2012. gada Gavēņa kalendārs

„Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus” (Ebr 10,24)

Lielais gavēnis mums no jauna dod iespēju pārdomāt kristīgās dzīves būtību – mīlestību. Patiešām šis ir labvēlīgs laiks, lai mēs ar Dieva Vārda un sakramentu palīdzību atjaunotu mūsu ticības – gan personiskās, gan kolektīvās – ceļu. Šo ceļu raksturo lūgšana un dalīšanās, klusums un gavēnis, gaidot Lieldienu prieku.

No Pāvesta Benedikta XVI vēstījuma 2012. gada Lielajam gavēnim

Kas, jūsuprāt, ir kristīgās dzīves dziļākā būtība?

“Kristīgās dzīves dziļākā būtība patiešām ir mīlestība. Bet kāda ir mīlestība? Tas vislabāk paskaidrots 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļā: „Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš. Mīlestība nekad nemitējas.” Šī ir „mīlestības nodaļa”, kurā ietverta konkrēta rīcības programma. Gavēņa laikā mēs varam izvēlēties vienu no tajā minētajiem tikumiem – piemēram, pacietību un ar Dieva žēlastības palīdzību censties to izkopt. Lūgsim Dievu, lai Gavēņa laikā mēs auglīgi varētu līdzdarboties Dieva žēlastībai!”

Diakons Gunārs Konstantinovs 

Kas ir labs darbs? Kāds ir galvenais ieguvums no tā, ka cilvēks izdara kaut ko labu?

“Gavēnis nozīmē ne tikai atturēšanos no ēdieniem vai TV skatīšanās, bet sirds attieksmes mainīšanu pret otru. Ja cilvēks jūt, ka tu pret viņu izturies ar siltumu un ka tu viņu mīli, viņš paliek labāks caur to, ko tu viņam dāvā. Tā tu viņam palīdzi mīlēt citus, un tas ir labs darbs. Mīlestībā veltīt labus vārdus otram, kurš varbūt pat to nav pelnījis no tevis, arī ir labs darbs, jo labie darbi vienmēr ir ar labiem vārdiem un ar mīlestību. Piemēram, ja tev ir bijis konflikts ar kādu, un viņš pēc tam pret tevi izturas ar siltumu, tas ir tāds pārsteigums, ka tev dzīvot gribas! Un ja pie tevis atnāk kāds, kurš reiz bijis ienaidnieks, tu viņu arī vari sasildīt ar mīlestību. Kur lai ņem sirds siltumu? Priesteris Pelnu trešdienas Svētajā Misē teica: „Mainiet savas sirdis! Palieciet ar siltām sirdīm pret otru cilvēku un dāvājiet mīlestību!””

Anna Veinberga, „Marijas Leģions”

Kāpēc ir grūti darīt labu? Kāpēc cilvēki uz to speciāli jāpamudina?

Cilvēks pamatā vēlas darīt labu un būt labs, tikai viņam ne vienmēr izdodas, ne vienmēr ir izpratne par to, kas ir labs, ne vienmēr viņš, dzīvojot savā pasaulē, pamana, ka kādam līdzās vajag palīdzēt, un vēl – laikam visbiežāk iemesls ir tas, ka trūkst pašaizliedzības, jo laba darīšana prasa aizliegt sevi, no kaut kā atteikties. Un tas jau ir grūti, jo dabiski ir tiekties pēc sava komforta: būt siltumā, paēdušam, labu cilvēku sabiedrībā, visu paspēt laikus, staigāt tīrā apģērbā… kad kādam citam jāpalīdz, tad tas bieži nozīmē iziet ārpus sava komforta zonas, samierināties, ka no kaut kā būs jāatsakās, ka palīdzēt varbūt nebūs patīkami un varbūt man nemaz neizdosies palīdzēt, izdarīt labu. Patiesībā tādā cilvēciskā spēkā to nemaz nevar izdarīt. Sava veida gandarījumu sniedz otra cilvēka pateiktais “paldies” vārds, apziņa, ka viņam tagad ir labi. Bet ļoti bieži taču ir tā, ka pēc laba darba saņemam kritiku vai mūs pat atgrūž. Un tad ir tik svarīgi apzināties, ka to esam darījuši nevis sevis dēļ, bet tāpēc, ka Kristus mūs uz to ir aicinājis, tāpēc, ka tāds ir tuvākmīlestības bauslis.

Tāda tipiska situācija, kurā man personīgi ir grūti būt labai, ir redzot uz ielas guļošu cilvēku. No vienas puses ir skaidra apziņa – vajag palīdzēt, bet no otras puses negribas to darīt, jo kaut kad senāk ir piedzīvota neveiksme (cilvēks bija iereibis un nekādu palīdzību nevēlējās vai arī bija pārāk smags un es nespēju viņu pat īsti izkustināt) vai arī ir bailes, ka šīs palīdzības sniegšana prasīs daudz laika, kā rezultātā iekavēsies manas gaitas. Vajag redzīgas acis, lai ieraudzītu, ka otram cilvēkam tik tiešām ir nepieciešama palīdzība. Tad ir vieglāk iziet ārpus sava komforta un dot.

Solidaritāte ir jēdziens, kuru mums ļoti vajadzētu atklāt. Tā ir vienlīdz svarīga gan dodot, gan sniedzot palīdzību. Ir daudz grūtāk palīdzēt tādā sabiedrībā, kur cilvēki sava lepnuma dēļ atsakās no palīdzības. Tas izpaužas tādā pavisam vienkāršā situācijā: ja, iekāpjot trolejbusā, jaunietis piedāvā sēdēt, tad, manuprāt, cilvēkam neatkarīgi no attieksmes pret savu vecumu, šo piedāvājumu vajadzētu pieņemt, lai jaunietis nejustos pazemots sava labā darba dēļ un gribētu to darīt vēl arī citā reizē; jo darot labu darbu, cilvēks atver sirdi, savā ziņā riskē un vajag to novērtēt. Šāda līdzcilvēka izrādīta žesta pieņemšana tad arī kļūst par labo darbu.

Ingrīda Puce, laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” redaktore

Kāpēc mūsdienās cilvēki nepamana līdzcilvēku vajadzības? Kas varētu palīdzēt tās ieraudzīt?

“Bieži vien cilvēku padara aklu savu emociju un iegribu apmierināšana, kas ir viņa dzīves prioritāte. Ilgtermiņā tas nocietina sirdi un padara viņu “neredzīgu” pat vistuvāko vajadzībās. Gavēņa laikā ir lieliska iespēja mēģināt atteikties no savu iegribu – fizisku un materiālu – piepildīšanas, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu un aicinājumu. Tad atklājas dvēselē visdziļāk paslēptās lietas, kas palīdz izvērtēt pašam sevi un ieraudzīt apkārt notiekošo”.

Haļina Drozdovska, “Caritas Latvija”

Kā savā sirdī atmodināt ilgas evaņģelizēt, liecināt par Kristu ?

“Pirmais solis ir pašam piedzīvot Dieva mīlestību. Kad ar šo mīlestību sirdī mēs raugāmies uz Jēzu, kurš cieš nelaimīgajos cilvēkos, mēs vairs nevaram palikt vienaldzīgi. Mēs gribam dalīties ar mīlestību, ko nepelnīti esam paši saņēmuši no Dieva. Vēl Gavēņa laikā īpaši labi ir vienoties ar Kristu ciešanās par šo cilvēku, kuram vēlamies liecināt par Dieva mīlestību, tas ir, upurēt ikdienas sāpes un grūtības par šo cilvēku.” 

Priesteris Arnis Maziļevskis

Ko tavā dzīvē dod Dieva Vārds? Kā tu to piedzīvo? Kā to lasi, studē un kā ļauj tam darboties?

Tagad Dieva Vārdam ir liela nozīme manā dzīvē, taču ne vienmēr tā ir bijis. Baznīcā esmu gājusi no bērnības, bet Dieva Vārds man bija nesaprotams, garlaicīgs un parasti aizskrēja gar ausīm. Bieži vien tas tika lasīts valodā, kuru es nesapratu – kad biju uz Misi citā valodā, bet arī latviski es to nesapratu. Varu pat teikt, ka Dieva Vārds man bija drusku vienaldzīgs, nemaz nerunājot par to, ka es varētu atkārtot baznīcā lasīto. Ar Bībeli vispār nesaskāros. 

Pirmo reizi Jauno Derību izlasīju apmēram 20 gadu vecumā. Interesanti, ka man to iedeva toreizējais arhibīskaps Jānis Pujats kā literatūru, kas lasāma jauniešiem. Es to tā konsekventi, pa druskai gada laikā arī izlasīju. Jaunajā Derībā izlasīju Evaņģēlijus un secināju, ka tas ir pat interesanti, bet cik reizes var lasīt vienu un to pašu? Pāvila vēstules un Jāņa Atklāsmes grāmatu es gandrīz nemaz nesapratu; Apustuļu darbi man šķita tīri interesanti, taču tas palika tādā intelektuālā līmenī – tā kā biju apņēmusies lasīt, tad katru dienu piespiedos, bet tas bija ar piepūli. Tai pašā laikā teoloģija man ļoti interesēja, bet es kaut kā iekšēji neredzēju saikni starp teoloģiju un Dieva Vārdu, ka tas ir pamatu pamats.

Kad sāku studēt teoloģiju, bija vairāki priekšmeti, kas saistījās ar Bībeli, un tad Dieva Vārds man sāka atvērties no jauna. Visvairāk man deva katehēzes, kur sāku saņemt šo pašu Dieva Vārdu eksistenciālā veidā. Tās parādīja, ka Dieva Vārdu pirmkārt ir jādzird nevis jālasa un ka tas ir jāpiemēro savai dzīvei, jāuzlūko kā palielināmais stikls vai atslēdziņa dzīves faktiem; uzzināju arī, ka Dieva Vārds ir daudz plašāks jēdziens par Svētajiem Rakstiem. Dieva Vārds ir viss, kas ar mani notiek. Visi fakti, visas lietas, kurās piedalos, pats mans pastāvēšanas fakts ir Dieva Vārds. Dieva Vārds ir katrs fakts, ko Dievs dara šajā pasaulē. Svētie Raksti ir tikai kā vārdnīca Dieva Vārdam. 

Man tas bija milzīgs atklājums – kā šodien atceros pirmo Dieva Vārdu, ko izdzirdēju un kas mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Tas bija Lielajā gavēnī, kad biju rekolekcijās un izdzirdēju Dieva Vārdu par to, ka Jēzus iegāja templī un tur visu sajauca, tīrīja šo templi no visām liekajām lietām. Es toreiz pilnīgi eksistenciāli sajutu, ka Dievs ir ienācis manā dzīvē un tur iekšā visu grauj, visu, ko es pati biju sabūvējusi ar savu saprašanu, savu intelektu, kā biju pielāgojusi Baznīcas mācību savām vajadzībām. Tas bija pirms vairāk nekā 20 gadiem – 1991. gadā. Tajā brīdī tas nebija priecīgs notikums. Es tiešām raudāju un domāju, kāpēc tam jābūt tik sāpīgi, bet šodien, pēc 20 gadiem, esmu Dievam pateicīga par to, ka Viņš šādā veidā ienāca manā dzīvē un šo apsolījumu ir izpildījis, jo Viņš ir ne tikai sajaucis, bet ir sācis pats būvēt – ne tādu, kādu es esmu iedomājusies, bet kaut ko pavisam citu, arī citu izpratni par Dieva Vārdu.

Šodien Dieva Vārds ir man atbalsts katru dienu, es tajā meklēju padomu un palīdzību; tas ir arī mans lūgšanas veids – es lūdzos ar Dieva Vārdu. Bez tā es nevarētu dzīvot. Redzu arī, kā Viņš palīdz manus nodomus, idejas iztaisnot, verificēt, noteikt, kas ir vajadzīgs un kas – lieks. Grūtos pārbaudījumos mans saprāts cilvēciski saka, ka vajag cīnīties par savām tiesībām un savu taisnību, bet Dieva Vārds māca skatīties, kas ir tas fakts, ko Dievs ir pieļāvis, un kāds tam ir iemesls, ko šis fakts nozīmē manā dzīvē un kas man šajā jaunajā situācijā ir jādara. Nevis situāciju jāpiespiež pielāgoties manai gribai, bet tikai man pašai ir jāpielāgojas šai jaunajai situācijai! Šis noteiktais fakts ir Dieva Vārds manai dzīvei šodien.

Kad bija dažādi grūti pārdzīvojumi, tad tiešām ieraudzīju, cik liela nozīme ir tam, ka regulāri lasi, klausies Dieva Vārdu. Ir liela atšķirība starp virspusēju un intelektuālu lasīšanu un klausīšanos ar visu sirdi, kad pieliec to savai dzīvei klāt, jo tāds Vārds paliek atmiņā. Kad ir grūti brīži, tad šie Vārdi nāk atmiņā kā veseli citāti, Dievs tad veido sarunu ar mani. Tā ir mana pieredze krīzes momentos, kad ir kāda problēma un pēkšņi atceros citātus no Svētajiem Rakstiem, psalmu fragmentus, kas vai nu mani mierina, dod drosmi vai pasaka, kāda ir izeja.

Dieva Vārds ir jāmācās kā jebkura svešvaloda. Vispirms ir jāapgūst pamatjēdzieni, – šeit palīdz Svētie Raksti, un pēc tam var sākt ar Dievu sarunāties Viņa valodā, Viņa faktu valodā.

Terēze Druka, Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūta pasniedzēja

Kā tu komentētu šos pāvesta teiktos vārdos?

“Bībelē ir aprakstīta brīnišķīga Jēzus saruna ar bagāto jaunekli. Uz šī jaunekļa sveicienu – “Labo Mācītaj!” – Jēzus atbild: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.” (Lk 18,19) Dievs ir visa labā avots un bez Dieva, bez Radītāja radība iznīkst, iet bojā. (Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 36: AAS 58 (1966)) Līdz ar to var teikt, ka viss labais, kas ir pasaulē, nāk no Dieva un arī no Dieva visas radītās lietas smeļ sevī esamības spēku. Šajā gavēņa laikā esam aicināti būt ciešākās attiecībās ar Dievu, mēģināt mīlēt savu tuvāko, atklājot viņā labo un caur to veicinot kopības, brālības un mīlestības garu cilvēku starpā.”

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Daudzi cilvēki mūsdienās piedzīvo vientulību – gan veci cilvēki, gan arī jauni, kuri nav apprecējušies un kuriem nav ģimenes. Ko praktiski ieteikt šādiem cilvēkiem?

“Tā kā Baznīca ir kā viena liela ģimene, katrs cilvēks ir aicināts tajā atrast savu vietu. Dievs ir devis katram kādu spēju, talantu vai īpašību, ar kuru viņš Baznīcā būtu ļoti noderīgs. Baznīca piedāvā plašas iespējas, kā sevi realizēt caur draudzi, kopienu, kustību, organizāciju vai lūgšanu grupu. Aktīvāk iesaistoties kādā sev piemērotā vietā, mēs ticam, ka Dievs kliedē vientulību, jo tā ir iespēja dot sevi citiem un būt noderīgam. Zinam labus piemērus, kad divi cilvēki viens otru ir atraduši tieši šādā veidā – dodot sevi citiem.”

Sandijs un Egita Volinski, Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles draudze

Pāvests vēstījumā Gavēnim runā par garīgo atbildību par brāļiem un māsām. Kā tu to saproti?”

„Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus.” (Ebr 10,24) Vārds “rūpēties” orģinālā skan “katanoein” , kas nozīmē “būt uzmanīgam”, “saskatīt realitāti”. Izcilais dramaturgs Džordžs Bernards Šovs teica: “Vienīgais cilvēks, kurš izturas saprātīgi, ir mans šuvējs. Viņš vienmēr no jauna nomēra mani, kad tiekamies, kamēr pārējie vienmēr lieto vecos mērus, domājot, ka tie der arī šodien.” Lai uzšūtu labu uzvalku, nepieciešams uzmanīgi, precīzi un šodien noņemt mēru. Lai rosinātu māsā un brālī labos darbus, kuri tur, Dieva ielikti, dus, vajadzīga vērība, uzmanība un pilnīga klātbūtne. Sāksim ar to, ka būsim kā saprātīgi šuvēji! Un varbūt šajā Gavēnī arī man izdosies sakatīt, pamodināt un iedrošināt kādā cilvēkā labo.”

Māsa Diāna Cērmane OP, Betānijas dominikāņu māsas

Liliane Bertrāne, “Pro Sanctitate” Apustuliskā Oblāte

Pāvests Benedikts XVI, vēstījums 2012. gada Lielajam gavēnim

Kā tu izproti, kas ir brālība? Kāpēc tā ir tik svarīga attiecībās starp atsevišķiem cilvēkiem un arī attiecībās starp nācijām?

“”Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Tā Ģētzemanes dārzā pirms Krusta nāves par mums lūdzās Kristus. Mēs visi, kas esam kristīti Jēzus Kristus vārdā, esam brāļi un māsas, dalībnieki vienā brālībā – Kristus Baznīcā. Ne mūsu nopelnu, bet Jēzus Kristus žēlastības dēļ, jo tikai Viņš ir mūsu brālības pamats un avots. Vai tā būtu draudze, kopiena vai lūgšanu grupa, visas mūsu brālības ir liecība pasaulei par Dieva piedodošās mīlestības klātbūtni un spēku. Liecība par dalīšanos, materiālu un garīgu, kā kristīgās sadraudzības pamatu. Lai pasaule redzētu un ticētu Kristus Evaņģēlijam.”

Nils Jansons, kopienas “Chemin Neuf” atbildīgais Latvijā

Kas ir brālīga mīlestība?

Tā ir savstarpēja draudzība un arī cieņa vienam pret otru, respektējot otra cilvēka dažādību. Ja otrs cilvēks tev kaut kādā ziņā nesimpatizē, nav uzreiz tāds, kādu tu viņu vēlies, tad, redzot, ka jums ir viens mērķis, jūs nemēģiniet viens otru apkarot, bet cenšaties izprast šo dažādību un to, kā otrs cilvēks domā. Augstākais punkts brālīgā mīlestībā ir sevis aizliegšana cita labā – kad tu ļauj otram iet pirmajam, nevis gribi pats ieņemt šo pirmo vietu.

Brālīga mīlestība nozīmē ļaut brālim augt un neierobežot viņu, bet reizē tomēr palīdzēt. Ja redzi kādu kļūdu vai kādas lietas, kas būtu jāizlabo, tad tomēr to pasaki un neslēp patiesību, ja tas brālim nāks par labu! Patiesība var nogalināt, bet patiesība var arī celt. Uzticies, ka Dievs vada otru brāli un ka pēdējais vārds ir Dievam, nevis Tev.

Brālīgā mīlestībā – šis vārds nozīmē, ka mēs visi esam viens otram brāļi caur Jēzu Kristu, kas mums ir dāvājis dzīvību un brīvību. Un mēs nevaram būt ienaidnieki viens otram. Brālīgas mīlestības atslēga ir pats Kristus, kā Viņš mīlēja savus brāļus, kā Viņš teica: „Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis.”

Tēvs Krišjānis Dambergs, OFM Cap

Kāpēc ir tik grūti aizrādīt otram, kurš dara nepareizi? Kāpēc cilvēki tik bieži izvēlas aizmuguriski aprunāt tā vietā, lai atklāti izrunātos ar otru cilvēku?

“Pirmajā brīdī šķiet, ka neesmu tiesīgs nevienam aizrādīt, jo pats neesmu bez kļūdām. Ne visi apzinās, ka notiesāt, aprunāt vai kā citādi aizskart kādu citu cilvēku ir grēks. Nereti aizrādot kādam, neizbēgami sanāks strīds vai arī kāds cits “kašķis”, un tas attur no šī soļa. Tikpat bieži tomēr tā ir arī gļēvulība, liekulība un nekaunība, jo acīs godīgi pateikt, – tas no cilvēka prasa lielu drosmi un nav viegli. Drosme ir visa pamatā, taču, lai kādam aizrādītu,- tas jādara ar mīlestību, pretējā gadījumā var tikai ieļaunot. Vislabāk ir pirms kāda izšķiroša aizrādījuma lūgt Svētā Gara palīdzību, jo visiem ir zināms, ka ar Vārdu var cilvēku piecelt un arī iznīcināt, tāpēc jau arī Jēzus aizejot mums atstāja šo Palīgu, kas palīdz vienmēr.”

Gunita Sakniņa, dziedātāja

Kad kristietis nonāk lielās grūtībās, kas ir pirmais, kas viņam jādara?

“Pirmām kārtām jāatceras, ka grūtības ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa. No tām nevajag baidīties, – kristietis ir aicināts būt drošs. Mēs nepeldam pa straumi, bet ejam līdz ar Kristu. Kad Jēzus bija aizmidzis laivā, mācekļus piemeklēja grūtības – liela vētra. Kad Viņš piecēlās, vētra norima. Jēzus risināja šo problēmu un iedrošināja mācekļus, kaut arī pārmeta, ka viņi ir mazticīgi. Ja ticam Dievam, tad tur arī jāmeklē spēks un drosme pārvarēt grūtības. Lūgšana ir kā pirmā rīcība grūtību brīžos, jo tā palīdz nekrist panikā un izmisumā, objektīvi novērtēt situāciju, pielikt pūles pareizā virzienā, piešķir mūsu cīņai pārdabisku nozīmi (cīnāmies arī priekš debesīm) un galvenais, – Kungs dod savu spēku pārvarēt grūtības! Ja Kungs ir ar mums, kas tad ir pret mums? Protams, arī jālūdz Dievs, lai Viņš pavairo ticību. Bez tā tālu netiksim.

Grūtību brīdī nevajag padoties bailēm un izmisumam, bet ir jāuzlūko Kristus, kurš vēlas cīnīties līdz ar tevi. Tiesa, šādos brīžos var būt grūti tieši uzlūkot Kristu, spert pirmo soli pretī Viņam. Tad mums var līdzēt draugi, kuri arī vēlās dzīvot ar Kristu. Viņi var atgādināt, kam jāpievērš uzmanība, un dot savu stiprinājumu.”

Priesteris Māris Zviedris

“…svētīgi tie, „kuri raud” (Mt 5,5), jo viņi spēj aizmirst par sevi un ļauties aizkustinājumam par citu sāpēm. Tikšanās ar otru un savas sirds atvēršana viņa vajadzībām ir iespēja saņemt pestīšanu un svētību.” (Pāvests Benedikts XVI, vēstījums 2012. gada Lielajam gavēnim)

Ko labu Tavā dzīvē ir devusi ciešanu un grūtību pieredze? 

“Simboliski ciešanas manā dzīvē ir atvērušas durvis līdzjūtībai un tuvākmīlestībai, caur ko ir attīstījusies vēlēšanās atbalstīt mazākos, īpaši aizstāvēt vājākos, sabiedrībā grūti pieņemamos un atstumtos cilvēkus. Ciešanas atklāj līdzību ar Jēzu. Viņš, zinot savas dzīves pēdējo ciešanu brīžu realitātes tuvošanos, mazgāja apustuļiem kājas, kas bija un joprojām ir kā mīlestības un sevis atdošanas simbols, īpaši, vismazākajiem. Ir divas iespējas – ciešanas pieņemt vai arī pretoties un izvairīties. Tās pieņemot un pateicoties, manī aug mīlestība uz Dievu, tuvāko, pieaug spēja uzklausīt, izprast un mierināt. Ciešanās piedzīvoju to Dieva bērna cieņu, ko var iegūt caur Kristus krustu, savienojot ar to visas smagās situācijas. Tādējādi savu dzīvi, visas grūtības nododu Viņa rokās, un tas mūs vieno ar Kristu Viņa ciešanās un dara cienīgus līdzināties Kristum caur ciešanām. Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumā cilvēka ciešanas iegūst jēgu, kas atklāj mīlestības spēku. Grūtības – tā ir Dieva žēlastība, un, izsakot savu “jā” ikvienai grūtai situācijai, apvainojumam, bēdām, mūsu sirds atveras.”

Gunta Ziemele, Vidzemes katoļu jauniešu centra vadītāja

Kāpēc cilvēka ticība laika gaitā bieži apdziest? Kā lai to atjauno?

“Ticība, kas ir „stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr 11,1), nevar pieaugt un nobriest citādāk, kā vienīgi, ejot cauri šaubām, neziņai, pieredzot nespēju paļauties uz sevi pašiem. Nav cita ceļa, ja vēlamies augt garīgi, kā tikai ceļš caur tuksnesi, kas nesaudzīgi „noplēš” mūsu ilūzijas par Dievu un par mums pašiem.

Brīžos, kad viss šķiet „apdzisis”, svarīgākais ir – nekrist izmisumā! Turpināt iesākto ceļu, rīkojoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai arī sajūtu līmenī viss iepriekšējais un turpmākais šķiet bezjēdzīgs. Un turpināt meklēt Dievu – Svētajos Rakstos, lūgšanā, sakramentos! Kurš meklē – tas jau tic, ka tas, ko viņš meklē, IR. Un tas ir visskaistākais – cilvēks, kurš tic, nekad nepārstāj meklēt.”

Māsa Inese Ieva Lietaviete, psiholoģe

Pašaizliedzība ir īpašs tikums. Pie tā nevar nonākt ātri un viegli. Ko tu ieteiktu darīt kā pirmos mazos solīšus ceļā uz to?

“Būt pašaizliedzīgam – ar to es saprotu aizliegt savu EGO, savas savtīgās vēlmes. Lielā gavēņa laiks ir labvēlīgs žēlastību laiks, lai es tūlīt un tagad praktizētu šo pašai sevis aizliegšanu tādā nozīmē, ka visās situācijās, pret jebkuru cilvēku, pret jebkuru notikumu es pūlos izslēgt negatīvu, noliedzošu attieksmi. Šodien, kad visapkārt, visos medijos un savstarpējās cilvēku attiecībās lielā mērā valda cinisms, vienaldzība, nihilisms, vardarbība, ir ļoti grūti saglabāt pozitīvu attieksmi. Paiet laiks un es jūtu, ka esmu pieburbuļojusies pilna ar burkšķīgu attieksmi. „Pašaizliedzīgs” un „paštaisns”- manuprāt, tie ir divi pretēji stāvokļi. Tad nu te būtu labs treniņš aizliegt savu paštaisnumu jeb pašam savu „vienīgo un pareizo” taisnību, piedomājot pie tā, kāda katrā gadījumā varētu būt Dieva taisnība. Mēs vārdu „pašaizliedzīgs” pamatnozīmē esam pieraduši saprast un attiecināt uz cilvēku, kurš pirmkārt domā par citiem. Varam arī sacīt, ka pašaizliedzīgs cilvēks pilda Dieva likumu,– mīl Dievu un savu tuvāko, kā sevi pašu. Tas jau būtu katra kristieša pamatpienākums. Bet – cik grūti nākas šo likumu pildīt! Tad nu Lielais gavēnis ir tas laiks, kad šo likumu sevī nostiprinām ar likuma praktizēšanu – pašlaik un šobrīd –tūlīt un tagad – veidoju savu attieksmi pret visu un visiem tādu, it kā caur manām acīm uz pasauli un cilvēkiem katrā konkrētajā situācijā un brīdī lūkotos Pats Dievs – Gaismā, Mīlestībā, Piedošanā. Un – uzticēties Dievam, ne savām emocijām un spriedumiem. Palīdzi man, Dievs, kļūt arvien labākai un labākai!

Un savu aklumu
Es izraudu kā bērns,
Un rīkstēs salaužu
Es sava prāta spītu,
Lai dvēs’li šaustītu
Un basām kājām dzītu,
Kur tērptos viņa
Košā ērkšķu rotā,
Ne cilvēku,
Bet Dieva Žēlastības dotā.
Un savu aklumu
Es izraudu kā bērns,
Lai bērna acīm
Dievā lūkojoties,
Es varētu
Pa šauro sāpju ceļu
Caur paļāvības vārtiem
Redzīgs
Mājup doties!

Daina Strelēvica, Iļguciema cietuma kapelāne

Ko darīt, ja apkārt nav nabadzīgu cilvēku, kam nepieciešama palīdzība? Kur tos meklēt?

Nabadzīgi cilvēki mums ir apkārt, mums tikai jābūt vērīgiem un modriem. Mūsdienu situācija ir tāda, ka kādreiz turīgi, nodrošināti līdzcilvēki ir dzīvojuši bezrūpīgi, bet šobrīd ir zaudējuši visu. Ārēji viņiem ir labas drēbes, labas manieres, laba izglītība, bet aiz šīs ārienes slēpjas nelaimīgs, izmisis cilvēks. Bieži šiem cilvēkiem ir grūti izrādīt vājumu un pazemību, ir kauns lūgt palīdzību. Tāpat neaizmirsīsim pensionārus, vientuļus cilvēkus, daudzbērnu ģimenes, vientuļos vecākus, – mums tikai jābūt vērīgiem. Šos cilvēkus mēs varam satikt, sākot ar savu draugu, radu un kaimiņu loku un beidzot ar patversmēm, pansionātiem, sociālajām mājām. Ja cilvēks ir ar atvērtu sirdi kalpošanai un palīdzībai, tad šie grūtībās nonākušie cilvēki paši parādīsies ceļā. Un tad mums tikai atliek ar pazemību un lēnprātību mēģināt līdzēt šajā situācijā.

Egita Lāce, Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles draudzes “Caritas” grupas koordinatore

Kāpēc dzīvība mūsdienu sabiedrībā tiek vērtēta arvien zemāk? Ko varam darīt, lai dzīvība tiktu uzlūkota kā vērtība?

“Ļoti iespējams, ka attieksme pret dzīvību ir patērētāju sabiedrības sekas. Mūsdienu sabiedrība ir orientēta uz izklaidi un ātru baudas gūšanu, zūd solidaritāte un uzupurēšanās, tāpēc arī dzīvība ir apdraudēta. Ja dzīves stils ir gūt panākumus un baudu, cilvēks nevēlas pieņemt bērnu, kas nāk. Viņš ir orientēts tikai uz „look” (angliski – izskats), uz ārējo, tāpēc bērns ir traucēklis. Tad arī dzīve paliek ļoti virspusēja. Svarīgāk kļūst, kā tu izskaties, nevis kas tu esi.

Ir svarīgi censties vairāk iepazīt Dieva noslēpumu. Tad arī cilvēks atklāj, kas viņš ir Dieva acīs un uzskata par vērtību visu, kas ir radīts, jo Dievs gribēja, lai mēs esam. Vai tad spēsim labāk paskaidrot citiem dzīvības vērtību? Cilvēki arī vēro, kā citi dzīvo, ne tikai klausās tajā, ko viņi saka. Lūgšanu dzīve, attiecības, sarunas ar Dievu rada citu dzīves stilu. Mēs mācāmies arī no konkrēta tēla, Jēzus Kristus. Lūdzies, skaties, kā Viņš dzīvoja, un Svētais Gars tevī un katrā kristietī veidos Jēzus raksturu!”

Priesteris Aleksandrs Stepanovs, Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūta direktors

Ko nozīmē skatīt dzīvi eshatoloģiskā perspektīvā? Kas mainās cilvēka domāšanas veidā un rīcībā, ja viņš raugās uz dzīvi no šādas perspektīvas?

“Eshatoloģiska perspektīva palīdz skatīt šo dzīvi virs zemes mūžīgās dzīves ietvaros, vieš cerību nākotnei. Iepretī izmisumam, pesimismam, nāvei, kūtrumam un virspusībai cilvēku attiecībās, mums jābūt atvērtiem cerībai, kuru rosina ticība Kristum un Dieva valstībai. Tad cerība un miers nostiprinās uz mūsu ikdienas apvāršņa. Katrs veikums labākas nākotnes veidošanā ir līdzdalība, pat ja netieši, Dieva valstības veidošanā. Tieši šīs valstības perspektīvā „cilvēks ir Baznīcas galvenais ceļš” (kā to uzsvēra svētīgais Jānis Pāvils II, piem., Redemptor hominis, n. 14). Šo ceļu gāja pats Jēzus Kristus, reizē darot sevi par cilvēka „ceļu” (sal. Jņ 14: 6). Šajā ceļā mēs esam aicināti nebaidīties no nākotnes. Šīs bailes bieži pārņem jaunāko paaudzi, mudinot to uz dzīves prasībām reaģēt ar vienaldzību, ar attālināšanos, ar sevis iznīcināšanu narkotikās, vardarbībā un atkarībās. Mums jāizrāda prieks par katru dzimušo bērnu, par katru jaunu dienu un draugu, par vispusīgas attīstības iespējām.”

Priesteris Pauls Kļaviņš, Rīgas Garīgā semināra rektors

Kas kristietim palīdz garīgi nobriest?

“Mūsdienās daudziem cilvēkiem garīgā dzīve saistās ar atrašanos plašā biešu laukā, kur mēs katrs ejam ar savu kaplīti, ravējam ārā nezāles, turklāt aiz mums bieži vien viss ātri aizaug ciet. Rodas kārdinājums būt vienaldzīgam pret ieguldīto darbu, apātija un žēlošanās. Bet Dievs negrib, lai mēs tādi būtu!

Ja Evaņģēlijs mums ir kā smaga bagāža, kas nospiež cilvēku pie zemes, un ja Baznīca mums saistās ar sarežģītiem aparātiem, no kuriem beigu beigās neko nevar saprast, – tad kas ir vissvarīgākais? Manā skatījumā vissvarīgākais ir nekad nepazaudēt no sava redzesloka Dievu, dzīvot īstā draudzībā ar Viņu un ne mirkli nešaubīties par to, ka Dievs joprojām visu tur savās stiprajās rokās. Kristus nav kļuvis vājš, un Evaņģēlijs nav izdilis. Ticība pastāvēja pirms mums un pastāvēs pēc mums. Dieva klātbūtnē beigu beigās viss būs labi. Tādēļ – drosmi un uz priekšu!”

Priesteris Andrejs Kazakevičs

Kas ir pazemība? Kā cilvēks var kļūt pazemīgāks un cīnīties ar lepnību? 

“Pazemību īstenībā neviens nekad nesasniedz līdz galam, bet tas ir dinamisks process. Tajā brīdī, kad mēs domājam, ka esam pazemīgi, mēs jau esam pazemību zaudējuši. Svētā Benedikta regulā ir runa par 12 pazemības pakāpēm, norādot uz to, cik detalizēti var analizēt šo procesu. Varbūt ne vienmēr mēs izejam šīs pakāpes tādā pat secībā, kā Benedikts to ir rakstījis, bet, kas ir svarīgi, tas ir saprast vispirms, ka pazemība raksturo Kristu un Dievmāti Mariju. Pazemība ir Kristus pamatstāja. Viņš ir pazemīgais, paklausīgais Dēls savam Tēvam. Visu to, kas Viņš ir, Viņš to ir saņēmis no sava Tēva un visu to, kas Viņš ir, Viņš to arī atdod savam Tēvam un mums. Viņš sevi iztukšo. Marija, kas ir pirmā kristiete, kas atbild Kristum un Tēvam, dzīvo saskaņā ar šo pazemību. Marija pieņem, ka Dievs viņu vada. Ja Ievas lepnība ar “Nē!” bija izraisījusi postu, Marijas pazemība ar “Jā!” atvēra ceļu Kristus ienākšanai pasaulē.

Pazemība ir sevis pieņemšana patiesībā. Kas ir cilvēks, kas es esmu patiesībā? Vispirms man ir jāpieņem, ka es neesmu absolūts. Man ir jāpieņem, ka es esmu saņēmis savu dzīvību kā dāvanu. Man ir jāpieņem arī, ka mana brīvība, ko es esmu saņēmis, veido manu cieņu, bet šī brīvība ir arī ievainota. Man ir jāpieņem, ka es esmu grēcīgs cilvēks. Pirmo pakāpi pēc Benedikta raksturo tas, ka man ir jāpieņem, ka man ir vajadzīga Dieva atpestīšana. Tātad es esmu Dieva dāvana, ievainots savā būtībā, jo grēks mani ir ievainojis, un es esmu aicināts atbrīvoties no visa tā, kas ir egoistisks manā gribā un saskaņot savu gribu ar Dieva gribu. Turpretī lepnais grib pats valdīt par sevi. Lepnais grib pats ieņemt Dieva vietu. Lepnais it kā ieņem šo Dieva vietu un pat, ja viņš ir ticīgs, viņš izturas tā, it kā Dieva nebūtu.”

Priesteris Andris Marija Jerumanis

Kura svētā priekšzīme tevi visvairāk ir rosinājusi atdarināt viņa tikumus? 

“Izlasot uzdoto jautājumu, pirmajā mirkli bija grūti viennozīmīgi atbildēt…, uzdevu pat sev jautājumu – kāpēc?! Pēc lūgšanas sapratu, – esot ceļā pie Dieva, meklējot vadību un gudrību Viņā pašā, ik pa brīdim “sastopu” svēto, kurš kļūst par konkrētā ceļa posma pavadoni.

Šobrīd, kad rakstu šos vārdus, tāda pavadone man ir Māte Terēze no Kalkutas. Visvairāk no viņas vēlos mācīties divas lietas: 
– mīlēt ikvienu, kuru Kungs ļauj sastapt mana ceļā, mīlēt tā, kā Viņš pats mīl, pie tam, kas raksturīgi tieši Mātei Terēzei – raudzīties uz viņu, klausīties viņā tā, it kā viņš būtu vienīgais pasaulē, vissvarīgākais. Veltīt konkrēto brīdi konkrētajam cilvēkam;
– dāvāt prieku, kuru pati saņemu no Kungu. Prieku, kurš pārsniedz prātu. Prieku, kurš nav emocijas vai izjūtas. Prieku, kurš dzimst dziļā, sausā, nesaprotamā ticībā.”

Māsa Meinarda, 
Bērniņa Jēzus karmelīte

“Ko cilvēks var darīt, lai stiprinātu cerību, lai par spīti grūtībām tā būtu stipra?”

“Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jr 29, 11) Cerība nes sevī prieku un mierinājumu. Mans skatiens tiek vērsts uz priekšu. Ko es redzu? Tas ko es redzu, tam es ļauju augt savā sirdī. Svētais Gars, kas dzīvo mūsos, palīdz pārvarēt grūtības un paceļ garu. Svētā Gara mierinājums liek justies laimīgam pat, ja ārēji piedzīvoju ciešanas. Cerība ir Svētā Gara dāvana.”

Ilze Kurša-Briede, kustība “Dzīvības Straumes”

Kā Dieva Vārds tev palīdz dzīvot kristīgi?

„Kad ir daudz dažādu grūtību, palūdzos un palasu Svētos Rakstus, jo ir reizes, kad nevaru atrast atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Var gadīties, ka pat lūdzos, tomēr vienalga nesaprotu, kā rīkoties. Tad atveru Svētos Rakstus un dažkārt izlasītais vārds ir „kā pa pieri”! Tāpat izmantoju Svētos Rakstus brīžos, kad domāju, ko šai gadījumā darītu Jēzus. Īpaši tas ir reizēs, kad man kā skolotājai jābūt nosacīti bargākai. Bet tad sevi nomierinu, jo arī Jēzus ir teicis, ka jārīkojas, nevis vienmēr jāsmaida un jāļauj sev kāpt uz galvas. Palasu arī par to, kā Jēzus dzīvoja ikdienā, par to, ka viņu nepieņēma, ka bija visādi, bet Viņš savu izturēja.”

Iveta Neilande, Rīgas Katoļu ģimnāzijas matemātikas skolotāja, 5. un 12. klašu audzinātāja

Kā tu sarunājies ar Dievu?

„Meldra: “Sarunājos lūgšanās, kad lūdzu par mammu, kad skaitu Tēvreizi.” Elija: “Arī es sarunājos ar Dievu lūgšanās, kad lūdzos par mammu un Skrapiju (kucēnu), lai viņam jaunajās mājās iet labi.” Diāna: “Lūdzos par vecmammu, jo viņai būs operācija. Arī par savu kaķi Ričiku.” Jānis: “Es dažreiz padusmojos uz Dievu, bet parasti lūdzoties esmu kluss. Esmu mierīgs, un lūgšanā ir miers.” Marians: “Sarunājos ar Dievu, kad naktīs man bail, kad man pa ielu ejot paliek bail. Tāpat parasti lūdzos Tēvreizi, par mirušajiem un ģimenes locekļiem lūdzos.” Lauma: “Lūdzos par abām vecmāmiņām.”

Rīgas Katoļu ģimnāzijas 1. klases skolēni

Ko darīt, ja sirdī iezogas skaudība, redzot Dieva svētību kāda cita dzīvē? Kā iemācīties priecāties par to, ka otram veicas?

“Skaudīgais jautā: “Kāpēc viņam (-ai), nevis man?” Taču neatbild uz šo jautājumu, un daudzkārt nemaz negrib dzirdēt atbildi uz šo jautājumu, jo tas uzreiz norādītu uz viņa kļūdām, neizdarību, slinkumu utt. Ja gribi tikt ar skaudību galā, godīgi atbildi, kapēc Dievs ir cilvēku svētījis, un dari tāpat, lai arī tu šo svētību saņemtu!

Priecāties par to, ka otram veicas, un pārdzīvot, ka neveicas, mēs varam tikai tad, ja mēs cilvēku mīlam, ja viņš mums kautko nozīmē. Ja mēs cilvēku nemīlam, vai vēl sliktāk ja ienīstam, mēs klusi vai skaļi priecājamies, ka viņam neveicas, un mūs apbēdina tas, ja veicas, izdodas, ja iet labi.”

Priesteris Rolands Kairišs

Kādas pārdomas tevī raisa šī Rakstu vieta par Dieva rūpēm un debesu putniem?

Debesu putni neuzliek Dievam nosacījumus, viņi ir brīvi un pieņem to, kas tiem tiek dots. Un Dievs viņus apbalvo tā, ka putni saņem visu nepieciešamo! Dievs aicina uz to pašu arī cilvēkus – vērot un mācīties. Ja cilvēks ir patiess, vienkāršs un ir atvērts dzīvei, viņš neuzstāda savus ego nosacījumus – ne Dievam, ne citiem. Nedzīvo ilūzijās, bet pieņem realitāti. Viņš ir laimīgs un pateicīgs par nodzīvoto dienu tādu, kāda tā ir, un par visu to, ko viņš jau ir saņēmis un saņem savā dzīvē, un saprot, ka viss piedzīvotais nes augļus. Zina, ka ir lietas, ko nevar izmainīt un atliek pacietīgi gaidīt, kad Dievs pavērs ceļu kaut kam jaunam, kādai jaunai iespējai.

Lasot šo Rakstu vietu, man izkristalizējas vairāki punkti, kurus ir būtiski laiku pa laikam sev atgādināt. Pirmais – ticēt, nostiprināt sevī pārliecību par to, ka Dievs tevi mīl. Tā ir vienīgā realitāte, kas nekad nemainīsies! Dieva mīlestības vienmēr pietiks visiem, tā nekad neies mazumā. Lai cik mēs dzīvē piedzīvotu grūtus brīžus un neveiksmes, Dievs nekad no mums neatkāpsies. Un jo lielāka būs mūsos šī pārliecība, jo vairāk mēs iemīlēsim sevi, kā Dieva radītu oriģināldarbu, jo vairāk spēsim mīlēt tuvākos un saredzēsim dzīves skaistumu un jēgu visam, ko mēs darām. Dieva mīlestība ir uzticīga.

Otrais būtu izziņas ceļš – patiesība par mani pašu. Apzināties manu mazumu, trauslumu. Izprast manas gaismas un ēnas puses, pieņemt tās mīlestībā. Saskatīt un pieņemt to, kāds ir mans dzīves ceļš, sākums, mērķis un beigas. Dzīves reālā izpratne, izzināšana piešķir tai vērtību. Tas palīdzēs iegūt pareizās attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem.

Debesu putni mani uzvedināja uz domām arī par brīvību un paļāvību. Tikai patiesi brīva sirds dos spēju „pacelties spārnos” un „baudīt” Dieva mīlestību. Cilvēks bieži ir sapinies savās atkarībās, tā sakot,„apaudzis” ar lietām un cilvēkiem. Cilvēkam piemīt garīgā un materiālā nebrīve, kas kā svina bumbas pie kājām velk uz leju. Mēs būtu laimīgi, ja kļūtu brīvi paši no sevis. Brīvībā mēs tikai spējam paļauties, ka kāds cits par mums rūpējas. Nepaļaušanās uz Dieva gādību apstiprina mūsu neticību tam, ka Viņš to izdarīs.

Es domāju arī par pazemību, kas cilvēkam ģenerētu prieku par savu mazumu un par to, ka Dievs ir viņa Radītājs. Šī mazuma apziņa piepilda ar prieku, un tu Dieva priekšā esi tas, kas esi savā vienkāršībā. Pazemībā tu arī pieņem, ja Dieva nodoms tavā dzīvē nesaskan ar to, kā biji izdomājis un izplānojis.

Būtiska lieta, ko bieži varētu sev atgādināt, būtu pateicība par visu, ko Dievs jau ir devis manā dzīvē. Pateicība par to, kas man ir. Pagātnes negatīvos momentus pārvērst labā pieredzē nākotnei. Atkal jāvēro putni – pateicīgie debesu lidoņi, kas priecājas kaut tikai par saules stariem, kas viņus sasilda.

Ja kādam ir izdevies būt agrā rītā pie jūras un sagaidīt saullēktu, tad tie zina, kā tas notiek un kādas sajūtas pārņem. Un cik brīnišķīgi būtu, ja cilvēks spētu Dievam pateikties tā, kā šie mazie debesu lidoņi, kas „neko nedara”, un tomēr viņiem netrūkst Dieva gādības. Sākumā ir pilnīgs klusums, nav ne skaņas, pat ūdens šļakstus nedzird. Bet var noteikt to brīdi, kad tuvojas saullēkts; putni pārtrauc klusumu un visos krūmos pēkšņi sāk rosīties, dziedāt un čivināt. Viņi intuitīvi jūt, ka sākas diena un ka uzlēks saule. Jūra vēl ir mierīga, tajā vēl neredz saules starus. Kad tās ūdens jau sāk krāsoties sārts, kur saule met savu ēnu, prieks ir milzīgs. Šķiet, ka neviena cita lieta tajā brīdī pasaulē nav tik svarīga, dzirdot, kā putni dzied slavas dziesmas saulei.

Secinājums ir tāds, ka bieži Dievam visvērtīgākais ir tas, kas cilvēku skatījumā ir pilnīgi nevērtīgs. Un, ka pat no šī šķietami „nevērtīgā” mums kā Jēzus mācekļiem ir jāņem piemērs un jāmācās, jo tieši viņi, šie „nevērtīgie”, iekļaujas dzīves harmoniskajā ritmā, neko neizpostot un saglabājot pareizo attiecību hierarhiju.

Irēna Pujāte, Rīgas arhibīskapa-metropolīta sekretāre

Cilvēkiem dažkārt ir grūti saredzēt dāvanas, ko viņi ir saņēmuši no Dieva. Kā lai tās atklāj?

“Mūsu sirdī ir viss ielikts, Dievs visu nepieciešamo mums ir devis, un, ja mēs paļaujamies, ka viss, kas ar mums notiek, ir Dieva plānā, mēs arī atklājam Dieva dotās dāvanas. Īstajā laikā, vietā, – vai tā būt draudze vai darba vieta, – atklājas kādi jauni talanti, kas mūs dzīvi padara interesantāku.

Piemēram, es pēc dabas esmu bijusi klusa un bailīga, bet pāri bailēm un nedrošībai manī bija vēlēšanās lasīt lasījumu draudzes priekšā Sv. Mises laikā. Un šī vēlēšanas, kas bija Dieva dota, jo nāca no manas sirds, lika man pārvarēt sākotnējas grūtības – gan fiziskās, gan emocionālās. Pārvarēt bailes un celt sevi, lai attīstītos. Lai nākotnē es spētu auditorijas priekša bez uztraukuma runāt, man ir sevi jāpārvar un vairākas reizes. Caur šo sirdī ielikto vēlmi un ticību, ka es to varu arī atklājas talanti un dāvanas.

Tas ir tikai viens piemērs no manas dzīves, bet ir vēl. Un ar katru jaunu pagriezienu dzīvē es varu atklāt arvien no jauna talantu, kas ir jāizkopj. Ne vienmēr tas notiek dabiski un uzreiz. Vislabāk mūs pazīst Dievs, kas ir mūs pats radījis, un, paļāvībā dzīvojot uz Dievu, mēs atklājam šīs bagātības. Bagātība ir arī izkopti tikumi, – es vēlos būt laba, jauka, mīļa un laipna, bet es to nespēju, ja pēc rakstura esmu nepacietīga, asa, neapdomāju izteiktos vārdus, taču manī ir vēlēšanās mainīties. Būt labam ir aicinājums no Dieva, jo Dievs ir labs. Atliek spert soli un trenēt tikumu – tad, kad gribas ko pateikt, padomāt vai šis ir īstais brīdis, caur nogurmu vai dusmām būt laipnam. Tas ir tikai laika jautājums, līdz tikums būs jau tava īpašība.

Ieklausoties savā sirdī, savos sapņos un cerības, atklājas garīgās un materiālās bagātības, lai ar savu dzīvi īstenotu Dieva plānu. Talanti mūsu personību pilnveido,- kaut sākumā tie ir apslēpti, ar laiku Dievs dot žēlastības tos pilnveidot. Visas lielās lietas top no mazajām,- ja sāc ar mazumiņu, kopā sanāk kaut kas liels.”

“Katoļu Baznīcas Vēstneša” sekretāre Liene Martuzāne

„…mums ir jābūt atbildīgiem par tiem, kuri tāpat kā es, ir Dieva radības un Viņa bērni: šai apziņai, ka esam brāļi cilvēcībā un dauzos gadījumos arī ticībā, jāpalīdz saskatīt tuvākajā patiesu alter ego, kuru Kungs bezgalīgi mīl.”

“Cik bieži mēs uzlūkojam brāli tā tīri cilvēciski? Dalām cilvēkus simpātiskajos un tādos, kurus labprātāk nevēlamies satikt. Nereti mūsu attieksmi pret brāli nosaka mūsu mērķis, šā brīža noskaņojums vai brāļa izturēšanās pret mani. Paejot garām cilvēkam, kuram ir acīmredzamas fiziskas vai garīgas vajadzības, es pievienojos tiem, kuri domā tikai par savām interesēm, kuriem ir savi plāni dzīvē, kuri apzinās, ka viņu sniegtā palīdzība jau neko nemainīs. Tas liecina par to, ka man trūkst ticības un paļāvības, ka es rēķinos tikai ar savām iespējām, ka uzskatu sevi par galveno darītāju, ka aizmirstu Evaņģēliju un tā mācību. Jēzus vēlas, lai mēs sākam ar mazumiņu. Pārējo paveiks Viņš. Lielais Gavēnis mums atgādina, ka esam izglābti ar Kristus ciešanām un nāvi. Viņa mīlestība ir mūs dziedinājusi. Un ne jau mūsu lielie gandares darbi mūs attaisnos Kunga priekšā, bet gan Viņa mīlestība. Mīlestība, kuru Viņš izlej pār visiem cilvēkiem un kurā aicina dalīties ikvienu no mums.”

Biruta Krivteža, Rīgas Teoloģijas institūta sekretāre

“Kas ir šī gaisma, kas spīd cilvēkā? Nav šaubu, ka tas ir Dievs, kas atradis sev mājvietu dvēselē, lai caur to atklātu sevi pasaulei. Tas, kurš sevi uzticējis vispilnīgākajai Mīlestībai, kas ir Kungs, ir šīs mīlestības nesējs. Ja cilvēks ir atvēris savu būtību Dieva klātbūtnei, viņš pamazām tiek pārveidots un atbrīvots no visa liekā, kas atrauj no Kunga un piesaista pasaulei. Viena no Dieva tuvuma cilvēkā pazīmēm ir patiesa brīvība. Dieva mīlēta dvēsele atraisās no sava egoisma un alkst dāvāt citiem to, ko pati saņēmusi, tad tā ir kā līdz malām piepildīts trauks, no kura izplūst tas, kas saņemts no Dieva, pirmkārt, Viņa mīlestībā pārveidota cilvēka mīlestība. To sevī nevar paturēt, jo dvēselei esot vienotībā ar Kungu, mīlestības avots ir neizsīkstošs.

Kad Dieva tuvumu sastapusi un pieņēmusi dvēsele uzplaukst, tad rodas nesavtīgi labie darbi. Cilvēks ir spējīgs atvērtībā kalpot tiem, kas ir līdzās. Vislabākais darbs – ar sirdi nodoties tiem, kas likti mūsu dzīves ceļā, lai pats Dievs caur mums pieskartos šo cilvēku dzīvēm un sirdīm. Visskaistākais un labākais, ko varam dot cits citam, ir būt par iepriecinājumu un atbalstu. Tā mēs varam apliecināt to, ka mūsos dzīvo Dievs.”

Jolanta Lasmane, Rīgas Katoļu ģimnāzijas lietvede/ bibliotekāre

Kā cilvēks var pieaugt žēlsirdībā?

“Atbildot uz jautājumu, kā cilvēks var pieaugt žēlsirdībā, lai ieskatāmies cilvēka dziļākajā būtībā, kurš ir aicināts uz mīlestības apmaiņu. Pāvests Benedikts XVI runā par brālīgu skatienu, kurš izraisa mūsu sirdīs žēlsirdību. Lai mīlestībā ir visu mūsu darbu iesākums! 

Pašreizējais laiks līdzinās skrējienam uz to, lai piedzīvotu Dieva piedāvāto pestīšanu, kurā Kristus bezgalīgā mīlestībā atdod savu dzīvību par katru no mums. Mīlestība, ar kādu Kungs pieņem katru no mums, ir atdarināšanas cienīga arī mūsu savstarpējās attiecībās, kuras pārāk bieži ir izaicinājumu, steigas, neiecietības, lepnības un ambīciju pilnas. Mūsu ticības brāļi un māsas var likties nepieņemami vai neizprotami, nemaz jau nerunājot par cilvēkiem, kuri neatbilst mūsu izpratnei par ticību. Apziņa, ka esam vienoti cilvēcībā, rosina ar cieņu izturēties pret otru personu godbijībā pret Dievu Radītāju, kurš ir žēlsirdībā bagāts (Ef 2,4).

Lielajā nedēļā, lai īpaši atceramies par Kunga Jēzus mīlestību pret katru no mums un ar jaunu skatienu paraugāmies uz brāļiem un māsām mums apkārt, lai saņemtu žēlsirdību un nemitīgi to dāvātu citiem! Šīs pārdomas noslēdzu ar Sv. Jāņa no Krusta vārdiem: „dzīves beigās jūs tiksiet vērtēti pēc mīlestības.”

Diakons Jurijs Gorbačevskis 

Kas mūs tuvina mieram? Ja sirdī ir nemiers, kur meklēt mieru?

“Mieram mani tuvina vērtības, kas ir nemainīgas. Padomāt par Kungu, kurš ir lielāks nekā mana sirds un kurš man dāvā savu mieru, kad pati esmu nemierīga. Mēģinu atmodināt sevī pateicību par to, kas ir, nevis sūkstīties un raizēties par to, kā trūkst un kas mieru laupa.

Kad sirdī ir nemiers, mēģinu sev atgādināt, ka nemierīga ir sirds virskārta, bet dziļumos – tajā svētajā vietā, kas ir paša Dieva mājoklis, – miers ir nesatricināms. Kā skaistas un dziļas okeāna dzelmes, kas paliek mierīgas, stabilas un rāmas, pat ja virspusē bango putaini viļņi.”

Aija Balode, izdevuma “Mieram tuvu” redaktore

Cik viegli vai grūti ir atspoguļot gaismu mākslā un dzīvē?

“Mākslā gaismu nav tik grūti atspoguļot, grūtāk ir piepildīt gaismu dzīvē. Nav jau grūti par kaut ko runāt, svarīgāk ir pazīt to, par ko runā, lai gaismas atspoguļojums atstātu kādu iespaidu uz vērotāju. Un būtu vēl jaukāk, ja attēls nepaliktu vientuļš, bet būtu kādam vajadzīgs un pat nepieciešams.

Lai Jēzus priekš mums nav tikai bildītē vai baznīcā, lai Viņš klūst dzīvs mūsu dzīvēs! Lai Jēzus ir mums blakus ikdienā, lai mēs paļaujamies uz Viņu un sarunājamies ar Viņu! Lai ar Savu Augšāmcelšanos Jēzus augšāmceļ mūsu ticību, cerību un mīlestību!”

Māksliniece Dina Ābele

Kādā ziņā laiks ir dārgums? Kā tu to saproti?

“Šis gavēņa laiks liek pārdomāt par to, no kā mēs varam atteikties un kāpēc mums tas būtu jādara. Atteikšanās no kaut kā reāla, materiāla, nedrīkstētu būt pašmērķis. Bet – varbūt tā drīzāk nav atteikšanās, bet gan saņemšana, jo katra atteikšanās mums dod sajūtu, ka mēs spējam pārvarēt sevi, savu vājumu, šādā veidā nokļūstot kaut par sprīdi tuvāk Dievam.

Bet laiks? Jā, mēs neapjaušam, ka visu laiku staigājam pa Dieva dāvanām, pa dārgumiem, mīdot tos zem kājām. Šīs dāvanas ir laiks, kas mums ir uzdāvināts. Varbūt gavēnis liek mums pirmām kārtām dalīties šajās dāvanās – veltīt savu visdārgāko, savu laiku kādam citam? Savu laiku, kas ir daļiņa no kādas nebeidzamas mīlestības…”

Anna Rancāne, dzejniece un publiciste

Cik svarīga garīgajā dzīvē ir pastāvība? Kā tu saproti, kas ir pastāvība? 

Pastāvība man asociējas ar palikšanu priekā, arī saskaroties ar ciešanām un grūtībām. Ticībā es zinu, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Dievs ir mīlestība. Visas lietas Viņš var vērst par labu. Zinot, kāds ir Dievs, nav tādas lietas, par kuru man vajadzētu saskumt, zinot, ka no tās var iznākt vēl lielāks labums.

Svētais Francisks saka, ka pilnīgs prieks ir tad, kad tu kļūsti līdzīgs Jēzum un priecājies arī tad, kad tevi atstumj, kad tevi pat savējie nepazīst, kad viņi tevi atstāj aiz durvīm un uzskata par muļķi. Bet, manuprāt, svarīgi ir pastāvēt arī tādā vienkāršā priekā pilnīgi par jebko, jo ikkatra ir Dieva dāvana – gan tā, kas man šķiet laba, gan tā, kas šķiet nelaba.

Es domāju, ka svarīgi ir arī pastāvēt dāsnumā un došanā. Dažkārt cilvēks piekūst un vairs negrib kalpot citiem. Tikko iestājas atslābums, sāk gribēties, lai tevi žēlo un lai tev kalpo. Atslābšana ir tajā, ka gribas saņemt no cilvēkiem reālus labumus. Tu dod un domā, – Dievs man varētu tagad dot pretī caur konkrētiem cilvēkiem vai lietām. Šad tad arī es aizveros uz to veidu, kā Dievs man dod kādu dāvanu, bet esmu ievērojis, ka Dievs vienmēr dod svētīgākā veidā, nekā esmu to iepriekš iedomājies. Piekusuma brīdī tā arī ir pastāvība turpināt dot.

Domājot par pastāvību attiecībās, man šķiet, ka ir viegli pazaudēt attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Šad tad ir izdevīgāk uzturēt tās neitrālas, – es nezinu, ko tu no manis gribi, es tevi nepazīstu, tu mani nepazīsti, un mēs viens no otra līdz ar to neko nevaram prasīt. Mēs, tādi svešķermeņi, viens otram paslīdam garām un neko personisku no otra negaidām. Es saprotu cilvēkus, kas izvairās no kristīgās vēsts, jo tas ir izdevīgi palikt neziņā par to, ko Dievs no tevis grib. Viņš kā Persona kaut ko grib no manis. Tāpat arī mēs kaut ko gribam un pēc kaut kā ilgojamies. Pastāvība attiecībās nozīmē arī to, lai mēs nekautrētos iepazīt viens ar otru. Mēs būtībā esam vēl tik tālu no mīlestības, ka, iepazīstot otru, sākam viņu nevis vairāk mīlēt, bet nosodīt. Arī paši domājam par to, ka mūs tūlīt atklās, ieraudzīs, kādi mēs esam patiesībā, un tad mūs nosodīs un nemīlēs, tāpēc labāk neiepazīsim viens otru, bet tikai tā laipni paskriesim viens otram garām. Caur attiecībām ar Dievu, var iemācīties veidot attiecības ar cilvēkiem, tāpēc gribētos novēlēt sev un citiem – pastāvīgi veltīt laiku Dievam!

Jēzus saka: „Palieciet manī, un es jūsos” (Jņ 15, 4), „Palieciet Manā mīlestībā!” (Jņ 15, 9). Pastāvīgi vērst uzmanību uz Jēzu! Tas ir pastāvības pamats. Kā var iegūt pastāvību? – paliekot Jēzū.

Dziedātājs Jānis Kurševs

Kas ir skaistākais priestera kalpojumā?

“Apustulis Pāvils priesteri dēvē par “Dieva cilvēku” (1 Tim 6, 11). Priestera aicinājuma centrālais uzdevums ir nest cilvēkiem Dievu. Garīdznieks var to īstenot vienīgi tad, ja pats nāk no Dieva, ja viņš dzīvo ar Dievu un Dievam. Priesterim šo kalpošanu palīdz īstenot Kristus un Viņa Baznīca. Patiešām, priesteris vairs nepieder sev, bet pateicoties Priesterības sakramenta žēlastībai, viņš ir Dieva “īpašums”. Priesteris ir Kristus aicinātais, Dieva satvertais (Fil 3, 12) un līdz ar svēto Pāvilu viņš var teikt “Tas neesmu vairs es, kas dzīvoju; tas ir Kristus, kas dzīvo manī!” (Gal 2, 20). Mūsu pāvests Benedikts XVI atgādināja, ka priesteriskais uzdevums ir liecināt par Absolūto. Priesteris ir patiesa “pretrunas zīme”. Priestera prieka iemesls būs liecība par Dieva svētumu, Kristus žēlsirdību un Baznīcas skaistumu. Priesteris spēs iepriecināt citus, ja viņa vienīgā bagātība ir Dievs, un Kristus pazīšana ir viņa dzīves piepildījums. Priestera mīlestības un pateicības “stunda” ir svētā Euharistija. Katru dienu Svētās Mises laikā priesteris var darīt par saviem šos brīnišķīgos 15. psalma vārdus: “Tas Kungs ir mana mantojuma daļa un mans kauss: tavās rokās ir mana dzīvība.” Priestera privilēģija ir dzīvot īpašā draudzībā ar Kristu un atklāt Viņu cilvēkiem. Kopā ar citiem garīdzniekiem priesteris veido Kristus draugu un aicināto kopību Dieva ģimenē, kuru mēs saucam par Baznīcu. Skaistākais priestera kalpojumā ir īstenot Kristus aicinājumu savā dzīvē.”

Priesteris Andris Kravalis

Šodien, Lielajā Piektdienā, pl. 21.15 LTV1 varēs noskatīties filmu par bīskapu Boļeslavu Sloskānu “Lūgšana krustā”. Kas tevi kā šīs filmas režisori visvairāk uzrunāja godināmā bīskapa dzīves stāstā?

“Pamudinājums veidot filmu „Lūgšana krustā” bija man iedāvinātā Beļģijā dzīvojošā latvieša Jāņa Jerumaņa grāmata „Upuris par brāļiem”.

Lasīju grāmatu – bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīvesstāstu – un jutu, ka tā mani uzrunā. Ar faktiem, notikumiem, ar pazemojuma pilno ciešanu ceļu, kuru boļševiku pārņemtajā valstī nācās iziet gan bīskapam, gan daudziem citiem tūkstošiem cilvēku. Taču emocionāli visvairāk satrieca bīskapa attieksme pret notiekošo. Spēja dzīves visgrūtākajos brīžos nezaudēt sevī cilvēcību. Nevainot visā pāridarītājus, nelādēt likteni, nenoliegt garīgās vērtības, nekļūt par pazemīgu liekuļotāju un nodevēju…

Kas ir tas, kas dod spēku visu to izturēt? Veidojot filmu, atklāsme atnāca pamazām. Bīskapam Sloskānam spēka avots bija ticība Dievam un lūgšana. „Visvairāk es lūdzos par saviem ienaidniekiem,” savās dienasgrāmatās raksta bīskaps.

Lūgties nevis par sevi, bet tiem citiem, kuriem Dieva žēlastība ir nepieciešama visvairāk. Vai mēs tā spējam dzīvot – pasaulē raugoties ar cilvēcību, līdzjūtību, domu par citiem nevis visupirms sevi, ar iekšēju mieru un mīlestību. Kopš filmas tapšanas šīs pārdomas mani pavada ikdienu un jo īpaši šajā klusajā laikā pirms Lieldienām.

„Lūgšana krustā” – tā ir filma par bīskapu Sloskānu un vienlaicīgi pamudinājums spēt mīlēt pasauli ar dievišķu mīlestību.

Režisore Dzidra Smiltēna

“Patiešām šis ir labvēlīgs laiks, lai mēs ar Dieva Vārda un sakramentu palīdzību atjaunotu mūsu ticības – gan personiskās, gan kolektīvās – ceļu. Šo ceļu raksturo lūgšana un dalīšanās, klusums un gavēnis, gaidot Lieldienu prieku.” (Benedikts XVI, vēstījums 2012. gada Lielajam gavēnim)

Kāds ir Lieldienu prieka iemesls? Ko cilvēka dzīvē maina Lieldienas?

Ļaunumam, grēkai un nāvei nepieder pēdējais vārds. Tā dzīvība, kas ir Dievā un kuras spēkā Kristus piecēlās no miroņiem, ir realitāte. Lieldienās mēs varam tai pieskarties kaut kādā, lai arī noslēpumainā, bet reālā veidā. Lieldienas mūsu dzīvē atver jaunus apvāršņus un modina cerību. Ja Kristus augšāmcelšanās ir realitāte, tad viss, ko Viņš ir teicis, arī ir patiesība, un mums nav jābaidās ne no nāves, ne no ļaunuma, jo Dievam pieder pēdējais vārds. Ja mūsos ir šī ticība, tad Lieldienas pārveido mūsu domāšanu, vērtēšanas kritērijus un uzvedību. Mūsos atveras cerības un spēka avots, kas ļauj mums dzīvot pa jaunam.”

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs