28. martā iznācis jaunākais Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša numurs. Tajā Svētā Jāzepa gada ietvaros lasītāji var turpināt iepazīt šo Baznīcas svēto, pārdomājot pāvesta Franciska apustulisko vēstuli “Patris Corde”.
Pāvests Francisks līdz 8. decembrim izsludinājis sv. Jāzepam veltītu gadu. Vēstnesītī 2019.g. (Nr.13,14,15) jau publicēts pārskats par sv. Jāņa Pāvila II apustulisko pamudinājumu “Atpestītāja sargātājs” (Redemptoris Custos, 1989.g.). Šoreiz piedāvājam turpinājumu pāvesta Franciska 2020.g.8.decembrī izdotajai apustuliskajai vēstulei pārdomām un lūgšanām pie sv. Jāzepa.
Svētais Jāzeps kā pieņemošais tēvs
Jāzeps pieņēma Mariju bez nosacījumiem, uzticējās eņģeļa vārdiem. Ar cēlu sirdi Jāzeps Likuma priekšrakstus balstīja mīlestībā, ar cieņu un smalkjūtību attiecās pret Mariju, vēlējās aizstāvēt Marijas reputāciju, cieņu un dzīvību. Dievs viņam palīdzēja spriedumos ar apgaismošanu.
Dzīvē bieži vien nesaprotam norišu nozīmi. Ne reti pirmā reakcija ir vilšanās un sacelšanās. Jāzeps atstāja malā savus uzskatus un pieņēma pat it kā noslēpumainās norises. Viņš tās atbildīgi pieņēma kā daļu no savas vēstures, lai ietu uz priekšu, nepakļaujoties savām iedomām un vilšanās pieredzēm.
Jāzeps garīgajā ceļā pieņem, nevis izskaidro, un šādi uztver plašāku norisi, dziļāku nozīmi. Līdzīgi Ījabs atbildēja sievai, kas mudināja sacelties pret piedzīvoto ļaunumu: „Vai no Dieva rokas varam saņemt tikai labu un ne ļaunu?” (Īj 2: 10).
Jāzeps noteikti nav pasīvi padevies, bet drosmīgi un apņēmīgi darbojas. Svētā Gara dāvāto drosmi mūsu dzīvēs pauž pieņemšana. Vienīgi Dievs var sniegt nepieciešamo palīdzību, lai mēs pieņemtu dzīvi, kāda tā ir ar visām pretrunām, neveiksmēm un vilšanos.
Tēvs dāvā Jēzus parādīšanos mūsu vidū, kas ļauj katram pieņemt savu miesīgo vēsturi, pat ja nespējam to pilnīgi saprast.
Dievs it kā aicina arī mūs, tāpat kā Jāzepu – nebaidīties (sal. Mt 1: 20). Malā atstājamas dusmas un vilšanās, lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir, pat ja tās neizvēršas pēc mūsu vēlmēm. Pieņemšanai jānotiek nevis pasīvi, bet ar cerību un drosmi. Šādi kļūstam atvērti dziļākai nozīmei. Piedzīvojam brīnumainu atdzimšanu, ja ir drosme dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Ja arī viss it kā novirzās nepareizi un kaut ko vairs nevar labot, Dievs var izraisīt puķes augšanu pat no akmeņainas zemes. Ja arī sirds mūs nosoda, „Dievs ir lielāks, nekā mūsu sirdis, un viņš visu zina” (1 Jņ 3: 20).
Kristīgais reālisms nenoraida neko no pastāvošā. Eksistenciāla nozīme ietverta noslēpumainā un sarežģītā realitātē līdz ar visām tās gaismām un ēnām. Viss var noritēt par labu tiem, kas mīl Dievu (sal. Rom 8: 28). Augustīns piebilst „pat tas, ko sauc par ļauno” (Enchiridion de fide, spe et caritate, 3. 11: PL 40, 236). Šādā plašā perspektīvā ticība piešķir nozīmi katram notikumam, lai cik tas priecīgs vai bēdīgs.
Ticēšana gan neietver vieglu un mierinošu risinājumu gūšanu. Kristus mācīto ticību redzam svētajā Jāzepā, kas nemeklēja sānceļus, bet atvērtām acīm saskarās ar realitāti un par to uzņēmās personīgu atbildību.
Jāzepa attieksme mudina pieņemt citus, bez izņēmuma, tādus, kādi tie ir un īpaši iestāties par vājajiem, jo Dievs izvēlas vājos (sal. 1 Kor 1: 27). Viņš ir „bāreņu Tēvs un atraitņu aizstāvis” (Ps 68: 6), kas norāda mīlēt svešiniekus mūsu vidū (sal. At 10: 19; Izc 22: 20 – 22; Lk 10: 29 – 37). Jēzus varēja no sv. Jāzepa gūt ierosmi līdzībai par pazudušo dēlu un žēlsirdīgo tēvu (sal. Lk 15: 11 – 32).
Svētais Jāzeps kā radoši drosmīgais tēvs
Pirmajā etapā pie īstas iekšējas dziedināšanas ir jāpieņem personīgā vēsture un pat tas dzīvē, ko neizvēlējāmies. Radoša drosme ir papildus svarīga. Tas jo īpaši parādās grūtībās, kuru priekšā var padoties, novērsties vai iesaistīties. Dažkārt grūtības izraisa iepriekš nezināmus resursus.
Lasot Jēzus bērnības aprakstus, bieži vien nākas pārdomāt, kāpēc Dievs nedarbojās tiešāk un skaidrāk. Taču Dievs darbojas caur notikumiem un cilvēkiem. Dievs izvēlējās Jāzepu, lai vadītu atpestīšanas vēstures sākumus. Caur viņu kā patieso „brīnumu” Dievs glāba Bērnu un viņa Māti. Dievs darbojās, uzticoties Jāzepa radošajai drosmei. Nonācis Betlēmē un neatradis Marijai dzemdību vietu, Jāzeps, cik labi vien varēja, pārveidoja kūti par viesmīlības namu pasaulē nākušajam Dieva Dēlam (sal. Lk 2: 6 – 7). Sastapis Heroda draudus Bērna dzīvībai, Jāzeps, sapnī brīdināts, aizsargāja Bērnu, cēlās nakts vidū, lai bēgtu uz Ēģipti (sal. Mt 2: 13 – 14).
Virspusīga šo notikumu lasīšana bieži vien var dot iespaidu, ka pasaule atkarīga no spēcīgiem un vareniem, taču Evaņģēlija „labā vēsts” tieši norāda, ka Dievs īsteno savu pestīšanas plānu vienmēr, arī pasaulīgās varas iedomības un vardarbības ietvaros. Dažkārt mūsu dzīves arī it kā liekas atkarīgas no varenajiem, taču Evaņģēlijs norāda, kam ir vērtība. Dievs vienmēr mūs glābj, ja izrādām tādu radošu drosmi, kāda bija šim Nācaretes galdniekam, kas problēmu spēja izvērst iespējā ar nemitīgu uzticēšanos Dieva apredzībai.
Ja Dievs dažkārt it kā nepalīdz, tas noteikti nenozīmē, ka esam pamesti. Drīzāk mums uzticēts plānot, būt radošiem un pašiem atrast risinājumus.
Šādu radošu drosmi izrādīja paralizētā draugi, kuri to nolaida zemē no jumta, lai tuvinātu Jēzum (sal. Lk 5: 17 – 26). Grūtības nepalika par šķērsli šo draugu drosmei un neatlaidībai. Tie bija pārliecināti, ka Jēzus varētu to dziedināt. Viņa grēki tika piedoti, redzot viņu ticību (sal. Lk 5: 19 – 20). Jēzus atzina radošo ticību, ar kādu tie centās viņam tuvināt slimo draugu.
Evaņģēlijs neliecina, cik ilgi Ēģiptē palika Marija, Jāzeps un Bērns. Tomēr tiem noteikti vajadzēja ēst, atrast mājokli un darbu. Svētajai ģimenei nācās risināt konkrētas problēmas, tāpat kā jebkurai citai ģimenei, tāpat kā migrantiem mūsu dienās. Sv. Jāzeps ir īpašs aizbildnis visiem, kuri spiesti atstāt dzimteni kara, naida, vajāšanu un nabadzības dēļ.
Pēc katra ar Jāzepu saistīta notikuma Evaņģēlijs liecina, ka viņš ceļas, ņem līdzi Bērnu un Māti, izpilda Dieva norādes (sal. Mt 1: 24; 2: 14, 21).
Mūsu ticībai visvērtīgākie ir Jēzus un viņa Māte Marija. Dieva pestīšanas plānā Dēls nav atdalāms no Mātes, no Marijas, kas gāja ticības svētceļojumā un uzticīgi saglabāja vienotību ar Dēlu līdz krusta pakājei (Lumen gentium, 58).
Jēzus un Marija noslēpumaini uzticēti arī mūsu atbildībai, rūpēm un gādībai. Visvarenā Dieva Dēls nāca mūsu pasaulē ļoti trausls. Viņu nācās Jāzepam aizstāvēt, aizsargāt, aprūpēt un audzināt. Jāzepam uzticējās Dievs, kā arī Marija un Jēzus, par kuriem viņš vienmēr gādāja arī kā Baznīcas sargātājs, jo Baznīcā vēsturiski turpinās Kristus Miesa, bet Marijas mātišķība izpaužas Baznīcas mātišķībā.
Darbi vismazākajiem Jēzus ģimenes locekļiem tiek darīti pašam Jēzum (sal. Mt 25: 40). Līdz ar to katrs trūcīgais, cietošais vai mirstošais, katrs svešinieks, cietumnieks un slimais ir tas „bērns”, kuru Jāzeps nemitīgi aizsargā. Svēto Jāzepu tāpēc piesauc kā aizsargu dzīves pabērniem, trūcīgiem, trimdiniekiem, cietošiem un mirstošiem. Baznīca cenšas īpaši mīlēt tos mazākos brāļus un māsas, par kuriem Jēzus sevišķi rūpējās un ar kuriem personīgi vienojās. No svētā Jāzepa jāmācās tādas pašas rūpes un atbildība. Mums jāmācās mīlēt Bērnu un Māti, mīlēt sakramentus un tuvākmīlestību, mīlēt Baznīcu un trūcīgos. Katrs no tiem vienmēr ir bērns un māte.
Svētais Jāzeps kā strādājošais tēvs
Svētais Jāzeps kā galdnieks godīgi pelnīja ģimenes labā. No viņa Jēzus mācījās maizes ēšanas vērtību, cieņu un prieku kā darba augļus. Sv. Jāzeps ir aizbildnis un piemērs cienīgam darbam, kas ir līdzdalība pestīšanas darbā, iespēja veicināt valstības nākšanu, attīstīt savas spējas un ar tām kalpot sabiedrībai un brālīgai kopībai. Ar darbu var piepildīt sevi un arī ģimeni, kas bez darba sevišķi padota grūtībām, spriedzei, atsvešinātībai un pat sabrukumam. Saskaņā ar cilvēka cieņu katram pienākas iespēja pienācīgi nopelnīt.
Lai kāds būtu darbs, strādājošie sadarbojas ar pašu Dievu un savā veidā rada apkārt esošo pasauli. Pašreizējā ekonomiskā, sociālā, kulturālā un garīgā krīze lai rosina visus no jauna novērtēt darba nozīmi un nepieciešamību, ieviešot atjaunotu „normālu” stāvokli, kurā neviens nav atstumts. Svētā Jāzepa darbs atgādina, ka pats Dievs, kļūstot par cilvēku, novērtēja darbu. Bezdarba situācija lai liek pārvērtēt prioritātes. Lai strādnieks sv. Jāzeps palīdz paust stingru pārliecību, ka darbs pienākas katram jaunietim, katram cilvēkam un ģimenei. (nobeigums sekos)
Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 6 (378) 2021. gada 28. marts
