Turpinot iepazīt dažādos brīvības aspektus, šoreiz piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša rakstu, kurā nedaudz apskatīta kristīgo vērtību nozīme Eiropas sabiedrības un arī katras valsts veidošanā.
Kristietības patiesības un vērtības ilgi bijušas Eiropas sabiedrības pamatā. Šis mantojums nepieder tikai pagātnei tas aizvien ir izmantojams. Eiropas tautām sadarbojoties kopīgās ekonomiski – politiskās struktūrās, jāatzīst un jāapliecina kristietības vērtības, apzinoties šī kontinenta identitāti, kurā tiek balstīta brīvība un demokrātija. Tad notiks īsts progress kultūras un civilajās institūcijās (sal. Ecclesia in Europa, n. 109)
Apspiežot vai pat noliedzot kristīgās ticības mantojumu, sāk panīkt īsta sociāla attīstība un cerības piepildīts sabiedrības skatījums. Atbrīvojoties no baiļu un nedrošības perioda, kristīgā ticība piedāvā dzīvības Evaņģēliju, apliecinot cerības un brīvības nākotni, kurā pārsvaru gūs mīlestība un patiesība. Nākošām paaudzēm jāiet piepildījuma un solidaritātes ceļš, balstoties uz cerību, kas nepieviļ (Rom 5, 5).
Domas un izpausmes brīvības nosacījums ir meklēt patiesību, kas raksturo cilvēku. Vēsture māca, ka ceļš no apspiestības uz brīvību ir grūts. Bieži to iezīmē tukši solījumi, maldinoša dažādu brīvības paveidu pievilcība, brīvība, kas sarāvusi būtisko saikni ar patiesību. Te jābūt vērīgiem, lai novēršoties no represīvas politiskas ideoloģijas, nenonākam citā – iznīcinošā sekulārā ideoloģijā.
Tāpēc svarīga ir izglītība un vismaz divu iemeslu dēļ: 1) šobrīd izplatās maldīga izpratne par cilvēka autonomiju, it kā cilvēkam jāattīstās pašam bez citu līdzdalības un palīdzības. Tomēr cilvēks kļūst pats par sevi vienīgi kopā ar citiem. Cilvēks radīts dialogam, sinhronai un diahronai kopībai: tikai sastopot otru un kopā ar citiem cilvēks atklāj sevi; 2) izvēršas skepticisms un relatīvisms, kad cilvēks novēršas no dabas, Atklāsmes, līdz ar to arī no vēstures patiesā izpratnē. Daba pašlaik tiek izprasta tikai mehāniski, bez sevī, savā attieksmē ietvertām morālām prasībām un vērtību ievirzi. Atklāsme tiek uzskatīta kā relatīva līdzās vēsturiskai un kulturālai attīstībai vispār bez konkrēta satura, labākā gadījumā tikai ar motivācijām. Tad vēsture tiek izprasta tikai kā patvaļīgu kulturālu lēmumu samezglojums bez vērtības tagadnei vai nākotnei.
Cik šādā situācijā ir būtiski atgūt īstu izpratni par dabu kā Dieva Radību, kas mūs uzrunā! Caur radības grāmatu mūs uzrunā Radītājs, kas norāda uz patiesajām vērtībām. Dievs dod pamatievirzes radības grāmatā, kuru atšifrē Atklāsme, kas izpaužas kulturālajā un reliģiskajā vēsturē. Šajā saskaņā starp atšifrēto radību Atklāsmē, kas konkretizēta kultūrvēsturē, aizvien virzībā uz priekšu vienmēr var atrast Dieva valodu, kopību, uz kuru vērsta izglītība, līdz ar to cilvēka vispusīga attīstība.
Kristiešiem Latvijas simtgadē jānodod tālāk patiess kristīgais humānisms, kas izriet no zināšanām par Kungu un mīlestības uz Kristu. Šāda audzināšana mudina ar apbrīnu pieņemt cilvēka cieņu un cilvēka dzīvību kā visaugstāko vērtību. Pirms 20 gadiem (14.septembrī) izdotā pāvesta Jāņa Pāvila II enciklika Fides et Ratio atgādina, ka ticībai nepieciešams prātīgums, lai tā nekļūtu par māņticību. Savukārt prātam vajadzīga ticība, lai glābtos no nebeidzamas neapmierinātības.
Cilvēks ir radīts patiesībai, kas ir absolūta un universāla – galu galā – patiesībai par Dievu, tātad patiesībai, kuru var droši pazīt. Vienīgi pazīstot patiesību cilvēka sirds apmierināsies – vēl jo vairāk šajā laikā, kad jaunieši prieka vietā gūst izlaidību un gudrības vietā informāciju, kas kļūst aizvien fragmentārāka. Vienīgi šādā veidā cilvēks var patiesi bagātināt sevi un savu valsti.
Vēstnesītis (Nr. 16 (322) 2018. gada 02.septembris)
