Māra Kiope: komentārs par Balto Helikopteru

Pēc izrādes “Baltais helikopters” ģenerālmēģinājuma

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!

Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.

Pāvesta kalpojuma noslēpums

Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.

Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.

Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.

Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.

Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija

Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.

Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē…, jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.

Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt…

Patiesības pašparāde

Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.

Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)

Risinājums dialogā ar Kungu

Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.

Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?

Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!

Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.

Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.

Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.

Šķīstas sirds gudrības fenomens

Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka…

Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne

Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.

Simbolu valodas norādes

Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.

Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku… Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.

.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?… ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.

Pēc izrādes “Baltais helikopters” ģenerālmēģinājuma

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!

Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.

Pāvesta kalpojuma noslēpums

Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.

Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.

Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.

Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.

Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija

Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.

Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē…, jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.

Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt…

Patiesības pašparāde

Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.

Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)

Risinājums dialogā ar Kungu

Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.

Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?

Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!

Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.

Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.

Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.

Šķīstas sirds gudrības fenomens

Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka…

Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne

Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.

Simbolu valodas norādes

Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.

Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku… Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.

.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?… ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.

Pēc izrādes “Baltais helikopters” ģenerālmēģinājuma

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!

Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.

Pāvesta kalpojuma noslēpums

Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.

Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.

Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.

Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.

Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija

Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.

Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē…, jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.

Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt…

Patiesības pašparāde

Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.

Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)

Risinājums dialogā ar Kungu

Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.

Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?

Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!

Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.

Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.

Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.

Šķīstas sirds gudrības fenomens

Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka…

Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne

Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.

Simbolu valodas norādes

Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.

Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku… Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.

.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?… ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.

Pēc izrādes “Baltais helikopters” ģenerālmēģinājuma

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!

Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.

Pāvesta kalpojuma noslēpums

Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.

Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.

Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.

Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.

Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija

Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.

Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē…, jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.

Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt…

Patiesības pašparāde

Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.

Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)

Risinājums dialogā ar Kungu

Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.

Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?

Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!

Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.

Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.

Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.

Šķīstas sirds gudrības fenomens

Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka…

Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne

Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.

Simbolu valodas norādes

Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.

Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku… Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.

.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?… ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.

Pēc izrādes “Baltais helikopters” ģenerālmēģinājuma

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!

Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.

Pāvesta kalpojuma noslēpums

Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.

Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.

Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.

Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.

Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija

Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.

Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē…, jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.

Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt…

Patiesības pašparāde

Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.

Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)

Risinājums dialogā ar Kungu

Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.

Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?

Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!

Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.

Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.

Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.

Šķīstas sirds gudrības fenomens

Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka…

Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne

Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.

Simbolu valodas norādes

Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.

Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku… Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.

.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?… ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.

Pēc izrādes “Baltais helikopters” ģenerālmēģinājuma

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!

Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.

Pāvesta kalpojuma noslēpums

Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.

Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.

Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.

Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.

Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija

Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.

Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē…, jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.

Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt…

Patiesības pašparāde

Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.

Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)

Risinājums dialogā ar Kungu

Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.

Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?

Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!

Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.

Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.

Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.

Šķīstas sirds gudrības fenomens

Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka…

Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne

Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.

Simbolu valodas norādes

Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.

Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku… Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.

.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?… ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.