Pirms sākt stāstu par Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa darbību Latvijā, jāatceras, ka 20. gadsimta sākumā Latvijas sabiedrība bija lielā mērā protestantiska. Līdz ar reformāciju 16. gadsimtā no Latvijas ar varu tika izdzīti visi ordeņi, bet sabiedrībā izveidojās naidīga un aizspriedumaina attieksme pret mūkiem. Cilvēki uzskatīja, ka mūki ir neizglītoti un pilnībā pakļauti katoļu Baznīcas politikai. 20. gadsimtā latviešiem, tai skaitā arī katoļiem, nebija izpratnes par to, kas ir klostera dzīvesveids, kas ir mūks, kādi ir viņa pienākumi. Brāļi kapucīni brūnajās habitās bija pirmie mūki, kas tā laika Latvijas sabiedrībā cieši saistījās ar klostera dzīvesveidu. Nepilnu divdesmit gadu laikā viņiem izdevās izveidot nopietnu klostera struktūru un iegūt latviešu simpātijas, kam par apliecinājumu ir deviņi paaicinājumi no Latvijas katoļu vides, tā savā maģistra darba pētījumā par kapucīnu vēsturi Latvijā atzīst tēvs Krišjānis Dambergs OFMCap.
Aicinājums
Mazāko brāļu kapucīnu ordenis ir trešais sv. Franciska no Asīzes dibinātā Mazāko brāļu ordeņa reformētais atzars. Ordeņa brāļi centās dzīvot saskaņā ar sv. Franciska norādīto ideālu: galējā nabadzībā, gandarīšanas un kontemplatīvas lūgšanas garā, vienkāršībā un brālīgā mīlestībā. Šī ideāla ietekmē 1525. gadā aizsākās „kapucīnu” reforma. Pēc pamatīgas lietas izpētes pāvests Klements VII 1528. gadā izdeva bullu, kas likumīgi pamatoja jaunās brāļu kopienas pastāvēšanu un ietvēra sekojošus punktus: tiesības dzīvot „vientuļnieku dzīvi”, ievērojot sv. Franciska regulu, nēsāt bārdas un habitu ar konusveida kapuci, sprediķot tautai. Nosaukums „kapucīni” vispirms iegāja tautas valodā – brāļus tā sāka saukt izteiksmīgās kapuces dēļ, pēc tam šis nosaukums sāka parādīties arī pāvesta dokumentos.
Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa locekļu aicinājums ir sv. Franciska regulas un dzīves pirmatnējo ideālu ievērošana. Tas nozīmē dot priekšroku lūgšanai, sekot „mazuma” garam, rūpēties par personīgo un kopienas nabadzību, mīlestībā uz Kunga Krustu censties īstenot dzīves stingrību un veikt gandarīšanu ar prieku, veidot brālīgas, atvērtas savstarpējās attiecības kopienā, ar prieku uzturēties starp nabadzīgajiem, kroplajiem un slimajiem un kalpošanas garā attīstīt daudzveidīgu dinamisku apustulisko darbību, sevišķi evaņģelizāciju. Īpaša kapucīnu harizma pastorālajā darbā ir sprediķošana un grēksūdžu uzklausīšana.
Kapucīnu ierašanās Latvijā
Mazākos brāļus kapucīnus uz Latviju uzaicināja Rīgas bīskaps Antonijs Springovičs. Tomēr liels nopelns tam, ka kapucīni tik tiešām ieradās Latvijā, bija arī nuncijam Antoni Cekīnī (Zecchini). Bavārijas province, pie kuras vērsās bīskaps, sākotnēji nevēlējās sūtīt brāļus uz Latviju, jo vispirms bija iecerējusi atvērt klosteri Lietuvā. Tad iesaistījās nuncijs A.Cekīnī, kurš neatlaidīgi lūdza Bavārijas provinces klostera ģenerāli, lai tas pēc iespējas ātrāk uz Latviju atsūta kapucīnus, kas varētu palīdzēt apkalpot draudzes.
Nuncijs savās atskaitēs rakstīja, ka Latvijā trūkst garīgo vadītāju – gan priesteru, gan ordeņbrāļu – un tāpēc Latviju nosauca par misiju zemi. A.Cekīnī vēstulēs ģenerālim akcentēja, ka Latvijā ir liela nepieciešamība pēc evaņģelizācijas un darbošanās katoļu tautas labā. Nuncijs uzskatīja, ka Mazākie brāļi kapucīni no Bavārijas provinces varētu ļoti labi kalpot Latvijā, jo Vācijā saskārās un labi pazina protestantismu, kas bija izplatīts Latvijā un tika uzskatīta par oficiālo ticību. Turklāt Mazāko brāļu kapucīnu ordenis bija pazīstams ar savu misiju darbību visā pasaulē, tāpēc nuncijs cerēja, ka viņi veiksmīgi iekļausies Latvijas sabiedrībā un kultūrā.
Pirmais brālis kapucīns Latvijā ieradās 1927. gada beigās. Precīzs datums nav zināms. Tas bija tēvs Roberts Lendzbauers. Viņš bija atsūtīts uz Rīgu, lai izpētītu apstākļus, kādas ir kapucīnu iespējas uzsākt darbību Latvijā. Jau 1928. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Katoļu teoloģijas augstskolā, bet 1929. gada 1. decembrī Skaistkalnē tika iesvētīts kapucīnu klosteris, kura vadītājs bija tēvs Roberts. Pirmie kapucīni Skaistkalnē bija tēvi Armīns Lībmans (Leebman), Tīlmans Gebels (Göbel) un Toms Kārlis Gumpenbergs, kā arī brāļi Adriāns un Notkers. Viņi visi ieradās no Bavārijas provinces.
Brāļiem kapucīniem Latvijā ienākt nebija viegli, jo vajadzēja valdības akceptu. Latvijas valdības konkordātā ar Apustulisko Krēslu bija iekļauts punkts, kas noteica, ka tādā gadījumā, ja uz Latviju atbrauc strādāt garīgās kārtas pārstāvis, viņam ir jāsaņem valdības atļauja. Tomēr šīs formalitātes tika nokārtotas un kapucīniem atļāva darboties Latvijā.
Kapucīni Rīgā
1932. gada decembrī nuncijs A.Cekīnī atkal vērsās pie kapucīniem, konkrēti pie augstākā priekšnieka ģenerāļa Romā ar lūgumu, lai viņi uzsāk savu darbību Rīgā Sv. Alberta baznīcā. Kapucīni Skaistkalnē bija sevi pozitīvi parādījuši un ieguvuši labu slavu. Bet tā kā Skaistkalne tomēr bija tikai nomale un salīdzinoši maz pamanāma katoļu sabiedrībā, tad nuncijs gribēja, lai kapucīni aktīvāk iesaistās draudžu aprūpē un noorganizē Katoļu Akciju. 1933. gadā no Bavārijas provinces, no kapucīnu ģenerāļa Romā, kā arī no Apustuliskā Krēsla tika saņemta atļauja nodibināt jaunu klosteri Rīgā – konventu, kurā dzīvo vismaz 12 brāļi. Pirmais brālis kapucīns, kas sāka strādāt par prāvestu Sv. Alberta draudzē, bija tēvs Meinards. Viņš studijas vispirms bija uzsācis Rīgas Garīgajā seminārā, bet pēdējos kapucīnu formācijas gadus pavadījis Bavārijas provincē.
Kapucīni Viļakā
Arhibīskaps Antonijs Springovičs, kuram arī bija tuva Mazāko brāļu kapucīnu darbība Latvijā, 1936. gadā ordenim nodeva gruntsgabalu nākamajam klosterim Viļakā. Tajā pašā gadā trīs brāļi kapucīni sāka dzīvot nabadzīgā mājiņā Viļakā. Tā bija pagaidu kopiena. 1937. gadā brāļi sāka būvēt klostermāju. Lielā mērā šos būvniecības darbus sponsorēja Bavārijas province. Būvniecības darbu vadītājs bija tēvs Toms. 1940. gadā māja bija pabeigta un lielā gavēņa laikā apustuliskais nuncijs Antonijs Arata (Antonio Arata), noturot svinīgu Svēto Misi Viļakas baznīcā, klosteri iesvētīja. Tā bija liela māja ar vismaz 10 telpām. 1942. gadā padomju vara brāļus kapucīnus no turienes izdzina un māju gribēja konfiscēt, bet toreiz tas vēl neizdevās. Padomju karaspēks atkāpās un tai pašā gadā brāļi jau varēja atgriezties savā klosterī. Bet 1949. gadā notikumi atkārtojās. Tikai šoreiz klostera māja tika nacionalizēta un tajā ierīkots kultūras nams, bet brāļiem pavēlēts doties uz Skaistkalni.
Prese cita starpā aprakstīja arī kapucīnu dienas ritmu: 5.00 – 6.30 celšanās, lūgšana, Svētā Mise, pateicības lūgšanas. Pēc rīta cēliena kapucīnu tēvi dodas veikt priestera pienākumus. Savukārt brāļi darbojas klostera saimniecībā, kopj dārzu, mazgā veļu, gatavo ēst. Dienas laikā un vakarā tēviem un brāļiem bija kopīgas lūgšanas, tāpat arī kopīgas pusdienas un vakariņas. Brīvos brīžus viņi izmantoja garīgās literatūras lasīšanai. Iedzīve, galdi bija ļoti vienkārši – koka, nelakoti. Iekšējais klostera izskats – askētisks. Katrs brālis dzīvoja savā cellē, kas arī bija askētiska – tikai gulta un galds bez krēsla. Brāļi lasīja un rakstīja stāvot. Gulēt gāja ap 21 – 21.30, bet naktī vēl cēlās uz kopīgu lūgšanu. Klosterī tika ievērots stingrs klusums. Sarunāties drīkstēja tikai pusbalsī un pēc vajadzības. Gaiteņos bija uzraksti „Silencium” (tulkojumā nozīmē klusums).
Kapucīnu klostera pastāvēšanas beigas
Divdesmit gadu laikā Mazāko brāļu kapucīnu ordenim Latvijā izveidojās spēcīga struktūra. Bija trīs klosteri, kuros kopā dzīvoja 24 brāļi. Desmit gadu laikā bija arī izveidojies ģenerālais komisariāts, kas bija pakļauts kapucīnu ģenerālim Romā. Ģenerālkomisārs bija tēvs Leopolds Gumpenbergs. Vēlāk pēc kara par to kļuva viņa brālis tēvs Toms Gumpenbergs.
Diemžēl Otrais pasaules karš un padomju režīma gadi daudz ko sagrāva tik cerīgajā kapucīnu klātbūtnē Latvijā. Vēl pirms Otrā Pasaules kara sākuma, 1939. gadā visiem klostera brāļiem, kas bija no Vācijas, valdība pavēlēja izbraukt no Latvijas. Vienīgais vācu tautības brālis kapucīns, kurš varēja palikt, bija tēvs Toms. Paredzot, ka Vācijas valdība liks mobilizēties savu tautu karam, viņš pieņēma Latvijas pilsonību un tādējādi izvēlējās palikt un strādāt kapucīnu labā šeit.
1939. gadā Rīgā kalpoja tēvs Andrejs un tēvs Jānis, Viļakā tēvs Toms, tēvs Filips un tēvs Jēkabs, kā arī tēvs Pēteris, kurš apkalpoja Abrenes draudzi, bet Skaistkalnē bija tēvs Meinards un tēvs Pāvils. Latvijā palikušo brāļu kapucīnu liktenis bija dažāds. 1941. gada 23. jūnijā krievu karaspēks, kas jau bēga no vācu frontes, arestēja tēvu Filipu. Viņš tika tiesāts un aizsūtīts uz Ostrovu Krievijā. 1941. gadā viņu atbrīvoja, bet izsūtījuma laikā tēvs Filips bija izvārdzis un saslimis ar plaušu karsoni. 1942. gada 8. janvārī viņš nomira svētuma slavā.
Kad vācu izcelsmes brāļi kapucīni aizbrauca, tēvs Toms tika iecelts par klostera priekšnieku Rīgā un tāpēc pārcēlās uz galvaspilsētu. Padomju valdīšanas laikā tēvs Toms vairs nevarēja pilnībā veltīties kalpošanai draudzei. Viņam vajadzēja paralēli strādāt piespiedu darbos fabrikā, lidlauka izbūvē. 1945. gadā tēvu Tomu arestēja otro reizi un apsūdzēja pretkomunistiskā aģitācijā un propagandā. 1946. gada decembrī viņu notiesāja uz 10 gadiem un nosūtīja uz darba nometnēm Krievijā.
Tēvam Jānim un tēvam Pāvilam 1944. gadā izdevās aizbraukt uz Vāciju. Savukārt visiem Latvijā palikušajiem brāļiem kapucīniem padomju vara 1949. gadā pavēlēja pārcelties uz Skaistkalni. Pēc apmēram diviem mēnešiem viņus arestēja – kā pirmo tēvu Meinardu, vēlāk arī pārējos brāļus. Vispirms viņi tika turēti Bauskas cietumā, pēc tam Stabu ielas pagrabos, kur gaidīja tiesu. 1950. gada 6. septembrī brāļus kapucīnus notiesāja uz desmit gadiem ieslodzījumā. Viņi visi tika izsūtīti uz lēģeriem Kazahstānā. Visur, kur brāļi uzturējās, viņi varonīgi apliecināja uzticību Dievam, Baznīcai un cilvēkiem, kuriem kalpo. Kazahstānā viņi uzturējās līdz 1956. gadam. Pēc tam viņi varēja atgriezties Latvijā, bet vairs nevarēja darboties kā ordeņbrāļi, drīkstēja kalpot tikai kā parasti diecēzes priesteri.
Lielākā daļa vācu tautības brāļu kapucīnu iemācījās runāt latviski. Paralēli darbam latviešu draudzēs, viņi garīgo aprūpi veica arī vāciešu vidū, kas tolaik Latvijā bija skaitliski liela kopiena. Klostera brāļi labi sadzīvoja savā starpā, neskatoties uz atšķirībām mentalitātē un kultūras izpratnē. Brāļi veidoja draudzīgu vidi jaunajiem kandidātiem, tādējādi īstenojot sv. Franciska devīzi „Miers un labums”, pazemības garīgumu, paklausību un nabadzību. Kopā starpkaru periodā Latvijā darbojās 28 brāļi. Lielākā daļa viņu bija gados jauni. Ierodoties Latvijā, viņi visbiežāk bija četrus, piecus gadus pēc priesterības svētībām. Visi kapucīni, izņemot vienu brāli un tēvu Robertu, kas devās tālāk uz Igauniju, Latvijā palika un kalpoja līdz 1939. gadam.
Tēvs Roberts Lendzbauers
Pirmais misionārs no Bavārijas provinces bija tēvs Roberts Lendzbauers, dzimis 1891. gadā Austrijā. Klosterī viņš iestājās 1910. gadā, bet par priesteri tika iesvētīts 1915.gadā. Latvijā viņš ieradās 1927. gadā un gada laikā jau tik labi iepazinis latviešu vidi un valodu, ka 1929. gadā varēja sākt strādāt par pasniedzēju Rīgas Katoļu teoloģijas augstskolā. Pēc gada viņš tika nosūtīts uz Skaistkalni, kur bija pirmais klostera priekšnieks un draudzes prāvests. Strādāja tur līdz 1931. gadam un tika atzīts par dedzīgu garīdznieku Latvijā dzīvojošo vāciešu vidū. 1931. gadā viņu aizsūtīja misijā uz Igauniju. Viņš bija pirmais brālis kapucīns, kas strādāja igauņu vidū. Tur viņš uzturējās līdz pat Otrā Pasaules kara sākumam. 1940. gada 4. martā viņš izbrauca no Tallinas ostas uz Vāciju. Tēvs Roberts nomira 1979. gada 4. martā Minhenē.
Tēvs Toms Gumpenbergs
No Bavārijas provinces kapucīniem, kas ieradās Latvijā, visspilgtākā personība bija tēvs Toms Gumpenbergs. Pirms Otrā Pasaules kara viņš pieņēma Latvijas pilsonību un, pateicoties šim lēmumam, varēja palikt Latvijā pēc tam, kad visiem vācu izcelsmes brāļiem saskaņā ar Vācijas valdības rīkojumu vajadzēja izbraukt uz Vāciju.
Toms Gumpenbergs bija dzimis dižciltīgā grāfu ģimenē Itālijā. Savu aicinājumu viņš izvēlējās, sekojot sv. Franciskam. Tēvs Toms iestājās klosterī sv. Franciska piemiņas dienā 4. oktobrī. Savas formācijas lielāko daļu viņš saņēma Bavārijā, kur ieguva labu izglītību un bija klostera vadītāja augsti novērtēts. Tēvs Toms bija ļoti apdāvināts, spēlēja ģitāru, skaisti dziedāja, rasēja, zīmēja, zināja vairākas valodas: latviešu, krievu, vācu, latīņu, franču valodu.
Pēc studiju beigšanas tēvs Toms Gumpenbergs izlēma doties uz Latviju, kas būs viņa misiju zeme. Tēvs Toms bija viens no pirmajiem brāļiem, kas veidoja klosteri Skaistkalnē. Pirmajos Latvijā pavadītajos gados viņš bija Skaistkalnes draudzes vikārs un Ozolbruknas draudzes prāvests. Vēlāk viņš strādāja par pasniedzēju garīgajā seminārā, kur mācīja dogmatiku un bija iemīļots semināristu garīgais tēvs. Pēc tam viņu aizsūtīja uz Aglonu vadīt mazo semināru. Tēvs Toms tur aktīvi darbojās, izveidoja palielu jauniešu grupu, bet tad saskārās ar Aglonas ģimnāzijas direktora pretestību un viņam bija jāizbrauc. Tēvam Tomam bija uzticēta arī jauno brāļu kapucīnu kandidātu formācija. Īsi pirms kara tēvs Toms bija Viļakas kapucīnu klostera priekšnieks, bet kara laikā tika iecelts par Rīgas kapucīnu klostera priekšnieku.
Padomju vara viņu arestēja kā pirmo no kapucīnu tēviem – apvainoja pretkomunistiskā darbībā un sadarbībā ar nacionālistiem, turēja Rīgas Centrālcietumā, bet pēc tam notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā un izsūtīja uz kūdras raktuvēm netālu no Maskavas. Izsūtījumā viņš smagi slimoja ar plaušu karsoni, tāpēc tika norīkots par asistentu lazaretē. 1955. gadā tēvs Toms tika atbrīvots. Atgriezies Latvijā, viņš strādāja par parastu diecēzes priesteri Bruknā un Gaigalā. Tāpat viņš bija atbildīgs par Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu garīgo aprūpi. Tas, protams, bija neatļauti un tāpēc darboties vajadzēja slepeni.
Pēc kara tēvs Toms bija neoficiālais Latvijas klostera ģenerālais komisārs, atbildīgs par Latvijas kapucīniem: tēvu Pēteri, tēvu Meinardu Mariju, tēvu Andreju, vēlāk tēvu Oļģertu Aleksānu, kas viņa vadībā neoficiāli iestājās noviciātā, salika solījumus, mācījās garīgajā seminārā un paralēli saņēma kapucīna formāciju. Juridiski viņi visi bija diecēzes priesteri, bet neoficiāli, slepenībā kapucīni.
Tēvs Toms bija ļoti apdāvināts arī celtniecībā un projektēšanā. Viņš mācēja zīmēt altārus un iekārtot baznīcu iekšieni. Šīs dotības viņš izmantoja arī praksē, iekārtojot vairākas Latvijas baznīcas, to vidū Sv. Alberta un Skaistkalnes baznīcas, kurās pats kalpoja. Tēvs ļoti maz gulēja un ietaupītās stundas veltīja dažādu darbu veikšanai draudzē. Bez baznīcu projektēšanas, viņš, piemēram, šuva arī liturģiskos tērpus. Tēvs Toms savā ziņā bija pašpietiekams, kas bija svarīgi padomju gados, kad draudzē bieži visu vajadzēja darīt pašam.
Tēvs Toms bija patiess kapucīns, jo vienmēr ievēroja sv. Franciska ideālu: nabadzību, atbalstīja tos, kas cieta trūkumu, atdeva savas drēbes, mantas. Viņam nekas nepiederēja, pat tad, kad strādāja kā diecēzes priesteris. Viņa kalpojumu vislabāk atceras Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa Klāra Emanuela. Viņa atzina, ka tēvam Tomam bija izcilas garīgās dotības. Viņš esot bijis apdāvināts garīgais vadītājs, spējis palīdzēt māsām un brāļiem kapucīniem atpazīt un piedzīvot savu aicinājumu, bijis kapucīnu kopienas dzīves vadītājs, virzījis dažādas idejas un ieceres, kā veidot kapucīnu darbu Latvijā.
1979. gadā tēvs Toms nolēma doties uz Kazahstānu, lai aprūpētu vācu draudžu locekļus. Tur, strādādams līdz mūža beigām, viņš 80 gadu vecumā nomira svētuma slavā.
Pirmskara periodā aicinājumu iestāties kapucīnu klosterī bija saņēmuši deviņi latviešu izcelsmes jaunieši. No viņiem septiņi kļuva par priesteriem, viens bija seminārists un viens brālis. Noviciāts brāļiem bija Vācijā, bet uz filozofijas-teoloģijas studijām viņi atgriezās Latvijā – studēja diecēzes Garīgajā seminārā Rīgā.
Atsauksmēs, kas ir saglabājušās no starpkaru perioda, latviešu izcelsmes kapucīni bija vērtēti visnotaļ pozitīvi. Visaugstāk novērtēts jau tajā laikā bija tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis). Viņa tālākā dzīve apliecināja to, ka klostera priekšnieka vērtējums nav bijis paviršs.
Tēvs Andrejs Jānis Pavlovskis
Tēvs Andrejs bija dzimis 1914. gadā Daugavpils rajonā Viļušu ciemā. Pēc Aglonas un Daugavpils ģimnāzijas beigšanas viņš iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet 1933. gadā iestājās Mazāko brāļu kapucīnu ordenī un aizbrauca uz Bavāriju, kur uzsāka noviciātu. 1934. gadā viņam bija pirmie solījumi, pēc kuriem viņš atgriezās Latvijā un turpināja studijas Rīgas Garīgajā seminārā. Mūža solījumus tēvs Andrejs salika 1937. gada 4.jūlijā, bet pēc dažām dienām bīskaps Jāzeps Rancāns viņu ordinēja par priesteri. 1938. gadā viņš kļuva par Sv. Alberta draudzes vikāru, un šīs funkcijas pildīja līdz 1944. gadam. Saskaņā ar konkordāta līgumu starp Latvijas valdību un Apustulisko Krēslu Rīgas Garīgais seminārs tika pievienots Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Tas deva iespēju semināra audzēkņiem iegūt zinātnisko grādu. Pateicoties tam, 1939. gadā tēvs Andrejs pabeidza Latvijas Universitāti.
Pēc studiju beigšanas Rīgas Garīgajā seminārā tēvs Andrejs varēja pilnībā nodoties kalpošanai Sv. Alberta draudzē. Otrā Pasaules kara laikā tēvs Andrejs vēl arvien bija draudzes vikārs, bet neskatoties uz vājo veselības stāvokli pildīja daudzus pienākumus. 1944. gadā tēva Toma vietā, kas tobrīd aizbrauca uz Viļaku, tēvs Andrejs kļuva par Sv. Alberta draudzes prāvestu. Kad Rīgā ienāca sarkanā armija, reliģijas mācīšana skolā draudēja ar ieslodzījumu, tomēr bērni varēja nākt uz baznīcu un tur sagatavoties Pirmajai Komūnijai. Līdz 1949. gadam tēvs Andrejs kopā ar tēvu Pēteri Kiseļevski aktīvi veica draudzes garīgās aprūpes darbu, katehizējot un dalos sakramentus draudzes locekļiem. 1948. /1949. gadā tēvs Andrejs bija Garīgā semināra profesors, kur pasniedza Vecās un Jaunās Derības ekseģēzi.
1949. gadā padomju vara slēdza klosteri Rīgā. Visas lietas tika konfiscētas un izpārdotas. Tēvs Andrejs līdz ar citiem brāļiem kapucīniem tika arestēts un notiesāts uz desmit gadiem Sibīrijā piespiedu darbos. Patiesībā viņš tika aizsūtīts uz Kazahstānu Curubai Nuria. Tēvs Andrejs izcieta izsūtījuma laiku, pieņēma tā smagos dzīves apstākļus un nepazaudēja ticību. 1956. gadā viņš atgriezās Latvijā un strādāja vairākās draudzēs par prāvestu. 1964. gadā devās uz Igauniju, Tartu, kur tolaik bija vienīgais garīdznieks, bet 1977. gadā aizbrauca uz Kazahstānas pilsētu Dzambuli, lai palīdzētu apkalpot vācu tautības katoļus. Pēc tēva Toma nāves viņš kļuva par ordeņa komisāru Latvijā.
Tēvs Andrejs bija arī publicists, daudzu vērtīgu, zinātnisku rakstu autors. Bez latviešu u un latgaliešu valodas viņš zināja arī vācu, krievu, latīņu, igauņu un lietuviešu valodu. Kopā ar tēvu Tomu viņš izveidoja īpašu, šifrētu alfabētu, kuru izmantoja, rakstiski sazinoties komunistiskā režīma vajāšanu gados. Turklāt tieši viņš 1990. gadā uzņēmās atjaunot Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa pastāvēšanu Latvijā. Atskaitēs, kas ir saglabājušās par brāļiem kapucīniem no pirmskara laika, tēvs Andrejs vērtēts kā labs un dedzīgs mūks, nākamais kandidāts klostera priekšnieka amatam. Tēvs Andrejs nomira 2000. gada 9. maijā Rīgā Sv. Jāzepa draudzē un ir apbedīts pie Sv. Alberta baznīcas kā priesteris, kurš draudzē ir veicis ilgu pastorālo darbību.
Pēc kara Latvijā vēl palika tēvs Pēteris Kārlis Kiseļevskis (miris 1979. gadā Padomju Krievijā), tēvs Meinards Marija Miķelis Kļaviņš (miris 1986. gadā) un tēvs Jēkabs Jermacans (miris 1991.gadā). Kara laikā nomira tēvs Filips Nikodems Turks. Tēvs Jānis Evaņģēlists Krastiņš un tēvs Pāvils Savickis izbrauca no Latvijas un pēc kara kalpoja Vācijā. Pārējo brāļu liktenis nav zināms.
Ingrīda Puce
Publicēts izdevumā “Katoļu Kalendārs 2007”
Konventa vajadzībām brāļi kapucīni vecajai, no Jūrkalnes atvestajai plebānijai piebūvēja jaunu daļu. Tāpat liels darbs bija Sv. Alberta baznīcas remonts – vajadzēja atjaunot baznīcas apmetumu. Brāļi pārveidoja arī baznīcas altāri – no Bavārijas tika atvesta Jēzus Sirds figūra, kas Sv. Alberta baznīcas altāra centrā atrodas vēl šodien.
Draudzē aktīvi darbojās Trešā franciskāņu ordeņa kopiena jeb terciāri. Tā bija vislielākā kopiena Latvijā un to garīgi aprūpēja viens no tēviem kapucīniem. Kopā Latvijā šajā kapucīnu veidotajā organizācijā bija 1200 locekļi. Terciāri īpaši izkopa liturģiskos dziedājumus, tomēr apkārtējo vidi galvenokārt ietekmēja ar savu personisko dzīves piemēru – dzīvojot ģimenē, īstenojot trešā ordeņa regulu, kā arī iesaistoties Katoļu Akcijā. Brāļi kapucīni Sv. Alberta draudzē izveidoja vēl vienu teātra grupu, kuras priekšnesumi tika izrādīti cita starpā arī Latvijas biedrības namā visnotaļ elitārai publikai.
1939. gadā konventā dzīvoja jau 15 brāļi: septiņi tēvi, četri kleriķi, kas mācījās Rīgas Garīgajā seminārā, bet pārējo dienas daļu pavadīja klosterī kopā ar citiem kapucīniem, kā arī četri brāļi, kas apkopa dārzu un palīdzēja klostera ikdienas darbos.
Prese par kapucīniem
Pirmās publikācijas par kapucīniem parādās līdz ar viņu ierašanos Skaistkalnē. Raksti laikrakstos Katoļu dzeive, Gaisma liecina, ka interese par viņu darbību bija liela. Rakstīja gan par kapucīnu tēviem, gan par ordeņa darbību un garīgumu. Prese labprāt publicēja brāļu kapucīnu rakstus par sv. Francisku un ordeni. Presi fascinēja kapucīnu klostera dzīvesveids, jo tai laikā Latvijā bez brāļiem darbojās vēl tikai Priesteru mariāņu kongregācija, bet viņi nebija tik spilgti redzami, jo valkāja parastu priestera tērpu. Kapucīni bija pirmie, kas sabiedrības uztverē spilgti saistījās ar klostera dzīvesveidu. Žurnālisti kapucīnus vērtēja ļoti pozitīvi, apbrīnojot viņu pašaizliedzību, askētisko dzīves veidu un kalpošanu Dievam un cilvēkiem.
Latvijas izcelsmes kapucīni
Bavārijas provinces kapucīnu darbs Latvijā diezgan ātri nesa augļus jaunu aicinājumu veidā. Jau 1931. gadā ordenī iestājās diecēzes priesteris Miķelis Kļaviņš. Nākamie kandidāti Kārlis Kiseļevskis, Jānis Pavlovskis un Jāzeps Savickis iestājās 1933. gadā.
Misionāri no Bavārijas
Sākumā uz Latviju no Bavārijas provinces klostera brauca brāļi, kuri paši vēlējās. Vēlāk jau bija zināms priekšstats, kādi brāļi kapucīni ir nepieciešami Latvijā. Ir saglabājušās atsauksmes par brāļiem, kas kalpoja Latvijā. Daži brāļi no Vācijas tika vērtēti ļoti pozitīvi, citi savukārt negatīvi, jo nedeva labu piemēru. Šo atsauksmju autors, iespējams, bija tēvs Leopolds Gumpenbergs, kas bija klostera priekšnieks. No atsauksmēm var saprast, ka Latvijā ir nepieciešami brāļi, kas ir gatavi dzīvot un kalpot, nepropagandējot savu vācisko dzīves veidu. Ir nepieciešami brāļi un tēvi, kam ir izteikti kapucīnisks garīgums, t.i. tādi, kas ir pašaizliedzīgi, dedzīgi darbā, brāliski savstarpējās attiecībās. Atsauksmēs ļoti pozitīvi bija novērtēti tēvs Toms Gumpenbergs un tēvs Roberts Lendzbauers, kā arī vēl vairāki citi brāļi, kas ar savu dzīvesveidu īpaši izcēlās.
