Sveiks, dārgais draugs!
Ir jau pagājis īss laiks, kad kopā svinējām skaistos Kristus Augšāmcelšanās svētkus. Otro gadu pēc kārtas tie mums ir bijuši neierastā gaisotnē. Šis laiks man ir varbūt divejāds. Pirmais veids, kā varu to izdzīvot, ir gausties, zūdīties un dusmoties uz visu notiekošo. Bet vai tādā veidā es pats sev šo laiku padarīšu vieglāk un auglīgāk pārdzīvojamu? Manā priekšā stāv izvēle, vai es ņemšu savu ikdienas scenāriju no pirmā varianta, vai tomēr ar prieku došos pie otrā varianta, tas ir, neļauties grūtsirdībai, nežēlot pārlieku sevi un meklēt veidus, kā varu sevi pilnveidot un realizēt. Realizēt savus sapņus, ieceres un idejas.
Atgriežoties pie Lieldienu svinībām, izvēlējos otro variantu. Meklēt iespējas, kā šo skaisto laiku izdzīvot ne vien vienatnē ar sevi, bet arī ar visu draudzi.
Pirms Lieldienām ar draudzes aktīvistiem nolēmām visus svētkus svinēt baznīcas dārzā, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem būtu iespēja izdzīvot svētkus plašākā draudzes lokā, lai sajustu vienotību ar savu draudzi, kā tas ir katros Baznīcas svētkos. Tas gan nebija viegli. Bieži laiks mūs nelutināja, bet tas ļoti labi ļāva mums piedzīvot gan Kristus ciešanu noslēpumu, gan Viņa augšāmcelšanās dāvanu. Šos svētkus raidījām arī tiešsaistē, tādā veidā ļaujot piedzīvot, kaut arī virtuālu, tomēr klātbūtni ar savu draudzi. Saņēmu lielu atbalstu no mūsu draudzes locekļiem, gan fizisku, gan morālu. Par to esmu ļoti pateicīgs un vēlreiz vēlos pateikt paldies visiem, kuri palīdzēja skaisto svētku tapšanā! Liels paldies un Dieva svētību jums un jūsu ģimenēm!
Pēclieldienu laiks, kā ierasts, ir mierīgāks. Tas ļauj ne tikai atrast laiku mazai atelpai, bet arī ģenerēt jaunas idejas draudzes virzībai pretī savam svarīgākajam aicinājumam – sludināt Labo Vēsti!
Notiekošais pasaulē ļauj pievērsties jauniem un kreatīviem veidiem, kā sasniegt mūsu mīļo cilvēku sirdis. Protams, ārpus pandēmijas ir daudz citu lietu pasaulē, par kurām mums ir jālūdz. Īpaši jau par mieru tajās valstīs, kurās notiek nemieri un karadarbība. Bet sākumā aicinātu ik vienu lūgt mieru savai sirdij un prātam. Šī pandēmija mums visiem ir neierasta. Neviens īpaši tai nebijām gatavi. Es noteikti neaicinātu spriest par šo laiku ārpus savām kompetencēm. Zinu, ka mēs katrs atbildēsim Dieva priekšā par sev uzticēto kompetenci. Lai gan arī man ir kārdinājums brīžiem vērtēt un spriest par pasaulē notiekošo ārpus savas kompetences. Šajā ziņā paļaujos uz Dieva providenci un ticu, ka, mīlestībā pildot savus pienākumus, nesīšu pasaulei daudz vairāk labuma, nekā, iekārtodamies ērtā dīvānā, virzīšu sevi uz tā paša “dīvaneksperta” ceļa. Tā ir arī zināma pazemība paļauties uz tiem cilvēkiem, kuriem, vismaz pēc izglītības spriežot, ir kompetence lietās, kas skar pandēmiju un tās ātrāku atrisinājumu. Šeit zināmā veidā tiek attīstīta un nostiprināta mūsu ticība un cerība uz mūžīgo dzīvi. Šis laiks liek vairāk apzināties dzīvības trauslumu, ka ne viss ir manā varā. Ka ne visu es varu atrisināt un kontrolēt. Mans ieteikums būtu izmantot iespēju nākt uz baznīcu, uz Svēto Misi. Kaut vai darbadienās, ja svētdienās cilvēku skaita dēļ tas nav iespējams. Biežāk piezvanīt savas draudzes prāvestam. Pateikt uzmundrinājuma un iedrošinājuma vārdus. Piedāvāt kādu palīdzību, īpaši tagad, kad sākas pavasara darbi.
Kā jau minēju, mūsu draudze bija ļoti aktīva Lieldienu svētku sagatavošanā. Novēlu tik pat aktīviem būt arī turpmāk! Ar to arī mūsu draudze ir pazīstama – ar savu gatavību palīdzēt, piedalīties un organizēt. Šo trīs gadu laikā, kurus kalpoju Ilūkstē, daudz ir paveikts. Ir organizēti vairāki pasākumi – Baznīcu Nakts, Svētdienas skolas, pieaugušo katehēzes, vērienīga ērģeļu restaurācija, jaunās draudzes mājas virzīšana uz celtniecības beigām, apkārtnes sakopšana, baznīcas žoga atjaunošana un uzbūvēšana, daudzās talkas, svētceļojumu, pārgājienu, velobraucienu organizēšana, vientuļo un slimo cilvēku apmeklēšana viņu mājas un sociālās aprūpes centros. Visu īstenībā uzskaitīt nav iespējams! Tā ir daļa no mūsu draudzes kalpojuma savā pilsētā un novadā. Ar lepnumu sirdī varu teikt, ka mums ir aktīva draudze! Un mani kā draudzes ganu tas ļoti iepriecina!
Protams, neaprobežojamies tikai ar garīgām mūsu draudzes locekļu un draugu vajadzībām, bet rūpējamies par mūsu draudzes baznīcu un tās apkārtni. Draudzes baznīca mums ir skaista un izteiksmīga, kas sevī nes interesantu vēsturi un arhitektūras skaistumu. Un mēs kā draudze rūpējamies par šo kultūrvēsturisko mantojumu, kas mūsu paaudzei ir uzticēts no mūsu vecākiem un vecvecākiem. Esam ierīkojuši arī mazu baznīcas muzeju, kurā atrodas dažādas senas liecības par mūsu draudzes vēsturi gadsimtu gaitā. Ir saglabājušies dažādi priekšmeti arī no iepriekšējās, 1. Pasaules kara laikā uzspridzinātās Ilūkstes jezuītu baznīcas. Mans ieteikums katram būtu apmeklēt gan mūsu novadu, gan arī tā baznīcas. Īpaši aicinu apstāties pie Ilūkstes Romas katoļu baznīcas, kura ir atvērta gan klusai lūgšanai, gan ciemiņiem katru dienu. Pakavēties lūgšanā pie Māras Zemes Karalienes tēla, kas izliets bronzā un no kuras rokām simboliski iztek “dzīvības ūdens”.
Novēlu sev un Tev, dārgais draugs, lielu prieku ikdienā! Lai šajā laikā izvēlamies otro ikdienas veidu, kas mūs tuvina sirdsmieram, mīlestībai, iecietībai, cerībai un mīlestībai! Lai Dievs svētī katru no mums, mūsu ģimenes! Lai Dievs svētī Latviju!
Ar mīlestību lūgšanā,
pr. Ingmārs Zvirgzdiņš
