Šodien piedāvājam pēdējo rakstu sērijā par brīvību, kas pirms diviem gadiem tika publicēts Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
Brīvība nenozīmē tiesības uz to, ko katrs vēlas. Brīvība nav patvaļa. Kas brīvību izprot kā patvaļu, jau tai ir devis nāvīgu triecienu. Brīvais cilvēks saistās ar patiesību; citādi viņa brīvībai nav vairāk noturības kā mīļotam sapnim, kas zūd no rīta. Cilvēks nepateicas sev par savu eksistenci, bet ir Dieva radība; viņš nevalda par savu un citu dzīvībām; ja viņš vēlas būt cilvēks patiesībā, viņam jādzird un jāklausās. Viņa brīvā kreativitāte attīstās efektīvi un sekmīgi tikai tad, ja ir balstīta cilvēkam dotajā patiesībā. Tad cilvēks var gūt piepildījumu; tad viņš var sevi transcendēt. Nav brīvības bez patiesības.
Brīvības ideju var pārveidot dzīves īstenībā, kur cilvēki ar to ir pārņemti un pārliecināti par to, apzinoties savu vienreizīgumu, cieņu un atbildību Dieva un cilvēces priekšā. Vienīgi, kad kopīgi iestājamies par brīvību un cīnāmies par to solidaritātē, tad brīvība tiek iegūta un nezūd. Viena cilvēka brīvība nav jāatdalās no citu, visu citu cilvēku brīvības. Kad cilvēks domā vienīgi par sevi un nenododas citu labā pat bez personīga ieguvuma, tur brīvība ir briesmās. Brīvība, kas realizēta solidaritātē, izvēršas cīņā par taisnību politiskā un sociālā sfērā, un ļauj pavērsties uz to. Nav brīvības bez solidaritātes.
Brīvība ir ļoti dārgs labums, kuram ir augsta maksa. Tā pieprasa dvēseles cēlumu un līdz ar to upurgaru Tā pieprasa būt modram un drošam iepretī iekšējiem un ārējiem draudiem. Vēloties uzupurēties, daudzi dabiski ir gatavi sevi atdot citiem ģimenē vai starp draugiem. Tie, kuri aizstāvot brīvību, pieņem neizdevīgumu citu labā, pat riskējot savu dzīvību, uzupurējas par brīvību. Neviens nevar atbrīvoties no personīgas atbildības par brīvību.
Viņiem jāveido “mīlestības civili- zācijas”, kā to sauca Pāvils VI; civilizācija, „kas balstīta uz miera, solidaritātes, taisnības un brīvības universālajām vērtībām. Un mīlestības civilizācijas „dvēsele‟ ir brīvības kultūra: indivīdu un tautu brīvība, kas īstenota pašatdevīgā solidaritātē un atbildībā” (uzruna ANO 1995.g 5. okt., n.18).
Kad piedzīvota mīlestība, ir arī piedzīvota brīvība. Mīlestībā cilvēks sevi transcendē, viņš sevi vairs nestāda pirmajā vietā, jo interesējas par otru, jo vēlas, lai piepildītos otras personas dzīve. Līdz ar to krīt egoisma barjeras un piedzīvojam prieku, ka kopīgi nododamies augstākiem mērķiem, proti esam gatavi respektēt katra neaizskaramo cieņu. Nav brīvības bez mīlestības.
Cilvēks aicināts brīvībai, taču šīs brīvības pilnībai ir vārds – Jēzus Kristus. Viņš ir tas, kas par sevi teica: Es esmu durvis. Jēzū Kristū cilvēkam ir pieejama brīvības un dzīvības pilnība. Viņš ir tas, kas cilvēku dara patiesi brīvu, jo izdzen tumsu no cilvēku sirdīm un atklāj patiesību. Viņš iet ar mums mūsu dzīvēs. Viņš ir solidārs ar mums līdz pat savas dzīvības atdošanai par mums. Šādi viņš atbrīvo mūs no grēka un nāves. Viņš ļauj mums saskatīt viņa vaigu tuvākajā, viņš mums rāda Tēva vaigu un kļūst katram par mīlestības saikni.
Kristus ir mūsu Pestītājs. Viņš ir mūsu brīvība.
Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis (Nr. 17 (322) 2018. gada 16.septembris)
