Daudziem no mums šķiet dabiski doties uz dievnamu, uzkāpt pa baznīcas kāpnēm, apsēsties kādā no soliem un piedalīties Svētajā Misē. Un varbūt nemaz neesam ievērojuši, ka ne visiem tas ir tik vienkārši. Lai noskaidrotu, kā baznīcā jūtas cilvēki ar īpašām vajadzībām, pajautāju viedokli dažiem no viņiem. Šis ir aicinājums padomāt, ko varam darīt, lai ikviens baznīcā justos gaidīts.
Svarīgākā ir attieksme, nepieejamu baznīcu nav
Laura, kurai ir kustību traucējumi, stāsta, ka tiek uz baznīcu patstāvīgi. Nevarētu uzkāpt vien tad, ja būtu ļoti stāvas trepes bez margām.
Viņa uzskata, ka galvenais ir cilvēku attieksme, ar to ir jāsāk. Varbūt daudzās baznīcās vēsturiski ir trepes un uzbrauktuves nav tik vienkārši uztaisīt, bet, ja cilvēki būs atsaucīgi un palīdzēs, tad vairāk cilvēku nāks uz baznīcu. Kādreiz, kā viņa atceras, bijis grūtāk. Tagad vairāk ievēro pašu cilvēku, nevis viņa ratiņkrēslu, aparātu vai to, ka viņam nav kāju vai roku. No otras puses, vienmēr būs cilvēki, kuri pukstēs, rādīs ar pirkstu, nesapratīs…
Laura atceras kādu atgadījumu, kas iepriecinājis ar cilvēku atsaucību: „Ar draudzeni Baibu, kura ir ratiņkrēslā, bijām sanatorijā Līgatnē. Viena fizioterapeite brauca uz Siguldas draudzi un sarunājām, ka viņa mūs aizvedīs un atvedīs. Mēs tikām iekšā, jo Siguldas katoļu baznīcai ir laba uzbrauktuve. Problēma bija, kad draudzenei vajadzēja uz labierīcībām. Bijām pabrīdinātas, ka tās ir nepieejamākas, tomēr apskatījāmies un sapratām, ja kāds palīdzēs, tad viņa tiks iekšā. Es nevarēju palīdzēt, jo neesmu fiziski tik stipra. Bet viņa saka: „Ejam pasaukt kādu!” Saku: „Es te nevienu nepazīstu.” Tomēr gāju skatīties. Redzu, nāk divas sievietes, paaicināju, un viņas labprāt palīdzēja. Vēlāk pat parunājāmies. Nepazīstami cilvēki, bet neatteica. Pirmie uzrunātie cilvēki palīdzēja.”
Diemžēl ir zināmi arī ne tik pozitīvi gadījumi: „Esmu dzirdējusi, ka mamma ar slimu puisīti iet uz baznīcu. Protams, ka viņš nevar nosēdēt dievkalpojuma laikā. Viņš nesaprot notiekošo un dzīvo savā pasaulē, bet tai pašā laikā traucē tantei blakus. Un tante aizrāda mammai. Vai tante saprot? Visticamāk – nesaprot. Jā, baznīca ir pieejama, bet, ja būs tāda nesaprotoša tante, vai gribēsies turp iet?!”
Laura vēl stāsta par kādu sievieti, kurai ir smaga invaliditāte: „Viņa teica: „Mani aizved uz draudzi, es gribu būt dievkalpojumā, bet nejūtos labi, jo uz mani visi skatās.” Viņa mēģina pa savam dziedāt, lūgt, bet viņai tas sanāk daudz citādāk nekā mums, un tas piesaista uzmanību.”
Svarīgi ir aicināt visus cilvēkus uz baznīcu, katram dot iespēju būt baznīcā, protams, tiem, kam ir kādas īpašas grūtības, piedāvājot attiecīgu palīdzību. Laura uzskata, ka baznīcā liela nozīme ir sadraudzībai starp dažādiem cilvēkiem, nevis tikai būšanai dievkalpojumā. Ja taisa pasākumus tikai cilvēkiem ar invaliditāti, tad tā arī ir sava veida izolācija. Mūsu ikdiena ir piepildīta ar dažādām lietām – darbu, mācībām, pienākumiem –, bet draudze dod īpašu spēku un iedrošinājumu. Esot kopā, varam mācīties saprast viens otra atšķirības, mainīt attieksmi un kļūt gatavāki savā draudzē redzēt cilvēkus ar invaliditāti.
Baznīcās iekļūt ir grūti, bet vienmēr ir kāds, kas palīdz
Ligita ir kustību invalīde, viņa ikdienu pavada ratiņkrēslā, bet nelielus gabalus var pārvietoties ar speciālu rāmi. Uz baznīcu, kā pati apgalvo, sanāk tikt reti, jo nedzīvo pilsētā. Viņa biežāk apmeklē kapelu, kas atrodas Lūznavā (netālu no Rēzeknes) un ikdienā ir vistuvāk. Šeit katru nedēļu notiek Svētās Mises. Sākotnēji tās nebija tik bieži, bet tagad dievkalpojumi notiek regulāri. Nesen kapelu iesvētīja pats bīskaps Bulis. „Kopš atklāja kapelu, sanāk biežāk būt dievnamā, jūtu vajadzību šeit būt.”
Viņa ir bijusi dažādās baznīcās, tai skaitā divās Rēzeknes baznīcās, kā arī Rīgas Marijas Magdalēnas baznīcā, kur iekļūt varēja ļoti ērti. „Kad biju Rīgā, nebija nekādu problēmu. Sliekšņa nebija, tāpēc bija daudz vieglāk. Šķiet, Marijas Magdalēnas baznīcā vienīgajā varēju iekļūt ratiņkrēslā. Jebkurā gadījumā viena nekur nebraucu, man parasti līdzi ir mamma vai kāds cits, kas palīdz,” viņa stāsta. Arī Maltas baznīcā bijis viegli iekļūt – bijušas nevis trepes, bet nelieli pakāpieni.
Ligita stāsta, ka baznīcā jūtas labi, tā viņai ir svarīga. „Ikdiena ir tāda, kāda ir. Bet baznīcā es uzlādējos. Es atnāku ar savām problēmām, lūgšanu veidā Dievam tās izstāstu, un man ir vieglāk. Jūtu nepieciešamību vēl un vēl atgriezties baznīcā. Pēdējos desmit gados, kopš man ir trauma, ir sākušas veidoties ciešākas attiecības ar Dievu. Ir izpratne un nepieciešamība pēc garīgām lietām. Dievs ir cerības salmiņš, pie Viņa vajag vērsties, un Viņš dod spēku.” Jautāta, vai baznīcā piedzīvots kas īpašs, viņa atceras, ka īpaši jutās, kad baptistu baznīcas pasākumā, kuru apmeklējusi ar draudzenēm, mācītājs pienācis parunāties. Vēlāk viņa atceras, ka arī citās baznīcās tā ir bijis. Īpaši viņa piemin Rīgas Marijas Magdalēnas baznīcas rīkoto pasākumu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – jauki, ka bija iespēja parunāties savā starpā un arī priesteri atnāca.
Ligita domā, ka ir daudzi cilvēki ar invaliditāti, kuri gribētu iet uz baznīcu, tāpēc baznīcas vajadzētu vairāk pielāgot. Viņai ir vieglāk, jo viņa var staigāt. Ja būtu tikai ratiņkrēslā, diez vai viņu pa kāpnēm spētu panest, kaut arī, kā viņa novērojusi, cilvēki ir atsaucīgi.
Katoļu baznīcā arī vajag zīmju tulku
Līga un Jolanta ir vājdzirdīgas sievietes. Tiekamies zīmju tulka klātbūtnē. Līga runā tikai ar zīmēm, bet Jolanta arī balsī, tomēr uz manām lūpām vērstais saspringtais skatiens pasaka priekšā, ka saprast manis teikto viņai nav viegli.
Līga stāsta, ka gribas iet uz baznīcu un piedalīties Svētajā Misē. Pēc baznīcas viņa jūtas vieglāk, dvēsele ir mierīgāka. Būtu labi, ja klāt būtu tulks. Ir dziesmas un tas, ko priesteris runā… Gribētos visu saprast. „Luterāņu baznīcā ir tulks, citās konfesijās varbūt arī ir tulks, bet katoļiem diemžēl nav. Es nevaru mainīt savu ticību un iet uz citām baznīcām. Varētu varbūt vienīgi apmeklēt luterāņu baznīcu, jo tas būtu līdzīgi katoļu dievkalpojumiem. Ja nav tulka, tad es daudz informācijas palaižu garām.”
Jolanta stāsta, ka ir pieradusi apmeklēt baznīcu bez tulka: „Mēģinu saprast priestera teikto, sēžu priekšā, lasu no lūpām, tomēr tik un tā visu saprast nevar. Tas prasa no manis ļoti lielu koncentrēšanos, acīm ir liela slodze, skatoties vienā punktā – uz lūpām. Priestera sprediķi nevar saprast, tāpēc palasu „Mieram Tuvu” vai arī kādu citu garīgu grāmatiņu.” Viņa atceras reizi, kad bija atnākusi līdzi draudzene un tulkoja sprediķi, tas bijis tiešām forši.
Jautātas, vai varētu kādreiz izmantot dievkalpojumā valsts apmaksāto tulku, abas atbild noliedzoši. Valsts tulku apmaksā tikai 120 stundas gadā, un tas ir ļoti maz. Ir daudzi gadījumi, kad ir vajadzīgs tulks, piemēram, apmeklējot ārstu. Ja pārāk ātri iztērēs apmaksātās stundas, tad vēlāk būs jāmaksā pašām.
Jolanta ierosina, ka būtu labi, ja zīmju tulks katoļu Baznīcā būtu vismaz īpašākajos gadījumos – Ziemassvētkos, Lieldienās, varbūt tad, kad Svēto Misi svin mūsu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Iespējams, ja Baznīca sāktu piedāvāt zīmju tulku vismaz dažas reizes gadā, tad atklātos, ka ir daudzi nedzirdīgie katoļi, kuri vēlas būt baznīcā. Līga prāto, ka varbūt tie katoļi, kas ir nedzirdīgi, pāriet luterticībā. Viņa teic, ka būtu labi, ja katoļu Baznīcā būtu kāda grupiņa ar nedzirdīgajiem. Tad būtu vieglāk. Jolanta piebilst, ka ļoti vēlas iesaistīties draudzes dzīvē, bet nezina, kā. Arī viņai šķiet, ka būtu vieglāk, ja baznīcā būtu citi nedzirdīgie. Abas novērojušas, ka cilvēki jau daudz neievēro apkārtējos, viņi ir aizņemti paši ar sevi. Jolanta gandrīz katru svētdienu apmeklē baznīcu, viņai būšana baznīcā ir svarīga, tas ir spēcīgi iesakņojies. Līgai vissvarīgāk baznīcu apmeklēt ir svētkos, ikdienā tas nešķiet tik svarīgi.
Kādam būtu jābūt tulkam? Jolanta stāsta: „Būtu ideāli, ja būtu tulks katolis. Varētu arī būt no luterāņiem. Nevajadzētu tādu tulku, kurš nav ticīgs, kurš sausi iztulko. Tad man būtu jocīga sajūta sēdēt blakus. Man tulkošana baznīcā liekas kaut kas intīms.”
Līga atklāj, ka viņai ir bijusi problēma pieiet pie grēksūdzes. Tas gan bijis laukos – priesteris sūtījis uz Valmieru, kas bijis par tālu. Rīgā gan tā vairs nav bijis, priesteri pieņem grēksūdzi uz lapiņas. Jolanta brīnās, kā priesteris varējis nepieņemt grēksūdzi, viņai tā nav gadījies: „Es parasti uzrakstu savu grēksūdzi uz lapas un iesniedzu pie biktskrēsla priesterim. Viņš uzraksta gandarījumu un es saņemu atpakaļ lapu. Esam arī gājuši ar priesteri runāt sakristejā, jo man ir skaidri jāredz lūpas. Gribētos, lai priesteri vairāk komunicētu, kaut ko vairāk pateiktu vai uzrakstītu.” Viņa ar prieku atceras kādu priesteri no ārzemēm, kurš grēksūdzē uzmundrinājis, un spriež, ka laikam viņam ir lielāka pieredze ar vājdzirdīgajiem nekā Latvijas priesteriem.
Baznīcā ir nozīmīga vājredzīgu cilvēku kopiena
Aleksandrs un Konrāds ir no vājredzīgo pansionāta. Norunājot tikšanos ar Aleksandru, viņš pabrīdina, ka būs arī draugs, kurš vispirms jāpavada, un pēc tam varēsim runāties. Man tomēr paveicas parunāt arī ar draugu Konrādu. Abi svētdienās apmeklē Rīgas Sv. Jēkaba katedrāli, kur arī satiekamies uz nelielu sarunu.
Satiekoties Aleksandrs man dod informatīvu lapu, sakot, ka tur viss jau uzrakstīts – lapā ir informācija par Latvijas neredzīgo katoļu kopu. Dibināšanas sākumā kopā bijuši 345 katoļi, bet tagad esot palicis daudz mazāk. Kopas ietvaros organizēti svētceļojumi uz Aglonu, Liepāju, Skaistkalni, Alūksni, Šauļu Krusta kalnu. Neredzīgajiem lasītājiem ir pieejami Katoļu Kalendāri 2005. un 2006. gadam, kā arī ir nodrukāts rožukronis un citas lūgšanas 66 sējumos neredzīgo rakstā.
Lūgti tomēr pastāstīt kaut ko vairāk, saka: „Uz baznīcu individuāli brauc daudzi, gan redzīgāki, gan stipri vājredzīgi. Brauc uz dažādām baznīcām – uz Purvciemu, Marijas Magdalēnas baznīcu. Mēs abi cītīgi braucam uz katedrāli, kādreiz aizbraucam uz Franciska baznīcu, bet vairāk pieturamies pie katedrāles.”
Konrāds stāsta: „Katra mēneša trešajā piektdienā mums ir Svētā Mise uz vietas neredzīgo pansionāta zālē. Kapela ir kopīga ar luterāņiem, bet draudzīgi sadzīvojam. Uz Svēto Misi nāk gan no Strazdumuižas ciemata, gan pansionātā mītošie, kā arī katoļi no Juglas, kas skaitās mūsu kopā. Apmēram 50 cilvēki, dažkārt vairāk, dažkārt mazāk.
Mums palīdzēja Magdalēnas baznīca, paldies! Īpašs paldies Irēnas kundzei, kura mums organizēja autobusiņus no pansionāta. Kādas trīs reizes bijām Magdalēnas baznīcā. Tur bija noorganizētas vietas. Būtu labi, ja tā varētu organizēt vēl. Mēs ļaunā neņemtu, ja būtu lielāks autobusiņš. Tie, kas ir aktīvāki, tie jau tāpat brauc.
Kad mums uz vietas notiek dievkalpojumi, tad pēc Svētās Mises ir pasēdēšana, kafijas galds. Tie cilvēki, kuri nav pansionātā, sagatavo un atnes kafiju un maizītes, un tādā kuplā pulciņā pasēžam ar priesteri. Atzīmējam vārda dienas, dzimšanas dienas, palūdzamies par tiem, kas aizgājuši mūžībā.
Pēc Mises priesteris, kurš mūs apkalpo, apmeklē arī pansionāta cilvēkus istabiņās, kuri to vēlās, un, ja nepieciešams, aizbrauc arī pie cilvēkiem uz ciematu Juglas apkaimē.”
Abi saka lielu paldies priesteriem, kas kalpojuši pansionātā, un arī Marijas leģionam, kas parunājas, uzklausa cilvēkus.
Jautāti, vai cilvēki palīdz, atverot baznīcas durvis vai kā citādi, abi ar smaidu atbild, ka ļoti labi jūtas un paši tiek galā.
Katoļu Baznīcas Vēstnesis, Nr. 10 (514) 2015. gada 23. maijs
