Pasaules Veselības organizācija lēš, ka 8-10% jeb 50 līdz 80 miljoniem pāru visā pasaulē ir problēmas ar bērniņa ieņemšanu. Mediķi prognozē, ka nākotnē šī problēma varētu skart pat katru trešo pāri. Latvijā šāda statistika nav pieejama, bet mediķi apliecina, ka problēma pastāv arī pie mums un nākotnē tikai vērsīšoties plašumā.
Auglība daudzās reliģijās tiek uztverta kā svētība, bet neauglība vairāk vai mazāk kā lāsts vai Dieva sods. Arī sekulārajā pasaulē ir līdzīgi, jo tiklīdz pāri saskaras ar neauglības problēmu, viņi cenšas kaut kādā veidā to risināt, ārstēt vai vismaz rast situācijas skaidrojumu.
Mūsdienu medicīna šādos gadījumos piedāvā iespēju neauglību ārstēt ar hormonālo preparātu palīdzību vai ķirurģiskām manipulācijām, bet, ja nekas nelīdz, talkā nāk mākslīgās apaugļošanas metodes. Pasaulē vismaz 3% bērnu dzimst mākslīgās apaugļošanas rezultātā, liecina pēdējo gadu statistikas dati.
Baznīcas nostāja pret šo manipulāciju ir negatīva jau tādēļ vien, ka ir tādas mākslīgās apaugļošanas metodes, kuru laikā izveidojas vairāki embriji, bet tikai daļa no viņiem tiek ievietoti sievietes ķermenī un labākajā gadījumā tikai viens izdzīvo un piedzimst, jo procentuāli vismaz puse gadījumu beidzas ar dažādām komplikācijām vai spontāno abortu. Būtisks faktors ir arī tas, ka bērna ieņemšana nenotiek dabīgā ceļā, bet gan mākslīgi, ārpus cilvēka ķermeņa, atsevišķos gadījumos arī „piespiedu kārtā” – piemēram, olšūnā ievadot spermatozoīdu. Šie ir tie aspekti, kuru dēļ Baznīca neatbalsta mākslīgu cilvēka dzīvības ieņemšanu un tāpēc ir saņēmusi arī sabiedrības nosodījumu par savu it kā atpalicību un neiešanu līdzi laikam.
Meklējot atbildi uz jautājumu, cik tad ētiska vai neētiska, vajadzīga vai nevajadzīga ir mākslīgā apaugļošana, nācies dzirdēt dažādus argumentus. Reizēm valda pārliecība: ‘Ak, šie nabaga cilvēki un malači ārsti, kuri viņu smagajās ciešanās palīdz.’ Varbūt tiešām nekā slikta tur nav? Tiek sniegta palīdzība izmisušiem pāriem, kuri tik ļoti vēlas pildīt ģimenes lielo misiju – dāvāt pasaulei bērnus.
Asociācijas „Ģimene” pārstāve un auglības atpazīšanas metodes (AAM) skolotāja Anna Suhanova teic, ka, pirmkārt, absolūta neauglība ir ļoti reta parādība. Biežāk mūsdienu sabiedrībā nākas saskarties ar pazeminātu auglību. Viņa stāsta, ka savā konsultantes praksē ir saskārusies ar pāriem, kuri vairāku gadu garumā nevar ieņemt bērnus. Un tam ir vairāki iemesli, kas ne vienmēr ir saistīti ar fizioloģisku neauglību.
Organizācijas „Human Life International” vadītāja Eiropā Eva Kovaļevska saka, ka, lielākoties pāri ar šādām problēmām saskaras tāpēc, nav informēti un nepazīst savu ķermeni, fizioloģiskos procesus tajā. Otrs problēmu iemesls ir tas, ka līdz tam brīdim cilvēki ir dzīvojuši, nedomājot par to, ka reiz pienāks diena kļūt par vecākiem. Iespējams, viņi paši apzināti vai neapzināti ir sabeiguši savu veselību, visu laiku izvairoties no bērna ieņemšanas, bet kad atskārst, ka nu ir pēdējais laiks, organisms vairs nesaprot, kas jādara.
Tikai 4% no savas dzīves dienām sieviete ir auglīga un spēj ieņemt bērnu. Taču arī to nezina katrs, jo pretējā gadījumā taču nebūtu jēgas lietot kontracepciju katru dienu, lai izvairītos no dzīvības ieņemšanas tikai tajās pāris dienas mēnesī, kad ir auglīga, spriež A. Suhanova. Kontracepcijas bizness pastāv tādēļ, ka cilvēki nav informēti par šīm patiesībām, bet ginekologi strādā kā bezmaksas vai dažkārt arī apmaksāti mārketinga speciālisti kontracepcijas tablešu biznesā.
Pazeminātas auglības iemeslus var iedalīt divās grupās: garīgie, psiholoģiskie un fizioloģiskie iemesli. „Viss bieži vien sākas galvā, mūsu apziņā un prātā,” stāsta A. Suhanova. Cilvēki apzināti vai neapzināti atsakās no savas auglības. Nereti to nosaka sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā pastāv uzskats, ka dzīvē pirmajā vietā ir izglītība, tad karjera, izpriecas, tad vēl jāpagūst aizbraukt uz ārzemēm un tad varbūt vienu bērnu jau varētu atļauties, jo jāuztur arī dzīvoklis, mašīna, jārūpējas par kaķi. Tad nu vairāk gan ne. Tā cilvēks beidzot apprecas, bet izrādās, ka reproduktīvā sistēma ir iemigusi un nedarbojas, un bērnu kā nav, tā nav. Tad vajag uzdot sev jautājumu: vai kādreiz savā dzīvē esmu pieļāvusi/is domu, ka kļūšu māte/tēvs. Ja godīgi uz šo jautājumu atbild un maina domāšanu, kā arī praktiski novēro sievietes auglības ciklu, tad pēc tam notiek brīnumi un bērni dzimst.
Tāpat nereti pazeminātas auglības iemesls ir bailes. Tas ir īpaši izteikti sievietēm ar zemu pašapziņu, kuras baidās no pārmaiņām, nosodījuma, sabiedrības viedokļa, no tā, ka netiks ar visu galā. Dažkārt savā dzīvē viņas nav pieredzējušas, ka pret sievieti izturas normāli un ar cieņu. Šādos gadījumos var līdzēt iekšējās dziedināšanas kurss, pēc kura reproduktīvā sistēma var atmosties.
Viens no galvenajiem iemesliem psiholoģiskai jeb pazeminātai auglībai ir arī hormonālā terapija, stāsta konsultante. AAM konsultantiem nākas saskarties ar tādām ārstu izrakstītām diagnozēm un slimības vēsturēm, kas liecina, ka medikamendozā terapija veselu sievieti ir padarījusi par slimnieci. Sākumā sievietei veselības problēmu nav bijis, tad viņa sākusi lietot ginekologa izrakstīto kontracepciju, lai nepaliktu stāvoklī, bet pēc tam hormonālo terapiju, lai paliktu, un beigās tādus hormonus, kas palīdz grūtniecību saglabāt. Taču rezultātā vienalga ir bijis spontānais aborts. Visbeidzot pāris atnācis, lai meklētu palīdzību pie AAM konsultantiem.
„Diemžēl ārsti neskatās uz cilvēku kā vienotu veselumu, bet apskata reproduktīvo sistēmu ārpus pārējā konteksta, kaut ko ārstē, bet neņem vērā, ka cilvēkam paralēli varētu būt citas fiziskas kaites vai garīga, psiholoģiska rakstura problēmas, pārdzīvojumi, kuri ietekmē arī reproduktīvo sistēmu. Pat hronisks bronhīts vai kuņģa-zarnu trakta saslimšanas var pazemināt pāra auglību,” saka A.Suhanova.
Speciālisti atzīst, ka ir arī galēja neauglība, taču tā ir sastopama ļoti reti. Šai gadījumā tiek konstatēta pilnīgā olvadu necaurlaidība, kura var būt saistīta ar iedzimtību vai agrīnā vecumā pārslimotām slimībām. Paliekošas neauglības problēmas var rasties arī sliktas imunitātes gadījumā, turpretī imūnsistēmu sagrauj nepamatota zāļu lietošana. Arī hormonālā kontracepcija grauj imunitāti, īpaši, ja tiek lietota agrīnā vecumā.
Arī aborts var izraisīt absolūtu neauglību. Iespējams, fizioloģiski aborta operācija pat nav atstājusi paliekošas sekas, bet vainas sajūta par padarīto ir tik liela, ka var izraisīt absolūtu neauglību. Pēdējā laikā speciālisti stāsta par neauglības iestāšanos sievietēm arī tad, ja viņām ir bijusi tuvība ar vairākiem partneriem. Kā stāsta psihoterapeite un ģimeņu konsultante Gaļina Masļeņņikova, arī šādā gadījumā pastāv iespēja, ka sieviete vairs nevarēs ieņemt bērnus, jo viņai pēc katra partnera izveidojas arvien spēcīgāka imunitāte pret spermu.
Ja arī šajos gadījumos mēdz runāt par absolūto neauglību, tomēr Dievam neiespējamu lietu nav un arī tādos gadījumos var notikt cilvēciski neizskaidrojami brīnumi.
A. Suhanova stāsta, ka pēdējā laikā arī vīrieši konsultāciju laikā stāsta par to, ka viņiem ir noteikta neauglība. Ja agrāk par neauglību biežāk runāja sieviešu gadījumā, tad tagad arī Pasaules veselības organizācija ziņo, ka patlaban līdz 50% vīriešu skar šī problēma. A. Suhanova gan ir pārliecināta, ka bieži vien tā ir kļūdaina diagnoze, jo auglības pārbaude – spermogramma – ir neobjektīvs izmeklējums. Tajā ne vienmēr izdodas noskaidrot patiesību par vīrieša auglību, jo „neviens spermatozoīds plastmasas trauciņā ar varu dzīts nelīdīs”. Tā vietā neviens nejautā, kāds ir viņa dzīvesveids. Tā ir nākamā biznesa daļa, jo ārsts vīrieti bieži nelabprāt uzņemas ārstēt un tā vietā pārim piedāvā mākslīgās apaugļošanas iespēju. Tā vietā var uzreiz censties dzīvot saskaņā ar Dieva likumiem un cilvēka fizioloģiju, lai pēc tam ar šādām problēmām saskartos retāk.
Tomēr arī absolūtas neauglības gadījumā pastāv iespēja to ārstēt. To gan neveic AAM konsultanti, taču pasaulē šāda prakse pastāv un tiek piedāvāta saskaņā ar Baznīcas mācību.
Patlaban Latvijā ir iespējams doties uz AAM apmācību, kura palīdz gan veidot ģimeni saskaņā ar Dieva izveidoto kārtību, gan lielā mērā atklāt arī iemeslus, kuru dēļ ir problēmas ar pazeminātu auglību. Taču jāatceras, ka AAM nav ārstēšana, bet gan apmācība, kurā pāris iemācās iepazīt savu organismu, kā tas reaģē uz noteiktām lietām, kā auglība ir saistīta ar psihoemocionālo un cilvēka veselības stāvokli kopumā. AAM tiek mācīta atbildīga rīcība un izturēšanās pret savu fizisko ķermeni un tā funkcijām, skaidro A. Suhanova.
Apmācība sākas ar sešu mēnešu kursu, kura laikā pāris veic novērojumus sievietes ciklā. Pēc tam, ja tiek konstatētas problēmas, tiek meklēts iespējamais risinājums, t.sk. sadarbojoties ar ārstiem. Ja nepieciešams, cilvēki tiek nosūtīti tālākiem izmeklējumiem, lai pārbaudītu ārstu iepriekš noteiktās diagnozes, ar kurām atsevišķos gadījumos ir atnākuši uz apmācību.
Cilvēki pēc apmācībām maina uzskatus un domāšanu, novērojusi A. Suhanova, jo daudzas, iespējams, elementāras lietas nav zinājuši. Tās atklājuši, viņi uz savu otru pusīti sāk skatīties citām acīm.
„Ar izteikti fizioloģiskām problēmām saskaramies reti, kas nozīmē, ka daudziem pāriem, kuri iet uz mākslīgo apaugļošanu, tur nemaz nav jābūt,” saka A. Suhanova, piebilstot, ka pēc mākslīgās apaugļošanas operācijas gan ir daudz lielāka iespējamība palikt neauglīgai, ņemot vērā spēcīgo hormonālo stimulu, ko saņem olnīcas.
Runājot par absolūto neauglību, E. Kovaļevska saka, ka pasaulē ir izveidojies medicīnas virziens, kurā, novērojot sievietes ciklu, tā tiek ārstēta. Mediķi nereti uzsver, ka mākslīgā apaugļošana ir ārstēšana, taču tā ir drīzāk manipulācija, iejaukšanās cilvēka organismā, jo dod tikai tūlītēju rezultātu, turklāt bieži vien nav efektīva, var beigties ar spontāno abortu. Nākamo ieņemšanu mediķis atkal piedāvā veikt mēģenē, turklāt var gadīties, ka ar iepriekšējā reizē iesaldētiem embrijiem, skaidro E. Kovaļevska.
70. gados amerikāņu ginekologs Tomass Hilgers aktīvi pievērsās neauglības ārstēšanas metožu izstrādei. Viņam bija pārliecība, ka neauglību izraisa vairāki faktori, piemēram, kontracepcijas lietošana, dažādas reproduktīvās sistēmas slimības. Līdz ar to viņš pievērsās nevis neauglības ārstēšanai, bet gan tādu slimību vai iemeslu kopuma apskatīšanai un ārstēšanai, kuri izraisa neauglību. Un šī nostāja kļuva par viņa iedibinātās ārstēšanas metodes NaProTechnology pamatu.
NaProTechnology (no angļu valodas Natural Procreative Technology – dabīgās prokreācijas tehnoloģija, NPT) ir pirmā zinātniskā sistēma, kas apvieno sievietes veselības aspektu ar ģimenes plānošanu, novērojot un atbalstot reproduktīvo veselību. Šim mērķim, ja nepieciešams, tiek izmantota arī farmakoloģiska un ķirurģiska ārstēšana, kura pilnībā ievēro sievietes auglības sistēmas specifiku.
NPT tapa, balstoties uz klīniskiem pētījumiem Pāvesta Pāvila VI Institūtā Omahā, Nebraskā ASV 1990.gadā ārsta Hilgersa vadībā. Šīs tehnoloģijas izstrādē viņu iedvesmoja Baznīcas iedeja par cilvēka personas cieņu. Ārstēšanas pamatā ir sievietes cikla novērošana, kā arī analīžu veikšana un sarunas ar pāri, lai pieņemtu lēmumus par iespējamo farmakoloģisko ārstēšanu vai ķirurģisko iejaukšanos. Šī tehnoloģija neauglības ārstniecības laukā ir domāta laulātiem pāriem, jo saskaņā ar Radītāja ieceri vislabākā vieta, kur attīstītiem bērnam, ir ģimene.
Parasti tiek pieņemts, ka pāris ir neauglīgs, ja bērns netiek ieņemts pēc gadu ilgas regulāras kopdzīves, neizmantojot kontracepcijas līdzekļus, bet Hilgers saka, ka tie ir trīs gadi. Pateicoties viņa izveidotajai NPT, līdz 80% ārstēto pāru kļūst par vecākiem. Nav 100%, jo jāapzinās, ka dažkārt tomēr ir arī neārstējamas problēmas. Jebkurā gadījumā tas ir lielāks skaitlis nekā mākslīgās apaugļošanas klīniku statistika, jo tajās labākajā gadījumā grūtniecību var sasniegt 45%.
Saskaņā ar medicīniskiem datiem vienai piektdaļai par neauglīgiem atzītiem pāriem neizdodas noteikt tās iemeslu, savukārt izmantojot NPT – tikai 1-2% nav skaidrs neauglības iemesls. Turklāt Hilgersa izstrādātajā ārstēšanas metodē nekāda farmaceitiska vai ķirurģiska iejaukšanās nenotiek, ja nav noteikta diagnoze.
Pāris, kas piesakās ārstēšanai NPT klīnikā ar neauglības, spontāno abortu problēmām vai arī sieviete ar ginekoloģiskām problēmām, pirmām kārtām tiek norīkoti AAM apmācībai un tikai pēc triju ciklu novērošanas un sekojošiem hormonālo izmeklējumu rezultātiem pacienti tiek nosūtīti uz konsultāciju pie NPT ārsta. Ārstnieciskā konsultācija ilgst 40-45 minūtes. Tādas tikšanās notiek ik pēc trim mēnešiem. Papildus tiek paredzēts ikmēneša telefoniska sazināšanās par pārbaužu rezultātiem un citiem jautājumiem.
Svarīga nozīme ir faktam, ka visā ārstēšanā netiek lietoti hormonālie preparāti.
Cilvēki, kuri ir ārstējušies ar NPT, liecina par ārstēšanās efektivitāti. Kāds vīrietis raksta – ja astoņu gadu laikā viņiem ar sievu nebija neviena bērna, tad pēc kursa iziešanas viņi kļuva par trīs bērnu vecākiem. Tāpat izārstētie pāri stāsta, ka ir atklājuši to, cik liela svētība nevis lāsts ir auglība.
A. Suhanova cer, ka reiz šo ārstniecības metodi varēs apgūt arī ārsti no Latvijas. Pagaidām NPT tiek izmantota ASV, dažās Eiropas valstīs ir izveidoti auglības centri, kuros NPT tiek izmantota – Anglijā, Īrijā, Polijā, Vācijā, taču pagaidām tās ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmas valstis.
Rodas jautājums, kāpēc kaut kas tāds netiek ieviests un piedāvāts arī Latvijā? Ja šai gadījumā netiek grauta cilvēka veselība, tad kāpēc NPT netiek popularizēta un attīstīta? Viens no iemesliem ir finanses, jo apmācība seritfikāta iegūšanai ir jāsedz pašam ārstam, valstij vai viņu pārstāvošai organizācijai. Otrs iemesls – arī finanses, bet šajā gadījumā – kontracepcijas un neauglības ārstēšanas klīniku neizdevīgā situācija un, iespējams, ar laiku arī zaudējumi, ja tiks ieviesta alternatīva metode, kas piedāvās patiesu neauglības ārstēšanu, nevis manipulāciju ar cilvēka dzimumšūnām.
Interesējoties par to, vai un cik daudz speciālisti zina par NPT, uzrunāju mākslīgās apaugļošanas klīnikas „AVA clinic” medicīnisko direktori Violetu Fodinu. Savā atbildē mediķe bija diezgan lakoniska. Viņa teica: „Dotā metode netiek izmantota mūsu klīnikā, jo mēs pielietojam augsti tehnoloģiskas mākslīgās apaugļošanas metodes, kas pēc mūsu domām ir daudz efektīvākas.” A. Suhanova saka, ka ir reizes, kad atklājas, ka ārstēšana nemaz nav vajadzīga, jo patiesībā cilvēks jau nav neauglīgs. Var gadīties, ka vīrietim auglības paaugstināšanai pietiek ar dzīvesveida, uztura un domāšanas maiņu. Sievietei varbūt jāatbrīvojas no vecā domāšanas veida, jānomierinās, labāk jāiepazīst sava fizioloģija.
A. Suhanova arī stāsta, ka nākotnē ir doma NPT iesniegt kā valsts programmu profesijas līmenī, jo tai nav jāpaliek tikai Baznīcā. Tas ir labs instruments, lai evaņģelizētu cilvēkus, kas ir ārpus Baznīcas, lai viņiem palīdzētu iepazīt sevi un novērtēt dzīvības dāvanu. Tas būs arī liels izaicinājums stāties pretī mūsdienu domāšanas veidam un uzskatiem, bet tai pat laikā jāatzīst, ka pasaulē atkal atgriežas „zaļais” dzīvesveids un NPT kaut kādā ziņā arī ir ekoloģiska un „zaļa” dzīvesveida popularizēšana.
NPT ir laikietilpīgāka nekā mākslīgās apaugļošanas procedūra vai hormonālā terapija, bet nebojā cilvēka veselību un uzlabo dzīves kvalitāti. Patērētājam, kurš grib visu ātri, mākslīgā apaugļošana ir daudz izdevīgāka. Bet mēs nezinām, kas notiks ar mākslīgi apaugļotajiem bērniem pēc pāris gadiem, kad viņi paši būs reproduktīvā vecumā.
Patlaban neauglības klīnikas ir ātrs un veiksmīgs bizness, kas nav saistīts ar cilvēka cieņu vai izvirzītajiem lozungiem par laimīgām ģimenēm, ir pārliecināta A. Suhanova. Taču nedrīkst domāt tikai par to, kas notiek tagad, un nedomāt par to, kas notiks ar mēģenēs ieņemtajiem un pēc tam dzimušajiem bērniem. Jāatceras, ka viņiem ir pilnīgi cita atmiņa, kurā nav dabīgas bērna ieņemšanas epizodes. Kādā veidā tad dzims bērni viņiem?
Papildu materiāli par NPT:
www.augliba.lv
www.naprotechnology.com
www.fertilitycare.net
Ilze Mežniece, „Katoļu Kalendārs 2011”
