Turpinām iepazīstināt lasītājus ar izdevuma “Katoļu Kalendārs” materiāliem. Šoreiz 2020. gada Kalendārā publicētais Dmitrija Artjomova MIC raksts par hierarhiju Baznīcā.
Runājot par garīdzniekiem, daudzi esam dzirdējuši šķietami pazīstamus, bet tomēr maz saprotamus vārdus – dekāns, prelāts, palīgbīskaps. Ne vienmēr ir arī skaidrs, kāda ir atšķirība starp bīskapu un arhibīskapu. Pat mūsu, Latvijas diecēžu, struktūrai, kaut samērā vienkāršai, ir nepieciešami daži skaidrojumi, jo, šķirstot „Katoļu Kalendāra” lapaspuses vai ielūkojoties garīdznieku sarakstā, var rasties daži jautājumi. Šī raksta ietvaros apskatīsim Romas katoļu Baznīcas hierarhisko struktūru, lai būtu skaidrs, kas ir kas Latvijas lokālajā Baznīcā.
Lai būtu vienkāršāk saprast šo struktūru, dažās Teoloģijas fakultātēs Kanonisko tiesību lekcijās izmanto militāro terminoloģiju. Mēs zinām, ka armijā ir pakāpes, kuras katrs karavīrs var bez kļūdām atšifrēt pēc uzplečiem – pulkvedis, kapteinis vai seržants. Mazliet citādāk ir ar ieņemamo amatu, jo tas neatspoguļojas formastērpā, bet gan attiecīgā dokumentā – kāds var būt bataljona komandieris, cits – komandiera vietnieks, atkal cits – instruktors vai apgādes vienības komandieris. Parasti katram amatam ir izvirzītas prasības, kas saistās gan ar kompetenci, gan arī ar dienesta pakāpi.
Līdzīgi ir Baznīcas hierarhijā. Šī hierarhija nav domāta, lai Baznīcu izveidotu par kādu armiju vai garīdzniekus sadalītu „labākos” vai „sliktākos”. Baznīcas amati ir izveidoti, lai kalpotu Dieva tautai un lai šī kalpošana būtu auglīga un sakārtota. Parasti garīdznieku hierarhija tiek dalīta trīs daļās: ordinācijas sakramenta pakāpes, jurisdikcijas pakāpes un titulu pakāpes. Aplūkosim katru no tām.
Ordinācijas sakramenta pakāpes
Tas ir visvienkāršākais, bet arī vissvarīgākais sadalījums, kas izriet no Ordinācijas jeb, kā to mēdz saukt, Priesterības sakramenta būtības. Katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Ordinācija ir sakraments, pateicoties kuram sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, tiek turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām: tātad tas ir apustuliskā kalpojuma sakraments.” (KBK 1536) Šis hierarhiskais sadalījums ir fundamentāls, un visiem pārējiem nebūtu jēgas bez tā, jo tas izriet no apustuļu kā Jēzus Kristus misijas turpinātāju idejas. Ja jurisdikcijas vai titulu hierarhiju pāvests vai citi kompetenti garīdznieki nepieciešamības gadījumā var mainīt, tad šis sadalījums paliks tik ilgi, kamēr pastāvēs Baznīca.
Ordinācijas sakraments tiek piešķirts trijās pakāpēs: episkopāts, priesterība (prezbiterāts) un diakonāts. Sakramenta piešķiršana jebkurā pakāpē notiek caur bīskapa roku uzlikšanu uz kandidāta galvas un īpašas lūgšanas nolasīšanu. Pārējie elementi var atšķirties, un tiem ir svarīga, bet ne primāra nozīme. Piemēram, diakona ordinācijas laikā pēc roku uzlikšanas tiek pasniegta Evaņģēlija grāmata kā zīme tam, ka no šī brīža diakons ir iekļauts apustuliskajā kalpojumā kā Labās Vēsts sludinātājs. Priesteris pēc roku uzlikšanas saņem roku svaidīšanu ar hrizmu (svētīto eļļu) un pēc tam – maizi un vīnu kā zīmi tam, ka turpmāk var svinēt Svēto Misi. Visbeidzot bīskapa ordinācijā pēc roku uzlikšanas un lūgšanas jauniesvētītais bīskaps tiek svaidīts ar hrizmas eļļu, viņam tiek pasniegta Evaņģēlija grāmata, kā arī bīskapa regālijas – gredzens, mitra un pastorāls.
Aplūkojot šī hierarhijas sadalījuma kompetences, sāksim „no augšas”. Vissvarīgākā loma ir bīskapiem, jo tieši viņi ir apustuļu pēcteči un viņiem tiek nodota pilna priesteriskā vara Baznīcā. Tikai bīskaps var ordinēt katrā no ordinācijas pakāpēm un veikt citas tikai viņiem rezervētas darbības.
Bīskapi, „iecelti Svētā Gara spēkā, ir apustuļu pēcteči. Tie – katrs atsevišķi – ir vienības redzamais princips un pamats viņu vietējās Baznīcās” (KBK 938). Vienkāršāk sakot, bīskapi ir apustuļu misijas turpinātāji un viņiem caur roku uzlikšanu Baznīca kopš paša sākuma nodod to varu, ko Kristus bija devis apustuļiem. Varētu teikt, ka katrs bīskaps ar savu kalpošanu un (cerams) arī ar dzīvesveidu aktualizē apustuļu varu un misiju mūsdienās. Cieņa pret bīskapu nebalstās uz personīgām attiecībām vai preferencēm, bet uz apustuļu autoritāti. Varētu teikt, ka ticīgais vai garīdznieks izrāda cieņu un paklausību bīskapam tā, kā viņš to darītu apustuļiem.
Tieši bīskapam, kā minēts, pieder pilnīgā priesteriskā vara – katrs bīskaps var celebrēt visus sakramentus, izpildīt jurisdikcijas un mācīšanas varu savas kompetences robežās. Protams, neviens bīskaps nav „pats sev saimnieks”. No vienas puses, katram bīskapam ir diezgan plašas kompetences, bet šī vara viņam ir dota tāpēc, ka viņš ir bīskapu kolēģijas loceklis vienotībā ar pāvestu – Romas bīskapu. Tāpēc šīs kompetences izriet no viņa vietas Baznīcas hierarhiskā struktūrā, un arī Baznīcas priekšā katrs bīskaps ir atbildīgs gan par sev uzticēto tautu, gan arī par visu Baznīcu kopumā. Par bīskapa jurisdikcijas robežām būs runa vēlāk, šeit nepieciešams tikai piebilst, ka gan pāvests, gan kardināli, arhibīskapi, diecēžu bīskapi vai palīgbīskapi saņem to pašu Ordinācijas sakramenta pakāpi – visi viņi ir sakramentāli ordinēti bīskapi.
Nākamā Ordinācijas sakramenta pakāpe ir prezbiteriāts. Šo sakramenta pakāpi saņem priesteri pēc Garīgā semināra beigšanas. „Priesteri, būdami rūpīgi bīskapu kārtas līdzstrādnieki, viņu palīgi un rīki, kas aicināti kalpot Dieva tautai, kopā ar savu bīskapu veido vienu prezbitēriju, kuram jāveic dažādas funkcijas. Katrā atsevišķajā ticīgo kopienā ar priesteru starpniecību savā veidā ir klātesošs pats bīskaps, ar kuru viņi ir uzticīgi un nesavtīgi saistīti, uzņemoties savu daļu viņa pienākumu un rūpju un tos pildot, ik dienas aprūpēdami ticīgos.” (KBK 1567) Tātad priesteri (prezbiteri) ir bīskapu līdzstrādnieki apustuliskajā misijā. Katrs priesteris, dalot sakramentus, mācot vai izpildot jurisdikcijas varu, reprezentē bīskapu, kura diecēzē viņš kalpo. Varētu paskaidrot to tā – bīskaps nevar būt katrā draudzē un kalpot visiem diecēzes ticīgiem vienlaicīgi, tāpēc ir priesteri, kuri ir „bīskapa rokas un balss”, kas veic šo kalpošanu. Tāpat kā bīskapi, arī priesteri nevar būt brīvprātīgie garīgajā kalpojumā, viņi to vienmēr pilda bīskapa vārdā. Pat ja garīdznieks ir kāda klostera ordeņa loceklis, tomēr kā priesteris viņš ir vienots ar diecēzes bīskapu un darbojas viņa vārdā. Kaut mūsdienu priesterības teoloģijā netiek izmantots jēdziens „starpnieks”, tomēr var teikt, ka priesteris savā veidā ir starpnieks starp bīskapu, kurš nav klātesošs, un ticīgajiem. Piebildīsim tikai, ka dekāni, prāvesti, vikāri, prelāti, monsinjori utt. ir saņēmuši to pašu Ordinācijas sakramenta priesterības vai prezbiterāta pakāpi.
Diakoni liturģijā varam redzēt ar stolu (platu lenti), kas nolaižas no kreisā pleca uz labo sānu, un īpašās liturģiskajās drēbēs, kuras dēvē par dalmatiku. Ikdienā diakoni valkā sutanu tāpat kā priesteri. „Diakoni ir ordinēti kalpotāji Baznīcas kalpošanas pienākumiem; viņi nesaņem ordinēto priesterību, taču ordinācija piešķir tiem svarīgus pienākumus Dieva Vārda, dievišķā kulta, pastorālās pārvaldes un labdarības kalpošanā; šie uzdevumi viņiem jāpilda sava bīskapa pastorālajā uzraudzībā.” (KBK 1596) Diakona misija Baznīcā ir palīdzēt bīskapiem un priesteriem sakramentu dalīšanā, sprediķošanā, Laulības sakramenta asistēšanā, bēru vadīšanā un citās funkcijās. Diakonam nav tā saucamās priesteriskās varas, jo viņi, kā norāda Katehisms, tiek ordinēti kalpošanai jeb palīdzībai tiem, kuriem šī vara ir nodota – bīskapiem un priesteriem. Parasti par diakonu ordinē semināristus pēdējā kursā, lai pēc Garīgā semināra pabeigšanas varētu viņus ordinēt par priesteriem, bet eksistē arī pastāvīgo diakonu institūcija – izvēlēti vīrieši, kuri kalpo kā diakoni visu mūžu. Jāpiemin, ka Latvijā šī iespēja pastāv ne tikai neprecētiem, bet arī ģimenes vīriešiem, kuri pēc attiecīgas sagatavošanas tiek ordinēti un auglīgi kalpo Dieva tautai.
Jurisdikcijas hierarhija
Pilna jurisdikcija par visu Baznīcu pieder tikai pāvestam: „Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot.” (KBK 882) Tātad redzam, ka pāvesta vara neizriet no viņa personīgajām īpašībām, bet ir iesakņota Kristus dotajā varā apustulim Pēterim. Šī vara tiek nodota katram nākamajam Romas bīskapam, kuru kardinālu kolēģija ievēl konklāva laikā. Visi citi amati Apustuliskā Krēsla kūrijā tiek pildīti pāvesta delegācijā, un, ja kādas kongregācijas prefekts izdod dokumentus un arī paraksta tos pats, to tomēr dara pāvesta vārdā. Par to liecina arī fakts, ka situācijā, kad nomirst vai no amata atkāpjas pāvests, arī svarīgāko dikastēriju vadītāji automātiski atkāpjas no amata līdz tiek ievēlēts jauns pāvests, kurš var apstiprināt viņus no jauna vai arī nozīmēt citus vadītājus.
Ja pāvests ir atbildīgs par Baznīcu visā pasaulē, tad nākamā jurisdikcijas pakāpe ir metropolīts, kuram tiek uzticēta atbildība par metropoliju – lokālās Baznīcas provinci, kas parasti sastāv no arhidiecēzes un vienas vai vairākām diecēzēm, kas tiek dēvētās par sufragānijām. Latvijas kontekstā situācija ir vienkārša, jo mūsu valsts teritorija veido vienu metropoliju, kas kanoniski ir sadalīta četrās diecēzēs, no kurām Rīgas bīskapam pakļautā teritorija ir arhidiecēzes statusā (par arhibīskapa titulu runa būs tālāk). Latvijas trīs diecēzes – Rēzeknes-Aglonas, Jelgavas un Liepājas – veido sufragānijas attiecībā uz Rīgas arhidiecēzi, kas vienlaicīgi ir metropolijas centrs. Tāpēc arī Rīgas arhibīskapam ir dota metropolīta jurisdikcija.
Esam pieraduši, ka Rīgas metropolīts tiek uzskatīts par visu Latvijas katoļu pārstāvi un priekšnieku, tomēr metropolīta jurisdikcija, kaut arī ļoti nozīmīga, tomēr ir ierobežota, tā kā jurisdikcijas pamatā tomēr ir diecēzes bīskapa vara. Tāpēc simboliski, protams, varam teikt, ka Rīgas arhibīskaps reprezentē mūs visus, tomēr faktiski metropolīta vara izpaužas trīs pamatuzdevumos: būt nomodā, lai visā viņam uzticētajā metropolijā saglabātos tīra ticība un tiktu ievērota disciplīna; vizitēt draudzes, ja to nevar izdarīt kāds no sufragāniju bīskapiem, bet ar Apustuliskā Krēsla piekrišanu, kā arī nozīmēt sufragānijas diecēzes pagaidu administratoru, ja ir iestājusies sede vacante, t.i., diecēzes bīskaps vairs nepilda savas funkcijas, bet konsultoru padome nespēj izvēlēties administratoru. Redzam, ka metropolīts nevar tieši iejaukties kādas no sufragānijas diecēzes vadībā, jo tā ir diecēzes bīskapa kompetence, tomēr viņš pilda svarīgu lomu uzraudzībā un aizvietošanā, ja rodas tāda nepieciešamība.
Jāpiebilst, ka metropolīts ir arī sev uzticētas arhidiecēzes bīskaps un attiecībā uz to viņam ir visas tiesības un vara, kā katram diecēzes bīskapam. Svarīgs aspekts, kuram arī jāpievērš uzmanība, ir metropolīta varas zīme – palijs (sk. zīm. 1). Palijs ir balta vilnas lenta ar sešiem melniem krustiem, kuru metropolīts nēsā uz pleciem kā liturģijas drēbju elementu. Palijs simbolizē metropolīta vienotību ar Romas bīskapu, kurš nes uz pleciem atbildību par Baznīcu, bet otra – bibliskā – simbolika norāda uz pazudušo avi, ko Labais Gans nes uz saviem pleciem.
Zīmējums nr. 1
Nākamā jurisdikcijas varas pakāpe ir diecēzes bīskaps, ko parasti sauc par ordināriju, kaut arī tas nav precīzi. Kā tika minēts, tieši diecēzes bīskapa vara ir pamats jurisdikcijai Baznīcā, jo diecēze kalpo par pamatu administratīvai dalīšanai. Visur pasaulē, kur ļauj apstākļi, ticīgo kopienas ir apvienotas diecēzēs bīskapa kā apustuļu pēcteča vadībā. Tātad katram bīskapam, kurš ir nozīmēts kā diecēzes vadītājs, ir pilna vara savas diecēzes robežās attiecībā uz garīdzniekiem un ticīgo tautu. Šo varu bīskapi pilda vienotībā ar pāvestu un visiem pārējiem pasaules bīskapiem. Tāpat katrs bīskaps, pirmām kārtām, pāvesta priekšā ir atbildīgs par sev uzticēto diecēzi. Bīskapa uzdevumus labi atspoguļo Kanonisko tiesību kodeksa norādījumi: „Pildot savu gana kalpojumu, diecēzes bīskapam jārūpējas par visiem ticīgajiem, kuri ir uzticēti viņa rūpēm, neskatoties uz viņu vecumu, pozīciju vai tautību. Jārūpējas gan par pastāvīgiem iedzīvotājiem, gan arī par tiem, kuri laicīgi uzturas viņa teritorijā. Apustuliskās rūpes jāizrāda arī tiem, kuri dzīves apstākļu dēļ nevar tikt pietiekami aprūpēti parastajā pastorālajā formā vai arī ir nepraktizējoši.” (KTK 383, 1 (autora tulkojums)) Var secināt, ka Baznīcas likumdošanas gaismā šīs jurisdikcijas pamats ir ticīgo labums un tieši diecēzes bīskapi ir pirmie atbildīgie par ticīgo tautu, bet pārējie garīdznieki diecēzē veic savu kalpojumu vienotībā ar diecēzes bīskapu un viņa vārdā.
Jāpiebilst, ka Baznīcas struktūrā ir arī citi ordināriji, kuri nav diecēzes bīskapi, bet likumā ar tiem salīdzināti tiesībās un pienākumos – tie ir apustuliskie administratori, apustuliskie vikāri, apustuliskie prefekti, teritoriālie vai personālie prelāti, vīriešu ordeņu priekšnieki utt. Atšķirībā no diecēžu bīskapiem viņi ne vienmēr ir ordinēti par bīskapiem, kā arī viņiem uzticētajām administratīvām vienībām ir „zemāks” statuss. Latvijas teritorijā, kā minēts, ir viena arhidiecēze ar arhibīskapu priekšgalā un trīs diecēzes (sufragānijas), kuras vada bīskapi. Katrs no viņiem attiecībā uz sev uzticēto teritoriju ir ordinārijs – diecēzes bīskaps, bet Jelgavas, Rēzeknes-Aglonas un Liepājas diecēžu bīskapi attiecībā uz Rīgas arhibīskapu ir sufragāni.
Lielākās diecēzēs tiek nominēti arī palīgbīskapi. Nesen tika nominēts un ordinēts par bīskapu Andris Kravalis. Palīgbīskapiem, kā uz to norāda arī pats jēdziens, ir diecēzes bīskapa palīga funkcija. Parasti tieši palīgbīskapi pilda ģenerālvikāra jeb saprotamākā valodā diecēzes bīskapa vietnieka pienākumus: aizvieto diecēzes bīskapu viņu funkcijās un arī kalpo ar padomu. Tā kā palīgbīskapiem nav „savas” diecēzes, tie parasti tiek nominēti par vēsturisko diecēžu titulārbīskapiem. Kristietības pirmajos gadsimtos Romas impērijas teritorijā bīskapi bija gandrīz katrā pilsētā, bet laika gaitā bīskapi tajās vairs nerezidēja, tā kā mainījās diecēžu robežas. Tāpēc titulārbīskapiem šajās pilsētās nav bīskapa varas, bet tituls tomēr formāli paliek.
Nākamā jurisdikcijas varas pakāpe Baznīcas hierarhijā ir dekāni, kuriem ir uzticētas rūpes par administratīvo vienību, kuru dēvē par dekanātu (no latīņu valodas – desmit). Dekanāts ir vairāku kaimiņu draudžu apvienība, bet dekāns parasti ir prāvests vienā no tām. Dekāna pienākumos ietilpst reprezentēt bīskapu savā dekanātā, būt nomodā par pastorālajām aktivitātēm un tās koordinēt. Dekāns parasti pārbauda dekanāta draudžu administrācijas kārtību un var pat vizitēt draudzes saskaņā ar diecēzes bīskapa norādījumiem. Viena no dekāna funkcijām ir arī jaunā prāvesta prezentācija draudzē pēc bīskapa nominācijas.
Prāvesti ir pasaulē visizplatītākā jurisdikcijas varas funkcija. Ar to mēs visbiežāk sastopamies arī Latvijas kontekstā. Prāvests ir vietējās ticīgo kopienas – draudzes – vadītājs, un draudze ir vismazākā administratīvā vienība Baznīcas teritoriālajā sadalījumā. Parasti draudzei pieder viena baznīca, lai gan dažreiz tās teritorijā var atrasties arī citas baznīcas vai kapelas, ko sauc par rektorālām, un priesterus, kas ir par tām atbildīgi, dēvē par rektoriem vai kapelāniem, tomēr viņi savā kalpojumā ir pakļauti tās draudzes prāvestam, kuras teritorijā atrodas attiecīgā rektorālā baznīca vai kapela. Prāvesti ir atbildīgi par draudzes funkcionēšanu un ticīgo garīgo aprūpi, viņu kalpojumā palīdz vēl citi priesteri, kurus dēvē par vikāriem jeb palīgiem. Jāpiebilst, ka vikāriem nav jurisdikcijas varas, bet prāvests savas kompetences robežās var viņiem to deleģēt, piemēram, atļaut svētīt laulības.
Latvijas kontekstā ārpus lielām pilsētām visbiežāk sastopam situāciju, ka prāvesti apkalpo vairākas draudzes. Tas notiek, no vienas puses, priesteru trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka ir daudz nelielu draudžu, kur var būt tikai daži cilvēki, tāpēc prāvestiem tādās draudzēs būtu „pārāk maz darba”.
Tituli Baznīcas hierarhijā
Papildus svētību un jurisdikcijas pakāpēm Baznīcas hierarhijā pastāv arī tituli, kas tiek piešķirti bīskapiem vai priesteriem, bet nav saistīti ar jurisdikcijas varu. Var gadīties, ka kāds titulēts garīdznieks jurisdikcijas ietvaros ir padotais citam, bez tituliem.
Vissvarīgākais no tituliem ir kardināls. Atšķirībā no citiem tituliem ar to saistās ne tikai vispārīgie uzdevumi, piemēram, palīdzēt pāvestam Baznīcas vadīšanā, bet arī konkrēti pienākumi: pēc pāvesta nāves vai atkāpšanās no amata kardināli tiek aicināti uz sapulcēm un konklāvu, kura laikā tiek ievēlēts jauns pāvests. Kardinālus no bīskapiem atšķir jostas un piuskas (mazās apaļās cepurītes) krāsa – sarkana. Kardinālus pilnīgi brīvi nozīmē pāvests, un parasti konklāva balsstiesīgo kardinālu, t.i., jaunāku par astoņdesmit gadiem, nevar būt vairāk par 120, kaut arī zināmi izņēmumi ir bijuši pat pavisam nesen. Protams, pārsvarā par kardināliem tiek nominēti bīskapi vai arhibīskapi, kuri strādā visaugstākajos Romas kūrijas amatos vai arī vada nozīmīgākās pasaules diecēzes, bet pāvests var nominēt arī jebkuru citu bīskapu par kardinālu, ja uzskata to par atbilstošu. Par kardinālu var tikt nominēts arī priesteris, tad viņam ir tiesības saņemt bīskapa ordinācijas pakāpi, bet tie nav bieži gadījumi. Vēl pāvests var piešķirt kardināla titulu garīdzniekam, kurš jau ir pārkāpis 80 gadu vecuma slieksni, tādējādi norādot uz viņa īpašajiem nopelniem Baznīcas labā. Tāds garīdznieks vairs nevar piedalīties konklāvā, tomēr kļūst par kardinālu kolēģijas locekli.
Daudziem rodas jautājums par kardinālu iekšējo hierarhiju, jo ir dzirdēti tādi tituli kā kardināls-dekāns, kardināls-bīskaps utt. Tas izriet no šī titula tapšanas vēstures. Senatnē bija gan diakoni, gan priesteri, gan arī bīskapi, kas palīdzēja pāvestiem Baznīcas pārvaldīšanā, tie bija viņu padomnieki. Ar laiku normāla kļuva prakse, ka kardināliem parasti ir bīskapa ordinācijas pakāpe, tomēr kolēģijas ietvaros viens no kardināliem ir viņu „galva” – dekāns. Tad seko kardināli-bīskapi, parasti tie ir Romas blakus pilsētu diecēžu goda ordināriji vai arī austrumu rita patriarhi. Kardināla-prezbitera tituls ir piešķirts tiem bīskapiem, kuri vada dažādās diecēzes, bet kardināli-diakoni ieņem amatus Romas kūrijā. Protams, ir izņēmumi, tā ir tikai kopējā shēma. Atšķirība starp tiem izpaužas tikai tajā, kuru vietu katrs no viņiem ieņem procesijā, ja tiek celebrēts svinīgs dievkalpojums ar pāvestu: kardināli-bīskapi parasti ir tuvāk pāvestam un, jo ilgāks ir kardināla „stāžs”, jo tuvāk viņš atrodas pāvestam.
Arhibīskapa tituls parasti tiek piešķirts tiem bīskapiem, kuri tiek nominēti par arhidiecēžu vadītājiem. Latvijā šis tituls ir arhibīskapam-metropolītam Zbigņevam Stankevičam, kā arī kardinālam Jānim Pujatam, kurš ir emeritēts Rīgas arhibīskaps-metropolīts. Kardināla tituls neatceļ jurisdikcijas un arhibīskapa titula pakāpes. Pāvests par arhibīskapiem nominē arī apustuliskus nuncijus (sūtņus), kā arī svarīgus Romas kūrijas darbiniekus, piemēram, kongregāciju sekretārus. Arhibīskapa titulu var piešķirt arī ad personam (personīgi) jebkuram bīskapam kā pagodinājumu par nopelniem kalpošanā Baznīcas labā.
Citās valstīs pastāv arī t.s. primasa tituls, tomēr pašlaik tam ir tikai vēsturiska funkcija. Piemēram, Polijā Gņeznas pilsētā atrodas vecākā bīskapija, tāpēc vēsturiski tieši Gņeznas arhibīskaps automātiski tiek saukts par Polijas primasu. Tomēr pašlaik šim titulam nav speciālu funkciju vai privilēģiju.
Pagātnē pastāvēja arī priesteru titulu sistēma. Tā saistās galvenokārt ar to, ka vēsturiski pāvesta galmā kalpojošie priesteri tika nominēti par prelātiem, protonotāriem (jeb infulātiem), pāvesta kapelāniem. Ar laiku arī citu valstu priesteriem, kuri nedzīvoja Romā, tika piešķirti pāvesta galma priesteru tituli, lai izceltu viņu darbu Baznīcas labā. Arī Latvijā vairākiem priesteriem ir dažādi tituli, un parasti svētkos šie priesteri drīkst valkāt sutanu ar sarkanām pogām un violetu jostu, kāda ir bīskapiem. Pāvesta galma priesteriem dažos gadījumos arī ir atļauts lietot violeto sutanu (piemēram, pāvesta ceremoniārijiem).
Pašlaik pāvests Francisks ir paturējis tikai vienu titulu garīdzniekiem ārpus galma – pāvesta goda kapelāns, ko piešķir priesteriem par pašaizliedzīgu un ilgu kalpošanu.
Jāmin, ka dažās valstīs pie bīskapu katedrālēm ir kanoniskās kapitulas, pie kurām pieder daži šīs konkrētās diecēzes priesteri. Senāk ar kanoniķa titulu bija saistītas konkrētas privilēģijas un pienākumi, bet pašlaik kanoniķi var pildīt bīskapa uzticētus pienākumus vajadzības gadījumā. Latvijā pie bīskapu katedrālēm nav neviena kanoniķu kapitula.
No šī īsā hierarhijas raksturojuma izriet, ka Baznīcas garīdznieku struktūra, no vienas puses, ir diezgan sarežģīts „mehānisms”, tomēr vēsturiski katram amatam vai titulam bija un ir sava nozīme. Ar laiku šī struktūra mainās, tomēr tas liecina par to, ka Baznīca ir dzīva un pielāgojas mūsdienām. Kāds varētu pārmest, ka tas notiek lēni, bet jāatceras, ka hierarhija nav modes lieta un tās izmaiņas nevar notikt saskaņā ar sezonu tendencēm, bet viss ir pakārtots vienam mērķim – palīdzēt garīdzniekiem sevi definēt kalpošanā Kristum un Baznīcai un ievest kārtību tajā.
Dmitrijs Artjomovs MIC, “Katoļu Kalendārs 2020”
