Bīskapa Andrē Žozefa Leonāra grāmata “Baznīca jūs mīl. Cerības ceļš tiem, kas nedzīvo kopā ar dzīvesbiedru, ir šķīrušies vai atkārtoti precējušies” palīdzēs atrast noderīgas atziņas ne tikai tiem, kas nonākuši sarežģītās ģimenes situācijās, bet tā noderēs arī tiem, kas laulībai tikai gatavojas vai par savu laulību ir nolēmuši cīnīties. Šoreiz piedāvātais grāmatas fragments domāts tiem, kuri, noslēguši laulību katoliskajā Baznīcā, vairs nedzīvo kopā.
Aicinājums pieņemt atšķirtības vientulību
Iedomāsimies, ka ļaunākais jau noticis. Ir bijuši vairāki mēģinājumi izlīgt. Varbūt pāris nav izmantojis visus dabiskos un žēlastības resursus, taču, īstermiņā un cilvēciski raugoties, risinājuma nav. Izvirzīsim arī hipotēzi, ka reliģiskā laulība pavisam noteikti ir spēkā esoša, līdz ar to nav nekādu cerību uz tās atzīšanu par spēkā neesošu. Kā rīkoties? Daži izlemj tūliņ pat pieņemt jauno atšķirtības vai šķiršanās situāciju. Citi diezgan ātri apcer, kā mēdz teikt, „dzīves sākšanu no jauna”. Kura rīcība lielākā mērā atbilst Evaņģēlijam?
Kunga un Viņa Baznīcas mācība šajā jautājumā ir skaidra: „Ja kāds no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. Un, ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību.” (Mk 10, 11–12)1
Mēs jau iepriekš pārliecinājāmies, ka tas, kurš kristīgi stājas laulībā, uzņemas skaisto pienākumu mīlēt savu dzīvesbiedru Kungā, proti, – tā, kā Kungs. Tātad viņš brīvprātīgi apņemas palikt uzticīgs savam laulātajam, pat ja tas viņam būtu neuzticīgs, līdzīgi kā Kungs, kas mūs nekad nepamet, par spīti tam, ka mēs pametam Viņu (sal. 2 Tim 2, 13). Ja mēs apgalvotu, ka tam laulātajam, kurš ir bez vainas, ir tiesības brīvi sākt dzīvi no jauna, jo paša dzīvesbiedrs ir viņu nodevis, mēs izteiktu kaut ko cilvēciskās loģikas līmenī pilnīgi saprātīgu, taču tajā neatklātos evaņģēliskā „neprātība”, kas ir gudrības pilna. Nē, nē, apņemties mīlēt tā, kā mūs mīl Kungs, nav nekāds nieks. Tieši tāpēc es vēl reizi uzsveru, cik svarīgi ir labi sagatavoties laulībai, un atrunāju no pārsteidzīgi noslēgtām sakramentālām laulībām.
Daži te iebildīs: bet tad jau Kungs un Viņa Baznīca nostāda izdevīgākā stāvoklī tos, kas dzīvo civillaulībā vai arī savu savienību vienkārši noslēguši dzimtsarakstu nodaļā, jo viņi, ja nepieciešams, var šķirties un noslēgt jaunu savienību, šoreiz Baznīcā. Vienā ziņā tā ir taisnība, kaut arī var uzdot jautājumus par sakramentālās savienības patiesības garantijām, ja to pavada tāds aprēķins. Vispārīgi runājot, starp citu, tie, kas nepilda savus pienākumus, īstermiņā vienmēr ir izdevīgākā situācijā nekā tie, kas tos pilda. Ja jūs neliksiet savus soļus Jēzus pēdās, jūs vienmēr varēsiet dzīvot mierīgāk nekā tad, ja no visas sirds kļūsiet par Viņa mācekli. Ja jūs nepraktizējat ticību, jūs pat varat ietaupīt naudu, jo, kā zināms, tieši praktizējošie ticīgie ir tie, kas visvairāk pērk dažādas labdarības piespraudes un loterijas biļetes, biežāk ziedo kolektei utt. Taču ilgtermiņā, paraugoties mazliet tālāk, kur rodama patiesas laimes atslēga? Jēzus mūs brīdina: „Ja kāds grib man sekot, lai viņš aizliedz pats sevi, uzņemas savu krustu un seko man! Jo, kas gribēs savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli?” (Mt 16, 24–26)
Evaņģēlija skarbums
Šāda valoda var šķist smaga, un tāda tā arī ir. Starp citu, to patiešām drīkst ievietot gluži vai garīgās „pārpūles” kontekstā, ko Jēzus piedāvā saviem mācekļiem. Nekad neviens no cilvēka sirds nav prasījis tik daudz kā Jēzus: „Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!” (Mt 5, 48) Kam var ienākt prātā prasīt kaut ko tamlīdzīgu? Ja Jēzus vismaz būtu sacījis: „Esiet pilnīgi tik lielā mērā, kā to ļauj jūsu trauslā cilvēciskā daba!” – tas būtu bijis saprātīgi, taču Viņa vārdi bija: „Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis!” (Jņ 15, 12) Un viss pārējais ir tam līdzīgs. Liela daļa no Kalna sprediķa sastāv no pretnostatījuma starp jūdu bauslību, kas bija ļoti saprātīga, un Jēzus neprātīgajām prasībām: „Jūs zināt, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: kas uzlūko sievieti, to iekārodams, tas jau savā sirdī ir pārkāpis laulību ar viņu.” (Mt 5, 27) Un tā tālāk attiecībā uz visiem morāles jautājumiem.
Jēzus valoda, noraidot šķiršanos un jaunu savienību, ir tik skarba, ka mācekļi nobīstas un Viņam iebilst: „Ja tā ir starp vīrieti un sievieti, tad labāk palikt neprecētam.” (Mt 19, 10) Dzirdot Jēzu sakām: „Ja tava labā acs tevi pamudina uz grēku, izrauj to un aizmet projām! Ir labāk, ja tu zaudē vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē,” (Mt 5, 29) – tie gandrīz neuzdrīkstas domāt, ko Jēzus būtu atbildējis, ja Viņam uzdotu tiešu jautājumu par jaunu savienību pēc šķiršanās…
Žēlsirdības maigums
Bet kur tajā visā paliek Jēzus žēlsirdība? – mums teiks. Vai tad Jēzus nav tas, kurš pieņem grēciniekus (sal. Lk 15, 2), pieceļ sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, (sal. Jņ 8, 2–11) un visai cilvēcei sauc: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla” (Mt 11, 28–29)?
Jā, Evaņģēlijs ir žēlsirdības piepildīts. Taču žēlsirdība nekad nedz apslēpj, nedz atceļ prasību pēc svētuma: „Nedomājiet, ka esmu nācis atcelt baušļus vai praviešus, – Es neesmu nācis atcelt, bet piepildīt. Patiesi, Es jums saku: kamēr debess un zeme pastāvēs, no baušļiem nezudīs neviens jota un neviena zīmīte, pirms viss izpildīsies. Es jums saku: ja jūsu taisnība nebūs lielāka nekā Rakstu zinātāju un farizeju taisnība, jūs Debesu valstībā neieiesiet.” (Mt 5, 17–18.20)
Jēzus neizsmeļamās žēlsirdības jēga nekad nav atvainot vai attaisnot ļaunumu. Žēlsirdība nozīmē pieņemt grēciniekus, kuri nožēlo savus grēkus, un piedāvāt viņiem jaunu dzīvi. Tieši tā Kungs pieņem sievieti, kas pārkāpusi laulību. Jēzus viņu nenosoda, taču Viņa žēlsirdība nepastāv tajā, ka Viņš svētītu šīs sievietes uzvedību. Gluži otrādi, Jēzus tūliņ piebilst: „Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8, 11)
Baznīcas pastorālei ir jāiedvesmojas no Jēzus pastorāles. Tai ir jābūt atvērtai pret cilvēkiem, kuri ir kļūdainā situācijā, taču tas jādara tā, lai nevājinātos viņu centieni atgriezties un lai dūšu nezaudētu tie, kas pieliek pūles, lai paklausītu Kunga prasībām. Tāpēc Jāņa Pāvila II enciklika Veritatis Splendor nekautrējas atgādināt, ka Evaņģēlija morālās prasības var iet līdz pat moceklībai.2 Tieši tāpat diecēzes līmeņa pastorālē, bagātīgi izmantojot radošumu un sirdi, var daudz darīt, lai atvērtu durvis tiem šķirtajiem cilvēkiem, kas ir noslēguši jaunu savienību, taču izvairoties no tā, ka šī neaizvietojamā žēlsirdības pastorāle liktu zaudēt dūšu tiem un tām, kas pieliek pūles, lai paliktu uzticīgi laulātajam, ar kuru viņi nedzīvo kopā vai no kura ir šķīrušies.
Saglabāt uzticību pat tam, kurš mūs nodevis
Patiesi, ja jūs nedzīvojat kopā ar savu laulāto vai esat no viņa šķīrušies, tad pirmais, ko no jums prasa Kungs un Viņa Baznīca, ir drīzāk pieņemt savu situāciju un vientulību, nekā mēģināt sākt dzīvi no jauna, noslēdzot jaunu civilu savienību. Un tas attiecas arī uz tādiem gadījumiem, kad jūs uzskatāt – un varbūt ne bez iemesla –, ka visas kļūdas ir pieļāvis jūsu dzīvesbiedrs, kurš jūs pameta. Patiešām, tikai tā jūs varat mīlēt, tāpat kā Viņš, Jēzus, kurš mūs uzticīgi mīl, pat ja mēs Viņu esam nodevuši.
Šis Jēzus aicinājums uz absolūtu uzticību var šķist utopisks, tāpat kā, starp citu, tāda var šķist liela kristīgās morāles daļa. Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un mīlēt pat savus ienaidniekus, labāk paciest netaisnību, nekā to pastrādāt, nekad nepiekāpties meliem utt. – vai tad tās nav utopiskas prasības? Tomēr tās ir neizdzēšami ierakstītas Jaunās Derības morālē!
Jēzus pats nāk nest tavu vientulību
Tas ir galvenais. Jēzus nekad no mums neprasa neko tādu, ko pats nebūtu paveicis pirmais un ko pats nenāktu izdzīvot mūsos, it īpaši mūsu vājumā.
Viņš savās ciešanās palika viens un visu pamests – Viņu pameta pat visdārgākie mācekļi. Svētais Marks piebilst: „Tie visi aizbēga.” (Mk 14, 51) Pats Pēteris Jēzu noliedz kalpones priekšā. Pūlis, kas ar entuziasmu bija Jēzum sekojis, nu pieprasa Viņa nāvi. Līdz pat tam, ka Jēzus Tēvs Viņu atstāj vienu un šķietami pamet. Agonijas laikā Jēzus trīs reizes raida palīdzības saucienus Dievam, par kuru Viņš apgalvoja, ka To pazīstot gluži unikālā veidā: „Abba, Tēvs! Tev viss ir iespējams, novērs šo biķeri no manis, tomēr nevis mana, bet Tava griba lai notiek!” (Mk 14, 36) Taču Viņš nesaņem nekādu atbildi. Un pa to laiku izvēlētie mācekļi guļ… Jēzus nomirst ārkārtīgā vientulībā, pacelts starp debesīm un zemi, ar Viņu ir divi laupītāji, kas Viņu lamā. Ciešanās no Viņa izlaužas sāpju kliedziens, kas bija tik iespaidīgs, ka ir pierakstīts aramiski, valodā, kurā Jēzus runāja, kaut arī Evaņģēlijs ir grieķiski: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk 15, 34)
Jēzus nomirst viens, taču uzticīgs līdz galam. Uzticīgs Tēvam, kurš klusē un ir Viņu pametis: „Tēvs, Tavās rokās Es atdodu savu garu.” (Lk 23, 46) Uzticīgs mācekļiem, kuri Viņu pametuši: „Lūk, tava māte.” (Jņ 19, 27) Uzticīgs tautas vadoņiem un bendēm, kuri Viņam izpildīja sodu: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.” (Lk 23, 34) Uzticīgs saviem likteņa biedriem pie krusta: „Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar mani Paradīzē.” (Lk 23, 43)
Mums ir bieži jāapdomā šī Jēzus vientulība un uzticība agonijā pie krusta, kad visi Viņu ir pametuši un Viņš visiem ir piedevis. Pat visšausmīgākajos mūsu dzīves strupceļos Viņš mūs aicina uz tādu pašu attieksmi: piedošanu, uzticību, pieņemtu vientulību. Vari būt drošs, ka Viņš tev to nelūdz no debesu augstumiem, planējot virs tava posta. Viņš pats nāk tevī izdzīvot to, ko no tevis prasa. Jo „Jēzus mokās agonijā līdz pat pasaules beigām” (Paskāls). Tieši kopā ar Viņu, kurš kļūst par tavu Kirēnes Sīmani, un kopā ar Mariju tu spēsi izdzīvot vientulību, kuru pieņemt Viņš tevi lūdz.
Tas var šķist cilvēciski neiespējami, un daudzos gadījumos tas ir cilvēciski neiespējami. Taču Jēzus tev atgādina to, ka Dievam viss ir iespējams. Un kopā ar Jēzu. Tieši to Viņš atbild mācekļiem, kas ir apjukuši, izdzirdot Evaņģēlija prasības attiecībā uz bagātību: „Tie vēl vairāk brīnījās un cits citam teica: bet kas tad var kļūt pestīts? Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams.” (Mk 10, 26–27)
Nav šaubu par to, ka, sekojot Jēzum, tāda uzticība, reizēm varonīga, iespējama tikai dzīvās attiecībās ar Viņu, bet tas savukārt nozīmē dziļu lūgšanas dzīvi un iešanu pie sakramentiem, īpaši pie grēksūdzes un Euharistijas3.
Neaizvietojamais ticības brāļu un māsu atbalsts
Ir pilnīgi skaidrs, ka tamlīdzīga uzticība pieņemtā vientulībā ir iespējama vienīgi ar ticības brāļu un māsu atbalstu un iedrošinājumu. Pārāk daudzi kristieši, kuri saskaras ar šķiršanās drāmu vai kurus pamet, tiek atstāti vieni paši, reizēm pat atstumti. Taču – un to es vēlos uzsvērt – nevar vientulību izdzīvot vienatnē. Vientulība nedrīkst būt izolētība. Ievainota dzīvesbiedra vientulība var tikt uzticīgi izdzīvota tikai tad, ja cilvēks nav viens. Vientulību var izdzīvot vienīgi Jēzum un ar Jēzu, kopā ar brāļiem un māsām Baznīcā, kas no Kunga pārņem Viņa klātbūtnes stafeti mūsu labumam. Kristīgajām kopienām ir jāliek lietā radošums, lai atbalstītu tos ticības brāļus un māsas, kas ir izdarījuši prasīgo evaņģēlisko izvēli saglabāt uzticību tam, kurš nedzīvo ar viņiem kopā vai ir šķīries.
Tieši tāpēc ir tik svarīgas kopienas, kas īpaši radītas kristiešiem, kuri piedzīvojuši šāda veida situāciju, lai viņi rastu piemērotu garīgu un morālu palīdzību, cits citam palīdzētu mīlestībā izteikt „jā” un pārbaudījumos piedzīvot prieku un, ja nepieciešams, spētu pat apsvērt iespēju tamlīdzīgā dzīves situācijā veltīt sevi Kungam. Es īpaši domāju par tādām kopienām kā Communion Notre-Dame de l’Alliance, Solitude-Myriam vai Amour et Verité.
Pat ārpus šīm tik vērtīgajām kopienām tie, kas šķīrušies, gūs jaunu spēku, ja aprūpēs savus bērnus, pildīs savus profesionālos pienākumus un kops ar cilvēkiem attiecības, kas atver pret citiem un pret Dievu. Tas viss ar nosacījumu, ka tiek sniegts kaut minimāls ticības brāļu atbalsts. Vēlreiz atkārtoju, ka šķiršanās vai pamešanas sāpes ir izturamas vienīgi dzīvā sadraudzībā ar Kungu un atvērtībā pret citiem.
Tikai tā, par spīti neveiksmes ievainojumam, pārvarot visus šķēršļus, būs iespējams stiprināt cerību, kas izplūst no pagodinātā krusta. Ne jau velti pats Dievs izcieta savu agoniju tumsā. Ne jau velti Jēzus nomira, visu pamests. Pat pēc nāves, kad viss jau bija piepildīts, Viņam tika izdarīts vēl pēdējais ievainojums – pārdurta sirds. Un, lūk, no šīs pēdējās brūces sāka plūst sīka asiņu un ūdens straumīte. Tā jau bija jaunā dzīvība, Lieldienu cerība, kas pazemīgi lāsoja aiz nāves, lēni izkāpjot no aizas, kurā viss šķita zudis. Mūsu brāļiem un māsām, kurus ievainojusi laulības izjukšanas traģēdija, ir nepieciešams dzert no tāda avota. Viņu cerībai ir tāda cena.
Jaunas auglības un sadraudzības prieks
Pieņemtā vientulībā ir savs krusts. Taču tur, kur ir Jēzus krusts, plaukst arī Viņa prieks. Tie un tās, kas uzsāks evaņģēliskās uzticības ceļu promesošam laulātajam, piedzīvos augšāmceltā Jēzus Lieldienu klātbūtni. Ar viņiem notiks tas pats, ko piedzīvoja Marija Magdalēna Lieldienu rītā, kad viņa izmisīgi raudāja pie tukšā kapa (sal. Jņ 20, 11–18). Jēzus viņu atbrīvoja no vientulības un rūgtuma, nosaucot vārdā „Marija!” un atklājot viņai savu līdz tam aizplīvuroto klātbūtni. Līdz ar šo skatienu, ar kādu Jēzus uzlūko mūsu ievainoto dzīvi, viss maina nozīmi. Izvairoties no sāpju glorificēšanas, ar Kunga mīlestību piepildītas ciešanas var kļūt par jaunas sadraudzības vietu. It kā Kungs būtu mums pievienojies tuksnesī, lai tur uzrunātu mūsu sirdi (sal. Os 2, 16). Kā apliecina cilvēki, kas šo pārbaudījumu ir piedzīvojuši paši savā dzīvē, ja ir tik daudz atsevišķi dzīvojošu vai šķīrušos kristiešu, kas nekavējoties meklē jaunu partneri, vai gadījumā tas nenotiek tāpēc, ka viņi nezina – un kas gan lai viņiem to būtu sacījis? – to, ka Jēzus patiešām spēj viņus piepildīt ar Tēva maigumu un dāvāt žēlastību, ka viņi taptu līdzīgi pašam Dievam un prastu būt vienlaikus par tēvu un māti? Jā, Jēzus ir agonijā kopā ar mums līdz pat pasaules beigām, taču, ja ieskatīsimies Viņa sejā un ļausim, lai Viņš mūs uzlūko, mēs atklāsim Lieldienu prieku.
Turklāt, redzot, ka Viņa mīlestības dēļ mēs uzsākam iet pa šo uzticības ceļu, Tēva prieks ir tik liels, ka Viņš mums ļauj pa spraudziņu palūkoties uz to, cik šī izvēle būs auglīga. Katra pieņemta atteikšanās, lai paliktu uzticībā, kļūst par upuri, ko Dievs nekavējoties pieņem, lai Laulības sakraments vairs netiktu aptraipīts, lai vairāk šķirto cilvēku vai to, kuri nedzīvo kopā ar savu dzīvesbiedru, no jauna atrod Tēvu un saka Viņam „jā”. Tādējādi, ja kāds atteiksies no tā, ka meklētu laulāto mīlestībai līdzīgu maigumu pie trešās personas, viņš sapratīs, ka šis upuris nav veltīgs. Uzticēts Tēvam, kurš redz slepenībā (sal. Mt 6, 4), šāds upuris palīdzēs saņemt dziedināšanu kādam citam pārim, kas piedzīvo grūtības, lai arī viņi, paļaujoties uz Dieva dāvanu, uzdrīkstētos pieņemt lēmumu palikt kopā priekos un bēdās. Nekas no tā, ko izdzīvo sadraudzībā ar Kungu, nav zaudēts, tik tiešām nē! Pat ja mēs esam ievainoti dvēselē un miesā, pat ja esam sāpju skarti uz mūžu, ja vien atveramies Dieva mīlestībai, tā nāk, lai mūsu sirdij dāvātu jaunu sadraudzību un lai piešķirtu mūsu dzīvei jaunu auglību. Dievam nekad nekas nav zaudēts.
Fragments no bīskapa Andrē Žozefa Leonāra grāmatas “Baznīca jūs mīl. Cerības ceļš tiem, kas nedzīvo kopā ar dzīvesbiedru, ir šķīrušies vai atkārtoti precējušies”, KALA Raksti, 2016.
Grāmatu iespējams iegādāties “Mieram tuvu” internetveikalā un draudžu grāmatu galdos.
