No 2012. gada 12. līdz 15. novembrim Romā notika Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes rīkota sanāksme par ekumenisma lomu un nozīmi jaunās evaņģelizācijas darbā. Tajā piedalījās arī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Intervijā Vatikāna Radio arhibīskaps atzina, ka sanāksmē notika darbs pie Ekumeniskā direktorija jauna izdevuma sagatavošanas. „Ekumeniskais direktorijs – tas ir dokuments, kura otrais izdevums tika izdots 1993. gadā, un tas nosaka vadlīnijas katoļiem, kā veidot savas attiecības ar citiem kristiešiem, kā sadarboties. Tātad tie ir katoliskie ekumenisma principi. Tā kā ir pagājuši jau 20 gadi kopš iepriekšējā izdevuma, situācija ir mainījusies, un mēs spriedām par to, kā to atsvaidzināt, un pēc tam mēs iepazināmies ar situāciju kristiešu – jūdu dialoga jomā,” atzina Z. Stankevičs.
Kāda situācija ekumenisma jomā ir Latvijā?
Salīdzinot ar citām zemēm, tā ir ļoti laba, bet, protams, tas nenozīmē, ka viss jau ir sasniegts un mēs varam atdusēties uz lauriem.
Cik tālu var iet ekumenismā un kas ir tie kritēriji, kas nosaka, kad ekumenisma ietvaros var ar kādu sadarboties un kur sadarbība vairs nav iespējama?
Kristiešu vienības padomē mēs arī runājām par šiem jautājumiem. Pirmām kārtām mēs sadarbojamies ar tā saucamajām tradicionālajām konfesijām un ar tām, ar kurām pastāv oficiāls dialogs, arī teoloģiskā līmenī, tātad ar kurām Pontifikālā jeb pāvesta padome ir sākusi oficiālu dialogu. Tie ir mūsu pirmie sarunu partneri, bet attiecībā uz pārējiem ir jāskatās, jo diemžēl arī šajos ekumeniskajos kontaktos notiek ideoloģizēšana – tiek mēģināts izmantot sarunu partneri, lai sasniegtu savus privātos, egoistiskos mērķus; tā kā politikā – politiskos mērķus un šeit arī – savas ietekmes sfēras palielināšanai vai kādu citu motīvu vadīti. Līdz ar to šeit var pateikt tā – tas princips ir identitāte un atvērtība. No vienas puses, saglabāt savu identitāti, uz skaidriem noteikumiem uzsākt dialogu, bet būt arī atvērtiem. Taču nevis atvērtiem tā bezprincipiāli. Tāpēc arī Vatikāna II koncila dekrēts par ekumenismu runā par viltus irenismu. Irenisms, tas ir no vārda „irene” („miers”), par viltus mieru, respektīvi, ka tu noklusē, ka tu izliecies par citu nekā esi patiesībā. Mums vajag skaidri formulēt – lūk, tā ir mana identitāte, un uz šīs identitātes pamatiem es stājos dialogā.
Ir piedzīvots, ka publiskajā telpā ir cilvēki, kuri stādās priekšā kā kristieši, sludina lietas, kuras neatbilst patiesībai. Ko šajā gadījumā darīt mums?
Ja ir iespēja, tad ar tiem cilvēkiem būtu jārunā un viņiem jānorāda uz viņu kļūdām. Diemžēl gadās tā, ka viņi ir ļoti pašpārliecināti un nav gatavi dialogam. Tad, ja ir iespējams, būtu vēlams šajā pašā medijā izteikt arī citu viedokli, to, kas pēc mūsu domām ir objektīvi pamatotais viedoklis. Ja tas nav iespējams, tad galu galā katram ir tiesības arī kļūdīties. Tā ir viņu brīvība, bet tad lai arī viņi uzņemas atbildību par sekām. Man ne vienreiz vien ir gadījies runāt publiskajā telpā, piemēram, par kristīgo attieksmi pret folkloru vai citām lietām, kur es paužu Katoliskās Baznīcas mācību un viss. Es savu esmu pateicis, bet, ja kādam ir cits viedoklis, es to respektēju, lai arī nepiekrītu.
Kas kristiešu vienotības labā mums būtu jāpaveic katram personīgi un visiem kopā, tajā pašā laikā saglabājot un nostiprinot savu katolisko būtību?
Jo tuvāk mēs ikviens būsim Kristum, jo tuvāk arī būsim viens otram. Ikviens ir aicināts lūgties un nest garīgus upurus kristiešu vienotības nodomā. Mēs esam aicināti turpināt iesākto sadarbību, bet, kā jau runājām, uz skaidri noteiktas savas identitātes pamatiem. Protams, ir ļoti svarīgi, lai mēs aizmuguriski nerunājam slikti viens par otru, sevišķi publiskajā telpā. Strīdīgos jautājumus ir vēlams runāt tiešu pārrunu ceļā.
Kas ir tas vērtīgākais, ko kristiešu vienotība var dot mūsu tautai?
Tas, ka Kristus atstātais tuvākmīlestības bauslis tad būtu soli tuvāk pretī savam piepildījumam tieši šeit Latvijā. Debesu valstība būtu tuvāk klāt.
Sarunājās Aigars Brikmanis/ Vatikāna Radio, tekstu sagatavoja LRKB IC
