Dārgie brāļi un māsas,
Aicinājums “nākt un redzēt”, kas bija klātesošs pirmajā aizkustinošajā Jēzus tikšanās reizē ar mācekļiem, ir metode katrai autentiskai cilvēku komunikācijai. Lai varētu vēstīt patiesību par dzīvi, kas kļūs par vēsturi (sal. 54.Vēstījums Vispasaules komunikācija dienai, 2020. gada 24 janvārī), ir nepieciešams atteikties no ērtās pārliecības “es to jau zinu” un doties, iet un redzēt, būt ar cilvēkiem, klausīties tajos, konfrontēties ar realitāti/iepazīt īstenību, kas vienmēr kaut kādā veidā mūs pārsteigs. “Atver apbrīnā acis uz to, ko ieraudzīsi, un ļauj, lai Tavas rokas piepildās ar dzīvības limfas svaigumu tā, lai citi, kad tie tevi lasīs, arī pieskartos pulsējošajam dzīvības brīnumam”, tā Emanuels Lozano Garrido ieteica saviem kolēģiem žurnālistiem. Vēlos veltīt šī gada vēstījuma aicinājumu “iet un redzēt” kā ieteikumu katram komunikācijas veidam, kas vēlas būt skaidra un godīga, kā (drukātās) preses, tā arī interneta pasaulē, Baznīcas ikdienas sludināšanā, politiskajā vai sociālajā komunikācijā. “Nāc un redzi” ir veids, kādā kristīgā ticība tika nodota tālāk, sākot jau no pirmajām tikšanās reizēm Jordānas vai Galilejas jūras krastā.
Nodeldēt apavus
Pārdomāsim par tādu svarīgu tēmu kā informācija. Vērīgas balsis no pagātnes jau sen sūdzas par to, ka pētnieciskā žurnālistika avīzēs un televīzijā, radio un interneta vidē tiek aizvietota ar tendenciozu saturu. Šāda pieeja ir arvien nespējīgāka izprast lietas un konkrētu cilvēku dzīves patiesā gaismā, tā vairs nespēj uztvert visbūtiskākos fenomenus sabiedrībā, kā arī pievērsties pozitīvajam tajā.
Krīze izdevniecības jomā apdraud informāciju, kas tiek apkopota redakcijās, aģentūrās, sociālajos tīklos, neizejot uz ielas, “nenodeldējot kurpes”, netiekoties ar cilvēkiem, lai noskaidrotu notikumu norisi vai arī verificētu dažu situāciju “de visu” (latv. val. – paša acīm, kā aculiecinieks – tulkotāja piebilde). Ja neatvērsimies uz satikšanos, paliksim par vērotājiem ārpusē, neskatoties uz tehnoloģiskajām inovācijām, kas ļauj mums piekļūt plašākai īstenībai, kurā, mūsuprāt, atrodamies.
Katrs instruments ir noderīgs un vērtīgs tikai tad, kad tas mudina mūs iet un apskatīt lietas, par kurām citādi mēs nebūtu zinājuši, kad interneta vidē tiek ievietota informācija, kas citā situācijā neatrastos apritē, kad tiek radīta satikšanās iespēja, kura citos apstākļos nenotiktu.
Notikumu apraksts Evaņģēlijā
Pirmajiem mācekļiem, kuri vēlas Viņu iepazīt pēc kristības Jordānā, Jēzus atbild: “Nāciet un redziet” (Jn 1, 39), aicinot tos veidot attiecības ar Viņu. Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk, kad Jānis, jau lielā vecumā, raksta savu Evaņģēliju, viņš atgādina dažas detaļas no šo notikumu gaitas, kas atklāj viņa klātbūtni konkrētajā vietā, kā arī to, kā tas ietekmēja viņa paša dzīvi: “Bija ap desmito stundu”, viņš raksta, tas ir četros pēcpusdienā. Nākamajā dienā – Jānis turpina stāstīt – Filips dod ziņu Nātanaēlam par savu tikšanos ar Mesiju. Viņa draugs ir skeptisks: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” Filips necenšas pārliecināt viņu ar argumentiem, bet saka tam: “Nāc un redzi”. Nātanaēls “nāk un redz”, un no tā brīža viņa dzīve izmainās. Tā sākas kristīgā ticība. Tādā veidā tā tiek nodota tālāk – kā nepastarpināti iegūtas zināšanas, kas izriet no pieredzes, nevis no dzirdētā. Mēs ticam jau ne vairs pateicoties tavam stāstījumam. “Ticam jau ne vairs tava stāstījuma dēļ, redzējām paši ar savām acīm”, ļaudis saka samarietei pēc tam, kad Jēzus uzkavējās viņu pilsētiņā (sal. Jn, 4, 39-42). “Nāc un redzi” ir visvienkāršākais veids īstenības iepazīšanai. Tā ir visdrošākā ziņu pārbaude, jo, lai iepazītu, vajag satikt, ļaut lai tas, kurš stāv man iepretim, man pastāstītu, ļaut, lai viņa liecība mani sasniegtu.
Pateicoties daudzu žurnālistu drosmei
Arī žurnālistika kā īstenības izklāsts pieprasa spēju iet tur, kur neviens neiet – izkustēšanos no vietas un vēlēšanos ieraudzīt. Ziņkāri, atvērtību, aizrautību. Mums ir jābūt pateicīgiem par daudzu profesionāļu – žurnālistu, video operatoru, montieru/montāžistu, režisoru – drosmi un iesaistīšanos, jo viņi bieži strādā, saskaroties ar lieliem apdraudējumiem. Jāpateicas par to, ka šodien, piemēram, mums ir informācija par grūtībām, kādas piedzīvo minoritātes dažādās pasaules malās: ka tika darīti zināmi nelietīgas varas izmantošanas gadījumi un netaisnīgums pret nabagiem un radību; ka tika izstāstīti daudzi kari, kas palikuši aizmirstībā. Tas būtu liels zaudējums ne tikai informācijas ziņā, bet arī visai sabiedrībai un demokrātijai, ja pietrūktu šo balsu, tas mazinātu mūsu cilvēcību.
Neskaitāmas situācijas uz visas zemeslodes, vēl jo vairāk pašreizējā pandēmijā, signalizē komunikācijas jomai aicinājumu «nāc un redzi». Pastāv risks vēstīt par pandēmiju tāpat kā par jebkuru citu krīzi, tikai no visbagāto valstu skatupunkta, iekārtojot “dubulto grāmatvedību”.
Lai padomājam par vakcīnu jautājumu, kā arī par medicīnisko aprūpi, par apdraudējumu ignorēt nabadzīgās tautas. Kurš mums pavēstīs par visnabadzīgāko ciemu Āzijā, Latīņamerikā un Āfrikā gaidām uz izārstēšanos? Atšķirības sabiedrības un saimniecības ziņā globālā mērogā var ietekmēt kārtību, kādā ir darītas pieejamas vakcīnas pret Covid – tiesībās uz veselību visiem, kas ir vispārpieņemtas un apstiprinātas, bet tomēr zaudējušas savu īsto nozīmi, jo nabadzīgie vienmēr ir atstāti pēdējā vietā. Tomēr arī lielāku veiksminieku pasaulē sastopamā ģimeņu, kuras strauji slīkst nabadzībā, sociālā traģēdija, lielā mērā paliek apslēpta – medijus daudz neinteresē cilvēki, kuri, pārvarot kaunu, stāv rindā pie Caritas centriem, lai saņemtu pārtikas paku.
Tīmekļa piedāvātās iespējas un lamatas
Internets ar savām neskaitāmām sociālo mediju formām var vairot iespējas stāstīt un dalīties – daudz vairāk atvērtu acu uz pasauli, nemitīgs attēlu un liecību plūdums. Digitālās tehnoloģijas sniedz mums informāciju no pirmavota – ātru, reizēm ļoti noderīgu – varam padomāt par dažiem gadījumiem, kad ar interneta palīdzību pie iedzīvotājiem nonāk ziņojumi, kuri citādi būtu palikuši tradicionālo mediju nepamanīti. Varam sniegt savu pilsonisko ieguldījumu un vēstīt vēl par citiem notikumumiem, ieskaitot arī pozitīvos stāstus. Pateicoties internetam, mums ir iespēja vēstīt par to, ko redzam, par to, kas notiek mūsu acu priekšā, dalīties ar liecībām.
Tajā pašā laikā visi zina, ka sociālajos medijos iespējams viegli dalīties ar nepatiesu informāciju. Jau sen zināms par to, ka ar ziņām un attēliem var viegli manipulēt daudzu iemeslu dēļ, dažkārt vienkārši banāla narcisima dēļ. To nepieciešams apzināties nevis tādēļ, lai šo instrumentu demonizētu, bet gan ar nobriedušāku atbildības sajūtu izplatītu un izvērtētu saturu. Visi esam atbildīgi par informāciju, ar ko dalāmies, kā arī par ziņu pārbaudīšanu, ko dažkārt varam veikt, tādējādi atmaskojot viltus ziņu. Visi esam aicināti būt par patiesības lieciniekiem – lai ietu, ieraudzītu un dalītos.
Nekas neaizvietos lietu ieraudzīšanu paša acīm
Komunikācijā nekas nevar aizvietot pilnīgu lietu apskatīšanu ar savām acīm. Par dažām lietām var uzzināt tikai no autentiskas pieredzes. Mēs nekomunicējam tikai ar vārdiem, bet arī ar savām acīm, ar balss toni un ar žestiem. Jēzus pievilcība to acīs, kas viņu satika, izskaidrojama ar to, ka Viņš sludināja patiesību, bet viņa sacītā efektivitāte bija saistīta ar Viņa skatienu, Viņa nostāju un pat ar Viņa klusēšanu. Mācekļi ne tikai klausījā Viņa vārdos, bet arī redzēja Viņu runājam. Patiešām, Viņā – Iemiesotajā Logos ¬– Vārds ieguva Sejas aprises, neredzamais Dievs ļāvās būt ieraugāms, sadzirdams un tāds, kuram var pieskarties, kā saka Jānis (sal. Sv. 1 Jn, 1-3). Vārds ir efektīvs tikai tad, kad to var “redzēt”, tikai tad, kad tas iesaista mūs pieredzē, dialogā. Šī iemesla dēļ aicinājumam “nāc un redzi” ir būtiska nozīme.
Lai aizdomājamies, cik gan daudz mūsdienās katrā sabiedriskās dzīves jomā, komercijā, kā arī politikā ir tukšas daudzrunības. “Izsaka bezgalīgi daudz visādu nieku..bet tā iemesli parasti ir kā divi kviešu graudi divos pelavu maisos: lai tos atrastu, tie tev jāmeklē visu dienu, kamēr tos atradīsi, bet tad kad tos būsi atradis, izrādīsies, ka tie nebija meklēšanas vērti”[2]. Angļu dramaturga asie vārdi attiecināmi arī uz mums, kristiešiem , kas sludina evaņģēliju. Labā vēsts izplatās visā pasaulē, pateicoties tam, ka cilvēks sastopas ar cilvēku, sirds tiekas ar sirdi. Tie ir vīrieši un sievietes, kas pieņēmuši šo pašu aicinājumu “nāc un redzi” un apbrīnoja šo cilvēcības pārpilnību, kas izpaudās to cilvēku skatienā, vārdos un žestos, kas liecināja par Jēzu Kristu. Visi instrumenti ir svarīgi, un lieliskais komunicētājs Pāvils no Tarsas noteikti būtu izmantojis e – pastu un ziņas sociālajās platformās, bet toreiz tieši viņa ticība, viņa cerība un viņa mīlestība bija tās, kas atstāja lielu iespaidu uz viņa laikabiedriem, kas dzirdēja viņu sludinām un kam bija laimējies ar viņu pavadīt laiku, redzēt viņu individuālā sarunās vai kopīgās tikšanās reizēs. Vērojot viņu darbojamies vietās, kurās uzturējās, cilvēki pārbaudīja, cik patiesa un auglīga bija Pāvila sludinātā pestīšanas vēsts, ar kuru viņš dalījās no Dieva saņemtās žēlastības dēļ. Arī tur, kur nebija iespējams sastapt šo Dieva līdzdarbnieku, par viņa dzīvesveidu Kristū liecināja mācekļi, kurus viņš sūtīja (sal. 1 Kor 4, 17).
«Mūsu rokās ir grāmatas, mūsu acu priekšā ir fakti», apgalvoja sv. Augustīns [3], aicinot pamanīt Svētajos Rakstos klātesošo pravietojumu piepildīšanos. Tā arī Evaņģēlijs notiek šodien atkal no jauna, ik reizi, kad mēs pieņemam uzticamo liecību no cilvēkiem, kuru dzīvi pārmainījusi tikšanās ar Jēzu. Jau vairāk nekā divtūkstošus gadu šādu tikšanos virkne ir paudusi kristīgā piedzīvojuma pievilcību. Mūsu priekšā ir izaicinājums komunicēt, sastopot cilvēkus, tur, kur tie atrodas, un tādus, kādi tie ir.
Kungs, māci mums iziet ārpus sava “es”
Un doties patiesības meklējumos
Iemāci mums iet, lai ieraudzītu
iemāci mums klausīties
neglabāt sevī aizvainjumus,
Neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus.
Māci mums iet tur, kur neviens nevēlas iet
Veltīt laiku lietu izpratnei
veltīt laiku tam, kas vissvarīgākais
neļauties izšķiest laiku nevērtīgām lietām,
atšķirt maldus no patiesības
Dāvā mums žēlastību atpazīt Tavas klātbūtnes vietu pasaulē
Un ar atvērtību atbildēt par to, ko esam ieraudzījuši.
Roma, sv. Jāņa Laterāna bazilikā, 2021. gada 23. janvārī, Sv. Franciska no Sales piemiņas dienas vigīlijā.
Franciscus
[1] Spāņu žurnālists, dzimis 1920. gadā, miris 1971. gadā, beatificēts 2010. gadā.
[2] Šekspīrs, Venēcijas tirgotājs, 1. akts, 1. aina.
[3] Sprediķis 360/B, 20.
