Terēze piedzima pirms nepilniem diviem gadiem. Viņai ir mamma un tētis, divi brāļi un māsa, kas priecājās par to, ka viņa ir izvēlējusies piedzimt, dzīvot un būt kopā ar viņiem. Ārsti viņas mammai uzstādīja diagnozi – pūslīšu mola – un mudināja izdarīt abortu. Mamma spiedienam nepakļāvās, salika Terēzes dzīvību un veselību Dieva rokās un gaidīja, kas būs. Bet Terēzes tētis sarunās ar Dievu teica: „Ja Tu dosi slimu bērniņu, arī tad pieņemsim.” Neskatoties uz negatīvajām prognozēm, Terēze piedzima un ir pilnīgi vesela. Bet mamma, stāstot par notikušo, vairakkārt atkārto: „Ja es to izdarītu, kā es pēc tam audzinātu pārējos trīs bērnus?”
Terēzes mammai Inārai Pujātei konstatēja grūtniecību, bet vienlaikus arī uzstādīja diagnozi – pūslīšu mola – tas ir labdabīgs audzējs dzemdē, kurš grūtniecības laikā aug, kā dēļ bērniņam placentā nav vietas. Šādos gadījumos visbiežāk bērniņš nomirst spontānā abortā.
Kad grūtniecība bija apmēram 11. nedēļā, Ināra devās pie ginekologa, kas saklausīja bērna sirsniņu un aizsūtīja viņu uz ultrasonogrāfiju. Tikai dažas dienas vēlāk ultrasonogrāfijas pārbaudes laikā Līvānos viņai teica, ka bērns ir miris. „Kā? Vēl tikai pirms dažām dienām bērniņš bija dzīvs?” Ināra brīnījās. Viņai ieteica aizbraukt pārbaudīties Preiļos, kur ir labāks ultrasonogrāfijas aparāts. Preiļos veiktā pārbaude parādīja, ka bērniņš ir dzīvs, bet vienlaikus arī apstiprināja diagnozi, ka dzemdē ir pūslīšu mola.
Inārai ieteica aizbraukt uz Rīgu, uz Valsts Ģenētikas centru. „Domāju – varbūt tur dos kādu cerību,” turpina Ināra. „Bet tur arī pateica, ka pūslīšu mola nav savienojama ar grūtniecību. Vēl vairāk, biedēja mani – nomirs bērns un pati vēl nomirsiet, un būs trīs bāreņi.”
Preiļu ārsts aicināja Ināru visu pārdomāt, savukārt ginekoloģe Līvānos mudināja viņu izdarīt abortu, biedējot ar to, ka bērns tik un tā nomirs vai arī piedzims slims. Viesturs atceras: „Domāju, kur var būt tik uzbāzīga ārste. Zvanīja un teica: „Dariet kaut ko!”” Ināra piebilst: „Varēja taču to darīt ne tik uzbāzīgi. Izstāstīt, ka var būt tādas un tādas sekas, pārējo atstājot manā ziņā. Bet nē, viņa zvanīja un uzstājīgi teica: „Tūlīt nāciet! Es strādāju līdz pulksten 15, vēl varat paspēt.” Es atbildēju, ka man nav, kur bērnus atstāt. Bet viņa turpināja: „Atstājiet bērnus un esiet klāt, Jums jāizdara aborts!” Nezinu, vai ārsti baidās no atbildības, vai tas ir tāds bizness. Es neaizbraucu. Pēc kādas dienas viņa atkal man zvanīja. Tad es pateicu, ka netaisīšu abortu. Viņa man aicināja, lai nāku novēroties. Es teicu: „Nē.””
Tad man kustībā „Par dzīvību” ieteica ginekoloģi Annu Krumpāni Daugavpilī. Es ar viņu sazinājos, un daktere teica, ka neviens man nevar piespiest taisīt abortu, jo, lai to izdarītu, man ir jāparaksta papīrs, ka tam piekrītu. Viņa man teica, lai pēc mēneša atbraucu pie viņas pārbaudīties.
Viestura mamma visu laiku aicināja doties uz Aglonu. Tolaik tur kalpoja priesteris Juris Zarāns, kas tagad ir mūsu draudzes prāvests Līvānos. Pēc Mises iegājām pie viņa, saņēmām svētību un Slimnieka sakramentu. Pēc šī brauciena man iestājās miers. Es gaidīju ? kas būs, tas būs.”
Ināra sarunā vairakkārt piemin šo brīdi Aglonā, kad visu uzticējusi Dieva apredzībai: „Visu atstāju Dieva ziņā.” Kad pēc mēneša aizbrauca pie ārstes, arī A. Krumpāne savā ziņā „atļāva” turpināt dzīvot ar šādu paļāvību. „Vienkārši vērojām, kā mazulis aug un nekas slikts nenotiek. Domāju ? piedzims kaut vai kilogramu smags, dzīvos un izdzīvos. Lai dzīvo tik ilgi, cik grib,” saka Ināra.
Tad vienā brīdī augšana apstājās. Daugavpilī ārsti veica pārbaudi nabassaites asinsvadiem. Domāja, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā. Bet izrādījās, ka viss ir labi. Kāda daktere Jēkabpilī bija pilnīgā pārliecībā, ka bērns piedzims slims. Vēl divas nedēļas pirms dzimšanas bija doma taisīt ķeizargriezienu, bet pēc tam izlēma, ka dzemdēt vajadzēs pašai. Sākās dzemdību sāpes. Viss notika ļoti ātri un viegli. „Taisni labi, ka Terēze bija tik maziņa. Pateicoties tam, viņa varēja tik viegli piedzimt,” saka mamma. Pirmajās dienās mammai Terēzi nerādīja, tik vien pateica, ka ir dzīva. Pēc tam dokumentos Ināra izlasīja, ka sirsniņa bijusi vāja. Terēze piedzima 1,7 kg smaga.
Terēzes kristības notika slimnīcā. Viņa gulēja rociņu zem vaiga palikusi. Visi nosprieda, ka būs liela domātāja. Viņas liktenim līdzi sekoja daudzi. Priesteris Viktors Naglis, kas Terēzi kristīja, viņas nodomā bija noturējis vairākas Sv. Mises. Tāpat arī vecmamma un Viestura māsa bija lūgušas vairākas Sv. Mises priesteriem Rīgā. Bet jau pēc divām nedēļām viņas abas ar mammu bija mājās. Pēc dzemdībām tika veiktas vēl vairākas veselības pārbaudes un izrādījās, ka Terēze ir pilnīgi vesela.
Daktere Anna Krumpāne Inārai teica: „Tava ticība tevi ir izglābusi.” Savukārt Ināra saka, ka svarīgi ir dot bērniņam iespēju. Cik briesmīgi ir tas, ka mammas iznīcina pat veselus bērnus.
Pēc visa notikušā par viņu neviens ārsts ne Rīgā, ne Līvānos nav interesējies, bet Ināra aizdomājas – varbūt tas ir vienīgais gadījums? Varbūt arī citi bērni, kuru mammām ir uzstādīta šī diagnoze – pūslīšu mola, varētu izdzīvot, bet to nepieļauj, bērnus iznīcinot abortos? Bet viņas vīrs Viesturs uzsver, ka Terēzes dzīvība un veselība ir izlūgta.
Ingrīda Puce
KBV