Cietuma brīvprātīgās kalpotājas Gavēņa laika pārdomas
20 gadu kalpošanas laiks Iļģuciema cietumā ir labākais, kas ar mani manā mūžā ir noticis. Tas ir brīnišķīgs manas garīgās cīņas un izaugsmes iespējas, manas domāšanas, saprašanas un mīlestības mācības laiks. Tas ļaužu pūlis, kuru esmu satikusi šajos gados, tie cilvēki, kuri nositušies pusdzīvi ar pasaules netaisnību, netīrību un kroplumu, tieši viņi ir mana garīgās dzīves universitāte.
Cilvēki dzīvo pasaulē, un viņi ir tādi, kādi viņi ir. Mazticīgi, neticīgi, dažādu baznīcu tradīcijā praktizējoši, viegli ietekmējami un cietprāti. Kristiešiem šie neērtie ļaudis ir liels pārbaudījums, varbūt paša Kristus sūtīts mūsu ticības pārbaudījums. Varbūt, galā nonākot, Jēzus mums jautās: kāpēc tu atnāci viens? Kur ir tie dzērāji, pedofīli, narkomāni, cietumnieki, kurus es tev devu, lai tu arī viņiem palīdzētu atnākt? Ko tad es kā katolis atbildēšu? Un, kas tad ir katolis? Es domāju, ka katolis ir tas kristietis, kas saņem visvairāk. Septiņi sakramenti! Piedošanas un Vissvētākais Altāra sakraments kaut katru dienu! Bagātību Sala! Ja jau saņemam visvairāk, tad arī vajadzētu tālāk dot visvairāk… Tieši tālākdošanā ir ticības spēks, ticības apliecinājums, Evaņģēlijs dzīvē. Tas ir kā ar talentu – vieni pavairo, bet kāds diemžēl ierok zemē…
Tā ir liela bagātība un arī vērtīgākais, kas šajā dzīvē ir – satikt cilvēkus, īpaši tos sasāpinātos, nosalušos, nomaldījušos, pamestos, nemīlētos un grūti mīlamos, veidot un uzturēt ar viņiem attiecības, būt kopā un iet līdzās. Cietumi, patversmes, slimnīcas u.c. ir tās cilvēku dzīves Krustaceļa stacijas, kur var apstāties un satikties. Kādi sarežģīti likteņi, dzīves un raksturi! Un katrā no satiktajiem ir bijis jāpūlās saredzēt, samīļot un iedrošināt to mazo, trauslo bērniņu, kas aiz bailēm un pāridarījumiem dziļi ieslēpies viņā. Cietumā nonākušie cilvēki parasti ārēji sevi izrāda samērā bravurīgi, drosmīgi, nekaunīgi, tādējādi izraisot nepatiku un nevēlēšanos ar viņiem kontaktēties. Bet būtībā pa lielākai daļai tā ir maska, veids, kā pierasts aizsargāt to mazo bērniņu dvēseles dziļumos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu. Nepatika un nevēlēšanās kontaktēties zināmā mērā ir slēpts nosodījums, bet – „netiesājiet…un piedodiet”, ar to taču arī sākas mīlestība pret savu tuvāko.
Cilvēki dzīvo pasaulē. Arī es tajā dzīvoju. Baznīca – Kristus Miesa arī dzīvo pasaulē. Tāpēc ir jāiet pasaulē un jākopj Baznīcu. Dieva Vārds nav tikai rakstītā vai ar muti sludināta citāta veidā. Dieva Vārds ir izsakāms mīlestības darbībā. Dieva Vārds ir Darbības Vārds. Tāpēc arī mana kalpošana neaprobežojas tikai ar katoļticīgo garīgo aprūpi Iļģuciema cietumā. Cilvēks nav tikai reliģisks. Viņu jāatveseļo kopumā – jāattīsta prātu, domāšanu, dzīves uztveri, jāveido pareizu izpratni par vērtībām; jāsakārto psihi, jāuzlabo tikumību un morāli.
Viens no šādiem audzināšanas paņēmieniem, protams, ir personīgais piemērs. Es nedrīkstu izlaist pār lūpām nevienu Evaņģēlija un dzīves skaidrošanas vārdu, ko neizjūtu caur savas sirdsapziņas mērinstrumentu un kas nesaskan ar maniem darbiem, ar manu personīgo dzīves veidu.
Otrs paņēmiens – gādāt par to, lai notiesātajām ir iespēja darīt labus darbus. Darot ko labu citiem, par to neko neprasot, veido cilvēku labāku. Fonda „Bonifatiuswerk” un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta finansiāli atbalstītie projekti dod iespēju notiesātajām gan Ziemassvētku, gan arī šajā pavasara laikā veikt divas labdarības akcijas. Notiesātās ar lielu prieku piedalās zeķu adīšanā bezpajumtniekiem, trūcīgajām ģimenēm un mazuļiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Mākslas terapijas-dekupažas nodarbībās tiks darinātas rotaslietas un dažādi aksesuāri, kurus Vasarsvētkos nodosim fondam „Ziedot.lv” tālākdalīšanai viņu redzeslokā esošajiem bērniem un pusaudžiem.
Ar paviršu un nemīlestībā aklu acu skatu lūkojoties, šķiet, pasaule ir pilna ar nezālēm. Jēzus neļauj izraut nezāles, lai neizraujam arī kviesi. Bet, vai tad es būšu tas ravētājs? Un vai tā nezāle patiesi ir nezāle? Un kas esmu es pats? Vai patiešām kviesis?
ES-KRUSTA KOKS
Un mana dvēs`le,
Dieva mīlestībā dota,
Ir manā krustā
Iemiesota.
Un mana mēle
Mani dzeļ,
Un aci izrauju,
Kas mani apgrēcina,
Un roku ļauno
Nocērtu kā lieku,
Un sevī paturu vien
Ziedošanās prieku.
Kad mainīsies mans
Dvēs`les dzīves loks,
Lai Krusta kalnā,
Dieva Žēlastībā
Paaugstināts,
Es stāvu pazemīgs
Un vienkāršs
Krusta koks.
Iļģuciema cietuma brīvprātīgā kalpotāja
Daina Strelēvica
