Aprīļa beigās man bija iespēja piedalīties „Bībele nedēļa” noslēguma simpozijā Polijā Pšemisļas diecēzē. „Bībeles nedēļa” ir plaša mēroga pasākums, kurš notiek Lieldienu trešajā nedēļā visās Polijas diecēzēs. Šogad tā bija jau septītā reize, kad visā valstī tika organizētas bibliskās rekolekcijas, Svēto Rakstu lasīšanas maratoni savienojumā ar Vissvētākā Sakramenta adorāciju, Bībeles konkursi dažāda vecuma skolēniem, bibliskām tēmām veltīti simpoziji un, protams, tikšanās mazās grupās, lai kopīgi lasītu Svētos Rakstus. Visu šo un arī citu ar Bībeli saistītu pasākumu galvenais uzdevums ir mobilizēt katoļus iepazīt un iemīlēt Svētos Rakstus kā Atklāsmes avotu saskaņā ar Baznīcas mācību, kā arī veidot padziļinātu biblisko garīgumu un kultūru pastorālajā darbā, jo īpaši sprediķošanā, katehēzē un ticīgo individuālajā formācijā.
Kungs, kurš visu esi radījis ar savu vārdu (Gdr 9,1)
„Bībeles nedēļas” iniciatori un galvenie organizatori ir Polijas bīskapu konferences 2005. gadā nodibinātā organizācija „Bībeles lieta”. Tā tika nosaukta pāvesta Jāņa Pāvila II vārdā, lai īstenotu viņa mācību par Dieva Vārda lomu Baznīcas dzīvē un kļūtu par savdabīgu šī svētā pieminekli. Tās struktūras pastāv visās diecēzēs. Par „Bībeles lietas” priekšsēdētāju un arī veidotāju tika nozīmēts Ļubļinas Katoļu universitātes Bībeles zinātņu profesors pr. Henriks Vitčiks. Patiesībā viņš bija arī šīs idejas galvenais autors. Vienā no intervijām priesteris stāsta, ka poļu biblistu vidū visu laiku aktuāla bija pārliecība par nepieciešamību sekot Otrā Vatikāna koncila postulātiem un veidot Bībeles apustulātu. Tomēr tas īsti neveicās. Svarīgs impulss bija 1993. gadā Pāvesta Bībeles komisijas izdotais ļoti svarīgais dokuments „Par Svēto Rakstu interpretāciju Baznīcā”, kurš ne tikai aicina biblistus izmantot jaunas pētniecības metodes Svēto Rakstu ekseģēzē, bet arī pieprasa no viņiem kaut ko ļoti būtisku: interpretēt Svētos Rakstus Baznīcā un Baznīcai. Te pirmām kārtām runa ir par bezgala svarīgo Dieva Vārda aktualizācijas procesu.
Tieši to pāvests Jānis Pāvils II uzskatīja par biblistu uzdevumu. Viņa potifikātam varam pateikties par lielo ieguldījumu Bībeles interpretācijas lietā, kad tika atzīta nepieciešamība līdzās vēsturiski-kritiskai metodei pielietot arī citas metodes un pieejas (galvenokārt runa ir par naratīvo un retorisko metodi). Tāpat no jauna par obligātu ekseģēzē tika atzīts Svēto Rakstu vienotības [1] un kanoniskuma princips [2], nepieciešamība ņemt vērā Baznīcas tēvu interpretāciju un mūsdienu Baznīcas mācību, kā arī veikt Dieva Vārda aktualizāciju. Tas viss Svētajiem Rakstiem ļāva atgūt dominējošo vietu Baznīcas dzīvē, nevis palikt tikai par ebreju-kristiešu seno grāmatu, kuru kā vēstures pieminekli pēta vienīgi universitātēs. Nedrīkst aizmirst, ka Bībele pirmām kārtām ir stāstījums, kas ar vārdu starpniecību un Svētā Gara darbību mums īsteno pestīšanas vēsturi šodien.
Tas viss ļāva nobriest idejai par visu Poliju aptverošu biedrību, kas ir katrā diecēzē un draudzē. Darbs pie šādas organizācijas izveidošanas tika uzsākts jau 2003. gadā. Gadu vēlāk tika saņemta Jāņa Pāvila II apustuliskā svētība, bet vēl vienu gadu vēlāk poļu bīskapi apstiprināja „Bībeles lietas” statūtus, kā arī tika iegūtas juridiskas personas tiesības.
„Bībeles lietas” organizācijas struktūru veido piecu personu pārvalde, kā arī 40 moderatori konkrētās diecēzēs. Tie ir biblisti, kas ir ieguvuši attiecīgu speciālo izglītību. Katram no moderatoriem ir jārūpējas par atbilstošu savu tuvāko līdzstrādnieku dekanātos un draudzēs biblisko formāciju. Kopīgiem spēkiem viņiem ir jāorganizē Bībeles darbnīcas, Dieva Vārda skolas, Bībeles pulciņi, tikšanās ar Dieva Vārdu, izmantojot lectio divina metodi vai arī ko citu līdzīgu visiem tiem, kas to vēlas. Tās personas, kas regulāri piedalās šajās bibliskā apustulāta formās, var kļūt par „Bībeles lietas” biedriem.
Pirmie biedrības darbības adresāti ir garīgie gani, kas ticīgajiem nes Dieva Vārdu. Viņiem vispirms Svēto Rakstu vārdos ir jāatklāj dzīvais Dieva Vārds, lai pēc tam palīdzētu ticīgajiem veidot personīgu dialogu ar Vārdu. Kā mācīja jau Origēns, Svēto Rakstu Vārdam piemīt personīgs raksturs un tas mūsu vidū dara klātesošu augšāmcēlušos Kristu. Pāreja no Svēto Rakstu kā Dieva patiesību un likumu saturoša teksta lasīšanas uz sarunu ar dzīvo Dievu, kurš ar Rakstu vārdu starpniecību atklāj patiesību par cilvēku, parāda viņam savu gribu, kā arī ļauj pieredzēt savu spēku, mīlestību un klātbūtni – ir svarīgākais uzdevums sadarbībā ar garīgajiem ganiem.
„Bībeles lietas” galvenie darbības virzieni ir: Dieva Vārda kopienu veidošana; Bībeles pulciņu vadīšana bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem; bibliski-katehētisko materiālu gatavošana; pēc iespējas lielāka ticīgo skaita sagatavošana svētdienas Svētās Mises liturģijai, kam kalpo iknedēļas raidījums „Radio Marija”; sistemātiskas Svēto Rakstu lasīšanas metodes lectio continua (nepārtrauktā lasīšana) popularizēšana, kam kalpo cikliska programma televīzijā „Trwam”, kurš tiek skaidrots Svēto Rakstu grāmatu nodaļu vēstījums, parādīts tā iespaids uz Eiropas kultūru un mākslu, bet jo īpaši nozīme mūsdienu pasaules kristīgajā dzīvē; plaša Bībeli skaidrojoša materiāla sagatavošana, kas tiek publicēts mājaslapā www.biblista.pl.
Par „Bībeles lietas” devīzi izvēlēti ir vārdi no Gudrības grāmatas 9. nodaļas sākuma „Kungs, kurš visu esi radījis ar savu vārdu”. Šie vārdi atgādina par pasaules un cilvēka rašanās apstākļiem. Iedvesmotais autors ar šiem vārdiem slavē Radītāju un vienlaikus lūdz gudrību, kas kopā ar Viņu sēž tronī. Dieva gudrība cilvēkam ir nepieciešama, lai varētu izzināt Dieva plānus. Bez tās cilvēks ir vājš, viņa domāšana ir maldīga. Gudrība palīdz iepazīt ne tikai to, kas radīts, bet arī pašu Dievu. Jaunajā Derībā šis pants iegūst dziļāku nozīmi. No Jāņa evaņģēlija uzzinām, ka Vārds, kas līdzīgi kā gudrība sākumā bija pie Dieva, ir Dievs, ir Jēzus Kristus. Šajā devīzē tiek norādīts uz Kungu Dievu, kurš atklājas mūžīgā Vārda Personā, Viendzimušā Dieva Dēlā, bet Viņš savukārt šodien mums ir pieejams Svēto Rakstu vārdos. Biedrībai ir jāpalīdz atklāt šo visdziļāko Bībeles grāmatu nozīmi, proti, Dieva klātbūtni mums līdzās, kam savukārt ir jākļūst par impulsu kristīgai aktivitātei pasaulē, veidojot mīlestības un solidaritātes kultūru.
Pševorskas kolēģija un kapitula
Simpoziju, kas noslēdza „Bībeles nedēļu” Pšemisļas diecēzē, organizēja ne tikai vietējā „Bībeles lietas” biedrība, bet arī senās Pševorskas pilsētiņas, kas no Pšemisļas atrodas apmēram 20 km attālumā, Svētā Gara bazilikas koleģijas kapitula [3]. Tādēļ tikšanās varēja notikt šajā neparastajā vietā, kas ir viens no visvērtīgākajiem Polijas viduslaiku arhitektūras pieminekļiem. Jau no tālienes pārsteidza augstie, zobotie ķieģeļu mūri, kas baznīcu un tai pieguļošo kādreizējo klosteri padara par varenu cietoksni. Tieši tādas tolaik bija vajadzības, jo šim Polijas reģionam regulāri uzbruka tatāru hordas. Atsevišķi no baznīcas stāv pamatīgs zvanu tornis, bet no klostera ēkas uz pilsētiņas Rātslaukumu ved pazemes eja.
No XIV gs. līdz pat XIX gs. te bija Jeruzalemes Svētā Kapa bruņinieku ordeņa (lat. Ordo Equestris Sancti Sepulcri Hierosolymitani) mītne. Eiropā šis ordenis popularizēja Kunga kapa kultu un pasijas dievkalpojumus, kā arī nodarbojās ar karitatīvo darbu. Ir pamats domāt, ka tāpat Pševorskā viņi ne tikai veica pastorālo darbu, bet arī vadīja Svētā Gara slimnīcu, dažādas biedrības un brālības, kā arī draudzes skolu. Tieši šis ordenis populāru padarīja tradīciju Lielā gavēņa laikā baznīcās veidot Kunga kapus. Viena no interesantākajām lietām, kas izceļ Pševorskas baziliku, ir Kunga kapa kapela, kur altāris ir Jeruzalemes Kunga kapa kopija. Kapela pēc restaurācijas darbiem pārsteidz ar savu krāšņo izskatu un skaistajiemm sienu un griestu apgleznojumiem par Kristus uzvaras pār nāvi tēmu. Redzam te Vecās Derības pravietojumus par šo notikumu: Noasu ar varavīksni pēc postošajiem plūdiem; Samsonu, kas uzvar lauvu; Jonu, kurš neaiziet bojā milzīgās zivs vēderā, Daniēlu, kurš paliek dzīvs lauvu bedrē, kā arī Kristus guldīšanas kapā un tukšā kapa atklāšanas ainas. Tieši šeit simpozija dalībnieki kopīgi svinēja Euharistiju.
2003. gada 19. martā Pšemisļas arhibīskaps Juzefa Mihalika atjaunoja Pševorskas kolēģijas kapitulu. Tai ir īpašs uzdevums: ne tikai svinēt svinīgas liturģijas Kunga kapa kapelā, bet arī atbalstīt Bībeles apustulātu visā diecēzē, lai Svēto Rakstu teksts ne vien „gulētu” ticīgo grāmatplauktos, bet kļūtu par dzīvu Dieva klātbūtni ikdienas dzīvē. Uz kapitulas kanoniķu krustiem varam izlasīt: vienā pusē Veni Sanctae Spiritus (Nāc, Svētais Gars), bet otrā – Tolle lege (Ņem, lasi). Kā varam saņemt Svēto Garu? Ņemt un lasīt Bībeli, lai atklātu tajā Garu! Lai ieņemtu Viņu kā dzīvību dodošu gaisu.
„Iemājot Vārdā”
Viens no kapitulas darbības veidiem ir kopīgi ar „Bībeles lietu” organizētais ikgadējais Bībeles simpozijs, uz kuru var ierasties katrs interesents. Šogad tikšanās nosaukums bija „Iemājot Vārdā”. Man tika dota iespēja kā pirmajai nolasīt referātu „Grūtības un draudi Dieva vārda pieņemšanā”, kas bija veltīts Marka evaņģēlija 4. nodaļai, līdzībai par sējēju. Tajā Jēzus norāda uz sātanu kā to, kurš zog no cilvēku sirdīm sējēja iesēto Evaņģēlija sēklu un padara to neauglīgu. Sātans to var izdarīt tad, kad ļaujamies viņa iedvesmai, ka sekošana Kristum ir kaut kas ļoti grūts un bīstams, vai arī kad ļaujamies dažādām iekārēm. Nākamo referātu „Staigāšana Dieva vārda patiesībā” nolasīja maģistrs Antonijs Makars. Viņš norādīja, ka staigāšanas darbība Bībelē iegūst metaforas nozīmi un norāda uz morālu, ētisku dzīvi, kas ir rīcības un arī dzīves veids. Tādai staigāšanai metaforiskā nozīmē ir viens konkrēts mērķis – mūsu pestīšana. Tādēļ kristietim ir jābūt patstāvīga nomoda nostājai, kad nepārtraukti pārbaudām, vai neesam no šī mērķa novirzījušies. Referents to salīdzināja ar burāšanu, kuras laikā dažreiz nākas krasi mainīt savu trasi, lai saglabātu izvēlēto virzienu un sasniegtu nosprausto mērķi. Beigās uzstājās pr. prof. Staņislavs Harenzga, kurš runāja par „Svētdarīšanu paklausībā Patiesības Vārdam”. Viņš atklāja, ka dzīvot Vārdā, dzīvot Jēzū Kristū nozīmē dzīvot Dievā Tēvā, bet tas nozīmē, ka Jēzus mūs svētdara, padara spējīgus būt Dievā vēl šeit uz zemes, tad, kad esam tuvu Jēzum Kristum. Jo ciešāk esam vienoti ar Viņu, jo pilnīgākā veidā pieredzam svētumu, bet tas ir iespējams tikai tad, kad pieņemam Viņu kā vienīgo Patiesību un esam tai paklausīgi.
Dieva kā Autora iespaids uz Svētajiem Rakstiem. Lasot tos, redzam, ka ļoti atšķirīgi un neatkarīgi tapušas grāmatas veido vienotu veselumu. Atklājam tajās vienu, loģisku cilvēka pestīšanas plānu, kurš pakāpeniski tiek īstenots vēsturē. Konkrētajiem Bībeles grāmatu cilvēciskajiem autoriem tas nebija pilnībā aptverams, kas liecina par to, ka to nav varējis izdomāt kāds cilvēks, bet tikai Dievs. Svēto Rakstu vienotības princips tiek ņemts vērā liturģisko lasījumu izvēlē, kad pirmais lasījums atklāj pravietojumu, bet Evaņģēlijs tā piepildījumu Jēzū.
Kanoniskums izriet no svēto grāmatu iedvesmotības. Jāņem vērā Bībeles grāmatas tādā formā, kādā tās ir nonākušas kanonā, neatkarīgi no to tapšanas vēstures.
Par kolēģiju (lat. collegium – līdztiesīgu ierēdņu sapulce) saucam baznīcu, kas nav katedrāle un pie kuras pastāv kapitula. Kapitula var būt kanoniķu grupa, kurai ir tiesības ievēlēt bīskapu, vai arī priesteru grupa, kura vienojas lūgšanā un kurai ir noteiktas goda privilēģijas.
