Nesen dzirdēju kādu notikumu, ar kuru vēlos dalīties. Uz bērnu veikalu atnāca jauns laulāts pāris, lai savai trīsgadīgajai meitai, kura reti smaidīja un visu laiku bija noskumusi, iegādātos kādu rotaļlietu. Tādēļ viņi nolēma nopirkt meitai kaut ko, kas sagādātu viņai prieku. Viņi ilgi meklēja, bet nespēja izvēlēties un lūdza padomu pārdevējai. Sarunas gaitā izrādījās, ka vecāki visas nedēļas dienas un arī vakaros strādā ārpus mājas. „Man ļoti žēl”, laipni atbildēja pārdevēja, „bet veikalā mēs nepārdodam vecākus”.
Tā ir vienkārša, bet arī ļoti svarīga patiesība: bērnam ir vajadzīgi abi vecāki! Ģimene ir pirmā un pati svarīgākā dzīves skola. Tieši ģimenē mēs mācamies mīlēt, atvērties, uzticēties, uzklausīt, saprast, ticēt, cerēt. Kāds pieredzējis pedagogs ir sacījis: „Audzināšana ir piemērs un mīlestība, – nekas vairāk!” Savukārt angļi mēdz teikt, ka audzināšanā ir svarīgi trīs T: Time. Talk. Touch. (Laiks, sarunas, pieskārieni).
Pirmkārt, laiks. Polijas primass kardināls Stefans Višiņskis uzsvēra: „Cilvēki saka: „Laiks ir nauda”, bet es jums saku: „Laiks ir mīlestība.”” Patiesi, mīlestībai ir nepieciešams laiks – laiks, kurā mēs esam pieejami, atvērti un nesavtīgi, laiks, kurā citas lietas tiek nobīdītas otrajā plānā. Kam mēs vairāk veltām laiku, to vairāk mīlam. Apustuliskajā pamudinājumā „Amoris laetitia”, runādams par mīlestību ģimenē, pāvests Francisks uzsver, ka ģimenes locekļiem ir „nepieciešams laiks, lai sarunātos, lai cits citu bez steigas samīļotu, lai dalītos ar savām pārdomām, idejām un plāniem, lai viens otru uzklausītu, ielūkotos otra cilvēka acīs, lai novērtētu, lai stiprinātu savstarpējās attiecības. Dažreiz laika problēmas ir saistītas ar sabiedrības straujo tempu vai darbā uzkrautajiem pienākumiem. Citreiz problēma ir tā, ka kopā pavadītais laiks šķiet izniekots vai nepiepildīts. Mēs kopīgi dalām tikai fizisko telpu, taču cits citam nepievēršam uzmanību” (AL, 224).
Laiku jāmācās plānot, lai pašaizliedzīgi to pavadītu kopā, lai atpūstos ar bērniem, lai dažādos veidos atzīmētu svarīgākos notikumus. Ģimenei ir vajadzīgs laiks, lai mācītos aizpildīt šos brīžus ar dziļāku saturu un nozīmi, lai mācītos labāk sazināties un ieklausīties. Vispirms vecāki māca bērnu runāt, bet pēc tam bērns māca vecākus klausīties. Tas nav laiks, kas jāpavada tā, lai vecākiem būtu interesanti. Ir svarīgi, lai bērnam būtu interesanti. Tas ir jāsaprot, jo ģimene ir vieta, kur notiek cīņa par bērna tagadni un nākotni. Daudziem tas šķiet mazsvarīgi, taču no apgalvojuma: man bija labs/slikts tētis ir daudz kas atkarīgs dzīvē. ASV tika veikta aptauja par jauniešu nonākšanu atkarībās (alkohola, narkotiku, azartspēļu, seksa). Starp bērniem, kurus audzināja vientuļā māte, atkarībās bija nonākuši 32%, savukārt, bērni, kuri sacīja, ka viņiem bija slikts tētis, atkarībās nonāca 60%.
Kādā no svētdienas svētrunām Svētā Pētera laukumā pāvests Francisks aicināja klātesošos atbildēt uz dažiem jautājumiem: „Vai tev, vīrs, ir laiks ieklausīties savā sievā? Vai tev, sieva, ir laiks uzklausīt savu vīru? Vai jums, vecāki, ir laiks, ko „zaudēt” savu bērnu labā, lai viņus uzklausītu?” Atcerēsimies, ka nekad nevar atgūt zaudētu laiku!
Otrkārt, sarunas, diskusijas, pozitīvs vērtējums. Grāmatas „Mežonīgā sirds” autors Džons Eldredžs atceras kādu notikumu no savas ģimenes dzīves: „Reiz kopā ar dēliem mēs rāpāmies pa alpīnistu sienu. Mums visiem ļoti patīk alpīnisms. Cīņā ar klints sienu un tās izaicinājumiem, virsotnes sasniegšanā slēpjas kaut kas tāds, kas neatvairāmi aicina izmēģināt un apstiprināt, no kāda materiāla mēs esam darināti. Pirmais pa klints sienu kāpa mūsu vecākais dēls Sems, viņam tad bija astoņi gadi. Viss gāja labi, kamēr viņš nenonāca līdz bīstamai vietai, kurā par spīti drošības jostai, viņam radās bezspēka sajūta un bailes no kritiena, tāpēc es uzmundrināju viņu un palīdzēju viņam pārvarēt šo šķērsli. Un pēc tam viņš, pārliecināts par sevi, uzkāpa klints virsotnē. Es viņu uzmundrināju: „Sem, tev labi izdodas! Tā turpini! Labs paņēmiens! Turpini, Sem, tu tiešām esi īsts vīrietis!”
Pabeidzis kāpt pa klints sienu, viņš pa otru pusi nolaidās lejā, bet es uzliku drošības jostu viņa brālim. Pēc desmit minūtēm, kad es jau biju piemirsis par notikušo un rādīju jaunākajam dēlam, kā vajag kāpt pa klints sienu, Sems pienāca man klāt un klusi jautāja: „Tēti… vai tu patiešām uzskati, ka es uzvedos kā īsts vīrietis, kad biju tur, augšā?” Ja tu palaidīsi garām šo brīdi, tad zaudēsi sava dēla sirdi uz visiem laikiem. Tas nav tikai kaut kāds vienkāršs jautājums, tas ir pats svarīgākais jautājums, kuru uzdot ilgojas ikviens zēns: „Vai es esmu vīrišķīgs, drosmīgs, stiprs?” Kamēr vīrietis nebūs pārliecinājies, ka viņš ir īsts vīrietis, viņš nepārtraukti mēģinās to pierādīt. Bieži vīriešiem paiet visa dzīve, meklējot atbildi uz jautājumu, vai viņš ir vai nav īsts vīrietis, un viss ir atkarīgs no atbildes, kādu viņi saņems.
Tas attiecas arī uz sievietēm. Ko darīs maza meitenīte, kad dāvanā saņems jaunu kleitu? Vai pietiks ar to, ka viņa skatīsies un apbrīnos sevi spogulī? Protams, ka nē. Meitene steigšus skries pie tēva un nostāsies viņam priekšā jaunajā kleitā, jautādama: „Tēti, vai es esmu skaista?” „Mīļumiņ, tu esi ļoti skaista!” Tieši šos vārdus ikviena sieviete gribētu dzirdēt no sava tēva. Un ne vienu reizi vien, bet tūkstošiem reižu visas dzīves garumā. Ja bērnībā un pusaudža gados meitene no sava tēva tos nedzirdēs, tad deviņos no desmit gadījumiem viņa mēģinās izdabūt sev vēlamo atbildi no sava puiša. Ja tēvs palūkosies bērnam acīs ar mīlestību, ar skatienu, kas saka: „Es tevi mīlu tādu, kāds tu esi,” tad tas piesātinās bērna vajadzību pēc saskarsmes ar tēvu un tādējādi palīdzēs viņam attīstīties. Lai paskatītos tieši acīs, pietiek ar dažām sekundēm. Droši vien neviens, pat visaizņemtākais tēvs, neteiks, ka tik daudz laika dienā viņš savam bērnam nevar veltīt.
Treškārt, pieskārieni. Parasti mazu bērnu bieži samīļo, apskauj, ņem rokās, sēdina klēpī, taču paaudzies dēls vai meita diemžēl nesaņem nepieciešamo ikdienas maiguma devu. Tētis, kas mazo meitu ir nēsājis uz pleciem, ucinājis klēpī, apskāvis, glāstījis un maigi skūpstījis, viņas dzimumbrieduma periodā piepeši pārtrauc šos žestus. Zināmā mērā tas ir normāli. Meita kļūst pieaugusi, pret viņu vairs nedrīkst izturēties kā pret bērnu. Tomēr šādu pēkšņu pieskārienu ierobežošanu no tēva puses meitene parasti uztver kā atsvešināšanos, mīlestības liegšanu. „Kā meitenīti viņš mani mīlēja, taču es kļūstu pieaugusi, un tētis mani vairs nemīl.” Šāda atsvešināšanās no viņai vissvarīgākā vīrieša – tēva – puses bieži vien noved pie tā, ka meitene metas pirmā pretim nākošā puiša apskāvienos. Kaut kur zemapziņā viņai gribas pārliecināties, cik lielā mērā viņa ir pelnījusi mīlestību no vīrieša puses. Protams, tēvam attiecībā pret paaugušos meitu jāatrod jaunas maiguma formas, kas apmierinātu normālās vajadzības un būtu pieņemamas gan meitai, gan tēvam, gan apkārtējiem. Daudzas meitenes dzimumbrieduma periodā lepni pastaigājas ar tēvu zem rokas.
Ar dēliem situācija ir līdzīga, kaut gan problēmas būtība ir pavisam cita. Pusaudzis neļaus sevi samīļot, apskaut, noglāstīt. Tas viņam nepiestāv. Tomēr tajā pašā laikā viņš vēlas saskarsmi ar tēvu. Tēvam jāatrod jaunas pieskārienu formas, lai apmierinātu viņa vajadzību justies mīlētam. Viņš var uzsist dēlam uz pleca, pabužināt viņa matus vai, piemēram, pacīnīties ar savu pusaudzi. Tēvam savā dienaskārtībā jāieplāno laiks, kas tiek veltīts bērniem, lai sarunātos un dalītos mīlestībā.
Nobeigumā vēlos lūgt ikvienu tēvu: uzdāvini šodien katram no Taviem bērniemm pusstundu sava dārgā laika, lai viņus uzklausītu, lai vienkārši būtu kopā ar viņiem, lai, ar mīlestību raugoties viņu acīs, tu varētu ikvienam no tiem sacīt: „Es tevi mīlu!” Esmu pārliecināts, ka daudzās ģimenēs tas izraisīs visīstāko laimes un prieka izvirdumu, daudz lielāku par to, ko varētu sagaidīt, pasniedzot visdārgāko dāvanu.
Priesteris Andris Ševels MIC
Vecāki saviem bērniem
Mēs devām jums dzīvību, bet nevaram dzīvi nodzīvot jūsu vietā.
Mēs varam jūs mācīt, bet mācīties nāksies jums pašiem.
Mēs varam mīlestībā jums kaut ko ieteikt, bet vadīt jūs nav mūsu ziņā.
Mēs varam jums atvēlēt brīvību, bet atbildība par tās izmantošanu gulsies uz jums.
Mēs varam vest jūs uz baznīcu, bet nevaram piespiest jūs ticēt.
Mēs varam iemācīt jums atšķirt labu no ļauna, bet nevaram jūsu vietā pieņemt lēmumus.
Mēs varam veltīt jums mīlestību, bet nevaram to jums uzspiest.
Mēs varam jums mācīt dalīties ar citiem, bet nevaram padarīt jūs brīvus no patmīlības.
Mēs varam jums mācīt cieņu, bet nevaram pieprasīt no jums godbijību.
Mēs varam jums ieteikt, kā izvēlēties draugus, bet nevaram tos izvēlēties jūsu vietā.
Mēs varam aicināt jūs būt saprātīgiem, bet nevaram jūs piespiest labi uzvesties.
Mēs varam jums stāstīt par alkohola un narkotiku kaitīgumu, bet nevaram teikt „nē” jūsu vietā.
Mēs varam norādīt jums uz augstām virsotnēm, bet nevaram jūsu vietā tās sasniegt.
Mēs varam runāt ar jums par labestību, bet nevaram jūs piespiest būt žēlsirdīgiem.
Mēs varam jūs brīdināt par grēka postu, bet nevaram jūs piespiest iet Dieva ceļu.
Mēs varam jums pateikt, kā kristīgi dzīvot, bet nevaram jums uzdāvināt mūžīgo dzīvību.
