Tuvojoties Kristus dzimšanas svētkiem, pārdomāsim, ko nozīmē Advents, ko nozīmē Pestītāja atnākšana. Piedāvājam Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša rakstu.
Šajās dienās ar ticību kopīgā ceļā tuvojamies Betlēmei, kur Dieva klātbūtnē saskārās pasaules un cilvēka sirds cerības. Priekā cerēt – tāda ir būtiska attieksme kristietim, kas vēlas auglīgi piedzīvot atjaunotu satikšanos ar cilvēktapušo Dieva Dēlu Jēzu Kristu, kas nāk mājot mūsu vidū. Šāda sirds attieksme bija tiem, kas pirmie uzņēma Jēzus nākšanu: Zahārijs un Elizabete, gani, vienkāršie ļaudis, īpaši Marija un Jāzeps, kuri piedzīvoja prieku par šīs dzimšanas noslēpumu.
Visa Vecā derība ir viens liels solījums, kas īstenotos ar Pestītāja nākšanu. Par to īpaši liecina pravieša Isaja grāmata, runājot par to, kā visa radība tiecas uz atpestīšanu, kurai jāatgriež jauni spēki, jāpiešķir jauna ievirze un gājums visai pasaulei. Līdz ar atsevišķu personību ilgām Svētajos Rakstos, mūsu kristīgā cerība šajās dienās un kopīgā dzīves ceļā īstenojas savstarpējā saskarsmē un pacilātībā līdz ar to patiesāko, skaistāko un lielāko, ko esam ar prātu un sirdi uztvēruši un nojautuši kā piepildījumu Ziemassvētku noslēpumā.
Jēzus ir nācis, lai glābtu mūs no grēka un nāves. Pēc Ādama un Ievas nepaklausības viņš atkal mūs apskauj, atver pieeju īstai dzīvībai, kura pastāv mūžībai. Sv. Irenejs skaidro to šādi: „Pats Dieva Dēls nonāca ‘grēcīgās miesas līdzībā’ (Rom 8: 3), lai nosodītu grēku, un, to nosodījis, pilnīgi izslēgtu no cilvēces. Viņš aicināja cilvēku uz līdzību ar sevi, darīja par līdzinieku Dievam, nostādīja uz Tēva norādītā ceļa, lai viņš varētu redzēt Dievu un varētu atdoties kā dāvana Tēvam” (AH III, 20, 2 – 3)
Tātad Dievs ar Bērnu Jēzu aicina mūs uz līdzību ar sevi. Dievs ir sevi it kā atdevis mūsu rokās. Šādi varam redzēt Dievu ticības kopīgā ceļā, kurā kļūst skaidrāka arī patiesību par sevi, savu identitāti. Redzot Jēzu, redzam Dievu, un sākam redzēt dziļāku patiesību arī par savu dzīvi.
Pestītājs nāk, lai mazinātu ļaunā darba ietekmi, visu, kas vēl var atturēt mūs no Dieva, lai atjaunotu mums seno spožumu un sākotnējo tēvišķību. Ar savu atnākšanu mūsu vidū viņš norāda, ka mums jābūt viņam līdzīgiem, jātiecas uz īsto dzīvību, jānāk pie Dieva skatīšanas Kristus vaigā. Svētais Irenejs atkal apgalvo: „Dieva Vārds sāka mājot cilvēku vidū un darīja sevi par Cilvēka Dēlu, lai pieradinātu cilvēku izprast Dievu un pieradinātu Dievu mājot cilvēkā pēc Tēva gribas. Tāpēc kā mūsu pestīšanas ‘zīmi’ Dievs mums deva viņu, kas, no Jaunavas dzimis, ir Emanuēls” (AH, III, 20, 2 – 3). Mums tiešām jāpierod uztvert Dievu.
Parasti Dievs ir tālu no mūsu dzīves, mūsu uzskatiem, darbības. Viņš nācis pie mums, un mums jāpierod būt kopā ar Dievu. Dievam arī, kā sv. Irenejs saka, jāpierod būt kopā ar mums un mūsos. Dievam būtu jāpierod pie mums, mūsu nabadzības un trausluma. Kunga nākšanai būtu jāmāca mūs redzēt un mīlēt visu ap mums esošo ar paša Dieva acīm. Par Bērnu tapušais Vārds palīdz izprast Dieva darbības veidu, lai mēs spētu ļauties sevi aizvien vairāk pārveidot viņa labestībai un bezgalīgai žēlsirdībai.
Pasaules naktī jāļauj, lai šī pilnīgi negaidītā Dieva darbība mūs apgaismo un izraisa apbrīnu: Dievs kļūst par Bērnu. Lai mūsos izraisa apbrīnu, mūs apgaismo zvaigzne, kas piepildīja universu ar prieku. Lai Bērns Jēzus, nākot pie mums, neatrod mūs nesagatavotus, aizņemtus tikai ar to, ka pievēršamies ārišķībām, esam pārāk padevušies šķelšanās un nevienprātības tieksmēm, nevis kopīgā ceļā – draudzes dzīvē – gatavi sastapt viņu, kas nāk mūs apmeklēt, pavadīt un pārveidot. Šķīstīsim sirdsapziņu un dzīvi no tā, kas pretējs šai atnākšanai: domām, vārdiem, attieksmēm un darbiem. Lai vairāk darām labu, īstenojam mieru un taisnību katram, šādi darbojamies, lai sastaptu Jēzu, kas piebiedrojas mums ceļā. Lai ar prieku dalamies kopīgā jeb sinodālā ceļa pieredzē, kas palīdzētu novērtēt sastapto Dievu Jēzū Kristū, kas aizvien mūs pavada.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 21 (393) 2021. gada 19. decembris
