30. maijā iznāca kārtējais Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša numurs. Izdevuma ievadraksts ir veltīts Latvijas Republikas un Svētā Krēsla attiecībām, kurām šogad svinam 100 gadus. Pirms 100 gadiem jūnijā Svētais Krēsls ne tikai de jure atzina Latvijas Republiku, bet arī nodibināja ar mūsu valsti diplomātiskas attiecības. Turpini lasīt Vēstnesīša rakstu!
Svinīguma pārņemti 18. novembrī gadu no gada atsevišķi katrs savās domās un visi kopā dievkalpojumos, gājienos, svinīgos sarīkojumos un saietos atceramies brīdi, kad uz Eiropas kartes mazam zemes stūrim pie Baltijas jūras iezīmējās robeža, kas ietvēra sevī tautu ar savu valodu, savām tradīcijām, savu kultūru, savām nacionālām īpatnībām un dedzīgo tieksmi — strādāt, atjaunot, celt, veidot; dzīvot nākotnei savai tautai par godu un tā, lai būtu nākošām paaudzēm ko nodot tālāk: ne tikai savu valsti, bet arī iemantoto kristīgo ticību. Cara režīmam Krievijā sabrūkot, latviešu tauta tika vaļā no krievu imperiālisma uzmācības. Pagaidu valdībai nodibinoties, karavīriem sīvās kopējās cīņās izdevās aiztriekt pāri Ventai, Lielupei, Daugavai un Zilupei cara impērijas sabrukuma mantojumu — boļševikus. Latvija bija atbrīvota. Un tauta sāka piepildīt savas ilgas — tā strādāja un cerēja.
Politiķi tajā laikā iestājās par Latvijas valsts juridiskajām tiesībām Parīzes Miera konferencē 1919. gadā, panāca miera līgumu ar Krieviju 1920. gada 11. augustā, veica sarunas par iestāšanos Tautu savienībā, un 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju de iure. Piecas valstis — Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija — bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem ierobežojumiem. Tām sekoja citas valstis.
Svētais Krēsls, kas toreiz nebija pilntiesīgā valsts statusā (tas notiks ar Laterāna vienošanos 1929. gadā), Latviju bija de facto atzinis 1919. gada 13. septembrī, pateicoties priestera Jāzepa Rancāna Romas apmeklējumam ar valdības pilnvarām. Apustuliskais vizitators Polijā arhibīskaps Ahilles Ratti (vēlākais pāvests Pijs XI) 1920. gada martā ieradās Latvijā, iepazinās ar katoliskās Baznīcas stāvokli, apmeklēja valstsvīrus, iepazinās ar Rīgu un visu zemi, braukdams no Rīgas uz Daugavpili un Zemgali. 1921. gada 10. jūnijā Svētais Krēsls de iure atzina Latvijas Republiku.
Latvijas valstij svarīgi bijis veidot sakarus ar brālīgajām valstīm Eiropas politiskās un ekonomiskās integrācijas procesa paātrināšanai. Šajā vispārējā stratēģijā labi iekļaujas arī Latvijas Republikas un Svētā Krēsla sakari, lai atjaunotu viduslaiku Livonijas vēsturiskās un garīgās saiknes ar Romas pāvestu, paplašinātu kulturālo apmaiņu un ieviestu perspektīvākās sadarbības formas, vēršoties pret valstij un tautai graujošo ideoloģiju draudiem. Tā bija Latvijas teritoriālās vienotības nostiprināšana un kopējā labuma apliecināšana, iestājoties par katoļticīgajiem dažādos apdzīvotos apgabalos.
Katoļticīgie latgaļi bija iestājušies par vienotu valsti. Latgale saimnieciski bija un diemžēl joprojām ir bijis atpalicis novads. Lai šos robus izlīdzinātu, Latgalei no valsts puses bija un joprojām ir jāpievērš liela vērība un vairāk tai jāpalīdz. Bet gadījās, ka daļa iedzīvotāju, necenšoties izprast solidaritātes un kopējā labuma būtību, pārmeta Latgalei it kā pārmērīgās prasības, it kā no augšas noraudzījās uz latgaliešiem un citām tautībām, kas tajos radīja sarūgtinājumu un zināmu neuzticību. Daļai Latgales politiķu dažkārt tēlojās kāda iluzoriska Latgales „autonomija.” Separātisma tendences dažkārt padziļinājās un traucēja patiesas kopības sasniegšanu dažādībā.
Bet no apvienotās Māras zemes dīga jauni asni. Arī Latgalē, tāpat kā Sēlijā, Kurzemē un suitu novadā, auga, brieda un šķīstījas nenoslāpējamais katoliskās ticības un gara spēks. Katoļticīgie ar entuziasmu novērtēja Latvijas Valsts atzīšanu no Svētā Krēsla, respektīvi, Romas pāvesta puses. Kopībā ar Romas bīskapu – pāvestu tie tālredzīgi uztvēra ilgtermiņa garantijas savai reliģiskajai brīvībai un kopībai, kā arī Baznīcas un valsts sarežģītajām, taču daudzsološām attiecībām.
Pirms 100 gadiem pēc priestera Jāzepa Rancāna un jurista Hermaņa Albata sarunām Romā ar kardinālu Pietro Gasparri un viņa padomniekiem 1921. gada 16. jūnijā tika parakstīts konkordāta projekts (acte finale), kas nostiprināja Latvijas Republikas vienošanos ar Svēto Krēslu. Vatikāna un Latvijas sadraudzībā notikusi laba, savstarpēji izdevīga sadarbība, celti sadarbības tilti. Šajā laikā aizvien krasāk izpaudušās vēlmes pilnvērtīgi dzīvot, vispusīgi attīstīties un augt apustuliskajā ticībā.
Pandēmijas ietvaros pašlaik notiek mūsdienu pasaules valstu un to grupu plaša virzīšanās uz savstarpēju atkarību un tuvināšanos, kā arī vienlaikus atsvešināšanās un polarizācija. Tas viss daudzu cilvēku prātos rada svārstīšanos, noslēgšanos sevī un bailes no nākotnes, tomēr arī tagad Latvijā katram par labu atskan Romas pāvesta Franciska garīgi tēvišķais atgādinājums par brālību, vienotību, mieru, žēlsirdību un piedošanu. Lai šīs jubilejas reizē šīs vērtības vēl vairāk gūst atskaņu un atbildi katra ticīgā un labas gribas cilvēkā!
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr 9 (381) 2021. gada 30. maijā
