Vēl viena būtiska brāļa Rožē mantojuma daļa blakus aicinājumam uz izlīgumu ir jauniešu uzņemšana un uzklausīšana. 1960. gados jaunieši lielā skaitā sāka apmeklēt jūsu kopienu. Daži vēsturnieki un žurnālisti uzskata, ka Tezē zināmā mērā iepriekš paredzēja notikumus, kas sagatavoja 68. gada maiju. Lai vai kā, Tezē prata sajust, cik svarīgi bija tā laika notikumi, un uz tiem attiecīgi reaģēt.
1960. gadu vidū brālis Rožē nenoliedzami apzinājās lielo plaisu, kas šķīra iepriekšējo paaudzi no jaunās paaudzes, plaisu, kura gatavojās izpausties ar līdz tam laikam nepazītu vardarbību. Viņš saprata, ka jauniešos ir jāieklausās, ka ir jāpiemērojas viņu patiesajām vajadzībām un gaidām. Ja viņiem tiktu atteikta pat uzklausīšana, rezultāts būtu kas vēl smagāks… Un tā attīstījās jauniešu uzņemšana. Es domāju, ka daudzi no viņiem ļoti jūtīgi uztvēra šo atvērtību sarunai, gatavību dialogam, to, ka tika piedāvāta telpa, kur brīvi paust savas domas un tikt uzklausītam. Tas, ka brālis Rožē bija atvērts uzklausīt citus, sakņojās jau viņa paša jaunībā. Brālis Rožē atzina, ka viņam pašam pusaudža gados bija ļoti vajadzīgs kāds, kas būtu varējis viņu uzklausīt, bet viņš šādu klausītāju neatrada. Šajos 1960. gados jau bija jūtama koncila elpa, vīzija par Baznīcu, kas spētu raudzīties nākotnē, neatraidīt pasauli, uzveikt biedējošās plaisas. Tas, kas notika, neskāra vienīgi Eiropu, bet visu pasauli, kas piedzīvoja pārmaiņas. Un šis process fascinēja gan brāli Rožē, gan jauniešus. Iespējams, ka viss tobrīd notiekošais bija savstarpēji saistīts: pēckoncila laiks, 1968. gada notikumi – it īpaši tajā, kas attiecas uz jauniešu ilgām. Brālis Rožē to intuitīvi nojauta, un viņš vēlējās veicināt to, kas šajos notikumos bija labs un atbalstāms. Un netrūka arī iespēju – 1970. gada Lieldienās viņš izsludināja projektu, kas saucās Jauniešu koncils.
Šim vārdu savienojumam ir ļoti dziļa nozīme…
Šis vārdu savienojums ļāva dzimt cerībai. Izmantojot vārdu “koncils”, brālis Rožē jauniešu meklējumus virzīja pretī ticības perspektīvai un ievietoja šo notikumu Baznīcas ietvarā. Nav nejauši, ka kopš šī notikuma jauniešu klātbūtne Tezē skaitliski nozīmīgi pieauga, sasniedzot kulmināciju Lielajā nedēļā līdz Lieldienām. Šī nereti haotiskā jaunatne brāli Rožē nekad nebiedēja, lai arī viņš bija izbrīnīts par ļaužu straumēm, kas secīgos viļņos plūda pāri pakalnam, noklājot to ar teltīm, kuras nereti kapāja lietus. 1970.–1974. gada Lieldienu laikā jaunieši ieradās tūkstošiem, viņu bija tūkstošiem arī 1974. gada augustā, kad Jauniešu koncils uzsāka savu darbu. Tomēr vēl nozīmīgāka nekā lielais jauniešu skaits bija motivācija, kas viņiem lika ierasties Tezē. Aiz bravūrīgas ārienes, kas liecināja par sacelšanos, slēpās ilgas pēc Baznīcas, kura dzīvotu ar lielāku vienkāršību, vairāk ieklausītos cilvēkos, būtu solidārāka pret nabagiem un uzmanīgāka pret taisnīgumu.
Kā varētu raksturot tā laika jauniešus? Kas viņi bija – kristieši, kas gatavi uzņemties saistības, politiski ieinteresēti, utopisti, tādi, kuros joprojām dzīvs 68. gada maija ideāls pēckoncila gaisotnē?
Te nav iespējams vispārināt, jaunieši bija ļoti dažādi. Daži neprata nošķirt politiku no ticības. Šis binoms bija viņu dzīves jēga un noteica viņu saistības, tas bija jautājums, par ko viņi dalījās; viņuprāt, tieši tā bija joma, kurā veltīt sevi citiem. Jā, daudzi – lai arī ne visi – bija iesaistīti politikā, piemēram, kādā arodbiedrībā, un centās to konkretizēt caur brīvprātīgo darbu, veicot visdažādākos brīvprātīgos kalpojumus, palīdzot veciem ļaudīm, bērniem, kas piedzīvo grūtības, vai paužot solidaritāti Trešās pasaules valstīm. Viņu ceļi bieži vien krustojās ar tādu jauniešu gaitām, kuri nebija ticīgi. Šiem jauniešiem bija ideāli, nav runa vienkārši par paaudžu konfliktu. Uzturot savas idejas un attieksmi, viņi īstenībā sapņoja par atjaunotu Baznīcu un atjaunotu pasauli, kuras pamatā būtu sadarbība starp ticīgajiem un neticīgajiem savstarpējas cieņas, ieklausīšanās un draudzības garā. Arī es pats labi uztvēru šo gaisotni, kad pirmo reizi ierados Tezē 1970. gadā. Jaunieši, kas sabrauca kopā, meklēja vietu, kur varētu diskutēt par pasauli, par Baznīcas klātbūtni pasaulē, par to, kā Baznīcai vajadzētu mainīties, lai tā būtu nabago pusē. Un es atceros, kā brālis Rožē 1971. gadā atbildēja tiem, kas jautāja, kādā virzienā dodas šis Jauniešu koncils: “Kristus un Evaņģēlija dēļ veltīt savu dzīvi tam, lai cilvēks vairs nebūtu cilvēka upuris.” Šī iemesla dēļ dažiem novērotājiem un mediju pārstāvjiem šķita grūti iedomāties, ka Jauniešu koncila izvēles neatstās politiskas pēdas. Būtībā Tezē prasīja tikai cilvēcisku solidaritāti, taisnīguma veicināšanu un mieru, kopiena meklēja ticībā balstītu cerību gan Eiropai, gan Āfrikai, Āzijai un Latīņamerikai.
Vai šodienas jaunieši ļoti atšķiras no tā laika jauniešiem?
Es sacītu, ka mēs dzirdam mazāk vārdu pavēles izteiksmē un vairāk sarunu par būtisko. Atšķiras jautājumi, uz kuriem jāatbild, ir runa par jaunām problēmām, Eiropas jaunieši ir vairāk norūpējušies par savu nākotni. Vairāk ir to, kuriem jāsaskaras ar materiālām grūtībām, daudzi studē, bet nevar atrast darbu. Viņi domā, kā organizēt savu dzīvi, bet nerod atbalstu sabiedrībā. Šodienas jaunieši, iespējams, vairāk aizdomājas par dzīves jēgu. Cita starpā viņi turpina sev jautāt: kā lai tic Dievam? Kā lai Viņam tic, it īpaši saskaroties ar ciešanām? Ko Dievs no manis gaida? Tie ir dziļi jautājumi, visbūtiskākie jautājumi. (…)
Pēc kā šodien ilgojas jaunietis, kas nolemj iepazīties ar Tezē piedāvāto pieredzi? Ko viņš šeit dara? Un ko viņš šeit atrod?
Cauru gadu mēs uzņemam jauniešus uz astoņām dienām. Vasarās viņu ik nedēļu ir vairāki tūkstoši, bet jaunieši ierodas arī ziemā. Viņi šeit pavada laiku kā svētceļojumā. Ir svarīgi viņiem piedāvāt uzticēšanās piepildītu gaisotni, lai viņi atklātu, ka Dievs jau mājo viņos, pat ja viņu ticība vēl ir pavisam maza. “Uzticēšanās” ir viens no brāļa Rožē būtiskākajiem vārdiem: uzticēšanās Dievam, uzticēšanās citiem, uzticēšanās tam, ka ir iespējams uzveikt šķelšanos. Mēs turpinām dalīties ar jauniešiem par savu sapni – ka ir iespējama izlīgusi cilvēce. Viņos es redzu lielu dāsnumu: daudzi no jauniešiem nepaliek vienaldzīgi, saskaroties ar cilvēces drāmām, tuvām vai tālām, piemēram, varu minēt solidaritātes izpausmes laikā pēc cunami, kas notika Āzijā 2004. gadā, vai pēc zemestrīces Haitī 2010. gadā. Jauniešos ir vērojama arī jauna attieksme pret radību, pret tās skaistumu, pret radītajiem resursiem un to, ko Dievs ir dāvājis pasaulei, – ir vairāk uzmanības, vairāk cieņas. Savukārt attiecībā uz viņu reliģiskajām saknēm dažādība aizvien pieaug. Ir tādi jaunieši, kas nāk no vēsturiskajām Baznīcām – katoļu, pareizticīgās vai protestantu. Starp viņiem ir tādi jaunieši, kuri ļoti spēcīgi izjūt piederību savai Baznīcai, viņus bieži pavada mācītājs, priesteris, bīskaps. Mēs uzņemam arī evaņģēliskos jauniešus, arī nereti mācītāju pavadībā. Bet redzam, ka ierodas arī tādi jaunieši, kuriem nav konfesionālas identitātes. Viņus ir atveduši draugi kristieši, un viņi paši ir meklējumos, turklāt nereti ļoti atvērti pret Evaņģēliju. Ik rītu notiek Bībeles lasījums, kuru vada kāds brālis un kurš orientē jauniešus uz ticības avotiem; pēc tam viņi var turpināt diskusiju par attiecīgo tēmu mazajās grupās. Lai palīdzētu veidoties šai sarunai, jauniešiem tiek izdalīti jautājumi, kas vispirms palīdz labāk izprast Bībeles tekstu, kā arī paraudzīties, kādā veidā tas attiecas uz viņu dzīvi, kādus jautājumus uzdod un kā viņu dzīvi bagātina. Pēcpusdienās ir darba grupas par jautājumiem, kas palīdz sasaistīt ticību un cilvēka dzīves realitātes, iekļaušanos Baznīcā, sabiedrībā, zinātniskajos pētījumos, mākslā. Vienlaikus daži izvēlas šo nedēļu pavadīt rekolekciju klusumā un šajās diskusijās nepiedalīties. Solidaritāte un paļāvība uz Dievu: es teiktu, ka šīs ir divas būtiskākās vērtības, kas ir šo tikšanos centrā. (…)
Jūs ne tikai uzņemat jauniešus Tezē; jau ilgstoši jūs ik gadu organizējat arī jauniešu sapulcēšanos kādā Eiropas pilsētā. Kāda ir nozīme šīm Eiropas tikšanās reizēm?
Mēs vēlētos, lai šīs tikšanās kādā no lielajām pilsētām kļūtu par cerības notikumiem: palīdzēt jauniešiem raudzīties uz nākotni ar paļāvību, gan uz savu personisko nākotni, gan uz Baznīcas nākotni, gan mūsu sabiedrības nākotni. Izraudzītajā pilsētā mēs vairāku mēnešu laikā ciešā sadarbībā ar vietējiem kristiešiem no dažādām konfesijām organizējam tikšanos, kas vienmēr notiek decembra beigās. Kopš septembra mēneša vairāki no mūsu brāļiem, dažas Svētā Andreja māsas, kas dzīvo Tezē, kā arī brīvprātīgo komanda kopā ar draudzēm organizē jauniešu uzņemšanu. Daudzu gadu gaitā es pats esmu to darījis, un šī pieredze man ļāva iepazīt daudzu Eiropas valstu Baznīcu dzīvi. Pateicoties šiem sagatavošanās mēnešiem tūkstošiem jauniešu, kas no visiem kontinentiem uz piecām dienām sabrauc kopā, ne tikai satiekas cits ar citu, bet ik rītu piedalās lūgšanā, pēc tam piedalās sarunu grupā kopā ar draudzes cilvēkiem, pie kā viņi ir apmetušies. Piedāvājot savu viesmīlību, vecākie cilvēki palīdz augt paļāvībai starp paaudzēm. Ģimenes atver savu māju durvis nepazīstamiem jauniešiem, kuru valodā tās, iespējams, nerunā, un tas šajā laikmetā, kad mums bieži vien ir bail no svešiniekiem, izgaismo Baznīcas aicinājumu – to, ka Baznīca ir aicināta būt par vienotības vietu. Viesmīlība ir viens no tiem mazajiem, konkrētajiem solīšiem, kas veicina tautu savstarpēju tuvināšanos. Pusdienlaikā un vakarā jaunieši pulcējas uz kopīgām lūgšanām vai nu izstāžu hallēs, kas piemērotas tam, lai kļūtu par lūgšanas vietu, vai arī lielās pilsētas baznīcās.
Būtu garlaicīgi nosaukt visu sarakstu ar nu jau gandrīz četrdesmit vietām, kuras visā Eiropā uzņēmušas jūsu kopienu uz ikgadējām jauniešu tikšanās reizēm; vispirms tās bija Rietumu pilsētas, vēlāk, pēc Berlīnes mūra krišanas, arī pilsētas Austrumeiropā. Un tomēr, vai jūs varētu atsaukt atmiņā Eiropas tikšanās reizes Romā, to, kā šo dienu dalībniekus uzņēma Jānis Pāvils II un kā viņš pats apmeklēja Tezē?
Bīskaps Karols Vojtila pazina Tezē. Viņš bija nodibinājis attiecības ar brāli Rožē Vatikāna II koncila laikā. Pēc tam viņš divas reizes apmeklēja Tezē – 1965. un 1968. gadā. Kļuvis par pāvestu, viņš aicināja uz lūgšanu Svētā Pētera bazilikā jauniešus, kuri piedalījās mūsu organizētajās Eiropas tikšanās reizēs Romā, 1980. un 1982. gadā. Jānis Pāvils II no jauna ieradās Tezē 1986. gada 5. oktobrī un jauniešiem, kas tobrīd bija klātesoši, sacīja šos vārdus: “Tāpat kā jūs, kopienas draugi un svētceļnieki, arī pāvests ir šeit iebraucis uz laiku. Bet Tezē mēs ierodamies, kā mēdz doties pie avota.” Mums, kopienas brāļiem, viņš apliecināja lielu sirsnību un uzticēšanos, atgādinot vārdus, ar kādiem Jānis XXIII reiz bija sveicinājis brāli Rožē: “Ak, Tezē, šis mazais pavasaris!” Trešās tikšanās reizes laikā Romā, 1987. gadā, pāvests sacīja vēl šādus vārdus: “Pāvests jūtas dziļi iesaistīts šajā Uzticības svētceļojumā virs zemes kopā ar jums. Arī es jūtos aicināts būt par uzticības svētceļnieku Kristus vārdā.”
Vai tas būtu Tezē vai kādā no Eiropas tikšanās reizēm, jūs vienmēr pirmkārt meklējat veidu, kā dalīties savā ticībā ar jauniešiem. Vai jūs ar viņiem kopā apdomājat arī iemeslus, kāpēc ticēt?
Ticība nav pirmām kārtām piekrišana kādām patiesībām; ticības pamatā ir personiskas attiecības ar Dievu. Pastāv iemesli, kāpēc ticēt, bet ticība pirmkārt ir izvēle, kas atbild intuīcijai, tā nāk drīzāk no sirds dziļumiem, nevis no prāta. Ticība ir intelektuāls risks, jo tās pamatā ir paļāvība uz neredzamām attiecībām. Mūsu ticības centrs patiešām ir augšāmceltais Kristus, kurš ir klātesošs mūsu vidū un nodibina personiskas attiecības ar katru. Bet ko mēs zinām par augšāmcelšanos? Ko zinām par dzīvi pēc nāves? Atceros, ka arī es pats saskāros ar šiem jautājumiem, ļoti dziļi, kad nomira mans tēvs… Mums tas ir jāatzīst: mums, kristiešiem, nav racionālu atbilžu uz šiem jautājumiem. Un arī pats Jēzus šajā ziņā palika ļoti diskrēts. Viņš runāja par Debesīm ar dažu līdzību starpniecību. Mums ir paļāvība uz Kristu, uz mūsu attiecībām ar Viņu, mēs atzīstam, ka Viņš ir uzvarējis nāvi, ka Viņš ir pārāks par nāvi un sagaidīs arī mūs pēc mūsu nāves. Mēs varam novērtēt ar prātu šādas uzticēšanās risku, bet nevaram pierādīt to, kas veido šo mūsu paļāvību. Jā, ir ticības iemesli, teologi spēj parādīt kristietības sakarības, bet šie iemesli neatceļ paļāvības risku, kas ir ar to cieši saistīts. Ir arī jāteic, ka ticība nav vienīgā joma, kas pieprasa risku. Kad cilvēks izvēlas profesiju, izstrādā nākotnes projektu, uzsāk mīlestības attiecības, šo saistību pamatā nekad nav tikai racionāli apsvērumi. Tās tiek pieņemtas vienīgi tad, ja cilvēks riskē paļauties uz savām paša spējām, uz nākotni, uz otru. Šai paļāvībai nepiemīt tāds pats dziļums kā tad, kad runa ir par ticību Kristum, tomēr tā ir tā pati iekšējā kustība.
Lai palīdzētu saviem ticības meklējumiem, kurā virzienā, izņemot Debesis, jauniešiem būtu jāraugās – ja es drīkstu tā izteikties?
Pēdējos mēnešos esmu bieži teicis jauniešiem, ar kuriem sarunājos: “Uzlūkojiet ticības lieciniekus – jūsu vidū, savā ģimenē, savā valstī, un pat tos, kurus neesat pazinuši personiski, bet par kuriem jūs kaut ko zināt, par kuriem esat dzirdējuši runājam.” Kāds tad galu galā šodien ir ceļš, pa kuru sasniedzama ticība? Bieži vien šo ceļu vairs neparāda vecāki, ģimene, tradīcija vai bērnībā gūtā audzināšana. Bieži šo ceļu nav padziļinājusi gatavošanās pirmajai Komūnijai un Iestiprināšanas sakramentam vai katehēze. Jauniešiem ir būtiski gūt pieredzi, kas viņus skar personiski. Te parādās nepieciešamība pēc vienotības, par kuru runāju. Tā atver durvis, un tad katram pašam ir jāpieņem lēmums – pārkāpt pāri šim slieksnim vai ne. Jauniešiem ir jājūtas brīviem, viņiem jāizdara pašiem sava izvēle, viņiem ir brīvi jāizvēlas, vai viņi vēlas uzņemties ticības risku. Lūk, tas laikam ir tas, ko man visvairāk gribētos pateikt šajā saistībā.
Tezē Šodien. Brālis Aloīzs sarunā ar Marko Ronkalli. KALA Raksti, 2016.
Foto: Taize Riga
Grāmatu iespējams iegādāties “Mieram tuvu” internetveikalā un draudžu grāmatu galdos.
