1922. gada 15. februārī tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme. Atzīmējot šo notikumu, piedāvajam ieskatīties jubilejai veltītajā rakstā, kas publicēts jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Vēstnesīša” numurā.
Pirms simts gadiem – 1922. gada 15. februārī – tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme – Latvijas valsts pamatlikums, konstitūcija. Satversme ir mūsu tautas pašnoteikšanās vēlmju ietērps juridiskā valodā. Tā nosaka to, kas mēs esam kā valsts, kā mums jādarbojas, kādas ir mūsu vērtības un kurp mums jātiecas. Tā ietērpj vārdos mūsu valstisko identitāti. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un Latvijas suverenā vara pieder Latvijas tautai – tie ir Satversmes pirmie divi panti, kas veido būtisku daļu no mūsu valstiskuma mugurkaula, no kura izriet visi likumi un to piemērošana ikdienas dzīvē.
Satversmi izstrādāja Satversmes sapulce, kuru 1920. gadā ievēlēja Latvijas tauta un kuras uzdevums bija veidot Latvijas valstiskuma pamatus. Satversme stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, citstarp nosakot likumdevējvaras, izpildvaras, tiesu varas, kā arī citu konstitucionālo orgānu funkcijas. Toreiz bija plānots pieņemt arī Satversmes otro daļu par pilsoņu tiesībām, taču tā netika pieņemta politiskā atbalsta trūkuma dēļ. Tikai 1998. gadā Satversme tika papildināta ar jaunu nodaļu par cilvēka pamattiesībām, paredzot konstitucionālā līmenī valstij pienākumu atzīt un aizsargāt cilvēku pamattiesības, piemēram, tiesības uz īpašumu, privāto dzīvi, atbilstošu samaksu, darbu, izglītību, kā arī tiesības uz vārda brīvību un reliģiskās pārliecības brīvību. Šīs un daudzas citas tiesības mums šķiet pašsaprotamas, taču globāli raugoties, visā pasaulē demokrātiskas tiesiskas valstis atrodas būtiskā mazākumā un lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju šādas brīvības nav pieejamas.
Satversme ir vairākas reizes grozīta. Šodien tā ir 116 pantu kopums – dzīvs teksts, nevis simtgadīgs relikts. Tā ir salīdzinoši īsa, un tās kodolīgā valoda, vērtības un principi ir piemērojami mūsdienu situācijām, pat ja tādas nepastāvēja pirms simts gadiem. Satversme paredz, ka Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus, ja tie neatbilst Satversmei. Jau vairāk kā 25 gadus Satversmes tiesa īsteno Satversmes aizsarga funkciju – nodrošinot, lai Latvija ir ne tikai demokrātiska, bet arī tiesiska valsts. Valsts, kurā viena cilvēka cieņa nav pārāka par cita cilvēka cieņu, un valsts, kurā likumdevējvara (Saeima), izpildvara (Ministru kabinets) un tiesu vara ir savstarpēji neatkarīgas un nodrošina līdzsvara un atsvara mehānismu, lai valsts vara nenonāktu vienās rokās.
Satversme, lai arī ne pilnīgi, tomēr turpināja savu darbību arī okupācijas laikā, un kļuva par nacionālās pretošanās kustības pamatu un par Latvijas valsts nepārtrauktības un atjaunošanas simbolu. Tajos gados Latvijas diplomātiskais dienests ārvalstīs nepārtraukti turpināja strādāt atbilstoši Satversmei, uzturot centienus atgūt Latvijas neatkarību. Pamatojoties uz Satversmē noteiktajām Saeimas pilnvarām, bīskaps Jāzeps Rancāns, kas bija IV Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, kļuva par Latvijas valsts prezidenta vietas izpildītāju trimdā no1947. līdz 1969. gadam.
Satversme tika pakāpeniski atjaunota sākot ar 1990. gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu un 1993. gadā stājās spēkā pilnā apmērā. Līdz ar to Latvija nevis pieņēma jaunu konstitūciju, bet gan atjaunoja esošo, tādējādi apstiprinot Latvijas valsts nepārtrauktību. Šādi nevis veidojām jaunu valsti, bet gan atjaunojām 1918. gadā proklamēto Latvijas Republiku un tās Satversmi un turpinājām Latvijas valstiskumu, kas bija de facto pārtraukts okupācijas gados.
Satversme simbolizē Latviju – mūs, kuriem tā ir jākopj un ar savu dzīvi jāapliecina vēlme pēc savas valsts, darbojoties tā, lai tā kļūtu drošāka, sakārtotāka, skaistāka, gudrāka un spēcīgāka. Pirms simts gadiem jaundibinātajai Latvijas valstij daudzi neticēja, par to nācās cīnīties brīvības cīņās gan kara laukā, gan starptautiskajā diplomātijā. Tas bija laiks, kad par vārdiem “neatkarīga Latvija” bija jāmaksā augstākā cena un jāpierāda sava vēlme ar reāliem darbiem. Darbiem, kuru augļus baudām mēs šodien, lai arī dažkārt uztveram savu valsti par pašsaprotamu un pat nenovērtējam to. Satversme ir darāmo darbu saraksts Latvijas valstiskumam, taču darītāji esam mēs paši un mums pašiem ir jāizdzīvo un jācīnās par šo valsti, negaidot to no citiem. Latvija ir nepārtraukts process, nevis galamērķis. Tā prasa atsacīšanos no sevis kopējā labuma un citu cilvēku cieņas vārdā.
Satversmes ievads beidzas ar vārdiem “Dievs, svētī Latviju”. Latvija ir vārds, kas pirms simts gadiem tapa par miesu. Pateicība Dievam par mūsu valsti, Latviju!
Inguss Kalniņš, ministrants, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 4 (397) 2022. gada 13. februāris
