Konsekrēto personu identitāte vairāk izpaužas tajā, kas viņi ir, kā tajā, ko viņi dara
Konsekrēto personu dzīve ir ļoti specifiska, līdz ar to arī ļoti pārsteidzoša aicinājuma forma, kādu Dievs piedāvā cilvēkam uz zemes. Šī iemesla dēļ aicinājumu uz dzīvi saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem var saukt par vispravietiskāko aicinājumu, jo tas nozīmēt tādu dzīves veidu, kas ļoti skaidrā veidā liecina par Dieva esamību un Viņa mīlestību pret cilvēku. No otras puses šāds aicinājums apstiprina cilvēka spēju jau šeit un tagad, ikdienas dzīves sarežģītajās situācijās, liecināt par mūžīgo nākotni, kuru Dievs sagatavojis katram no mums.
Aicinājums uz laulību ir vispārīgs, un mums tas šķiet pilnīgi “dabisks”. Tajā Dievs laulātajiem un vecākiem piedāvā izdzīvot mīlestību unikālā veidā. Arī priestera aicinājums ir izteiksmīga zīme gandrīz visiem cilvēkiem, jo arī tie, kuri nav dziļākās attiecībās ar Dievu, parasti atzīst, ka cilvēkam ir vajadzīgs skolotājs un gudra dzīves ceļa liecinieks. Tomēr ne visi jaunieši un pieaugušie izprot aicinājuma uz konsekrēto dzīvi specifiku.
Skaidri to apliecina vecāku atšķirīgā attieksme, kuru ģimenē augošie bērni sāk runāt par saviem aicinājuma plāniem. Parasti vecāki priecājas par ziņu, ka viens no viņu dēliem vai viena no viņu meitām nolemj precēties un veidot ģimeni. Nereti vecāki arī priecājas, kad dēls atklāj savus nodomus kļūt par priesteri, it īpaši, ja kādu laiku viņi jau ir pamanījuši šī aicinājuma iezīmes. Tomēr lielākā daļā vecāku rodas protests, kad kāds no bērniem paziņo par lēmumu iestāties klosterī vai konsekrētās dzīves institūtā. Īpaši, ja šādu lēmumu pieņem meita.
Šāda veida situācija zināmā mērā provocē – protams, pilnīgi neapzināti – dažas personas, kuras jau realizē savu aicinājumu uz konsekrēto dzīvi. Tā notiek, piemēram, kad tikšanās laikā ar jauniešiem vai pieaugušajiem konsekrētie, stāstot par savu aicinājumu un dzīves ceļu, sāk runāt par to, ko viņi dara, nevis izskaidrojot, kas viņi ir! Tajā pašā laikā arī cilvēki, tostarp laulātie un vecāki, var katehizēt, spēlēt ērģeles liturģijas laikā, vadīt bērnudārzus, rūpēties par sarežģītiem jauniešiem, barot nabagus, doties uz misijām, atrast laiku lūgšanai un meditācijai vai veikt citus darbus, kas saistīti ar konsekrēto personu harizmām.
Konsekrētās dzīves būtība nav pat specifiskas aktivitātes un harizmas, bet konsekrētās personas identitāte. Aicinājums uz konsekrēto dzīvi ir aicinājums uz unikālām attiecībā ar Kristu, kas izriet no sekošanas Viņam visradikālākā veidā, kādā cilvēkam iespējams šīs zemes dzīves apstākļos. Piemēram, klostermāsa ir sieviete, kuru ar Kristu vieno tik spēcīga mīlestība, ka, pateicoties šai saiknei un attiecībām, viņa var kļūt par garīgu māti un audzinātāju tādā veidā, kas ir grūti sasniedzams sievietei, kas katru dienu koncentrējas uz mīlestību un rūpēm par savu vīru un bērniem. Klostermāsa var “ieguldīt” visu sirdi un veltīt visu entuziasmu tiem, par kuriem viņa lūdzas vai tiem, pie kuriem viņa ir sūtīta sava aicinājuma un kopienas harizmāta ietvaros. Laicīgai sievietei, kura, piemēram, ir skolotāja vai ārsts, darbs citu cilvēku labā nozīmē konkrētas profesijas izpildi nevis aicinājuma realizēšanu.
Konsekrētās dzīves pamatā ir īpaša dāvana un harizma sekot šķīstam, nabadzīgam un paklausīgam Kristum. Tieši šī iemesla dēļ aicinājuma uz konsekrēto dzīvi realizēšana ir evaņģēlisko padomu pildīšanā caur šķīstību, nabadzību un paklausību. Konsekrēta persona ir persona, kas īpašā veidā ir aicināta sekot Kristum un atdot Viņam visu sevi ar nedalītu sirdi (sal. 1. Kor 7:34). Tāpat kā apustuļi, tā atstāj visu, lai paliktu pie Kristus, un tāpat kā Viņš, atdod sevi pilnīgi kalpošanai Dievam un tuvākajam. No paša Baznīcas pastāvēšanas sākuma Dievs savus izvēlētos ļaudis apdāvina ar šādu aicinājumu. Pateicoties daudzajām un bagātajām garīgās un apustuliskās dzīves harizmām, konsekrētās personas kļūst par šo neparasto dāvanu un bagātību zīmi, ko Dievs ir ielicis katrā cilvēkā, un kas pilnībā izpaudīsies katrā no mums, kad šķērsosim mūžības slieksni un redzēsim Dievu vaigu vaigā.
“Konsekrētās dzīves evaņģēliskie pamati jāmeklē īpašajās attiecībās, ko Jēzus savā zemes dzīves laikā veidoja ar dažiem saviem mācekļiem, mudinot viņus ne tikai pieņemt Dieva valstību savā dzīvē, bet arī veltīt visu sevi, lai kalpotu šai lietā, atstājot visu un uzticīgi sekojot Viņa dzīves veidam. Evaņģēlisko padomu solīšana padara viņus par zīmi un pravietojumu brāļu kopienai un pasaulei, un, protams, Pētera apbrīnas pilnie vārdi “Kungs, ir labi šeit būt” (Mt 17: 4), tajā atbalsojas īpašā veidā. (…) Solot ievērot evaņģēliskos padomus, konsekrētā persona ne tikai padara Kristu par savas dzīves jēgu, bet arī cenšas īstenot sevī to dzīves veidu, kuru sev izvēlējās Dieva Dēls, atnākot pasaulē. Saglabājot jaunavību, pieņem sirdī Kristus jaunavīgo mīlestību un atzīst Viņu pasaules priekšā kā viendzimušo Dēlu, kas ar Tēvu ir viens (sal. Jņ 10, 30; 14,11); sekojot Viņa nabadzībai, atzīst “Dēlu, kurš visu saņem no Tēva un ar mīlestību Viņam visu atdod” (sal. J 17, 7,10); upurējot savu brīvo gribu, vienojas ar Dēla paklausības Tēvam noslēpumu, atzīst mīlēto un mīlošo Kristu, kurš atrod labpatiku vienīgi Tēva gribas pildīšanā (sal. Jņ 4:34), jo Viņš ir pilnīgi vienots ar Tēvu. Sekojot šim aicinājumam, kuru pavada iekšējs prieks, aicinātā persona uzticas Dieva mīlestībai, kas viņu aicina īpašā kalpošanā, un pilnībā velta sevi Viņam un Viņa pestīšanas plānam (sal. 1. Kor 7: 32-34). Tā ir konsekrētās dzīves aicinājuma nozīme: tā ir tikai un vienīgi Dieva iniciatīva (sal. Jņ. 15:16), kas sagaida no tiem, kurus Viņš izvēlējies, pilnīgu sevis atdošanu Viņam” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata).
Ir ļoti daudz un dažādu konsekrētās dzīves harizmu, institūciju un dzīves veidu. Šī daudzveidība liecina par bagātīgiem talantiem, ar kādiem Dievs apdāvina cilvēku, kā arī to cilvēku un vides vajadzību daudzveidību, uz kurām konsekrētie tiek sūtīti ar lūgšanas, mīlestības un darba dāvanu. Visbiežāk sastopamās un pazīstamākās konsekrēto personu dzīves formas ir ordeņi, kongregācijas un sekulārinstitūti, kontemplatīvi vai tādi, kuri veic apustulisko darbību. Ir arī tādas konsekrētās dzīves aicinājuma formas, ko cilvēks īsteno apslēptībā, un cilvēki no apkārtējās vides, kurā viņš dzīvo un realizē savu no Dieva saņemto harizmu, nezina par viņa solījumiem Dievam.
Cilvēku, kuri ir aicināti sekot Kristum evaņģēliskā radikālisma un pašaizliedzīgā kalpošanas ceļā, raksturīga iezīme ir īpašas rūpes par tiem, kam Iemiesotais Dieva Dēls izrādīja īpašas rūpes. Tas jo īpaši attiecas uz nabadzīgiem, pamestiem, ievainotiem un bezpalīdzīgiem cilvēkiem. „Tieši šis kalpojums īpaši skaidri ļauj ieraudzīt, ka konsekrētā dzīve atklāj mīlestības baušļa vienotību – nedalāmu saikni starp Dieva mīlestību un mīlestību pret tuvāko” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata). Konsekrētās personas ir aicinātas harmoniski apvienot garīgo attīstību ar ārējo darbību, lūgšanu ar darbu, paklausību ar izturību. “Baznīcas un pasaules sirdī klosteri vienmēr ir bijuši un turpina būt vienotības, viesmīlīgu māju zīme tiem, kas meklē Dievu un garīgas lietas, ticības skolas un patiesa dialoga un kultūras vietas, kas kalpo, lai veidotu Baznīcas dzīvi un zemes sabiedrību, gaidot Debesu valstības atnākšanu” (turpat).
Baznīcas vēsturē mēs varam redzēt konsekrētās dzīves formu dažādību. Mūsu laikmeta zīme ir arī tā, ka “mūsdienās atkal attīstās senā Dievam veltīto jaunavu dzīves veida tradīcija, kas kristīgajās kopienās ir bijusi pazīstama jau kopš apustuļu laikiem. Diecēzes bīskapa konsekrētās jaunavas īpašā veidā vienoja sar Baznīcu, kurai viņas kalpo ar pilnīgu atdevi, kaut arī paliekot pasaulē. Dzīvojot atsevišķi vai arī kopā ar citiem, viņas ir nākamās dzīves, kā arī Debesu Līgavas eshataloģiskais tēls, kurā Baznīca beidzot sasniegs mīlestības pilnību uz Kristu – Līgavaini. Pēdējā laikā ir atjaunojusies arī atraitņu konsekrēšanas prakse, kas pazīstama kopš apustuļu laikiem (sal. 1 Tim 5, 5. 9-10; 1 Kor 7, 8). Šie cilvēki, saliekot mūžīgo šķīstības solījumu kā Dieva Valstības zīmi, konsekrē savu dzīves kārtu, lai veltītu sevi lūgšanai un kalpošanai Baznīcā” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata, 7).
Iespējams, ka visskaidrākais veids, kā liecināt par to, kas Dieva un mūžīgā pārākumu par to, kas ir cilvēks un laicīgais, ir ordeņi un kontemplatīvie institūti, ko veido sievietes vai vīrieši. “Institūtu locekļi ar savu dzīvi un misiju seko Kristum, kurš kalnā lūdzas. Viņi paliek klusumā un vientulībā, klausoties Dieva Vārdu, piedaloties liturģijā, praktizējot askēzi, lūgšanu, sevis mērdēšanu un brālīgās mīlestības komūniju, viņi visu savu dzīvi un darbību koncentrē uz Dieva kontemplāciju. Ar to viņi ekleziālajai kopienai sevišķā veidā liecina par Baznīcas mīlestību uz Kungu, un pateicoties savai brīnumainajai apustuliskajai iniciatīvai viņi sniedz ieguldījumu Dieva tautas izaugsmes procesā” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata, 8).
Mūsdienās parādās jaunas konsekrētās dzīves formas, kas ir Dieva atbilde uz Baznīcas jaunajām vajadzībām, kas no Kristus saņēma misiju evaņģelizēt visas pasaules tautas. Šajā sakarā piemērs ir tie laicīgie institūti, kuru locekļi vēlas dzīvot savā iesvētībā Dievam pasaulē, izmantojot evaņģēliskos padomus laika struktūru kontekstā, lai kļūtu par gudrības un žēlastības raugu kultūras, ekonomikas un politiskajā dzīvē. un iesvētīšana, kas ir viņu īpašā iezīme, ir iecerējusi izglābt sabiedrību ar jaunajām Kristus valstības enerģijām, censties mainīt pasauli no iekšpuses ar mūžīgo spēku. Tātad, lai gan viņi ir pilnībā veltīti Viņa kalpošanai, viņu darbība normālos dzīves apstākļos pasaulē tas veicina dažādu laicīgo realitāšu evaņģēlija atdzimšanu, un laicīgie institūti dod Baznīcai katram savu raksturu, efektīvu klātbūtni sabiedrībā. un jaunās formas līdzās tām, kas pazīstamas jau sen, apliecina faktu, ka redzējums par pilnīgu centību Kristum, apustuliskās kopienas ideālu un dibinātāju charizmu joprojām ir pievilcīgs pašreizējai paaudzei ”(Jāņa Pāvila II, Vita Consecrata, 10). Svēto personu īpašais uzdevums pašreizējos kultūras un sociālajos apstākļos ir ne tikai īpaša aprūpe nabadzīgajiem, pamestajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, bet arī aktīva cilvēka cieņas un sociālās taisnīguma un aktivitātes veicināšana izglītības, kultūras un sociālo mediju pasaulē, kas atbilst Evaņģēlija vērtībām. Kā piemēru var minēt sekulāros institūtus, “kuru locekļi cenšas īstenot savu konsekrāciju Dievam, praktizējot evaņģēliskos padomus mūsdienu realitātē, lai kļūtu par gudrības raugu un žēlastību lieciniekiem politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves ietvaros. Pateicoties specifiskajai konsekrācijas un laicīguma sintēzei, viņi tiecas ienest sabiedrībā Kristus Valstības spēku un svaigumu, lai pārveidotu pasauli no iekšpuses ar Kalna Svētību palīdzību. Tādējādi, būdami pilnīgi piederīgi Dievam un konsekrēti Viņa kalpošanai, viņi darbojas pasaulē Svētā Gara vadībā un veicina pasaulīgās realitātes atdzīvināšanu ar Evaņģēlija Garu. Sekulārie institūti, katrs saskaņā ar savu īpašo uzdevumu, nodrošina Baznīcai iespēju ar panākumiem darboties sabiedrībā. (…) Šīs jaunās konsekrētās dzīves formas, kas rodas blakus vecajām, liecina par neatslābstošu valdzinājumu arī mūsdienu paaudzēm pilnībā veltīties Kristum, par apustuliskās kopienas ideālu un par dibinātāju harizmātiem” (Janis Pāvils II, Vita Consecrata, 10). Mūsdienu kultūras un sabiedrības apstākļos konsekrēto personu uzdevums ir ne tikai īpaši rūpēties par nabadzīgiem, atstātiem un bezpalīdzīgiem civēkiem, bet arī aktīvi veicināt cilvēciskās cieņas, sabiedriskā taisnīguma izpratni, kā arī aktīvi darboties izglītības, kultūras un sociālo mediju veidošanā atbistoši Evaņģēlija vērtībām.
Visām konsekrēto personu aktivitātēm un darbības formām jābūt veidam, kā parādīt lielos darbus, ko Dievs veic caur cilvēku, kura daba ir pirmgrēka ievainota, bet kurus Viņš ir aicinājis īpašā veidā būt par Viņa lieciniekiem. Šķīstības solījums ir Dieva kā vienīgā dzīves Kunga, mīlestības un prieka avota pieņemšana, kā arī apliecinājums, ka Dievam tiek veltīta nedalīta sirds (sa. 2 Kor 7, 32-34). Nabadzības solījums ir radikāls apstiprinājums, ka Dievs ir cilvēka lielākā bagātība. Savukārt paklausības solījums ir uzticīga sekošana Kristum, kura barība bija darīt Tēva gribu (sal. Jņ 4, 34). Šādā veidā saprasta paklausība nav atteikšanās no brīvības, bet gluži pretēji – tā pauž pārliecību, ka visbrīvākais, lai darītu labu cilvēkiem, ir cilvēks, kurš uzticas Dievam vairāk nekā pats sev. Šķīstības, nabadzības un paklausības solījumu īstenošana reliģiskā kopienā vai citās konsekrētās dzīves kopienās apstipria, ka Dievam uzticīgs cilvēks var dzīvot draudzībā un ģimenes harmonijā ar citiem cilvēkiem (sal. Apd 4, 32).
Tas, ka aicinājums uz konsekrēto dzīvi attiecas ne tikai uz vīriešiem, bet arī uz sievietēm, ir apstiprinājums sievietes, kas daudzos gadījumos var sniegt pārliecinošāku liecību par Dievu un Viņa mīlestību pret cilvēku kā vīrieši, cieņai un lomai. “Baznīca pilnībā atklāj savu daudzveidīgo garīgo bagātību, kad, atmetot ikvienu diskriminācijas formu, pieņem kā patiesu svētību Dieva dāvanas, piešķirtas kā vīriešiem, tā sievietēm, apveltot tos ar vienādu cieņu. Konsekrētās sievietes pavisam īpašā veidā ir aicinātas, lai ar prieku un lielu atdevi, izdzīvojot savu veltīšanos Dievam, kļūtu par Viņa gādīgās mīlestības zīmi visai cilvēcei, kā arī par sevišķu Baznīcas noslēpuma liecību, kurš ir Jaunava, Līgava un Māte. Tāpat arī jaunās evaņģelizācijas nākotne, līdzīgi kā visas pārējās misiju darba formas, nav iedomājamas bez atjaunota ieguldījuma, kuru dod sievietes, it īpaši konsekrētās” Jānis Pāvils II, Vita Consecrata, 57).
Tāpēc nav nejaušība, ka visskaistākais piemērs aicinājuma dāvanai cilvēces vēsturē bija sieviete, nevis vīrietis. Šī sieviete ir Marija, kas “jau kopš savas Bezvainīgās Ieņemšanas brīža vispilnīgāk atspoguļo Dieva skaistumu. “Tu esi skaista, Marija” – tā viņu uzrunā Baznīca. Marija ir izcils pilnīgas konsekrācijas paraugs, jo viņas veltīšanās Dievam ir absolūta. Dieva, kurš viņā nolēma piepildīt Iemiesošanās noslēpumu, izvēlēta, viņa ir pastāvīgs atgādinājums konsekrētām personām par Dieva iniciatīvas pārākumu. Tajā pašā laikā Marija ir paraugs cilvēka atvērtībai uz Dieva žēlastību ar savu “fiat” piekrītot, lai Dieva Vārds iemiesotos caur viņu” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata, 28).
Mūsdienās, kad dominē zema kultūra, filozofija, kas meklē ātras baudas, sekularizācija un tukšums, daudzi cilvēki, īpaši jaunieši, apšauba konsekrētās dzīves jēgu. Šie cilvēki jautā, vai ir vērts izvēlēties tādu dzīves veidu – ar tā iespējām, bet arī ar tā ierobežojumiem – ja ir tik daudz steidzamu vajadzību nabadzīgo aprūpē un jaunās evaņģelizācijas darbā, kas neprasa klosterdzīves solījumu salikšanu vai dzīvi saskaņā ar evaņģēliskiem padomiem. Vai tādā gadījumā aicinājums uz konsekrēto dzīvi “nav sava veida cilvēciskās enerģijas “izšķērdēšana”, kuru ar daudz lielākiem panākumiem var izmantot leilāka labuma sasniegšanai visai cilvēcei un Baznīcai? Tāda veida jautājums dzirdam arvien biežāk, jo tās ir utilitārās un tehnokrātiskās kultūras sekas, kurai ir tendence vērtēt lietas un pat cilvēkus pēc tūlītēja “derīguma” kritērijiem” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata, 104).
Lai atrastu atbildes uz šādiem jautājumiem un šaubām, ir jāapzinās, ka aicinājuma loģika vienmēr izriet no Dieva dāvanas loģikas, tas ir, no nesavtīgas mīlestības. Konsekrētās personas ir liecinieki tam, ka cilvēks ir radīts pēc Radītāja tēla un līdzības un ka viņa galīgā esamības jēga nav rīcības efektivitāte, bet dāvanas nesavtība. Daudz izsaka Evaņģēlijā attēlotā epizode ar svaidīšanu Betānijā: „Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju” (Jņ 12, 3). Šāda viņas beznosacījuma dāvanas attieksme satiekas ar Jūdas skaļo protestu, kurš “pārdzīvoja”, ka bija iespējams pārdot šo dārgo eļļu, un ar nopelnīto naudu palīdzēt daudziem nabadzīgiem un izsalkušiem cilvēkiem. Tikmēr Jēzus ar lielu stingrību atbildēja Jūdam: “Laid viņu!” (Jņ 12, 7).
Cilvēki, kas aicināti uz konsekrēto dzīvi, mums ir zīme, ka, ja mēs nespēsim sevi un visu dzīvi nesavtīgi dāvāt, tad ilgtermiņā nespēsim palīdzēt nevienam. Nenobriedis cilvēks, kas dzīvo tālu no Dieva, nespēj mīlēt savu tuvāko ar beznosacījuma mīlestību. “Tiem, kuri ir saņēmuši bezgalīgi vērtīgo īpašas sekošanas Jēzum dāvanu, nav šaubu, ka var un vajag mīlēt Viņu ar nedalītu sirdi un vetīt Viņam visu dzīvi, nevis tikai atsevišķus žestus, mirkļus vai aktivitātes. Dārgās eļļas izliešana kā patiesas mīlestības zīme, kas pārsniedz ikvienu utilitāru apsvērumu, ir neizmērojamas nesavtības pierādījums, kurš izpaužas caur visā pilnībā veltītu dzīvi Kristus mīlestībia, kalpojot un atdodot sevi Viņa Personai un Mistiskajai Miesai. Tas, kas cilvēku acīm var likties izšķiešana, kādam, kurš savas sirds dziļumos ir sapratis Kristus skaistumu un labumu, ir mīlestības pilna atbilde, līksma pateicība par to, ka viņam ļauts īpašā veidā pazīt Dēlu un būt līdzdalīgam Viņa dievišķajā misijā pasaulē” (Jānis Pāvils II, Vita Consecrata, 104).
Nobeigums
Aicinājums uz konsekrēto dzīvi ir unikāla dāvana tiem, kuri saprot tā nozīmi dziļākā veidā un atzīst tajā ietvertās liecības vērtību. Tieši tāpēc šis aicinājums ir arī unikāls uzdevums. Uzticīga un priecīga atbilde šādai dāvanai prasa augt cilvēcībā un apņēmībā tiekties uz svētumu. Tas prasa arī disciplīnu, gudrību un pastāvīgu modrību, lai būtu aizvien sirsnīgākā draudzībā ar Dievu, un lai saikne ar Dievu vienmēr un katrā situācijā, katrā konsekrētās personas dzīves posmā būtu spēcīgāka kā saikne ar cilvēkiem.
Šīs augstās aicinājuma dāvanas dēļ ir rūpīgi jāpārbauda konkrētās personas aicinājuma autentiskums, brieduma pakāpe, kā arī motīvi, kas vadījuši iestāties formācijā. Viena no svarīgākajām konsekrētās personas brieduma pazīmēm ir izpratne par to, ka ceļš, ko Dievs piedāvā, automātiski nenozīmē, ka cilvēks ir sasniedzis kādu “augstāku” pilnības formu, ne arī pilnvaro ieņemt kādu “augstāku” vietu debesīs. Konsekrētās dzīves evaņģēlisko padomu ceļš ir skaidra mūžīgā prieka svētku zīme, ko Dievs ir sagatavojis visiem, kas Viņu mīl.
Priesteris Mareks Dževieckis, laikraksts “Niedziela”
No poļu valodas tulkoja LRKB IC
