Maija sākumā no Jelgavas un Rīgas katedrālēm jaunieši dosies vairāku dienu svētceļojumā ar kājām uz skaisto Skaistkalnes baznīcu, kas ir Dievmātes – Ģimeņu aizbildnes svētvieta, lai 5. maijā kopā ar citiem ticīgajiem piedalītos Māras Zemes karalienes svētkos. Paulīniešu ordeņa mūks, tēvs Jānis Vīlaks, OSPPE jau 12 gadus kalpo Skaistkalnes klosterī. Tas, ka tieši šeit Dievs viņu ir nolicis, nav nejaušība. Kad 1994. gadā viņš devās uz Poliju, lai iestātos paulīniešu ordenī, pa ceļam tolaik diakons Andris Mediņš viņu ievedis Skaistkalnes baznīcā un aicinājis Dievmātei ko lūgt. Tēvs Jānis skaidri atceras savu lūgšanu: „Palīdzi man iestāties un pabeigt semināru.” Šī Dievmātei teiktā lūgšana ir uzklausīta. Vēl vairāk. 2001. gadā, kad bīskaps Antons Justs paulīniešu tēviem uzticēja šo Zemgales nozīmīgāko svētvietu, tēvs Jānis jau no paša sākuma varēja šeit kalpot. Un viņš to vēl arvien dara ar acīm redzamu prieku.
Vēlos palīdzēt cilvēkiem satikt Dievu
Paaicinājumu uz garīgo kārtu tēvs Jānis saņēma laikā, kad studēja Jelgavas akadēmijā. 1989. gadā viņš pirmo reizi devās svētceļojumā uz Aglonu, tur iepazinās ar labiem un garīgiem cilvēkiem, caur ko viņa ticība šai skaistajā laikā ļoti nostiprinājās. Jelgavas akadēmijā viņam palaimējās ar labiem istabiņas biedriem. Taču notiekošais citās istabiņās, viņu apbēdināja. Daudzi vienaudži nogāja no ceļa, nodzērās, nemācījās un bija spiesti atstāt akadēmiju. Savukārt tēvs Jānis katru gadu gāja svētceļojumā un arvien vairāk domāja par to, ko var mainīt, lai palīdzētu jauniešiem satikt Dievu un neiet pa grēcīgo ceļu.
„Vienu vakaru bija tāds neparasts gadījums. Tas jau bija studiju beigu posmā. Es biju jauniešu vadītājs Jelgavas katedrālē un diezgan daudz laika pavadīju piekalpojot, visādās aktivitātēs. Mani kolēģi istabiņā zināja, ka eju uz baznīcu, ticu Dievam. Vienu vakaru mēs runājām, kas būsim, kad pabeigsim akadēmiju. Visi savus plānus pateica un nonāca pie manis. Es teicu: „Nu varbūt būšu kokapstrādes speciālists.” Tad viens izšāva tādu teikumu, kas bija pravietisks: „Tu būsi priesteris!” Cilvēks, kurš vispār nesaprot, kas ir garīdznieks, neiet regulāri uz baznīcu, pasaka tādu teikumu! Tas man bija kā blieziens. Un būtībā, es jau arī klusi cerēju, ka pēc akadēmijas nobeigšanas iešu studēt. Tajā gadā vizītē atbrauca tagad jau svētīgais pāvests Jānis Pāvils II un tas pielika tādu treknu punktu, ka es tiešām gribu iet garīgo ceļu.
Ja ir runa par to, kā personīgi to izjutu – es iepazinu vienu garīgu meiteni. Es uzsveru – tā bija garīga mīlestība, tas ir kaut kas pilnīgi cits! Tas bija akadēmijas vidusposmā. To nevar izstāstīt vārdos, bet var iekšēji just caur sirdsapziņu, dvēseli. Vienu vakaru mēs sēdējām, runājāmies, un Dievs mani fantastiski uzrunāja: Ļoti labi, ka to meiteni mīli garīgi, bet es tev kaut ko labāku esmu sagatavojis. Protams, izvēle paliek tavā ziņā. Un man tas nelika mieru. It kā gribu pa savam, bet tomēr jutu, ka Dieva aicinājums ir spēcīgāks. Pilnīgu apstiprinājumu tam, ka esmu pareizajā vietā, man deva tas, ka tad, kad iestājos Rīgas Garīgajā seminārā 1993. gadā, manā sirdī ienāca fantastisks miers. Tā ir pirmā zīme, ka esmu pareizajā vietā, ka klausu Dievam.”
Tajā laikā Semināra garīgais tēvs bija priesteris Viktors Pentjušs, kas bija mariāņu mūks. Populāras bija dominikāņu rīkotās lūgšanu nodoma naktis. Jau pirmajā gadā tēvs Jānis juta kādas ilgas pēc kaut kā, kas saistījās tieši ar mūka dzīvi. „Un tad nāca iespēja – tajā laikā seminārā mācījās tolaik diakons, tagad jau priesteris Andris Mediņš. Viņš bija bijis Polijā, Jasa Gurā, un iepazinies ar paulīniešu mūkiem. Tā nu viņš man ieteica pamēģināt iestāties paulīniešos. Es aprunājos arī ar savu garīgo tēvu Pentjušu un mēs aizbraucām trijatā. Kad pilnīgā paļāvībā uz Dievu iestājos Jasna Gurā, tad laikam trāpīju desmitniekā, jo brīdī, kad aizbraucu, manī ienāca milzīgs miers. Tas man bija apstiprinājums no Dieva, ka esmu pareizajā vietā. Jo tur, kur ir nemiers, šaubas, bailes, ne vienmēr viss ir pēc Dieva prāta.”
Dievs var darīt lielas lietas caur vienkāršiem cilvēkiem
Jautāts, kā izdodas īstenot šo mērķi, kura dēļ vēlējās kļūt par priesteri un mūku, vai ir viegli cilvēkiem rādīt pareizo ceļu, tēvs Jānis atzīst, ka Skaistkalnē kalpojot, vislabākais ir dot piemēru, būt vienkāršam un neizlikties. Viņš pats visspēcīgāk Dieva pieskārienu piedzīvo tad, kad nes priecīgo ziņu par dzīvo Dievu. „Tajā brīdī es aizmirstu pats sevi. Protams, Svētais Gars runā caur priesteri, bet kad esmu iztukšojis šo žēlastību trauku otram cilvēkam, tad pēc katras katehēzes, tikšanās ar cilvēkiem es aizeju piepildīts.”
Viņš uzskata, ka nevajag obligāti būt priesterim, lai evaņģelizētu, lai nestu šo vēsti. To var darīt ikviens cilvēks. Ja kāds ļoti vēlas kaut ko mainīt dzīvē, satikt Dievu, tad Dievs var darīt ļoti lielas lietas caur vienkāršiem cilvēkiem, caur priesteriem. „Man bija tāds gadījums. Skaistkalnē baznīca visu dienu ir vaļā, bet ziemā tomēr nedaudz piesargājamies un taisām ciet, tā ir vaļā tikai dievkalpojuma laikā. Es biju aizbraucis uz bērēm un tobrīd atgriezos mājās, tieši piebraucu kalniņā. Skatos mašīnā iekāpj un tūlīt jau brauks projām divi cilvēki. Pēc mašīnas spriežot, diezgan turīgi cilvēki. Un kaut kas man saka iekšā: tomēr aizej, aprunājies! Es pajautāju: „Vai nevēlaties baznīcā tikt iekšā?” „Jā, gribam, speciāli no Rīgas atbraucām.” Kad ielaidu baznīcā, tad viņi saprata, ka jā, Dievs ir, jo vēl pavisam nedaudz un būtu braukuši mājās. Viņi bija vairākas reizes bijuši Skaistkalnes baznīcā, tad tā vienmēr ir bijusi atvērta. Šoreiz sirds bija bijusi pilna un Dieva zināja, ka viņi grib tikt baznīcā, tāpēc izkārtoja tā, ka es ne ātrāk, ne vēlāk atgriezos, lai baznīcu viņiem atvērtu.
Tāpat ir ar neticīgu cilvēks, kas vēlas kaut ko mainīt, atmest netikumus, visas grēcīgās lietās. Tai pašā dienā notiek pavērsiens, vai nu Dievs sūta kādu cilvēku, vai iedod kādu padomu. Tikai cilvēkam jābūt atvērtam uz šo Dieva žēlastību pieskārienu.”
Mēs esam tādi kā dakteri
Tēva Jāņa ikdiena Skaistkalnes klosterī sākas ap plkst. 6 ar lūgšanu, tad brokastis, kur kopā ar tēvu Staņislavu pārrunā konkrētajā dienā paveicamo darbu plānu. Šobrīd viņi Skaistkalnes klosterī dzīvo divatā. Liela tēva Jāņa ikdienas daļa ir personīgas tikšanās ar cilvēkiem, kurus viņš gatavo dažādiem sakramentiem. Cilvēki brauc no visas Latvijas. Pāri, kas gatavojas laulībām vasarā, uz Skaistkalni dodas pēc darba. Tā nu sanāk, ka individuālā katehēze sākas tikai ap plkst. 21 un noslēdzas melnā naktī. Tēvs Jānis uzskata, ka ir ļoti svarīgi aprunāties ar katru cilvēku personīgi, jo tā ir vieglāk izrunāt sasāpējušus jautājumus, nekā tad, kad ir lielāka grupa, „jo būtībā latvieši ir diezgan kautrīga tauta”.
„Divas reizes nedēļā es pasniedzu kristīgo mācību un mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar pagastu un skolas direktori. Direktores kundze lepojas ar savu skolu, tajā ir ļoti daudz ieguldījusi. Bet viņa arī redz vērtību, ko nes garīdznieks. Kad cilvēks ir sevi iekšēji sakārtojis, tad cenšas šo labestību, mīlestību dot pārējiem, lai arī viņi būtu bagāti. Katru otro nedēļu uz skolu brauc dažādas izglītības iestāžu pārstāvju grupas, un direktore ne tikai parāda skolu, bet obligāts pasākums ir arī doties pie tēva Jāņa, parādīt baznīcu. Man ir jābūt ļoti erudītam, lai nebūtu ne par maz, ne par daudz par Dievu cilvēkam, kurš varbūt baznīcā ir vienreiz gadā. Skaistkalnes baznīca tiešām ir ļoti skaista un Dievs uzrunā arī caur skaistumu. Mēs palūdzamies lūgšanu, iepazīstinu ar vēsturi, aizvedu pie Dievmātes svētgleznas, izstāstu, ka te var uzrakstīt lūgšanas un pateicības.”
Pirms pāris mēnešiem tēvs Jānis piedzīvojis skaistu liecību, kad kāda augsta ranga skolotāja, nogaidījusi, kad pārējie izgāja laukā, izteica vēlmi sakārtot savu dzīvi un jautāja: „Kas man ir jādara?” „Mums priesteriem, protams, tas ir saldais ēdiens,” priekam dzirkstot acīs, saka tēvs Jānis. „Skaistkalnē esam kā tādi dakteri. Mēs esam klostermājā un mums jebkurā brīdī var piezvanīt un atbraukt cilvēki. Parasti grupas piesaka iepriekš, bet reizēm cilvēki atbrauc tāpēc, ka zina, ka kāds vienmēr būs uz vietas. Un cilvēki nāk pēc palīdzības, it sevišķi no Rīgas.
Cilvēki ir izsalkuši pēc Dieva, bet svarīgi, kas ir otrā pusē. Ja tur ir zakristiānis vai priesteris, kam nav laika… bet to var pateikt arī citādāk: „Lūdzu, man ir 5 minūtes laika. Kā varu jums palīdzēt? Varbūt varam sarunāt tikšanos vēlāk?” Cilvēciskā pieeja neticīgus cilvēkus uzrunā visvairāk. Kad neatgrūd viņus, bet pieņem.”
Tēvs Jānis piebilst, ka arī pašiem ir jāiet pie cilvēkiem. Līdzīgi kā Latgalē un citās katoliskajās zemēs, viņi pirms Ziemassvētkiem apmeklē mājas, aiznes oblātes, cenšas satikt ģimeni vienkopus. Gadās, kad kāds apmeklētais par to pastāsta kaimiņam, kas arī vēlas svētību savai dzīvei. Tā labās valodas izplatās un ir iespēja apciemot arī to cilvēku namus, kas nav draudzes locekļi.
Reiz tēvs Jānis apmeklēja kādu luterāņu ģimeni un sarunā meklēja gan to, kas vieno, gan arī centās izskaidrot, ka katoļiem centrā ir Euharistiskais Jēzus un tikai tad tiek pagodināta Dievmāte. „Ja tās elementārās lietas paskaidro, tad cilvēkiem ir skaidrs. Es domāju, pāvests Francisks ļoti skaisti dod liecību – viņš ar vienkāršību un pazemību iet pie cilvēkiem. Tad viņi atvērsies un pieņems arī lielās lietas. Bet no sākuma viņi grib redzēt, kāds tu esi cilvēks,” atzīst tēvs Jānis.
Laimīgas ģimenes formula
Katru dienu pie Skaistkalnes Dievmātes svētgleznas paulīniešu tēvi kopā ar ticīgajiem lūdzās novennu par visas Latvijas ģimenēm un lasa lūgšanas un pateicības, kuras svētvietā atstājuši svētceļnieki. Tāpēc jautāju tēvam Jānim, kas ir laimīgas ģimenes formula. Viņš uzsvēra ticības dimensijas nozīmību: „Laba mamma un tētis, kas ir auguši ticīgā vidē un savu ticību praktizē. Nepietiek būt tikai nokristītam un salaulātam. Laimīga ģimene ir tad, ja tētis un mamma ir salaulājušies, tic Dievam, iet regulāri pie visiem sakramentiem, cenšas ievērot šos nevieglos Dieva baušļus, kas ar Dieva žēlastību tomēr ir iespējams. Un kad ir kaut kādas krīzes, šķelšanās, tad nevis steidzas uz veikalu, bet iet uz baznīcu un kopā lūdzas. Lūgšana dara lielas lietas.
Skaistkalnē ir viena ģimene, kas nesen atgriezusies pie Dieva. Tētim jāstrādā svētdienās, jo ir maiņas darbs. Un es viņam katehēzēs mācīju: tad nāc sestdienas vakarā uz baznīcu un svētdien atnāks sieva ar bērniem. Tagad viņš saka: „Kad sāku regulāri iet uz baznīcu un pie sakramentiem, tad mana dzīve ļoti sakārtojās un uzlabojās.” Tas ir tāpēc, ka Dievs ienāk ģimenē.
Laimīga ir ģimene, kas ticību arī aktivizē, t. i iet ne tikai svētdienās uz baznīcu, bet kaut kādā veidā papildus iesaistās: vai nu lūdzās par nedzimušu bērniņu, kas ieņemts mātes miesās, vai palīdz citām ģimenēm ar žēlsirdības darbiem, vai visi kopā iet svētceļojumā. Līdz ar to viņi garīgi aug un šo ticību nostiprina. Kad ģimene, kas piedzīvo Dieva mīlestību, to nodod tālāk, tad viņi kļūst par trauku, kuru iztukšojot, Dievs atkal piepilda ar žēlastībām. Tā piedzīvojam ticību jaunā kvalitātē. Bet ja paliekam egoistiski – es esmu laimīgs, es ticu Dievam un man nevienu vairs nevajag, tad garīgi mirstam. Viens garīdznieks ļoti skaisti pateica: Svētajā zemē ir Galilejas ezers un Nāves jūra. Interesanti, ka Jordānas upe ietek un iztek no Galilejas ezera, bet Nāves jūra tikai ietek. Tāpēc šī jūra mirst, bet Galilejas ezerā vienmēr ir dzīvība, jo tur visu laiku ūdens mainās. Tāpat ar Dieva žēlastību.
Protams, ģimenēm šobrīd ļoti lielas problēmas rada paņemtie kredīti. Tās ir tādas lamatas, kurās ļoti daudzi tēti un mammas ir iekrituši. Un brauc projām uz ārzemēm, bet Latvijā paliek viena pusīte. Es savās draudzēs novēroju, ka otrai pusei šeit mājās ir jābūt ļoti stiprai, lai uzturētu tēti vienmēr dzīvā kontaktā ar draudzi, ģimeni. Jo, teiksim godīgi, Norvēģija, Zviedrija, Anglija (varbūt vienīgi Īrija ir izņēmums) nav ticības zemes. Ja no citām zemēm tur sabraukuši tādi, kas netic Dievam, tad ļoti ātri šeit saņemto ticību var pazaudēt. Tiem, kas salaulājušies Skaistkalnē, bet dzīvo Īrijā, es mācu: neaizmirstiet par Baznīcu. Ja jums nesanāk bieži aiziet uz dievkalpojumu, nu tad vismaz vienreiz pusgadā aizejiet pie grēksūdzes. Neatmetiet Dievu, jo, ja atmetat Dievu, tad viss jūk. Bez Dieva nekā nav. Tikai ar Dievu mēs varam pārvarēt visas grūtības.”
Aiznest kādu ziediņu mīļajai Dievmāmiņai
Tēvs Jānis priecājas, ka šogad pirmo reizi uz Skaistkalni dodas svētceļnieku grupa arī no Jelgavas katedrāles. Tāpat priecājas, ka gājēji ir jaunieši, kas, dodoties svētceļojumā, sakrāj žēlastības savai nākotnei – vai nu laba drauga izvēlei, vai lūdzoties par esošo sievu un vīru. Turklāt šīs žēlastības nāk pār visu dzimtu, visiem mājās palicējiem.
„Šie ir pirmie lielākie pavasara svētki. Un maijs ir arī Dievmātes mēnesis, kad viss plaukst, zied tulpes, narcises. Un arī mēs varam aiznest kādu ziediņu mūsu mīļajai Dievmāmiņai. Man ļoti patīk šī apziņa, ka, atdodot godu Dievmātei, mēs to atdodam pašam Jēzum. Kā kardināls Julians Vaivods teica: „Caur Mariju pie Jēzus”.
Bez šaubām mēs pirmām kārtām ejam pie Dieva, tas ir centrs. Bet ejot svētceļojumā uz Aglonu vai Skaistkalni, Stoļerovu vai Sarkaņiem, mēs lūdzam, lai Dievmāte mūs ņem ar savām rokām un aizved vistuvāk pie Jēzus. Un kad mēs neesam nomaldījušies no tiem ceļiem – jo ceļi ir ļoti mānīgi, tāpēc lūdzamies „Tavā patvērumā” – tad lūdzam, un Dievmāte papildus iečukst Jēzum: Nu Jēzu, dod šim puisim labu meiteni! Un tad sanāk it kā dubultā. Es lūdzu Dievu, un Dievmāte arī lūdz. Un Jēzus nevar atteikt Mātei, jo Viņš viņu mīl.”
Ingrīda Puce, Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2013. gada 27. aprīlis
