1988), 91. lpp.)
2378
Bērns nepienākas, bērns – tā ir dāvana. “Visbrīnišķīgākā dāvana, kuru sniedz laulība,” ir cilvēks. Bērnu nevar uzskatīt par īpašumu – pie šādiem uzskatiem nonāktu, ja pieņemtu, ka pastāv “tiesības uz bērnu”. Šajā jomā vienīgi bērnam pienākas patiesas tiesības: tiesības “būt par savu vecāku laulāto mīlestības specifiskā akta augli, kā arī tiesības uz personas cieņu kopš ieņemšanas brīža” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 8: AAS 80 (1988), 97. lpp.).
2379
Evaņģēlijs rāda, ka fiziskā neauglība nav absolūts ļaunums. Tie laulātie, kuri, izmantojuši visu iespējamo un pieņemamo medicīnisko palīdzību, tomēr cieš no neauglības, kopā ar Kristu uzņemsies nest Viņa krustu, kas ir katras garīgās auglības avots. Viņi var izpaust savu augstsirdību, adoptējot bērnus, kuri ir pamesti, vai arī sniedzot nopietnu palīdzību citiem cilvēkiem.
2232
Lai cik svarīgas arī nebūtu ģimenes saites, tās nav absolūtas. Bērnam augot un sasniedzot briedumu, kļūstot cilvēciskajā un garīgajā ziņā patstāvīgam, arvien skaidrāks un spēcīgāks kļūst aicinājums, ko Dievs viņam devis. Vecākiem pret to jāizturas ar cieņu un jārosina bērni tam atbildēt un sekot. Jāapzinās, ka pirmais kristieša aicinājums ir sekot Jēzum (sal. Mt 16, 25) : “Kas tēvu un māti mīl vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas dēlu vai meitu mīl vairāk par mani, tas nav manis cienīgs.” (Mt 10, 37)
1618
Kristus ir visas kristīgās dzīves centrs. Saikne ar Viņu ieņem pirmo vietu visu citu attiecību vidū: vai tās būtu attiecības ģimenē vai sabiedrībā. (sal. Lk 14, 26; Mk 10, 28-31) Kopš Baznīcas pirmsākumiem ir bijuši vīrieši un sievietes, kas atsacījušies no šī lielā labuma, kas ir laulība, lai sekotu Jēram visur, kur vien Viņš ietu (sal. Atkl 14, 4.), lai rūpētos par Kunga lietām, lai būtu Viņam tīkami (sal. 1 Kor 7, 32), lai dotos pretī Laulātajam draugam, kas nāk. (sal. Mt 25, 6) Kristus pats ir aicinājis dažus sekot Viņam, dzīvojot šo dzīvesveidu, kura paraugs ir Viņš pats:
“Ir nelaulājamie, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir nelaulājamie, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir nelaulājamie, kuri no laulības dzīves paši atteikušies debesu valstības dēļ. Kas spēj to saprast, lai saprot!” (Mt 19, 12)
2233
Kļūt par Jēzus mācekli nozīmē pieņemt aicinājumu piederēt Dieva ģimenei, dzīvot saskaņā ar Viņa dzīves veidu: “Jo katrs, kas pilda mana Tēva gribu, kurš debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” (Mt 12, 50)
Vecāki ar prieku un pateicību pieņems un cienīs Kunga aicinājumu, kas dots kādam no viņu bērniem, sekot Jēzum jaunavībā debesu valstības dēļ, sevi pilnīgi veltījot Dievam, izvēloties konsekrētu dzīvi vai kalpojot kā priesterim.
2389
Kā asinsgrēks vērtējama arī rīcība, ja pieaugušie seksuāli izmanto viņu uzraudzībā uzticētos bērnus vai pusaudžus. Tādā gadījumā vaina ir vēl smagāka, jo audzināšanas uzdevums ir nonievāts un skandalozā veidā ir skarts jauniešu fiziskais un morālais veselums – viņi būs apzīmogoti uz visu mūžu.
2285
Ieļaunojums īpaši smags ir tad, ja cilvēkiem, kas ieļauno, piemīt liela autoritāte un ja vāji ir tie, kas tiek ieļaunoti. Tas lika mūsu Kungam sacīt: “Bet kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, (..) tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos.” (Mt 18, 6) (Sal. 1 Kor 8, 10-13) Ieļaunojums ir smags, kad to izraisa tie, kuriem, atbilstoši savai dabai vai pienākumam, būtu jāmāca un jāaudzina citi. Jēzus to pārmet rakstu mācītājiem un farizejiem: Viņš salīdzina tos ar vilkiem, kas tērpušies jēru ādā. (Sal. Mt 7, 15)
