Turpinot iepazīstināt lasītājus ar Vatikāna II koncila dokumentu latviešu izdevumu, šoreiz par koncila aktualitāti mūsdienu Latvijā pārdomās dalās viens no izdevuma sagatavošanā iesaistītajiem ekspertiem priesteris Mihails Volohovs.
Vatikāna II Koncils ir epohāls notikums un ir ietekmējis Baznīcas dzīvi XX gadsimtā, un šī ietekme turpinās arī mūsdienās. Fakts, ka koncila dokumenti (4 konstitūcijas, 9 dekrēti un 3 deklarācijas) vienkopus latviski tiek izdoti nedaudz vairāk nekā pēc 50 gadiem pēc koncila noslēguma, ir saistīts ar vairākiem faktoriem. Koncila pilntiesīgi dalībnieki pirmām kārtām jau ir diecēžu bīskapi — un jau šajā ziņā Katoļu Baznīcas Latvijā situācija aizvadītā gadsimta sešdesmitajos gados nebija viegla: sākotnēji tēvu vidū bija bīskapi A. Urbšs, J. Rancāns un B. Sloskāns, kuri kopš Otrā pasaules kara beigām atradās trimdā un reāli nebija saistīti ar diecēžu dzīvi Latvijā. Vēlāk koncila darbā piedalījās bīskaps J. Vaivods, uz kura pleciem lielā mērā balstījās atbildība par koncila ideju ienešanu un pakāpenisku īstenošanu vietējās Baznīcas līmenī konkrētajos vēsturiskajos apstākļos. Iespējams, ka tieši piesardzīga bīskapa J. Vaivoda un viņa līdzstrādnieku rīcība šajā jomā pasargāja Baznīcu Latvijā no nevajadzīgiem eksperimentiem un plašas krīzes, kādu piedzīvoja daudzu valstu diecēzes Rietumos.
Iepazīstoties ar dokumentu tulkojumu vēsturi, var pārsteigt tas, ka lielākā daļa tika tulkota latviski jau sešdesmitajos gados un daži no tiem pat izdoti gan Padomju Savienībā, gan ārzemēs. Mēdz teikt, ka bija vajadzīgi vismaz simts gadi, lai īstenotu dzīvē Tridentas koncila lēmumus. Citu lokālo Baznīcu pieredze rāda, ka kaut kādā eiforijā un kārē pēc visa jaunā balstīta steiga, īstenojot daudzu ekleziālās dzīves jomu atjaunotni pēckoncila periodā, radīja pārpratumus, pārsteidzīgu rīcību un pat šķelšanos. Tas nenāca par labu paša koncila izpratnei: bieži vien vērojamas galējības, kas izpaužas turpinātības trūkumā, gan cenšoties atmest visu Baznīcas pieredzi pirms Vatikāna II koncila, gan noliedzot šī koncila pieņemto lēmumu leģitimitāti. Ne velti bieži vien pat 50 gadus pēc koncila tam tiek piedēvēti lēmumi, kurus tas nemaz nav pieņēmis.
Koncils ir jāsaprot, jāuztver atšķirīgā līmenī — runa nav par dokumentiem kā tādiem, tie nav jālasa vai jāskaidro vienīgi tiesiskā aspektā, nedz arī jāizmanto kā skaists un celsmīgs citātu avots. Svarīgi vispirms saprast, ka koncils nav vēlējies definēt jaunas dogmas, bet gan ar visaugstāko autoritāti piedāvāt “visai kristiešu kopienai tradicionālo doktrīnu jaunā veidā un jaunu pastorālu attieksmi”. Tieši tādēļ visiem tā dekrētiem ir “universāls raksturs”, un tie ir jāpieņem kā saistoši arī tiem, kuri vēlētos būt pilnīgā kopībā ar Katolisko Baznīcu.
Sekmīga koncila lēmumu iedzīvināšana ir iespējama vispirms jau domāšanas un attieksmes līmenī. To varam attiecināt uz katru no konstitūcijās, deklarācijās un dekrētos apskatītajām jomām, vienalga, vai tā būtu eklezioloģija, liturģijas atjaunotne, bīskapu un prezbiteru kalpojums, attiecības ar nekristīgajām reliģijām vai ekumeniskais dialogs. Piemēra pēc varam minēt, ka tur, kur reizē ar liturģijas pēckoncila atjaunotni nenotika atbilstoša priesteru un laju audzināšana, viens “rituālisms” nomainīja nākamo. Nevaram arī apgalvot, ka līdz šim koncila lēmumi mums ir bijuši sveši. Maģistērija dokuments stājas spēkā tā izsludināšanas, nevis tulkošanas brīdī. Līdz ar to koncila idejas un lēmumi ir tik ļoti klātesoši visā Baznīcas dzīvē — starp lielākajiem taustāmajiem augļiem varam minēt Kanonisko Tiesību Kodeksu (1983.) un Katoliskās Baznīcas Katehismu (1992.). Arī reliģiskie ordeņi un kongregācijas ir atjaunojuši savas regulas, konstitūcijas un statūtus, ievērojot koncila tēvu nospraustās vadlīnijas.
Visu dokumentu izdošana vienkopus latviski ir ļoti būtisks solis. Vairs nevarēsim aizbildināties ar to nepieejamību. Protams, kā visos laikos, būs tādi, kuri aicinās “doties barikādēs”, mudinās uz revolūciju, jo, redz, “Koncils tā saka”, tomēr šādai “revolūcijai” jānotiek nobrieduša kristieša (laja, prezbitera vai bīskapa) iekšienē, vēlams, uzlūkojot koncila dokumentos pausto atziņu gaismā savu aktuālo stāvokli Baznīcā kā organismā un kopienā.
Visbeidzot mūsu lokālās Baznīcas gadījumā īpaša vērtība ir abām konstitūcijām par Baznīcu (Lumen gentium un Gaudium et spes), dekrētam par ekumenismu (Unitatis redintegratio) un dekrētam par laju apustulātu (Apostolicam actuositatem).
Priesteris Mihails Volohovs
