Ir saulains ceturtdienas rīts. Pl. 9.15. Rīgas Doma Marijas kapelu apgaismo sveces. Klusa gaisma izgaismo Tezē krustu un ikonu. Uz paklājiņa izkārtotajos lūgšanu ķeblīšos jau iekārtojušies Tezē brāļi un brīvprātīgie, kas savu darba un kalpošanas dienu sāk ar nepilnu stundu Dieva priekšā. Tāpat kā tas notiek viņu kopienā Francijā – mazajā Tezē ciematiņā. Un tiešām, atliek vien dzirdēt pirmās dziesmas pirmās taktis, lai sajustos kā tur, kur kapelā kopā sapulcējušies tūkstoši. Šeit viņi ir tikai 20, bet arī te viņi ir kopiena, pēc tam skaidros brālis Han-Jol, kas ir atbildīgs par Tezē brāļu kopienu Rīgā laikā, kad notiek gatavošanās Tezē Eiropas jauniešu tikšanās reizei.
Viesmīlība
Tezē brāļus raksturo viesmīlības harizma. Pēc lūgšanas, aizejot uz Tezē Eiropas jauniešu tikšanās sagatavošanas centru, tiek piedāvāta tēja un cepumi. Ēkā apkure vēl nav pieslēgta, visi staigā virsdrēbēs, šur tur ieslēgti sildītāji, bet siltā tēja sasilda un raisa sarunai.
Sagatavošanas centrs ir iekārtots Palasta ielā 3, dažu soļu attālumā no Doma baznīcas. Brāļi var izmantot ēkas visus trīs stāvus. Pirmajā stāvā ir iekārtota uzņemšanas un viesmīlības telpa, kurā var iedzert tēju, aprunāties ar brāļiem, māsām vai brīvprātīgajiem. Šeit ir arī Tezē tikšanās informatīvais tālrunis. Svētā Andreja māsas Agneses pienākumos ietilpst atbildēšana uz telefona zvaniem, bet viņa atzīst, ka latviešu valodā nerunājot, tāpēc ir labi, ka palīgā nāk latvieši.
Brālis Han-Jol pastāsta, ka patlaban Rīgā ir seši brāļi no sešām valstīm, divas Svētā Andreja māsas un desmit brīvprātīgie no dažādām valstīm. “No šejienes mēs koordinējam gatavošanos, dodamies uz draudzēm un dažādām iestādēm. Šeit kopā arī ēdam. Te notiek arī kopienas vakara lūgšana,” par ikdienu Palasta ielas namā stāsta brālis. Sarunas laikā arī pamanu, ka vairākas reizes te ienāk sveši cilvēki. Tie ir cilvēki, kas jau ir piesaistīti dažādiem tehniskiem darbiem saistībā ar lielo notikumu gadu mijā.
Šobrīd svarīgākais – darbs ar draudzēm
Pēc īsas sarunas dodamies uz otro stāvu. Pa ceļam var apskatīt fotogrāfijas no dažādām Tezē kopienām pasaulē. Otrajā stāvā notiek vislielākā rosība. No šejienes brāļi Jaspers un Ksavjērs, kā arī visi brīvprātīgie komunicē ar dažādām Rīgas un Pierīgas draudzēm. Varētu domāt, ka brīvprātīgā darbs ir vairāk saistīts ar fiziskām aktivitātēm, tomēr šī vide vairāk līdzinās sava veida birojam.
Vispirms apciemojam brāļus. Jaspers, kas nāk no Nīderlandes, Jaungada tikšanās organizēšanā piedalās pirmo reizi. Brālis Han-Jol papildina, ka agrāk kopiena šī pasākuma rīkošanā centās iesaistīt vienu un to pašu komandu. Patlaban situācija ir mainījusies un tiek izvēlēti braucēji ar dažādu pieredzi. “Mēs neesam profesionāli. Mēs tikai koordinējam un palīdzam, jo lielu daļu darba paveic tieši vietējās draudzes un brīvprātīgie,” skaidro Jaspers. Abi brāļi veido kontaktus ar vietējām draudzēm un plāno došanos uz dažādām vietām, jo galvenais ir pēc tam draudzēs atrast ģimenes, kurās varēs nakšņot atbraukušie jaunieši. Jaspers lēš, ka Rīgā varētu ierasties ap 15 000 jauniešu. Tāpat viņš sacīja, ka pagaidām gūst pozitīvu pieredzi, runājot ar draudžu pārstāvjiem. “Ja latvietis saka “jā”, tad tas tiešām ir “jā”, nevis tikai pieklājības atruna, kā tas gadās dažkārt citur,” priecājas Jaspers.
Pie brīvprātīgajiem
Nākamajā telpā iekārtojušies brīvprātīgie. Telpas vidū sildītājs. Uz galdiem datori. Lai gan patlaban visi brīvprātīgie nav uz vietas, nepiespiestā un čalojošā atmosfērā darbs rit uz priekšu. Kā pastāsta Denisa no Slovākijas, Rīgu un tās apkārtni Tezē komanda savā kartē ir sadalījusi piecos sektoros. Par katru no tiem ir atbildīgi divi jaunieši, kas komunicē ar šī sektora draudzēm un iestādēm, lai pēc tam varētu tās apmeklēt, pastāstīt par Tezē, kā arī aicinātu ģimenes kļūt par viesģimenēm.
“Mēs nerunājam latviski, bet mums izdodas komunicēt. Tiešām daudzi cilvēki spēj runāt angliski. Reti gadās, ka kāds nevar atbildēt. Labi, ka mūsu komandā ir viena meitene no Krievijas, kas ar atsevišķiem cilvēkiem var komunicēt krievu valodā.” Citi brīvprātīgie nāk no tādām valstīm, kā Vācija, Horvātija, Ķīna, Bulgārija, Čehija, Francija, Rumānija.
Jautāta par savu izvēli doties uz Latviju, Denisa saka, ka pirmo reizi Tezē apmeklējusi šī gada martā, bet nolēmusi palikt ilgāk. Pēc tam viņa sapratusi, ka kopienā ir daudz guvusi, bet vēlētos to pielietot arī ikdienā. Tad brāļi piedāvājuši to darīt Rīgā. Ar daļu no brīvprātīgajiem Denisa iepazinusies gan tolaik, kad jau uzturējusies Tezē, bet ar citiem – mēnesi pirms došanās uz Rīgu, kad notika sagatavošanās tikšanās. Patlaban Denisa ar vēl divām meitenēm dzīvo Ķīpsalā pie māsām kalponēm. Nobeigumā viņa saka: “Mēs ne tikai strādājam, bet cenšamies iepazīt un dzīvot ar vietējiem cilvēkiem. Kad tu esi Tezē, tad mācies dzīvot ar citām kultūrām un nācijām. Esmu pie tā jau pieradusi.”
Petrs no Čehijas un Simons no Francijas ir atbildīgi par Rīgas centra daļu, kā arī Saulkrastu pusi. Petrs kopā ar Filu, kas ir no Vācijas, dzīvo Purvciemā pie daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “Paaudzes”, ko vada luterāņi. Savukārt Simons dzīvo Svētā Pāvila draudzes mājā. Abi puiši stāsta, ka viņus apbūrusi Rīgas arhitektūra. Savukārt Petrs uzsver, ka šai laikā labprāt gribētu iepazīt Latvijas un Rīgas vēsturi, apskatīt vietas, uz kurām dodas ne tikai tūristi. Tāpat viņu interesē Pareizticīgā baznīca, par kuru viņš gribētu uzzināt vairāk. Simons un Petrs lūdz padomus, kuras vietas ir vērts apmeklēt. Jau sarunas laikā, uzzinot par iespēju apmeklēt hokeja spēles, Simons sāk internetā meklēt biļetes.
Pie nākamā galda strādā Fils no Vācijas. Fils, atšķirībā no citiem brīvprātīgajiem, Latvijā nav pirmo reizi. Pirms kāda laika viņš gadu te pavadīja kā brīvprātīgais, kalpojot luterāņu diakonijas sociālajā centrā “Paaudzes”. Arī šai laikā paralēli darbam sagatavošanas centrā Fils palīdz centrā “Paaudzes”. Viņš uz Latviju devās, jo Tezē bija ieradies kā brīvprātīgais. Pēc tam viņa plānos ir teoloģijas studijas.
Trešajā stāvā
Sarunas ar jauniešiem aizrit nemanot. Vēl atlicis nedaudz laika līdz pusdienu lūgšanai, kas pēc pusstundas sāksies Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, tāpēc vēl pagūstam apskatīt skolas trešajā stāvā ierīkoto kapelu un pusdienu telpu. Iepretim atrodas brāļa Han-Jola darba telpa, kurā jau ieslēgts sildītājs. Viņš stāsta, ka ir atbildīgs par kopienas sajūtu Rīgā, viņš cenšas būt acīgs un saprast, vai kāds nav pārstrādājies un nealkst pēc atpūtas. “Protams, ka mēs esam ārpus mazā Tezē ciematiņa, bet arī šeit turpinām kopienas dzīvi. Arī šeit esam kopiena.”
Pēc tam pievēršamies sarunai par gaidāmo Jaunā gada sagaidīšanu. Brāļa pienākumos arī ietilpst tēmu gatavošana darbnīcām un tematiskajām tikšanām, kas notiks 29. un 30. decembra pēcpusdienās par garīgām, sociālā, politiskām, mūzikas, mākslas tēmām. “Kaut ko brāļi jau sagatavojuši, bet tikšanās notiek Latvijā, tāpēc gribam atklāt šo valsti. Meklēju dažādas iespējas. Piemēram, vēlētos sarīkot tikšanos ar kādu jaunu mākslinieku, tāpēc biju Latvijas Mākslas akadēmijā. Tur vēlamies rīkot vienu no darbnīcām.”
Brālis arī vēlētos atrast kādu politiķi, kas varētu piedalīties, nevis nolasot lekcijas, bet gan iedrošinot jaunos cilvēkus iesaistīties politikā, būt aktīviem Eiropas pilsoņiem. Nepilnu trīs nedēļu laikā Han-Jol paguvis arī apmeklēt vairākus muzejus. Tuvākajā laikā viņš vēlas doties uz Okupācijas muzeju, jo, viņaprāt, arī tā ir daļa no Eiropas vēstures. “Un es gribētu darbnīcu par šo tēmu, bet, ne tikai skatoties pagātnē, bet ar skatu nākotnē, lai būvētu mieru Latvijā un Eiropā.”
Viens no aizkustinošākajiem muzejiem brālim šķita Žaņa Lipkes muzejs. “Viņš nebija vienīgais, kas tik grūtos laikos riskēja, glābjot citu dzīvību. Jēzus teica, ka nav lielākas mīlestības, kā atdot savu dzīvību par draugiem. Tomēr šim cilvēkam lielākā daļa izglābto nebija draugi. Tāpēc var pārdomāt jautājumu: kas ir mūsu draugs vai tuvākais grūtos laikos? Un es gribu par šiem piemēriem jauniešiem pastāstīt.”
Atgriežoties pie okupācijas tēmas, brālis Han-Jol saka, ka līdzīga vēsture ir bijusi citās valstīs. Un arī Korejā, no kurienes nāk viņš pats. Tur bija pilsoņu karš, valsts tika sadalīta. “Ja arī Koreja ir daudz lielāka nekā Latvija, domāju par to situāciju, kad viens brālis te cīnījās vācu, otrs – krievu pusē. Mums arī tā ir vēsture, ko piedzīvoja mūsu vecāki. Un par to ir grūti runāt, bet jaunajai paaudzei tas svarīgi ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules kontekstā.”
Brālis Eiropā ieradās 1988. gadā un dzīvoja līdzi pārmaiņām, kas toreiz notika Austrumeiropā, kad sabruka Berlīnes mūris. “Tie bija eiforijas laiki, bet tagad šī cerība plok, un daudzi cilvēki cenšas atkal būvēt neredzamas sienas. Bet ir arī citas iespējas. Ir iespējama cita Eiropa. Un mēs nelūdzamies, lai izbēgtu no realitātes, bet gan ar lūgšanu tiecamies pēc dziedināšanas, lūdzam spēju rīkoties,” uzskata brālis. Viņš arī norāda, ka, meklējot viesģimenes jauniešiem, brāļi vēlas, lai notiktu savstarpējas tikšanās un dziedināšana. Tāpēc tā ir skaista zīme, kad luterāņi var uzņemt katoļus, vai otrādi, kad latviešu ģimene var uzņemt kādu krievu jaunieti, vai piedzīvot vēl citas tikšanās, kas grauj mūrus un stereotipus.
Pusdienu lūgšanas laiks pienāca nemanot, brālim bija jāsteidzas uz Jēkaba katedrāli. Viņš aicina arī citus, kam ir laiks no rīta vai dienas vidū, pievienoties kopīgajai lūgšanai. Savukārt, ja ir jautājumi, kas saistīti ar iespējām palīdzēt, kā arī Tezē Eiropas jauniešu tikšanos Rīgā, jāzvana uz tālruni: 67660877 vai arī jānāk uz sagatavošanas centru Palasta ielā 3, kur brāļi sagaidīs ar siltu tēju un atvērti sarunai.
Ilze Heina; Foto: Matiass Heins
