Aija Piļka par rubriku un pirmajiem tās materiāliem raksta: “Es esmu ceļā pie Jums, katra! Šī ir mana uzdrīkstēšanās pētīt, uzrunāt, uzklausīt un rakstīt par ko īpašu. Vēlos ikvienam dot skaistu rītu, dienu vai vakaru ar stāstu par cilvēkiem, apkārtējo pasauli, par to, kā mēs to uztveram. (…) Mani ir iedvesmojušas jaunās ģimenes novados visā Latvijā, un vēlos savīt vainagu caur savu skatījumu, sajūtas caur apmeklētiem dievnamiem, satiktiem priesteriem, jaunajām daudzbērnu ģimenēm Latvijas novados. Mums katram ir savi svētki, ko gaidām. Kādam vārds “svētki” ir mirdzošas acis, citam noslēpumainas gaidas, jautrība, dāvanas vai kopā būšana, bet svētki var būt dziļi pārdzīvojumi, satikšanās ar Dievu atklātībā, ar saviem sapņiem, savām idejām, darbiem… bez pompozuma. Arī vienkārši var svinēt dvēselē un sirdī, sastapt Dievu klusumā. Mana pirmā pietura – Sēlijā, Ilūkstes novadā, kur savu bērnību un skolas gadus pavadīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Caur Ilūkstes Romas katoļu baznīcas vēsturi un tagadni ieskicējas draudzes priestera Ingmāra Zvirgzdiņa vēstījums un pārdomas pirms un pēc Lieldienu laika..
I. Zvirgzdiņa vēstuli lasi ŠEIT!
Tagadējā Ilūkstes Romas katoļu baznīca celta 1806. gadā par Katrīnas Zībergas līdzekļiem.
Celtne ir vienjomas būve, kuras fasādes priekšā ir izvirzīts četrstūrains tornis. Torņa masīvo apjomu vainago astoņstūraina izbūve ar perimetrālu arkādi un teltsveida smaili. Virs baznīcas stāvā divslīpju jumta, kas altāra galā ir nošļaupts, atrodas jumta tornītis. Iekštelpā baznīcas sienas sadala pilastri, virs tiem profilēta dzega iezīmē sienas un griestu robežas. Koka pārsegumam ir cilindriskas velves forma. Prezbiteriju no draudzes telpas nodala simetriski iebūvētie sakristeju apjomi. Baznīcai ir vienkārši, augstu novietoti četrstūra logi. Virs ieejas atrodas halles platumā izbūvēta lukta, kurā novietotas 20. gadsimta. sākumā būvētas ērģeles ar 7 reģistriem.[1]
18. gadsimtā Baltijas reģionā dominējošo lielvaru savstarpējo cīņu rezultātā Latvijas teritorija tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā. Tas notika trīs posmos: 1) Krievija, uzvarot Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721), inkorporēja Vidzemi līdz ar Rīgas pilsētu; 2) 1772. gadā Pirmās Žečpospoļitas (Polijas–Lietuvas) dalīšanas rezultātā Krievija pievienoja Inflantiju; 3) 1795. gadā Trešās Žečpospoļitas dalīšanas rezultātā Krievija pievienoja arī Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju, kurā atradās arī Ilūkstes pilsēta. 20. aprīlī Kurzemes muižniecības pārstāvji Senāta kopsapulcē zvērēja uzticību Cariskās Krievijas tronim, kurā valdīja Katrīna II. Agrāko hercogisti izsludināja par Kurzemes guberņu.[2]
1816. gadā katoļu baznīca pēc Katrīnas Zībergas iniciatīvas tika atdota uniātiem. Blakus baznīcai atradās uniātu klosteris un skola bērniem. Oficiāli uniātu ordenis tika aizliegts 1839. gadā un pēc uniātu un pareizticīgo apvienošanas 1840. gadā baznīca tika nodota pareizticīgajiem. 1921. gada 20. oktobrī Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Alberts Kviesis, caurskatot Ilūkstes Romas katoļu draudzes lūgumu “Par līdzšinējās pareizticīgo baznīcas atlieku nodošanu katoļu draudzes rīcībā katoļu baznīcas ierīkošanai”, pēc ievāktām ziņām konstatēja, ka “šī kara laikā nopostītā baznīca celta 1806. gadā un ir bijusi katoļu draudzes lietošanā un īpašumā, 19. gadsimta vidū tā nodota pareizticīgo lietošanā. Pēc kara pareizticīgo draudze nav organizējusies, jo Ilūkstē un tuvākajā apkaimē pareizticīgo iedzīvotāju bija tikai nedaudzas personas. Vietējā katoļu draudze, kuras līdzšinējā baznīca ir pilnīgi sagrauta (bij. Jezuītu katoļu baznīca ar klosteri), pēc katoļu tiesību atjaunošanas uz minēto baznīcu, uzņemas ar saviem līdzekļiem baznīcu atjaunot tuvākā laikā.” Ievērojot minētos apstākļus, iekšlietu ministrs nolēma: “Ilūkstes uniātu kara laikā izpostītās baznīcas drupas nodot Ilūkstes katoļu draudzei katoļu baznīcas izbūvei.” Baznīcas nodošana tika veikta 1921. gada 15. novembrī. Lēmuma izpilde tika uzdota Ilūkstes apriņķa priekšniekam. Par tā izpildi tika paziņots Ilūkstes katoļu draudzes padomei un Latvijas Pareizticīgo baznīcas sinodei, nosūtot tām lēmuma norakstus.
Sākumā dievkalpojumi notika izpostītās baznīcas pagalmā. Baznīcas atjaunošanas darbi tika uzsākti 1921. gada novembrī Tie turpinājās dažādos laika posmos un tempos daudzu gadu garumā. Tikai 1939. gadā, kad baznīcā sāka strādāt jezuītu tēvs Jāzeps Pudāns, tika nopietnāk pievērsta uzmanība baznīcas atjaunošanas darbiem. Tika izstrādāts projekts un veikti visi nepieciešamie priekšdarbi. Ap baznīcu tika uzmūrēta 200 m gara mūra sēta un uzbūvēti vārti. 1941. gada 14. jūnijā Jāzeps Pūdāns tika arestēts un nosūtīts uz Vjatlagas nāves nometni Krievijā, tur, nesagaidot sprieduma pasludināšanu, 1942. gada 15. jūnijā miris.[3]
1941. gadā baznīcas vadību uzņēmās Longins Lapkovskis, kas darīja daudz baznīcas labā. Tika iegādātas ērģeles, baznīcas dārzā tika uzbūvēta draudzes māja. No 1963. gada draudzes vadību pārņēma agrākais Vidzemes misionārs Jāzeps Lapkovskis (Longina brālis). Jāzeps kalpo Ilūkstē kā dekāns līdz 1981. gadam. Jāzeps Lapkovskis vērsa daudz uzmanības baznīcas iekšējiem remontiem. Tika krāsota baznīcas iekšpuse un izbalsinātas baznīcas ārējās sienas, kā arī pabeigts noformēt abu sānu altāru virsējās daļas. Vissvarīgākais viņa darbs bija centrālās apkures ierīkošana.
No 2005. gada līdz 2009. gadam priestera Jāņa Krapāna vadībā, baznīcai tika atjaunoti altāri, grīda, baznīcas pagalmā tika izklāti bruģa celiņi. 2005. gada 28. augustā Ilūkstē tika iesvētīti 3 jauni zvani, kuru kopējais svars sasniedz 1000 kg. Jaunie zvani nomainīja veco, ieplīsušo zvanu.
Gadu gaitā mainījās arī draudzes locekļu skaits Pēc 1939. gada statistikas datiem Ilūkstes draudzē ietilpa 807 ģimenes ar 3298 draudzes locekļiem. Pēc 1979. gada statistikas – 2400 draudzes locekļi, un aptuveni tikpat draudzes locekļu bija arī 1982. gadā. Šdien Ilūkstes Romas katoļu draudzē ir 1800 locekļi.
Ilūkstes katoļu draudzē pēc 1. Pasaules kara strādāja sekojoši prāvesti:
- Ignats Miškins, dzīvoja Bebrenē, bet 1919. gadā 1. septembrī sāka apkalpot arī Ilūkstes Romas katoļu draudzi.
- Bernards Kublinskis 1919-1920;
- Jānis Podlevskis – 1921-1923;
- Andrejs Ābeltiņš 1924-1928;
- Jānis Velkme 1929-1933;
- Julijans Samušs 1934-1939, arī skolu kapelāns L.Vārna, pr. Makejonoks;
- Jāzeps S.J. Pudāns 1939- 1941, (arestēts, miris Sibīrijā);
- Longins Lapkovskis 1941-1951, (arestēts); arī I.Pieperkons, Ed.Putnis;
- Pēteris Bekers 1951- 1952;
- Ludvigs Birkavs 1952-1958;
- Henrihs Trops 1958-1963, arī A.Mednis;
- Pēteris Rudzītis 1961.-1963, J.Ančevskis;
- Jāzeps Lapkovskis 1963-1970, arī J.Kārkle, R.Klaucāns;
- Alfons Misiuns 1970- 1971;
- Jāzeps Lapkovskis 1971-1981, J.Zelčš;
- Jānis Silevičs 1981- 1991, arī L.Krumpāns;
- Staņislavs Mukāns 1991- 1996;
- Vincents Barzda 1996-1998;
- Jānis Krapāns 1998-2016;
- Aleksandrs Stepanovs 1998-2003.[4]
- Jans Trizna 2013-2018 decembris;
- Ingmārs Zvirgzdiņš no 2018.
20. gadsimta no 60. desmitajiem līdz 80. gadu sākumam baznīcā vairākkārt tika veikti dažāda veida remontdarbi.
Ilūkstes Romas katoļu draudze 2020. gada vasarā un rudenī realizēja projektu “Ilūkstes katoļu baznīcas ērģeļu atjaunošana un simtgades svinības”. Ērģeļu restaurāciju veica sertificēts ērģeļu restaurators Alvis Melbārdis. Tika veikta ērģeļu stabuļu un spēles galda restaurēšana, stabuļu intonēšana un skaņošana (stabules tika pilnībā nomontētas, tīrītas, atjaunotas un apstrādātas tekstīlijas pret kaitēkļiem, veikta klaviatūras štiftu pulēšana, apstrāde pret koroziju, spēles ventiļu restaurācija u.c. darbi). Tika atrisināta galvenā ērģeļu gaisa apgādes sistēmas problēma – pirms tam plēšas atradās baznīcas torņa telpā, kas nav apkurināma, bet pats instruments atrodas balkona telpā apkurināmā baznīcā. Temperatūras un mitruma atšķirības dēļ, nebija iespējams ērģeles pienācīgi uzskaņot, tādēļ plēšas tika pārvietotas no torņa uz balkona telpu, izgatavotas jaunas durvis starp torni un balkonu, kā arī iegādāts jauns ērģeļu motors, kas tika arī novietots balkona telpā.
Ērģeļu luktā glabājas neogotisks feretrons. Līdzīgā stilistikā veidoti baznīcēnu soli un biktskrēsli. Altāri būvēti neobarokālās formās. Altāros ievietotas 20. gadsimta mākslinieku gleznas (J.Žilvinskas “Dievmāte”, G.Šenberga “Sv. Vincents”) Centrālais altāris papildināts ar tabernākulu, kura amatnieciskais kokgriezums tapis 2002. gadā Daugavpils Saules skolā.[5]
Baltā, skaistā baznīca savos 215 pastāvēšanas gados ir daudz cietusi, bet atkal atjaunota, pašā Ilūkstes centrā priecē gan atbraucējus, gan vietējos iedzīvotājus.
Ilūkstes novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību speciāliste,
vēsturniece Aija Piļka
[1] Kaminska R., Bistere A. “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”. Rīga: Neputns, 2006, 176. -177.lpp.
[2] Švābe A. “Latvijas vēsture 1800-1914”. Rīga: Avots, 3. izdevums, 1991, 11.lpp.
[3] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs
[4] Silevičs J. Vēstures materiālu apkopojums, 1984.
[5] Kaminska R., Bistere A. “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”. Rīga: Neputns, 2006, 176. -177.lpp.
