Visur un vienmēr paļāvībā uz Dievu
Atzīmējot monsinjora Jāņa Krapāna 50 gadu priesterības jubileju, kuru svinēs 2015.gada 12.jūnijā, publicējam interviju ar priesteri no 2012. gada Katoļu kalendāra
Šogad 80 gadu jubileju atzīmēs Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas vārda draudzes prāvests monsinjors Jānis Krapāns. Prāvestu apmeklēju kādā vējainā, bet karstā vasaras dienā. Lai arī uz aicinājumu pastāstīt par sevi un savu dzīvi, monsinjors sākumā tikai uzsmaida un teic, ka neko vairs daudz neatceroties, tomēr abi apsēžamies pie apaļā galda turpat pagalmā pie draudzes mājas. Man priekšā paveras skats uz iekopto baznīcas dārzu, bet pa labi – saules apspīdētā baltā baznīcas ēka.
Pirmais pozitīvais piemērs – tēvs
„Esmu ilūkstietis, laucinieks no Pilskalnes pagasta,” sarunu par sevi sāk monsinjors. Viņš ir dzimis 1932. gada 17. aprīlī septiņu bērnu ģimenē. “Mums bija katoliska ģimene. Tēvs bija ļoti ticīgs un strādīgs un mūs, bērnus, ļoti mīlēja. Tāpēc nekad pret mums nepacēla balsi un pat nevienu pērienu neesmu dabūjis.”
Prāvests stāsta, ka svētdienās, kamēr mamma virtuvē šiverējusi un lielajai saimei cepusi pankūkas, tēvs ar bērniem dziedājis stundu dziesmas. Pēc brokastu notiesāšanas, ģimene devās uz Ilūkstes baznīcu. Katru vakaru tēvs vadīja kopīgu ģimenes Rožukroni, pēc kura pats vēl kādu laiku pavadīja lūgšanā.
“Man patika ar tēvu iet uz baznīcu. Atceros 18. novembra svinības, kad ik gadu no skolas sanāca aizsargi un mazpulki. Katoļi gāja uz savu baznīcu, luterāņi uz savējo, pareizticīgie uz savējo. Brašie jaunieši savos tērpos sanāca baznīcā uz pateicības dievkalpojumu. Kaut daudz vēl nesapratu, man ļoti patika,” bērnības atmiņās dalās J. Krapāns.
Turpināt Baznīcas misiju
Astoņu gadu vecumā J. Krapāns pieņēma Pirmo Svēto Komūniju. Toreiz draudzi vadīja priesteris Jāzeps Pudāns, kurš pēc gada – 1941. gadā – tika arestēts, nosūtīts uz Sibīriju un no turienes tā arī vairs neatgriezās. Pēc tam draudzē ienācis cits svētīgs priesteris – jezuītu tēvs Lapkovskis, kuru arī pēc kara arestēja. Šim priesterim bija lemts būt apcietinājumā deviņus gadus. Abu draudzē iepazīto priesteru svētīgās dzīves un ticības piemērs jaunajā puisī veicināja vēlēšanos turpināt Baznīcas misiju un stāties aizgājēju un apcietināto vietā.
J. Krapāns atklāti stāsta, ka skolā viņam esot smagi gājis: „Mocīju skolotājus, skolotāji – mani, pēc tam tā bija arī seminārā.” Pēc Ilūkstes vidusskolas beigšanas jaunietis vēlējies stāties Garīgajā seminārā, tomēr “komisariāts krievu laikos to neļāva”, un 1952. gadā J. Krapānam tika atņemti dokumenti.
No domas par semināru nācās atteikties un gadu strādāt kolhozā, barojot cūkas. Pēc šīs pieredzes J. Krapāns sāka strādāt netālu no Ilūkstes esošajā Dvietes skolā par skolotāju, kur viņam tika uzticēta trešās klases skolēnu skološana. Pēc tam “dabūju pasi, pierakstīšanās apliecību, un rudenī stājos seminārā”.
12 pārbaudījumu gadi līdz priesterībai
Pēc pirmā pavadītā mācību gada seminārā jaunajam semināristam bija jādodas kara dienestā. Pēc dienesta seminārā tika aizvadīti vēl divi mācību gadi, bet 1959. gadā “nāca Hruščova paziņojums par to, ka padomju valstīs baznīcu nebūs un līdz ar to arī priesterus nevajadzēs”. Pēc šī paziņojuma vairāki semināristi mācības turpināt nevarēja, jo viņiem tas tika aizliegts. Šo studentu vidū bija arī J. Krapāns. “Laikam bijām 14, kurus izraidīja, bet, kad vēlāk atkal atļāva turpināt mācības, atpakaļ seminārā atgriezāmies vairs tikai septiņi, jo pārējie pa to laiku jau paspēja apprecēties vai izveidot savu dzīvi,” atminas prāvests. Viņš arī stāsta, ka, lai arī toreiz aicinājumu nebija ļoti daudz, tomēr seminārā mācījušies ap kādiem 30 – 40 jaunekļiem.
Hruščova paziņojuma dēļ atkal sapni par priesterību nācās atlikt un cerēt uz Dieva apredzību, četrus gadus nostrādājot A.Popova Rīgas radio rūpnīcā. Prāvests stāsta, ka tolaik rūpnīcā vairākkārt nācās dzirdēt nievājošas sarunas par priesterības jēgu, kā arī izteikumus par to, ka “padomju saulīte” ir mūžīga, un kamēr tā būs, tikmēr Garīgajā seminārā neviens atpakaļ netiks. „Tomēr ar padomju saulīti ir tāpat kā ar saulīti debesīs – no rīta tā uzlec, vakarā noriet. Tā arī ar padomju varu bija, jo līdz ar Brežņeva stāšanos pie varas mums atļāva pabeigt semināru. Protams, nekādas nākotnes perspektīvas mums netika solītas, tomēr mēs septiņi garīgajā seminārā atgriezāmies un to pabeidzām.”
Priesteri Padomju Savienībā bija nevēlamas personas, tāpēc nebija atļauts tos iesvētīt. Tomēr 1965. gada 12. jūnijā pēc 12 cerību un pārbaudījumu gadiem bīskaps Julians Vaivods J. Krapānu iesvētīja par priesteri.
Dievam savi plāni
“Pirmo pusgadu man neļāva strādāt, publiski svinēt Svētās Mises nedrīkstēja. Pēc tam atļāva un bīskaps izkaulēja man vietu Aglonā, kur pusotru gadu kalpoju kā vikārs. Pēc tam kalpoju divās citās nelielās Latgales draudzēs. Pēc trim Latvijā nokalpotiem gadiem Dievam laikam bija citi plāni attiecībā uz mani,” stāsta J. Krapāns, atminoties pirmos priesterības gadus un zīmīgo pavērsienu dzīvē, kad nācās pamest dzimto zemi.
Jaunais priesteris sataisījās ceļā pie bīskapa, lai pastāstītu par saviem iespaidiem jaunajās draudzēs, bet šai ceļā Dievs bija vēlējies, ka J. Krapāns satiek priesterus no Ukrainas. Viņi pastāstīja par sarežģīto situāciju Ukrainā, kur tolaik praktiski nebija priesteru, kas varētu apkalpot draudzes. J. Krapāns uz Ukrainas priesteru stāstīto atbildējis, ka, tā kā viņš ir jauns priesteris, tad pats sev īpašu vietu nemeklē. Tomēr tai pat laikā arī norādījis, ka gadījumā, ja bīskaps sūtīs prom, tad piekritīs doties.
Nākamajā dienā J. Krapānam bija paredzēta tikšanās ar bīskapu Julianu Vaivodu. Tur viņš saticis priesterus, ar kuriem bija iepazinies dienu iepriekš. „Vecākais no viņiem bīskapa priekšā metās ceļos, skūpstīja viņam roku un raudāja, stāstot par situāciju savā valstī. Aizkustinājumā arī bīskaps sāka raudāt un sacīja, lai kārtoju dokumentus un dodos ceļā.”
29 gadi un seši mēneši
Sākotnēji bīskapam bijis plāns jauno priesteri uz Ukrainu sūtīt tikai uz diviem gadiem. Vēlāk, kad ik pa laikam J. Krapāns apciemoja dzimteni, bīskaps jau bija kļuvis pieļāvīgāks un sacījis, ka labāk nevienu citu viņa vietā nesūtīt, bet atstāt to, kurš ar jauno vidi un situāciju jau apradis. Tā Ukrainā kalpošanā pavadīti 29 gadi un seši mēneši, saskaitīja prelāts.
Ukrainā nebija priesteru, tāpēc jaunajam Latvijas priesterim bija jāpaspēj apkalpot draudzes, kura viena no otras atradās pat vairāku simtu kilometru attālumā. J. Krapāns stāsta, ka viņam vienam bija jāizbraukā teritorija, kuru varētu salīdzināt ar pusi Latvijas. Tā kā cilvēki dzīvoja lauku rajonos, tad nācās braukt simtiem kilometru, jo viņi paši ne vienmēr varēja tikt līdz lielajām pilsētām, lai piedalītos Svētajā Misē, pieņemtu Svēto Komūniju vai Gandarīšanas sakramentu.
Pirmajā un trešajā mēneša svētdienā Svētās Mises tika celebrētas Kijevā, pārējā laikā citās tuvākās un attālākās vietās. Lai arī sākotnēji bīskaps esot teicis, ka atradīs vēl kādu priesteri, lai apkalpotu visu lielo apgabalu, tomēr tāda atļauja netika saņemta. „Tā es braukāju. Vienu nedēļu piektdienā iebraucu Kijevā, pirmdien atkal braucu prom, lai nedēļu braukātu pa citiem tālākiem un mazāk tāliem ciemiem un sādžām.”
Iz Ukrainas dzīves
Ukrainā priesteris J. Krapāns pavadīja visus padomju varas gadus, tāpat kā daudzi citi amata un aicinājuma brāļi nebūdams piereģistrēts kā priesteris. Turklāt sākotnēji viņam nebija arī oficiāla pieraksta šajā valstī, tāpēc nācās nakšņot baznīcās, zakristejās un zvanu telpās. Savas mājas viņam nebija. „Ja pieķēra priesterus, pildot savus gana pienākumus, tad nereti dzina spaidu darbos rūpnīcās. Tomēr bail man nekad nebija. Jau seminārā savulaik ar biedriem runājām, ka gatavojamies Sibīrijai, nevis plaša vēriena darbam, piemēram, kā man tas bija Ukrainā.”
J. Krapānam spaidu darbi uz savas ādas nebija jāizcieš, tomēr dažādas izsekošanas vai noklausīšanās gan bija ierasta ikdiena, kuras vēl joprojām atminas prelāts. “Biju nopircis mašīnu baznīcas vajadzībām, lai varētu apkalpot ticīgos. Tā braucu no vienas pilsētas, ciema vai sādžas uz otru. Kādu reizi braucām ar šoferi un klostermāsu. Kopā lūdzāmies Rožukroni. Redzējām, ka mums seko volga, taču tai īpašu vērību nepievērsām. Tad tā apdzina mūsu mašīnu, mūs apstādināja un izkāpušais vīrietis krievu valodā jautāja, par ko mēs runājam. Laikam manīja, ka monotonā intonācijā kaut ko runājam. Es atbildēju: „Lūdzamies.” Tie tad atmeta ar roku un mūs atstāja.”
Tāpat prelāts stāsta, ka savulaik, kad vēl nebija nekur pierakstīts, ik pa laikam, Kijevā paliekot līdz vēlai naktij, vakaros gadījies slēpties no miličiem baznīcā, šķūnī, baznīcas pagrabā. Izsekošana bija visur, „arī seminārā bija stukači”. Nevarēja uzticēties, jo kas zina, kas klausās, atminas J. Krapāns. Viņš stāta, ka, piemēram, Kijevā draudzes komitejas priekšnieces vīrs strādāja čekā.
Lūk, vēl kāds atgadījums: „Kādu reizi braucu 200 kilometrus uz kādu sādžu, kur līdz pusnaktij cilvēkus biktēju, kristīju, noturēju dievkalpojumu. Tur paliku pa nakti un nākamajā rītā devos uz blakus esošo sādžu, lai arī tur turpinātu šo kalpojumu. Kāds dēls atveda savu tēvu, kurš vēlējās, lai tiktu uzklausīta viņa grēksūdze. Taču dēls, kamēr tēvs biktējās, bija jau noziņojis, ka sādžā iebraucis priesteris, un varas pārstāvji ieradās situāciju pārbaudīt. Man lika visu pārtraukt. Paņēma mani ciet, bet pēc tam palaida. Māte gan dēlam pēcāk esot devusi rājienu.”
Lai draudzes ļaudis justos droši un pārliecināti, ka nekādas ziņas par viņiem neiziet uz ārpusi, laulājot vai kristot bieži vien apliecinājumos netika minēti uzvārdi. Divas reizes gadā atbildīgajām amatpersonām bija jāatrāda draudzes grāmatas, tāpēc tajās tika ierakstīti ieraksti tikai par tiem cilvēkiem, kuriem nebija bail. Ar smaidu sejā priesteris stāsta, ka kādā draudzē bijusi ģimene, kura nebaidījās, ka tās uzvārds tiek minēts draudzes dokumentos. Tā katru gadu draudzes grāmatā viņi tika ierakstīti pat vairākas reizes, “lai grāmata nebūtu tukša”. Kā teic J. Krapāns: „Pielāgojāmies tā laika apstākļiem. Tā neviens necieta – ne studenti, ne partijnieki.”
Atminoties dzīvi Ukrainā, prelāts stāsta par to, kā nācies Svētās Mises gan ziemā, gan vasarā svinēt uz baznīcas kāpnēm. Tas bija Kijevā, kur baznīcā iekšā tikt nevarēja, jo tajā bija iekārtojies “Institut Naučnovo ateizma” (Zinātniskā ateisma institūts). Tomēr ar gadiem gan šo baznīcu, gan citas, kurās sākotnēji iekļūt nevarēja, izdevās atgūt un svinēt tajās dievkalpojumus.
Diezgan bieži braucot apciemot dzimto Ilūkstes pusi, prelātam J. Krapānam pa ceļam dažkārt gadījās iepazīt jaunus cilvēkus. Piemēram, reiz šādā braucienā viņš pabijis Vladivostokā, kur, pateicoties kādam uz vietas iepazītam oficierim, izdevies iesaistīt vietējo radio staciju, saaicināt cilvēkus un izveidot jaunu draudzi.
Draudzība mūža garumā
Visu mūžu draudzības saites J. Krapānu vienojušas ar bīskapu Jāni Purvinski, kurš nāk no Ilūkstes puses. Arī viņš, bīskapa Juliana Vaivoda aicināts, devās priestera kalpošanā uz Ukrainu, kur tika iesvētīts par Kijevas-Žitomiras diecēzes bīskapu. “Es no dienesta rakstīju viņam [Purvinskim], kad viņš vēl kolhozā par brigadieri strādāja, un mudināju, lai stājas seminārā,” ar smaidu stāsta J. Krapāns. Iespējams, kaut kādā mērā tas bija arī drauga nopelns, ka J. Purvinskis pēc tam iestājās Garīgajā seminārā un to pabeidza. Tomēr, lai arī J. Purvinskis seminārā iestājās vēlāk, pabeigt mācības un kļūt par priesteri viņam bija lemts agrāk. “Viņš pirmais pabeidza, lai gan es pirmais iestājos, jo viņu dienestā neņēma un no semināra neizraidīja. Viņu pēc pieciem gadiem iesvētīja, bet man gan 12 gadi pagāja, kamēr kļuvu par priesteri.”
Nobeiguma vietā
90. gadu beigās J.Krapāns atgriezās dzimtenē un patlaban kalpo savā dzimtajā Ilūkstes pusē. „Nemanot priesterībā pagājuši nu jau vairāk nekā 46 gadi… Varētu vēl daudz ko darīt. Zirdziņš ir, bet vairs nebrauc,” nosmej J. Krapāns. Tomēr daudz ir arī izdarīts – atjaunotas baznīcas, tiek garīgi aprūpēta draudze un katrs ticīgais. Tāpat prelāts var lepoties ar to, ka viņa piemērs un dzīve ir iedvesmojusi māsasdēlu (bīskapu Vilhelmu Lapeli) sekot Kristum.
Atskatoties atpakaļ, J. Krapāns atzīst, ka „šodien kaut kas ir ļoti mainījies. Mēs, kas esam uzauguši spaidu un nebrīves laikos, laikam esam stiprāki un nosvērtāki. Skatos uz saviem ministrantiem, kuri uz baznīcu atskrien tik svētdienās, bet darba dienās pat neielūkojas tajā. No bērnības atceros, ka no rīta labprāt pirms skolas iegriezāmies baznīcā. Durvis tad nepārtraukti klabēja – skolnieki, strādnieki, no rīta iedami uz darbu, ienāca palūgties.”
Tomēr atpakaļ vien skatīties nedrīkst, jo priesterim jābūt ne tikai lūgšanu vīram, kas dzīvo paļāvībā, ka visu paveic Dievs, bet arī laikmetīgam, nenovecojušam savā iekšējā būtībā. “Kaut vecumā tas jau ir grūti,” pasmaida prelāts.
Tekstu sagatavoja Ilze Mežniece
