1. septembris. Jauns mācību gads. Rīgas Katoļu ģimnāzijā (RKĢ) tas atnācis līdz ar jaunu skolas direktori. Turpmāk direktores pienākumus pildīs līdzšinējā ticības mācības skolotāja Anna Jermakoviča. A. Jermakoviča RKĢ kolektīvam pievienojās aizvadītajā mācību gadā, bet varētu teikt, ka tā bija atkal atgriešanas, jo viņas ceļš ģimnāzijā aizsākās jau pašos skolas sākumos, no 1992. līdz 2002. gadam viņa bija matemātikas un ticības mācības skolotāja.
Tiem, kas vēlas iepazīt jauno RKĢ direktori, kā jūs ar sevi iepazīstinātu?
Vispārīgi ņemot, esmu meita saviem vecākiem, sieva savam vīram, māte saviem dēliem, vecāmāte saviem diviem mazbērniem. Tas ir pirmais, kas esmu. Esmu Dieva bērns.
Esmu bijusi RKĢ ticības mācības un matemātikas skolotāja, sākot no skolas dibināšanas dienas, tas ir, 1992. gada 1. oktobra, līdz 2002. gada novembrim, tad aizgāju strādāt uz Izglītības un zinātnes ministriju. Toreiz ieviesa jaunu mācību priekšmetu – ētiku un kristīgo mācību. Palīdzēju mācību priekšmetu programmu veidošanā, ministrijā nostrādāju četrus gadus. Nākamos četrus gadus strādāju Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pēc tam veltīju kādu laiku savam pirmajam mazbērnam. Darba gaitas turpināju kā bērnudārza vadītāja, bet pērn atsāku strādāt RKĢ par ticības mācības skolotāju. Šogad nodibinājums „Rīgas Romas katoļu ģimnāzija” izvēlējas mani, nolemjot, ka es varētu vadīt šo skolu.
Kāpēc jūs piekritāt?
Ilgi par to domāju, mani trīs reizes lūdza, līdz es piekritu. Es vienkārši zinu, ka Rīgas Katoļu ģimnāzija ir laba lieta, tāpēc arī piekritu turpināt citu aizsākto darbu.
Kas, jūsuprāt, ir labā lieta ģimnāzijā?
Vispirms tie ir absolventi, jo skolu reitingi parasti tiek veidoti pēc sasniegumiem olimpiādēs un absolventiem, par ko viņi ilgākā laika posmā ir kļuvuši. Piemēram, šīs skolas absolventu rindās ir pieci priesteri, ir ārsti, juristi, finansisti, politisko partiju pārstāvji, viens absolvents strādā Finanšu ministrijā. Tagad darba dzīves aktīvajā vecumā ir pirmo izlaidumu absolventi, kuriem ir labi sasniegumi. Viņiem tagad ir ap 35 gadiem. Skolu vienmēr redz pēc tās augļiem. Un šie augļi ir absolventi.
Otrkārt, mēs piedāvājam katolisko ticības mācību – katrā klasē ir divas ticības mācības stundas nedēļā. 12. klase kārto nopietnu eksāmenu. Vecāki ir teikuši, ka bērni tiek sagatavoti tik labi kā semināram. Vecāki dažkārt saka, ka pašiem būtu nepieciešamas papildlekcijas, lai iegūtu līdzvērtīgas zināšanas kā viņu bērniem. Tas ir pozitīvs rādītājs. Zināšanas ir nepieciešamas, jo nevar pazīt Dievu, ja nezini, kas Viņš īsti ir.
Treškārt, ar ko Katoļu ģimnāzija ir īpaša un atšķiras no citām skolām Rīgā – tā ir ģimeniska. Tā ir kopiena, kurā ir vecāki, skolotāji, skolēni, tehniskais personāls, arī draudze, kas izveidojusies pie skolas. Tā visa ir kopiena. Te ir ģimeniska atmosfēra, un pārsvarā visi viens otru pazīst. Turklāt ģimeniskums atklājas arī tajā, ka tie, kuri reiz šeit mācījušies, uz skolu atved savus bērnus. Piemēram, viens no pirmās klases bērnu vecākiem ir mans bijušais skolnieks, kuram mācīju matemātiku. Tas priecē un ir patīkami, ka skolēni uzticas savai skolai, jo ir bijuši labi rezultāti. Tas ir drošības garants.
Kāpēc ģimeniska atmosfēra ir kaut kas labs?
Ģimeniskā atmosfērā bērns jūtas labāk. Viņš jūtas pieņemts, ir brīvāks. Mēs runājam par krīzi sabiedrībā, par to, ka ģimene vairs nav vērtība, ka bērni nezina, kas ir īsta ģimene. Šeit viņi to var iepazīt un iegūt ģimenisku siltumu, mājīgumu, sapratni..
Bet atmosfēra atkarīga no cilvēkiem, kas šeit strādā.
Jā, tā atkarīga no katras apkopējas, no jebkura tehniskā darbinieka, ne tikai no skolotāja un vadības.
Bet vai tiešām te visi arī jūtas un darbojas kā kopiena?
Domāju, ka pārsvarā visi tā jūtas, lai gan vienmēr var vēlēties vēl vairāk. Arī vecāki jūtas piederīgi, kas mani ļoti iepriecina. Piemēram, Bobrovsku ģimene. Tēvs ir agronoms. Pēc viņa iniciatīvas jau trīs gadus rudenī no visas apkārtnes nobirušās koku lapas tiek vāktas humusam. Pirmā gada lapas ir pārveidojušās par humusu, ko var lietot kā mēslojumu, lai padarītu auglīgāku augsni. Kas ir humuss? Vārda izcelsme ir no latīņu valodas vārda “humilitas”, kas nozīmē – pazemība, varētu teikt – auglīga zeme. Turklāt bērni, vācot lapas, ievēro procesus, kas notiek dabā.
Jaunajam mācību gadam kopā ar metodisko komisiju vadītājiem izvēlējāmies devīzi no pāvesta Franciska enciklikas “Laudato si” – “Tīra sirds tīrā vidē”. Tā ir devīze, kas pavadīs mūsu mācību un audzināšanas darbu, norādot, ka svarīga ir gan mūsu iekšējā sirds, gan arī apkārtējā vide, kuru veidojam.
Kā šo devīzi īstenosiet ikdienā?
Plānojam iesaistīt skolēnus dažādās ikdienas aktivitātēs. Skolēnam jājūt atbildība par vidi, kurā atrodas. Ir labi, ka te ir ģimeniska atmosfēra, bet, lai tā būtu, katram jāiegulda darbs, nevis tikai jāsaņem. Piemēram, var sakopt klasi. Tas arī palīdz katram skolēnam just – jā, tā ir mana skola un es nosaku, kāda tā būs. Atbildība pret apkārtni, pret apkārtējiem cilvēkiem izpaužas arī, piemēram, Mārtiņdienas tirdziņā, kad ziedojam Mārtiņa fondam. Bet tas notiek kopā ar vecākiem, nav uzspiesti vai ķeksīša pēc. Jo tad augļi ir lielāki!
Kas vēl ietilpst RKĢ ikdienā?
RKĢ ir katoļu skola, tāpēc neatņemama sastāvdaļa ir ikdienas Svētā Mise. 15 gadus Svētā Mise notika plkst. 8.15, piecus gadus ceturtās stundas laikā plkst.10.30. Un ko dara šai gadījumā skolēns – basto. Domāju, ka jāatgriežas pie agrākās kārtības, kad dievkalpojums sākās plkst. 8.15, katru dienu to veltot noteiktām grupām: pirmdiena – skolotājiem, otrdiena – mazāko klašu skolēniem utt., bet piektdiena – visiem kopīga. Lūgsim visam Dieva svētību.
Vai visus var piespiest apmeklēt Svēto Misi?
Noteikti nē! Iepriekš bija jāiet ceturtās stundas laikā. Pirmajām klasēm tāda kārtība der, jo šajā vecumā bērni vēl nespēj nolemt, viņi jāvirza pareizajā virzienā. Vecākajām klasēm šāda pieeja gan nav pareiza. Ko dara skolēns, ja viņam kaut ko liek? Dara pretējo – basto! Un nav arī pareizi, ka viņa vietā kāds nolemj – ceturtās stundas laikā tev jāapmeklē dievkalpojums. Es vēlētos, lai viņi ir brīvi aicināti un nāk. Lai paši nolemj, un tā ir katra personīgā atbildība, jo katrs pats veido personīgas attiecības ar Dievu. Ja tas nenotiks šogad, varbūt nākamajā gadā. Mums ir pieredze, ka bērni, kas nāk no nekristīgām ģimenēm, nokristās.
Īpaši uz rīta dievkalpojumiem vēlos aicināt arī personālu un vecākus. Vecāki pirms darba var veltīt brīdi, lai ienāktu dievnamā!
Kas jauns šogad paredzēts mācību jomā?
Turpināsim iesākto. Ar manu atnākšanu nekas būtisks nemainās. Mums ir un būs vispārizglītojošā programma, jo skolā ir neliels skaits skolēnu (šo mācību gadu sāk 125 skolēni). Šogad jau no pirmās klases būs krievu valoda, jo tā vēlējās pirmklasnieku vecāki. Tāpat piedalīsimies pilotprojektā – 1. – 3. klases bērni apgūs datorzinības. Citās skolās šī nodarbība sāksies tikai, sākot ar 2018. gadu. Kopumā domāju, ka skolai jābūt vienkāršai, normālai, kur strādāt un mācīties. Un tā arī turpināsim!
Kas jums šķiet svarīgākais bērna audzināšanas un izglītības procesā?
Labam pedagogam ir jāmīl bērni un jāredz viņā cilvēks. Svarīgākais ir katra cilvēka personas, šai gadījumā skolēna, cieņa un individualitāte, un skolotājam jāņem vērā, kāds skolēns stāv viņa priekšā. Šī iemesla dēļ šogad sāksim nevis ar mācību sasniegumu absolūtu vērtēšanu, bet ar individuālu diagnostiku. Bērns tiks vērtēts individuāli, balstoties uz viņa iepriekšējiem sasniegumiem, attīstībā. Tas prasa vairāk darba no pedagoga puses, bet skolēnam būs iespēja redzēt un novērtēt, kā viņš ir audzis. Ja būs kritums, tad to arī redzēs.
Kā motivēt bērnus, ja novērots kritums?
Motivēt ir iespējams. Jāsaka godīgi, ka šai skolā nav skolotāju, kas strādā tikai naudas dēļ. Pašvaldības skolu skolotājiem priekšrocību ir vairāk. Varētu pat teikt, ka šeit skolotāji ir nedaudz apdalīti. Bet tas nozīmē, ka viņi šeit strādā, jo tā ir viņu sirdslieta. To redz un novērtē arī bērni. Un skolotāji veic savu darbu godprātīgi. Skolotāja attieksmi skolēns jūt. Skolotāja pienākums ir neapslāpēt skolēna zinātkāri, tad būs iespējama izaugsme. Bērni vienmēr ir gudri, tikai viņiem jāpalīdz un jāatbalsta. Skolotājs ir tikai atbalsta personāls, kas palīdz.
Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par pedagogu?
Es pat gribētu teikt, ka nenolēmu. Tā vienkārši notika. Līdzīgi kā tagad. Es tikai aptuveni 30 gadu vecumā pievērsos pedagoģijai. Tad nonācu Rīgas Katoļu ģimnāzijā, un kopā ar daudziem citiem skolotājiem pēc stundām katru vakaru mēs devāmies uz studijām toreizējā Katehētikas institūtā.
Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku, ko jums patīk darīt?
Man vienmēr ir bijis dārzs. Grūti pateikt, vai patīk, bet strādāju dārzā. Kādreiz nodarbojos ar orientēšanās sportu. Man patīk daba un mežs. Atceros, ka padomju laikā, lai gan bija grūti, gājām uz baznīcu, meklējām iespēju tikt pie grēksūdzes, bija sajūta, ka tevi vienmēr novēro. Tad mežs man kļuva par patvēruma vietu. Tagad tā ir relaksācijas vieta. Bet, ja godīgi, visvairāk man patīk rekolekcijas. Katru gadu braucu uz klusuma rekolekcijām Birkenverderā, Vācijā. Bez šī gada rekolekcijām, kas ilga nedēļu, nepiekristu strādāt skolā. Visvairāk man patīk atdusēties Dievā, kas var būt vēl labāks.
Ir jaunā mācību gada sākums. Kāds ir jūsu vēlējums kolēģiem un skolēniem?
Visvienkāršāk ir ar vēlējumu 12. klasei. Viņiem jāatrod savs īstais aicinājums, augstskola, kurā studēt. Šajā mācību gadā, kas viņiem liksies īsāks par visiem iepriekšējiem, vēlu, lai pietiek izturības un pacietības! 1. klases skolēniem, kas skolā ienāk ar lielām, zinātkārām acīm un kuriem visu gribas, vēlu, lai ne no kā nenobīstas, lai uzdrošinās, lai jautā! Tāpat aicinu, lai šai svarīgajā posmā viņus laipni uzņem skolotāji un skolēni. Un visus pārējos aicinu būt atbildīgiem par savu skolu, sevi pašu, savu izvēli un mācībām.
LRKB IC
