Šī gada maijā Romā, Itālijā, bet jūnijā Rīgā atvēršanas svētkus piedzīvoja rakstu krājums “100 gadi patiesuma un uzticēšanās garā. Diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu”, kas tika izdots, svinot abu valstu attiecību simtgadi. Lai arī izdevums nebūs pieejams pārdošanā, interesenti to var meklēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Uzziņu un informācijas centra lasītavā, Sociālo un humanitāro zinātņu lasītavā, Letonikas un Baltijas centra lasītavā, kā arī to var pasūtīt no Grāmatu krātuves. Tāpat izdevumu var apskatīt un lasīt Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēs, Latvijas reģionu galvenajās bibliotēkās, kā arī augstskolās visā Latvijā.
Rakstu krājumu veidoja vēsturniece Inese Runce un priesteris Mihails Volohovs. Projekts tapa aptuveni pusotra gada garumā, pētot dokumentus Latvijas un Vatikāna arhīvos. I. Runce pētīja dokumentus Latvijas Valsts vēstures arhīvā, bet priesteris M. Volohovs – Svētā Krēsla Valsts sekretariāta Sekcijas attiecībām ar valstīm vēsturiskajā arhīvā Vatikānā.
Izdevums ir iedalīts trijās daļās. I. Runce krājumā piedāvā panorāmas skatu uz Katoliskās Baznīcas klātbūtni reģionā, sākot ar pirmajām misijām divpadsmitajā gadsimtā, un turpina ar sabiedriskās un reliģiskās situācijas analīzi starpkaru periodā, izgaismojot jaunās Latvijas valsts intereses veidot diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu. Tāpat tiek aplūkota vietējās Baznīcas pieredze padomju okupācijas gados, kad diplomātiskās attiecības starp abām valstīm tika pārtrauktas. Autore apkopo arī pamatinformāciju par divpusējām attiecībām pēc to atjaunošanas 1991. gada 1. oktobrī. Šis pētījums galvenokārt balstās latviešu historiogrāfijā, kā arī Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos, īpaši Ārlietu ministrijas fondā.
M. Volohovs piedāvā Valsts Sekretariāta Sekcijas attiecībām ar valstīm vēsturiskajā arhīvā, jo īpaši Ārkārtējo Baznīcas lietu kongregācijas fondā, veikto pētījumu rezultātus, atklājot Latvijas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību sākumu, kā arī dažus notikums vietējās Baznīcas dzīvē starpkaru periodā, galvenokārt raugoties caur apustulisko nunciju ziņojumu prizmu. Savā pētījumā viņš balstās Akilles Rati, Antonīno Dzekīni un Antonīno Aratas, kā arī dažu citu Svētā Krēsla diplomātu uz Vatikānu sūtītajiem ziņojumiem.
Tāpat tiek aplūkots laikaposms pēc Rīgas nunciatūras slēgšanas 1940. gadā līdz pat Pija XII pontifikāta noslēgumam 1958. gada oktobrī. Autors paplašina atsevišķus vietējās Baznīcas vēstures tematus, dažos gadījumos kliedējot latviešu historiogrāfijā klātesošos mītus.
“(…) bez autoru rakstiem šeit ir atrodams ļoti vērtīgs vēsturisko dokumentu krājums no Svētā Krēsla Valsts Sekretariāta sekcijas attiecībām ar valstīm vēsturiskā arhīva un Latvijas Valsts vēstures arhīva, kā arī vēsturisko attēlu krājums, daži no kuriem plašākai sabiedrībai tiek piedāvāti pirmo reizi pēdējo gandrīz 100 gadu laikā,” skaidro M. Volohovs.
Runājot par krājumu, I. Runce šī gada maijā intervijā Vatikāna Radio skaidroja, ka abu valstu attiecību vēsture vēl līdz galam nav izpētīta, šai jomā vēl ir iespējas turpināt pētījumus. Projekta laikā viņa nonākusi pie secinājuma, ka “vēsture var būt arī pozitīva”. Vēsturniece skaidro, ka 20. gs. 20. un 30. gados Svētā Krēsla un Latvijas diplomāti likuši pozitīvu pamatu, uz kura bija iespējams atjaunot diplomātiskās attiecības pēc 50 gadus ilgušā okupācijas laika.
Izdevums “100 gadi patiesuma un uzticēšanās garā. Diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu” tapis ar Ārlietu ministrijas Latvijas valsts simtgades publiskās diplomātijas programmas atbalstu.
KABIA; Foto: Ārlietu ministrija
