Demokrātija katoļu Baznīcas skatījumā

Izdevumā “Katoļu Kalendārs” ik gadu tiek publicēti daudzi interesanti, izglītojoši, pārdomas raisoši raksti un intervijas. Daudzi no šiem materiāliem aktualitāti nezaudē arī pēc ilgāka laika, tāpēc vēlamies digitālā formā pārpublicēt atsevišķus iepriekšējo gadu “Katoļu Kalendāros” publicētos rakstus. Šoreiz publicējam izdevumā “Katoļu Kalendārs 2020” ietverto priestera Andra Marijas Jerumaņa rakstu. 

Baznīca iestājas par demokrātiju

Tas, ka Baznīca pozitīvi vērtē demokrātiju, ir skaidri redzams pāvesta Jāņa Pāvila II enciklikā Centesimus annus, kas ir sarakstīta 1991. gadā, simts gadus pēc pirmās Baznīcas sociālās mācībai veltītās enciklikas Rerum Novarum iznākšanas. Enciklikā izklāstītās Jāņa Pāvila II domas palīdz labi izprast to, cik Baznīcas skatījumā demokrātija ir svarīga. Šī enciklika ir sarakstīta īpašā brīdī – tūlīt pēc Berlīnes mūra nojaukšanas, Padomju Savienības iziršanas un atteikšanās no totalitārisma sistēmas, ko Ļeņina revolūcija 1917. gadā Krievijā bija radījusi līdz ar komunistiskās partijas nākšanu pie varas un kas Latviju pirmo reizi skāra jau 1940. gadā, bet uz nepilniem piecdesmit gadiem pārņēma 1945. gadā, kad Latvija no fašistiskā totalitārisma nokļuva komunistiskajā totalitārismā.

Katoļu Baznīcā Latvijā viens no demokrātijas vērtību lielākajiem aizstāvjiem bija bīskaps Jāzeps Rancāns. Viņš nebija samierinājies ar autoritatīvo politisko sistēmu, kas dažādu apsvērumu dēļ tika iedibināta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā. Tāpat bīskaps Rancāns nekad neatzina Latvijas neatkarības un demokrātisko pamatu likvidēšanu, Padomju armijai ienākot mūsu zemē 1940. gada jūnijā. Vēlēšanas, pēc kurām Latvija it kā “brīvi” atzīst aneksiju, viņš uzskatīja par nelikumīgām, par tādām, kas ir pretrunā ar 1922. gada Satversmes un jebkuras demokrātiskas valsts principiem, kuri noliedz vēlēšanu organizēšanu svešu karaspēku klātbūtnē. Vēlāk, kad vācu karaspēks ienāca Latvijā, bīskaps Rancāns paturēja vēsu prātu, apzinoties, ka nacistiskā Vācija ir antidemokrātiska, un tāpēc Latvijai nav nākotnes tās sastāvā. Ir jāizlasa bīskapa Rancāna 1944. gada 17. martā parakstītais Konstantīna Čakstes vadītās nacionālās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – Memorands, lai pārliecinātos, cik demokrātijas ideja bija dārga bīskapam un katoļu Baznīcai. Bieži domājam, ka viņš ir aizstāvējis Latvijas demokrātiskumu kaut kādu politisko uzskatu vai personīgās pārliecības dēļ un varēja to arī nedarīt. Taču īstenībā viņa nostāja ir saistīta ne tikai ar vēsturisko laiku (Rēzeknes kongress, Latvijas neatkarības pasludināšana, Satversmē iestrādājot demokrātiskas valsts iekārtas principus). Tā vispirms izriet no ticības pamatiem un piederības katoļu Baznīcai. Ticība deva viņam dziļu izpratni par cilvēka cieņu, par brīvību, kas to raksturo, un kopīgo labumu, kam jābūt katras taisnīgas sabiedrības pamatā. Ir jāpiemin, ka tā laika teoloģija, ko viņš apguva Pēterpils Katoļu garīgajā seminārā, balstījās galvenokārt uz Akvīnas Toma kristīgo antropoloģiju un deva iespēju aizstāvēt kristīgo humānismu un demokrātijas kristīgo izpratni, ko 1891. gadā ar savu encikliku Rerum Novarum bija iedvesmojis pāvests Leons XIII. Tā varam saprast, kāpēc bīskaps Rancāns iestājās par tiesisku un taisnīgu demokrātisku sabiedrību.

Pēc šīs nepieciešamās vēsturiskās atkāpes svētā Jāņa Pāvila II vārdi spilgti apgaismo  demokrātijas vērtību un tās pamatus: „Baznīca augstu vērtē demokrātisko iekārtu, jo tā nodrošina pilsoņu piedalīšanos politiskajā izvēlē un garantē tiem iespēju gan ievēlēt un kontrolēt savus vadoņus, gan arī nepieciešamības gadījumā tos mierīgā veidā nomainīt. Tāpēc šī iekārta nevar veicināt šauru grupu rašanos, kas savtīgu interešu un ideoloģisku mērķu dēļ uzurpē valsts varu. Patiesa demokrātija ir iespējama tikai tiesiskā valstī un pamatojoties uz patiesu izpratni par cilvēka personu. Tā prasa, lai praksē īstenotos apstākļi, kas ir nepieciešami gan individuālu personu cieņas veicināšanai, ko var panākt, sniedzot tām izglītību un ieaudzinot patiesus ideālus, gan arī sabiedrības „subjektivitātei”, ko savukārt var panākt, izveidojot struktūras, kas nodrošina piedalīšanos un sekmē katra dalībnieka atbildību.”^[1]

Baznīcas sociālās mācības kompendijā, kas latviešu valodā iznāca 2019. gadā, ir akcentēts: “Patiesa demokrātija nav tikai formālas likumu ievērošanas rezultāts, bet gan pārliecinoša tādu vērtību pieņemšana, kas iedvesmo demokrātiskās procedūras: katra cilvēka cieņu, cilvēka tiesību respektu, kopējā labuma kā politiskās dzīves mērķa un vadošā kritērija pieņemšanu. Ja attiecībā uz šīm vērtībām trūkst vispārējās vienprātības, zūd demokrātijas nozīme un tiek kompromitēta tās stabilitāte.”^[2] Tātad ir svarīgi uzsvērt, ka, lai demokrātija varētu patiešām pastāvēt un nest iecerētos augļus, saskaņā ar katoļu Baznīcas mācību ir jāievēro dažas vērtības, bez kurām tā nav iespējama. Pie šīm vērtībām pieder iepriekš minētā cilvēka cieņa, cilvēktiesības, kopīgais labums, bet arī reliģiskā brīvība, valsts un Baznīcas pareiza autonomija, informācijas objektivitāte, caurspīdīgums, taisnīgums un tiesiskums. Tas vienmēr ir jāpatur prātā. Diemžēl nereti esam politiski vienaldzīgi vai domājam, ka kristīgā mācība mums neuzliek nekādu atbildību virs šīs zemes. Dažkārt kritizējam demokrātiju, it kā tā nedarbotos, un ilgojamies pēc jaunas autoritāras politiskās iekārtas, jo tādejādi ceram, ka varēsim labāk aizstāvēt dažās kristīgās vērtības, piemēram, ģimeni, tomēr aizmirstam par pārējām tikpat svarīgām kristīgām vērtībām. Nereti iekrītam kādu politisko partiju slazdos, kas apsola aizstāvēt dažas vērtības, bet nicina citas pamatvērtības. Mūsdienās arī kristiešu vidū uzliesmo tendences apšaubīt demokrātijas vērtību, aizbildinoties ar to, ka tā neaizstāv kristiešu cilvēka un sabiedrības koncepciju. Varbūt tā sākam domāt tāpēc, ka redzam dažas demokrātiskas sabiedrības “slimības”. Tomēr tas nedrīkst mūs novest pie nepareiza slēdziena, vēlmes noraidīt demokrātijas nozīmīgumu, lai to nomainītu pret autoritatīvu sistēmu, kas it kā būs labvēlīga kristiešu pasaules uzskatam.

Aktuāla kļūst arī t.s. „digitālā demokrātija”, kas balstās uz šķietami tiek īstenota sociālajos tīklos. Taču ir jāapzinās, ka šī ir vide, kur viegli manipulēt ar cilvēkiem, kuri diemžēl vairs nelasa avīzes, bet visu informāciju iegūst, lasot blogus vai twiter ierakstus. Tieši šādā kontekstā ir svarīgi pārdomāt, ko nozīmē demokrātija savā būtībā, kas to veicina vai samaitā, un kāpēc Baznīca tai piešķirt tik lielu nozīmi.

Demokrātijas pamatā cilvēks kā brīvības centrs

Baznīcas sociāla mācība raksturo cilvēku, liekot uzsvaru uz saikni starp cieņu un brīvību: “Cilvēka persona vienmēr ir jāizprot savā neatkārtojamajā un neiznīcināmajā vienreizībā. Cilvēks visvairāk par visu eksistē kā subjektivitāte, kā apziņas un brīvības centrs, kuras vienreizīgums un neatkārtojamība izsaka to, ka viņš nav pakļaujams nekādiem centieniem ielikt viņu varas, ideoloģisko vai kādu citu sistēmu domu rāmjos. To diktē ne tikai prasība, lai jebkurš, bet jo īpaši politiskās un sociālās institūcijas, ar cieņu un atbildību izturētos pret jebkuru cilvēku virs šīs zemes, bet vēl jo vairāk – tas nozīmē, ka ikviena cilvēka pienākumam pret citu cilvēku un jo īpaši jau pieminēto institūciju pienākumam ir precīzi jāizriet no nepieciešamības veicināt personas integrālo attīstību.”^[3]

No šādas cilvēka izpratnes izriet vairāki būtiski secinājumi: “Personu nedrīkst pakļaut ekonomiska, sociāla un politiska rakstura projektiem, lai arī kādas autoritātes tos izvirza un lai arī aizbildinās, ka dara to civilās kopienas tagadnes vai nākotnes progresa vārdā. Tāpēc ir nepieciešams, ka sabiedriskās autoritātes ir nomodā par to, lai ikviens brīvības ierobežojums vai ikviens sods, kas cilvēkam tiek uzlikts par viņa uzvedību, nekad neskartu viņa cilvēcisko cieņu, un lai tiktu garantēta cilvēku tiesību praktizēšana. Tas viss balstās cilvēka kā personas vīzijā, kā aktīva un par savu izaugsmes procesu atbildīga subjekta vīzijā.”^[4]

Ir vienmēr jāatceras cilvēka cieņu arī tad, kad mums pašiem kristiešiem gribas “uzspiest” savas vērtības ar kādu politisko varu, kā tas, piemēram, ir bijis dažādos laikmetos, ko parāda vairāki vēsturiski pētījumi, un kas nemitīgi tiek izcelts, lai apkarotu kristietības lielo vērtību. Ir vērts atcerēties brīvības teoloģijas autentiskos pamatus: “Cilvēks var tiekties pēc labuma tikai brīvībā, ko Dievs viņam ir devis kā sava attēla visaugstāko zīmi. „Dievs ir vēlējies atstāt cilvēku savas gribas varā” (sal. Sīr 15,14), lai viņš spontāni meklētu savu Radītāju un, pievienojoties Viņam, brīvi sasniegtu pilnīgu un svētīgu pilnību. Tāpēc cilvēka cieņa prasa, lai viņš rīkotos pēc apzinīgas un brīvas izvēles, tas ir – personīgo iekšējo pamudinājumu, nevis ārējās nepieciešamības vadīts.”^[5]

Cilvēka cieņa un tās brīvība ir arī atkarīga no dažiem netaisnības apstākļiem, kas valda zināmā sabiedrībā: “Personīgās brīvības pareiza izmantošana prasa precīzus ekonomiska, sociāla, juridiska, politiska un kultūras rakstura apstākļus, kas bieži vien tiek pārprasti un pārkāpti… akluma un netaisnības situācijas nospiež morālo dzīvi un gan stipros, gan vājos ved kārdinājumā grēkot pret sava tuvākā mīlestību. Attālinoties no morālā likuma, cilvēks saceļas pret savu brīvību, viņš kļūst pats par savu vergu, pārrauj brālības saites ar sev līdzīgajiem un saceļas pret dievišķo gribu.”^[6] Tāpēc Baznīcas sociālas mācības kompendijs apgalvo, ka “atbrīvošanās no netaisnībām veicina brīvību un cilvēcisko cieņu: tomēr, ja vēlas panākt ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, kas patiešām kalpotu cilvēkam, tad ‘visvairāk ir nepieciešams apelēt pie personas garīgajām un morāliskajām spējām un pie pastāvīga iekšējās atgriešanās pamudinājuma’.“^[7]

Demokrātija un patiesība

Pastāv dziļa saikne starp cilvēka brīvību un patiesību. Varam pat teikt, ka totalitārisma cēlonis ir patiesība, kas paliek subjekta līmenī, kas rada savas vērtības. Jebkura vara, kas sevi nostāda pāri objektīvam ļaunuma un labuma kritērijam, veicina ideoloģiju, kas valda pār cilvēka sirdsapziņu. Katoļu Baznīca izceļ ciešo saikni starp demokrātiju un patiesību. Šī saikne ir būtiska, bet kļuvusi trausla “modernajā demokrātijas” izpratnē. Baznīca uzskata, ka mūsdienu demokrātiju apdraud ētiskais relatīvisms, kas uzskata, ka nepastāv tādi objektīvi un universāli kritēriji, kas palīdz noteikt vērtību pamatu un korektu to hierarhiju. Jānis Pāvils II atgādina: “Vēsture liecina, ka demokrātija bez vērtībām viegli pārvēršas atklātā vai slēptā totalitārismā.”^[8]

Runājot par patiesību un tās objektivitāti, Baznīca aizstāv dabiskā likuma principu, likuma, kas pieder cilvēka dabai. “Šis likums ir dabiskais aicinājums, jo prāts, kas to izplata, pieder cilvēka dabai. Šis likums ir universāls, tas aptver visus cilvēkus, jo to ir veidojis prāts.”^[9] Ja noliedzam dabisko likumu, tad noliedzam arī cilvēka saprāta spēju uztvert labumu un to atšķirt no ļaunuma. Zināmā mērā neticam vairs racionālai cilvēka dabai, uzskatām cilvēku par mazāku, nekā viņš īstenībā ir. “Ja aptumšojas dabiskā morālā likuma universāluma uztvere, nav iespējams izveidot patiesu un ilgstošu kopību ar citu cilvēku, jo tad, kad pietrūkst vienprātība attiecībā uz patiesību un labumu, ‘mūsu darbi, apsūdzamā veidā vai ne, ievaino personu kopību ar katra cilvēka aizspriedumiem’. Tikai tāda brīvība, kas sakņojas kopējā dabā, var likt visiem cilvēkiem uzņemties atbildību un spēj attaisnot sabiedrisko morāli. Tas kurš, sevi uzskata par vienīgo lietu un patiesības mēru, nespēj mierīgi sadzīvot un sadarboties ar savu tuvāko.^“[10]

Diemžēl gadu desmitiem ar aizbildinājumu, ka katra prasība par objektīvu un vispārēju patiesību būtu neiecietības avots un ka tikai relatīvisms var nodrošināt vērtību un demokrātijas plurālismu, mūsu sabiedrība dod priekšroku juridiskam pozitīvismam, kas atsakās atsaukties uz objektīviem tiesību kritērijiem. Šajā perspektīvā pēdējais tiesību horizonts un morāles norma ir spēkā esošais likums, ko uzskata par pareizu pēc definīcijas, jo tas ir likumdevēja gribas izpausme. Bet tas nozīmē atvērt ceļu varas patvaļai, aritmētiskā vairākuma diktatūrai un ideoloģiskai manipulācijai. Rezultāts ir tāds, ka demokrātija riskē pārvērsties par privātu interešu vai vēlmju aizstāvēšanu, kas iebilst pret pienākumiem, kas izriet no sociālās atbildības.

Tas, ka Baznīca aizstāv objektīvo patiesību, nenozīmē, ka tā nenovērtē katra cilvēka sirdsapziņu. Pat, ja tā kļūdās, subjektīvi tai ir sava cieņa, bet tā ir aicināta meklēt patiesību, ļaujot sevi pavadīt savos meklējumos, lai saskaņotu savu rīcību ar objektīvo patiesību, ko veselais saprāts tai atklāj un ko ticības gaisma apstiprina Baznīcas kopienā.

Demokrātiju apdraud ideoloģija, kas ir nepareiza patiesības koncepcija. Ideoloģija barojas ar “pret-domāšanas” modeļa, attaisnojot sevi, nostājoties savā argumentācijā pret kādu, ko demonizē. Tā parasti padara aklus tos, kas aizstāv savas idejas un ir ieslēgti savā domāšanas pasaulē, kas slēpjas aiz pseidoprātīguma. Ideoloģiju raksturo realitātes principa zaudēšana, utopija. Ideologs aizstāv savu ideju, nesaistot to ar realitāti. Ideoloģija izmanto vienu ideju, lai sasniegtu kādu mērķi.

Ikviena ideoloģija grib izmainīt pasauli. Pagājušo gadsimtu stipri iezīmēja ideoloģiju loģika. Nacisms un komunisms ir spilgti tā piemēri. Bet šodien parādās citas ideoloģijas, kas mēģina manipulēt ar cilvēku un veido sabiedrību pēc kādas idejas. Arī mediji spēlē zināmu lomu ideoloģijas izplatīšanā – ne tikai tāpēc, ka manipulē ar informāciju un cenzūru, bet saistībā arī ar savu struktūru, kura šodien ātruma, vienkāršības nepieciešamības dēļ rada nepareizu priekštatu par kādu tēmu, jo nespēj atspoguļot realitātes sarežģītību. Tāpēc demokrātija tiek apdraudēta tad, kad informācijas jomā valda ideoloģija, tiekšanās pēc peļņas un politiskās kontroles, sāncensība un konflikti starp dažādām grupām. Saskaņā ar Baznīcas sociālo mācību ir jāievēro divi principi. Vispirms ir jāatceras, ka “cilvēka persona un cilvēku kopiena ir sociālās saziņas līdzekļu mērķis un mērs. Otrais princips papildina pirmo, proti, atsevišķu cilvēku labumu nav iespējams īstenot neatkarīgi no visas kopienas, kurām cilvēki pieder, kopējā labuma. Ir nepieciešama līdzdalība lēmumu, kuri attiecas uz sociālās saziņas politiku, pieņemšanas procesā. Šādai līdzdalībai sabiedriskajā formā ir jābūt patiesi pārstāvnieciskai un to nedrīkst izmantot, lai dotu priekšroku atsevišķām grupām, kad sociālās saziņas līdzekļu mērķi ir ienākumu gūšana.”^[11]

Cilvēks ir sociāla būtne

Cilvēks kā brīva būtne nenozīmē, ka viņš ir no pārejās pasaules noslēgts indivīds. Ir būtiski saprast kopējā labuma principu, lai izprastu demokrātijas jēgu un tās atbilstību cilvēka būtībai un cieņai, un taisnīgas sabiedrības veidošanai^[12]. Kopējā labuma jēdziens izriet no cilvēka būtības, kas ir relacionāla, atvērta uz otru cilvēku, uz visu kosmosu un arī uz transcendenci^[13]. Nav šaubu, ka mūsdienām raksturīgajā antropoloģiskajā koncepcijā cilvēks definē sevi, izejot no sevis paša, aizstāvot savu autonomiju, ar zināmu tendenci uz noslēgšanos no transcendences. Tādējādi viņš aizvien vairāk sāk līdzināties monādei, kurai nav saiknes ar Dievu un citiem. Šī tendence aizvien vairāk nostiprina izpratni par cilvēku kā indivīdu (in-divids, ne-dalāms) nevis personu, kurai raksturīga atvērtība un relacionalitāte. Un tieši tas riskē iezīmēt mūsu demokrātijas modeli ar tendenci novājināt tās būtību un virzīties nemanāmi pretī anarhijai vai slēptam totalitārismam. 

Baznīcas sociālā mācība, balstoties uz cilvēka relacionālas dimensijas izpratni, ko īpaši spilgti apgaismo Atklāsme, var mums palīdzēt saprast, cik svarīgs ir kopējā labuma princips sabiedrības veidošanā: “Kopējais labums liek darboties visiem sabiedrības locekļiem: neviens nav izslēgts no sadarbības saskaņā ar savām spējām savas attīstības dēļ. Kopējais labums prasa, lai tam kalpotu pilnībā, nevis daļēji, saskaņā ar kādas vienas sabiedrības daļas interesēm. Kopējam labumam ir jākalpo, pamatojoties uz loģiku, kur katrs ir atbildīgs. Kopējais labums tiek sasniegts, pateicoties cilvēka viscēlākajām tieksmēm, taču tas ir savstarpējs labums, kura sasniegšana prasa nemitīgus centienus tiekties pēc citu cilvēku labuma it kā tas būtu savs.”^[14] Baznīca atgādina ka, ja mēs gribam ievērot subsidiaritātes principu, tad ir jāveicina līdzdalību sabiedrībā^[15], un izceļ, ka līdzdalība ir demokrātijas pīlārs^[16].

Šī iemesla dēļ varam labāk saprast, kāpēc katoļu Baznīca dod priekšroku demokrātiskai valsts iekārtai un aicina kristiešus piedalīties tādas sistēmas veidošanā un aizstāvēšanā^[17].

Ir vērts akcentēt, ka šī līdzdalība var tikt apdraudēta ekonomikas dēļ. Pāvests Francisks vairākas reizes ir uzsvēris, ka demokrātija ir apdraudēta, ja ir izslēgta viena daļa no sabiedrības, t.i. nabagi un visi atstumtie. Viņš šajā sakarībā runā par ekonomikas diktatūru^[18]. Baznīcas sociālā mācība uzsver, ka, “lai nodrošinātu kopējo labumu, katras valsts valdībai ir specifisks uzdevums ar tiesību spēku harmonizēt dažādu sektoru intereses. Korekta grupu un indivīdu īpašo labumu sadale ir viena no delikātākajām sociālās varas funkcijām. Nedrīkst aizmirst arī, ka demokrātiskā valstī, kurā lēmumus parasti pieņem tautas vēlētu pārstāvju vairākums, tiem, kuri nes atbildību par valdību, ir jāinterpretē kopējais valsts labums ne tikai saskaņā ar vairākuma gribu, bet galvenokārt vadoties pēc visu sabiedriskās kopienas locekļu efektīvā labuma perspektīvas, ieskaitot tos, kas atrodas mazākuma pozīcijā.”^[19]

Politiskās pārstāvības morālie elementi

Noslēdzot šīs pārdomas par demokrātiju Baznīcas skatījumā, vēl ir jāpiemin, ka Baznīcas maģistērijs uzsver politiskās pārstāvības morāliskos elementus. Jānis Pāvils II ir rakstījis: “Atbildīga autoritāte nozīmē arī tādu autoritāti, kas tiek īstenota, piekopjot tikumus, kas palīdz valdīt kalpošanas garā (pacietība, vienkāršība, mērenība, žēlsirdība, dalīšanās ar citiem).”^[20] Īstenībā “tā autoritāte ir autoritāte, ko īsteno cilvēki, kuri par savas darbības mērķi spēj izvirzīt kopējo labumu, nevis personīgo prestižu vai savtīgas priekšrocības”^[21]. Arī tāpēc “vissmagākā no demokrātiskās sistēmas deformācijām ir politiskā korupcija, jo līdz ar to tiek nodoti morāles principi un sociālās taisnības normas, sagrauta korekta valsts darbība un negatīvi iespaidotas attiecības starp pārvaldniekiem un pārvaldāmajiem”^[22]. Pēdējā laikā pāvests Francisks ir ļoti pievērsies “korupcijas universālajai slimībai”. Var pat teikt, ka tā ir viens no lielākajiem viņa pienesumiem Baznīcas sociālajai mācībai^[23], izceļot vēl vairāk to, ko pirms viņa svētais Jānis Pāvils II jau bija uzsvēris^[24].

Korupcija ir ka vēzis, kas sagrauj sociālo tīklu un demokrātijas pamatus, vai nu novedot pie vienaldzības un bezatbildības pret pārējiem, cilvēkam ieraujoties sevī, vai pretēji – alkstot pēc autoritatīvas sistēmas, kas visu sakārto manā vietā. Jebkurā gadījumā cilvēks kļūst par lielu zaudētāju, pazūdot anonīmā masā vai kļūstot par robotu, ar kuru daži manipulē savu interešu dēļ. Nākotnes cilvēks būs aicināts nepazust anonīmā sabiedrībā, kļūstot tikai par “numuru”, kuru ar jaunām tehnoloģijām kontrolē un manipulē, pakļaujot mākslīgai inteliģencei. Tāda kontekstā politiskās pārstāvības morālie elementi kļūs arvien svarīgāki, lai nepareizi neizmantotu tehnoloģiju pret cilvēci. Tikai autentiska demokrātija spēs pasargāt katra cilvēka cieņu un nodrošināt visai cilvēcei cienīgu nākotni.

Prof. A.M. Jerumanis Dr. Theol., priesteris
Raksts no 2020. gada Katoļu Kalendāra