Apmeklējot ēku Rīgā, Republikas laukumā 3, nav grūti noteikt, kurā dzīvoklī dzīvo kustības “Pro Sanctitate” apustuliskās oblātes Liliane Bertrand un Rita Refalo. Pagalma pusē kustības centra “Mater Amabilis” logu rotā Dieva žēlsirdības gada logo. Pirms 10 gadiem Liliane un Rita sāka dzīvot šai vietā, kur tagad ik dienu notiek kāda tikšanās – jauniešiem, ģitārspēles studentiem, saderinātajiem un citiem, kas ir kļuvuši par kustības draugiem vai locekļiem. Šogad kustība atskatās uz 20 gadiem Latvijā un 10 centra “Mater Amabilis” gadiem, tāpēc 19. martā aicina uz kopīgu kardināla Jāņa Pujata celebrētu Svēto Misi un sadraudzību centra telpās Republikas laukumā 3/226.
Aicinājums uz svētumu
Kustības “Pro Sanctitate” vēsture Latvijā sākās pirms 20 gadiem, kad 1996. gada 1. augustā Liliane ar vēl divām māsām pirmo reizi ieradās Rīgā, lai no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles dotos svētceļojumā uz Aglonu. Rita, kas toreiz dzīvoja kustības mājā Itālijā, misijai Latvijā pievienojās tikai pēc pieciem gadiem. Tomēr viss sākās jau daudz agrāk, kad ne Ritai, ne Lilianei vēl nebija zināms, ka viņu ceļi reiz aizvedīs tik tālu no dzimtenes.
Rita nāk no Maltas un kustību “Pro Sanctitate” iepazina 18 gadu vecumā. Toreiz viņa bija sākusi studijas, jau strādāja, lai būtu neatkarīga no vecākiem, aktīvi darbojās draudzē, viņai bija draugs, ar kuru nākotnē bija plānots dibināt ģimeni. Tomēr kādu dienu viņas diecēzē ieradās kustības “Pro Sanctitate” dibinātājs Guljermo Džakvinta, kurš stāstīja par aicinājumu uz svētumu. Pēc tam viena no oblātēm, kas palika draudzē ilgāk, stāstīja par katra aicinājumu. Tas lika Ritai uzdot sev jautājumu, ko viņa vēlas – laulību vai konsekrētu dzīvi. Pēc tam, kad Rita deva sev laiku pārdomām, saprata, ka viņas ceļš tomēr ir konsekrēta dzīve. Viņa smejas, ka, izvēloties kopienu, zināja, ka nevēlas galvā plīvuru un habitu. Ja nopietni, tad viņas vēlme bija izdzīvot aicinājumu uz svētumu, kas īpašā veidā ir “Pro Sanctitate” harizma.
Savukārt Liliane bija pārliecināta, ka viņa pārdos govis, spēlēs boulingu un vienmēr dzīvos ciematiņā, no kura nāk viņas ģimene. Tā kā viņai patika bērni, tad bija skaidrs, ka viņas ceļš varētu būt ģimene. Tomēr 20 gadu vecumā vecākā māsa aicināja Liliani uz kādām rekolekcijām, kuru laikā viņa piedzīvoja Dieva personisko mīlestību pret sevi. Pēc dabas būdama tirgone, viņa piedāvāja Dievam darījumu. Viņa sacīja: “Zinu, ka tu mani mīli, gribu tavai mīlestībai atbildēt, tāpēc parādi, vai to varu darīt laulībā, konsekrētā dzīvē vai dzīvojot viena pasaulē, bet es savukārt šai laikā darīšu trīs lietas: katru dienu došos uz Svēto Misi, lūgšos Rožukroni un veltīšu laiku personīgai lūgšanai. Tā kā boulingam veltīju divas līdz trīs stundas dienā, tad nevarēju Dievam atvēlēt par maz laika. Piedāvāju Viņam stundu dienā.”
Pēc vairāk nekā gada Lilianei bija skaidrs, ka viņas aicinājums ir konsekrētā dzīve. Viņa vēlējās ar kādu dalīties savās pārdomās. Un tas izdevās Briselē “Pro Sancitate” centrā, kur viņa toreiz palīdzēja kādu viesību gatavošanā. Viņa noskatīja kādu bīskapu, kas, kā izrādījās, bija G. Džakvinta. Sarunas laikā bīskaps solīja lūgties par Lilianes aicinājumu un par to, vai viņas vieta ir kustībā. Vecāki sākotnēji bija pret meitas lēmumu, jo jau vecākā māsa bija klostermāsa, tomēr beigās piekrita. Un 1985. gada 25. martā Liliane pievienojās kustībai.
Trīs meitenes no Latvijas
Pirmā tikšanās ar Latviju Lilianes dzīvē notika, kad Svēto Misi Briseles “Pro Sancitate” centrā sāka apmeklēt trīs jaunas latviešu meitenes. “Mūsu oblāšu centrā Briselē karu rītu pl. 7.30 notika Svētā Mise,” atminas Liliane un turpina: “Dievkalpojumu apmeklēja lielākoties pensionāri un atsevišķi biroju darbinieki, kas netālu strādāja. Un pēkšņi ieradās trīs jaunas meitenes. Kad viņas uz Svēto Misi ieradās jau trešo dienu pēc kārtas, sākām ar viņām runāt. Meitenes pastāstīja, ka ir no Latvijas un vēlas iestāties slēgtajā karmela klosterī, tāpēc tagad mācās franču valodu un dzīvo ģimenēs. Tā lēnām izveidojās draudzība, viņas piedalījās mūsu pasākumos. Un joprojām mums ir kontakti ar Anitu, kas ir vienīgā no trim meitenēm, kas palika klosterī. Viņa lūdzas par mūsu misiju.”
Meitenes pastāstīja par Latviju, par kuru, kā izrādās, Lilianei jau bija grāmata. Tāpat viņai bija kāds pazīstams priesteris no Francijas, kas arī pazina Latviju, jo jau toreiz viņam bija izveidojusies draudzība ar kādu Grašu ciemata pārstāvi, kā arī viņš studēja kopā ar toreiz vēl semināristu Edgaru Cakulu. Priesteris aicināja E. Cakulu, lai kādu reizi ceļā uz Latviju apciemo apustuliskās oblātes Briselē. “Un kādu dienu pie mūsu durvīm pieklauvēja seminārists, kurš pastāstīja, ka ir no Latvijas. Arī viņš mums stāstīja par Latviju. Teica, ka Latvijā cilvēkiem ir ticība, bet maz ir cilvēku, kas spēj to skaidrot un dot tālāk. Viņš teica, ka būtu labi, ja mēs atbrauktu,” atminas Liliane.
Ģenerālpriekšnieces “nē” un vēlāk “jā” Latvijai
Kopā ar vēl vienu māsu Liliane bija entuziasma pilna doties uz Latviju: “Mēs zvanījām un par savu nodomu stāstījām ģenerālpriekšniecei Romā. Taču viņa teica, ka mums pietiek ar Briseli. Lai arī atbilde bija negatīva, tomēr saglabājām kontaktus ar latviešiem. Pēc E. Cakula mūs sāka apciemot arī citi semināristi: Andžejs Keziks, Andris Kravalis un daži citi, kas tolaik studēja Francijā. Pēdējos gadus pat Lieldienas un Ziemassvētkus viņi pavadīja pie mums. Toreiz arī mūsu kapelāns bija latviešu priesteris Dupats, līdz ar to caur viņu arī turpinājām kontaktus ar Latviju.”
Liels bija Lilianes pārsteigums, kad kādu dienu piezvanīja kustības ģenerālpriekšniece un jautāja, vai māsām vēl ir saglabājušies kontakti ar Latviju. Tā kā atbilde bija pozitīva, ģenerālpriekšniece ierosināja uzzināt, kādas būtu iespējas uz turieni doties. “Mums bija tik liels prieks, ka nejautājām, kāpēc viņa mainīja domas, jo viņa nav cilvēks, kas ātri maina domas, bet, lai atkal kaut kas nemainītos, labāk neko nejautājām.” Tikai pēc pirmā brauciena uz Latviju, kad māsas devās uz Itāliju, viņas jautāja, kāpēc ģenerālpriekšniece mainījusi domas. Izrādījās, ka tolaik viņai esot bijis jāgatavo referāts, tāpēc bija jāmeklē materiāli kustības dibinātāja arhīvā. Vajadzīgais materiāls netika atrasts, tomēr māsa atrada kādu G. Džakvintas 1975. gada sprediķi. Tajā bija aptuveni šāds teksts: “Varbūt pēc 10, 20 vai 30 gadiem Berlīnes mūris sabruks un tad, kam būs drosme, varēs turp doties un runāt ar cilvēkiem, ko atradīs aiz mūra.” Tā bija zīme ģenerālpriekšniecei, ka oblātes uz Latviju ir jāsūta.
Tātad, vēl nezinot, kāpēc vadītāja mainījusi domas, tika pieņemts lēmums doties uz Rīgu tā, lai piedalītos svētceļojumā uz Aglonu. Ceļš uz Latviju bija piedzīvojumiem bagāts. Turpina Liliane: “Es izpētīju, kā ir vislabāk braukt. Izrādījās, ka tuvākais ceļš ved caur Kaļiņingradu. Zinājām, ka nepieciešamas vīzas. Tāpēc viss bija nokārtots. Turklāt Gdaņskā mums dzīvoja draugi, tāpēc nolēmām tur pavadīt nakti. Tomēr caur Kaļiņingradu tā bija pirmā un pēdējā reize! Mēs nerunājām krieviski, viņi nerunāja ne angliski, ne itāliski. Uz robežas mēģinājām sazināties vāciski. Mums pārbaudīja dokumentus. Bet, kad pēc piecām stundām vēl neļāva doties tālāk, gāju noskaidrot, kas par lietu. Man jautāja, vai mums ir kafija. Sacīju, ka kafijas nav, bet, tā kā bijām no Beļģijas, līdzi vedām šokolādi. Iedevu šokolādi un mūs laida braukt tālāk. Bet bija arī laba pieredze, kad kādā tirgū mēģinājām nopirkt maizi. Tā kā sievietei nebija, ko izdot, viņa mums bija ar mieru maizi dot par velti. Viņa bija pārlaimīga, kad es pretī uzdāvināju šokolādi.”
Trīs ceļotājas ieradās Rīgā un jau 2. augustā pievienojās Svētā Jēkaba katedrāles grupai svētceļojumā uz Aglonu. Grupu vadīja E. Cakuls, kurš katru dienu aicināja māsas sagatavot kādu konferenci. Aglonas svētku noslēgumā māsas sacīja, ka vēlas runāt ar Latvijas bīskapiem. Viņas apciemoja visus bīskapus, jo kustības “Pro Sanctitate” dibinātājs ir teicis, ka ir svarīgi, lai vietējais bīskaps zina, kas notiek viņa diecēzē.
Rita un sniegs
Pēc tam, kad māsas paskaidroja bīskapiem, kāda ir viņu harizma un ko viņas var piedāvāt, turpinājās sarakste. Bīskapi piedāvāja doties uz Latviju un vadīt katehēzi skolotājiem, kas pasniedz ticības mācību. “Mēs braucām trīs gadus pēc kārtas un palikām pa vienam mēnesim, jo vienā mēnesī pa nedēļai varējām veltīt katrai diecēzei. Bijām parasti trīs. Vienā no reizēm atbrauca arī Rita,” notikumu gaitu atstāsta Liliane.
Pēc tam redzēdama, ka viss iet uz priekšu, priekšniece nolēma, ka labi būtu nodibināt pastāvīgu misiju Latvijā. Viņa meklēja oblātes, kas labprāt brauktu uz Latviju. Viņa jau zināja, ka Liliane vēlas doties, jo kopš iestāšanās kustībā viņa vēlējās doties uz Indiju, kur jau bija māsas. Toreiz priekšniece teica: “Tava Indija ir Beļģija.” Taču Liliane smejas, ka par viņas Indiju pēc tam kļuva Latvija. Savukārt Rita tolaik bija Itālijā. Viņa bija dzirdējusi runājam par Latviju un sirdī juta, ka kādreiz tur nonāks. Viņa rakstīja māsām, kuras jau bija kādu reizi bijušas Latvijā. Māsas sūtīja Ritai dziesmas latviešu valodā, jo zināja, ka viņu aizrauj mūzika. Rita zināja, ka gadījumā, ja priekšniece jautās, tad viņa sacīs “jā” ceļam uz Latviju.
Kad abas māsas piekrita, priekšniece bija apdomīga un sākumā piedāvāja doties tikai uz trim, četriem mēnešiem, jo abas māsas nekad nebija dzīvojušas vienā kopienā. Turklāt Rita, kas nāk no Maltas, nekad nebija piedzīvojusi īstu aukstumu. “Iebraucām septembrī un palikām līdz janvārim,” saka Liliane. Un Rita papildina: “Un tā bija īsta ziema!”
Tajā ziemā Rita un Liliane devās uz Latgali, kur kādu laiku dzīvoja Līksnas katoļu draudzes namā. Rita ar šausmām toreiz skatījās uz termometra stabiņu, kas ne tik ilgā laikā noslīdēja līdz mīnus 25 grādiem. Apciemojot priesteri Rihardu Rasnaci Madonā un tās apkārtni, kādu vakaru abas māsas palika Grašos. Stāsta Rita: “Bija auksti. Tajā naktī bija tumšs un kluss. Apkārt mirgoja sniegs. Tas bija tik skaisti. Tajā mirklī manas bailes no sniega tika pārvarētas, jo sacīju pati sev – skat, Rita, sniegs un daba ir tik skaista. Un tagad man pat patīk ziema!”
Mājas
Kad tika nolemts par misijas dibināšanu Latvijā, bija jāmeklē arī mājvieta. Bija iespēja sākt dzīvi kādā no Latvijas diecēzēm, jo bīskapi bija atsaucīgi. Liepājas bīskaps Brumanis pat piedāvāja apskatīt vietu, kur šodien ir izveidots dominikāņu klosteris. Tomēr beigās māsas lēma par labu Rīgai. Arī toreizējais arhibīskaps Jānis Pujats sacīja, ka vislabāk ir izveidot bāzes vietu tur, lai pēc tam varētu doties arī citur. Ierodoties Rīgā, Liliane un Rita vispirms dzīvoja Rīgas Katoļu ģimnāzijas telpās. Tur māsām bija iedota viena telpa. Lai izmantotu dušu, bija jādodas uz priesteru māju, tāpēc bija jāsaskaņo laiki. Pēc tam priesteris Antons Smelters piedāvāja divas istabas Klostera ielā 4. Arī tas bija priesteru stāvā, kur bija jāsaskaņo sava dzīve ar citiem. Šai vietā māsas nodzīvoja vairāk nekā četrus gadus. Un pēc tam pārvācās uz savām tagadējām mājām Republikas laukumā.
Jaunu māju meklēšana nebija viegls darbs. Tas prasīja daudz enerģijas un lūgšanu: “No brīža, kad mūsu atbildīgās lūdza meklēt pastāvīgu dzīvesvietu Rīgā, katru dienu kājām devāmies uz kādu no Rīgas kvartāliem, lūdzoties Rožukroni un vesperes. Mēs apskatījām vairāk nekā 50 dzīvokļus vairākās Rīgas vietās un arī netālu no Rīgas. Kādu dienu ievērojām, ka sākas būvniecības darbi vietā, kur tagad atrodas mūsu mājas. Mēs atradām telefona numuru un pēc tam gājām satikties ar atbildīgo par projektu, kurš mums sacīja, ka lielākā daļa dzīvokļu jau pārdoti, bet ir palikuši tikai divi. Kad bija skaidrs, ka dzīvokļi bija viens otram līdzās, sapratām, ka Kungs mūs vēlas tur. Mēs, varētu teikt, nopirkām savu dzīvesvietu “kartē” un redzējām, kā tā kļūst par realitāti.”
Sākot dzīvot jaunajā mājvietā, Rita un Liliane centās organizēt tikšanās ar jaunajiem kaimiņiem, iemetot ielūgumus pastkastē. Diemžēl uz tikšanos atnāca tikai viena sieviete. Tomēr kopumā attiecības ar kaimiņiem ir labas. Agrāk arī sargs jautāja, uz kurieni šīs sievietes tik agri dodas. Tagad viņš zina, ka māsas iet uz Svēto Misi.
Ģimene aug
Neskatoties uz pārbaudījumiem un grūtībām, kas bija jāpiedzīvo, meklējot dzīvesvietu, mācoties valodu, mēģinot apgūt šejienes kultūru, tā ir bijusi lieliska pieredze, kas joprojām dienu no dienas turpinās. Tāpat māsas redz Dieva vadību tajā, ka par apmešanās vietu tika izvēlēta Rīga. Māsas vienmēr ir apmeklējušas citas vietas, tāpēc kustībai ir locekļi ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Jelgavā, Talsos, arī citās vietās ir kustības atbalstītāji un draugi. Tāpat viena oblāte nāk no Latvijas. Tā ir Ingrīda, kura patlaban dzīvo Romā.
Rita un Liliane uzsver, ka kustībā nav tikai konsekrētas personas, bet arī locekļi, kas dzīvo pasaulē, savās ģimenēs vai vieni. Kustības locekļi kalpo savās draudzēs tur, kur viņi dzīvo. Viņi ir katehēti, sagatavo bērnus un pieaugušos sakramentiem, palīdz kustības avīzes veidošanā, organizē tikšanās un turpina augt cilvēciski un garīgi.
Ir arī divi sociālie animatori, kas strādā ne tikai draudzes ietvaros, bet kalpo arī ārpus draudzes. Piemēram, Daugavpilī ir Viktors, kurš dodas apmeklēt cietumniekus. Viņš ne tikai kopā ar cietumniekiem lūdzas, bet arī sniedz sociālu palīdzību, kad tā ir nepieciešama. “Ceram, ka būs vairāk šādu animatoru, jo viņi ir tik ļoti nepieciešami, lai sludinātu brālību un svētumu sabiedrībā ne tikai ar skaistiem vārdiem, bet arī ar savu liecību un darbiem,” saka Rita.
Cilvēki meklējumos
Atskatoties uz līdz šim pavadīto laiku Latvijā, Liliane saka, ka interesanti ir tagad novērtēt, kāda ir bijusi un ir situācija. Kad māsas te ieradušās, apstākļi bija grūti. Tīri materiāli cilvēki nebija nodrošināti. Pēc tam, kad attīstījās ekonomika, cilvēkiem bija vieglāk, bet tagad atkal daudzi ir nonākuši grūtībās. Tomēr, viņasprāt, ir interesanti paskatīties arī uz cilvēku ticību. Ir tikai dabiski, ka brīžos, kad ir labi, cilvēki par ticību un Dievu piemirst, bet pēc tam atkal atsāk meklējumus vai arī krīt bezcerībā, izdarot pat pašnāvības. “Tagad man šķiet, ka ir daudz cilvēku ar atvērtām sirdīm. Šķiet, ka viņos vēl ir palikusi kāda neliela liesmiņa, tāpēc ir jāturpina sludināt, lai šo liesmiņu atdzīvinātu un palīdzētu tai kļūt par uguni.” Rita stāsta, ka tāpēc māsas kopā ar pārējiem locekļiem ir centušās, pāvesta vārdiem sakot, “doties perifērijās”, rīkojot lūgšanu brīžus uz ielām, uzstādot teltis. Un cilvēki tiešām ir izslāpuši, nāk un jautā.
Daudzi cilvēki grūtībās ir devušies labākas dzīves meklējumos. “Bet, cik tālu vari braukt prom, lai risinātu savas problēmas,” jautā Liliane un atbild – ja cilvēks nemēģina tikt galā ar sevi un savām problēmām šeit, tad neviens tās nespēs atrisināt arī citur. Šai sakarā viņa min kādu pāri, kas vēlējās doties labākas dzīves meklējumos uz ārvalstīm. Pēc kāda laika tomēr abi nolēma palikt, jo ar nopelnīto iztikt var, bet dzīve jāmēģina lēnām un pacietīgi veidot, jo uzreiz nekas nenāk viegli. Tāpēc ir nepieciešama pacietība, kuras mums tik ļoti bieži pietrūkst.
Ikdiena ar atgādinājumu par dienišķo maizi
Ritas un Lilianes diena sākas ar lūgšanu, meditāciju un Svēto Misi, gatavošanos ģitāras un itāļu valodas nodarbībām Ritai un franču valodas – Lilianei. Pa dienu ir arī adorācija, jo bez tās “nav iespējams dot citiem”, vakara lūgšanas, Rožukronis. Katru dienu centrā notiek kāda tikšanās. Jau no pirmās dienas Latvijā trešdienās ir jauniešu tikšanās, citos vakaros ir tikšanās saderinātajiem, sagatavošanās Laulības sakramentam, īpaši tajos gadījumos, kad viens no pāra ir ārvalstnieks. Tad gatavošanās notiek svešvalodā. Tāpat notiek individuālas sarunas.
Tāpat māsas dodas arī ārpus Rīgas – uz Bolderāju, Jēkabpili, Daugavpili un citur. Tagad notiek gatavošanās Pasaules Jauniešu dienām Krakovā. “Divas reizes nedēļā mums ir arī darbs ārpus mājas, lai nopelnītu ikdienišķo maizi. Tā ir tiešām Dieva dāvana, kas palīdz ne tikai nopelnīt maizi, bet justies tuvām citiem cilvēkiem, kas dzīvo pasaulē. Mēs neesam klostermāsas, tāpēc labi, ka mums ir atgādinājums par ikdienišķo maizi. Mēs strādājam kā citi – kopjam vienu dzīvokli,” stāsta Liliane. Rita papildina, ka turklāt tā ir lieliska harmonija, jo līdzās garīgajam aspektam ir fiziskais.
Svētdienās Liliane un Rita palīdz Svētās Mises angļu valodā organizēšanā. Viņas rūpējas par muzikālo daļu, kā arī palīdz gatavot bērnus Pirmajai Svētajai komūnijai angļu valodā. Dažreiz bija mēģinājumi pēc dievkalpojuma tikties uz kopīgu kafiju, tomēr lielākoties šie cilvēki nāk tikai uz Svēto Misi. Daži ārvalstu studenti gan ir sākuši nākt arī uz kustības organizētajiem pasākumiem “Mater Amabilis” centrā.
Izaicinājumi ceļā
Runājot par pagātni, tagadni un izaicinājumiem nākotnē, Liliane ir novērojusi, ka bīstama tendence ir vienaldzība un savas ticības dārgumu nezināšana. Tāpēc tik svarīga ir formācija, pretējā gadījumā zaudētāji būsim visi, jo nepazīsim savu ticību, līdz ar to nespēsim to aizstāvēt. Viņa arī uzskata, ka formācijas trūkums ir viena no problēmām, kāpēc Rietumos veidojas problēmas saskarsmē ar musulmaņiem. Ne musulmaņi, ne kristieši vairs nepazīst savu ticību, tāpēc veidojas konflikti. Tāpēc domāt un izglītoties ticības jomā ir tik svarīgi: “Ticība nenozīmē tikai pieņemt visu, kā ir vai ko man saka, bet arī domāt un saprast to, kas man tiek nodots.”
Ilze Heina
