Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) jubilejas pasākuma ietvaros 8. februārī notika diskusija „Ticība un zinātne – izprast pasauli un cilvēku”, kurā par savu pieredzi un zinātnes un ticības attiecībām savā zinātnieka skatījumā stāstīja fizikas zinātņu doktors Florians Gābauers. Viņš ir dzimis Vācijā, taču lielu daļu savas dzīves aizvadījis ASV. Doktora grādu F. Gābauers ir ieguvis Čikāgas Universitātē, bet kopš 2004. gada strādā Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Lāzercentrā, kur sākumā bija pētniecības asistents, bet šobrīd ir vadošais pētnieks un zinātniskais asistents.
Pēc diskusijas aicināju zinātnieku uz sarunu. F. Gābauers labprāt stāsta par savu aizraušanos ar fiziku un dabaszinātnēm, taču ir diezgan noslēgts, runājot par sevi. Tikāmies viņa darba vietā, kur F. Gābauers laipni parādīja laboratoriju, kā arī piekrita nedaudz pastāstīt par zinātnes un ticības attiecībām viņa dzīvē. Izrādās, ka Latvijā viņš ir ieradies, jo ir katoļu Baznīcas institūcijas „Opus Dei” pārstāvis. Viņam tika piedāvāta iespēja doties uz Latviju un viņš no tās neatteicās. Jautāts, uz cik ilgu laiku, F. Gābauers tikai uzsmaida, sakot, ka Rīga ir viņa dzīvesvieta tik ilgi, cik Dievs būs lēmis. Viņš ir lajs, un, tāpat kā citu institūcijas locekļu, arī viņa misija ir palīdzēt cilvēkiem atrast Dievu savā darbā un ikdienas dzīvē. Florians nāk no kristīgas ģimenes, jau agrā bērnībā ir kristīts, bet vienlaikus saka, ka viņa ceļš pie Dieva vēl turpinās.
Kā sākās jūsu ceļš uz zinātni?
Es jau no bērnības gribēju kļūt par fiziķi. Bērnībā tētis mani bieži veda uz kara muzeju Minhenē (Vācijā), kura nosaukums bija Vācu muzejs. Zināmā mērā tas bija tehnikas un zinātnes muzejs, kurā bija mēģinājums izskaidrot fizikas un citus dabā esošos likumus. Tur bija iespēja veikt nelielus eksperimentus. Mani jau tad fascinēja tas, ka ir iespējams izskaidrot dabas likumus, ka viss notiek pēc kaut kādas kārtības. Kopš tā laika sapņoju kļūt par fiziķi. Mani interesēja noskaidrot un paskaidrot citiem, kāpēc notiek tas, ko mēs redzam dabā.
Kas šodien jūs fascinē fizikā?
Joprojām mani fascinē kārtība. Iedziļinoties matemātikā, var saprast, ka tā apraksta dabu, un tas ir brīnums. Matemātika neapraksta cilvēkus, bet daudzus fizikālus dabas procesus. Pateicoties matemātikai, var uzzināt un saprast, ka pasaulē ir kārtība, ka pasaulē nav haosa, un tajā valda skaista kārtība. Šīs apziņas apjausma ir palīdzība ticībai, jo ticībā ietvertas daudzas lietas, arī tas, ka Dievs radīja pasauli, un viņš ielika savus likumus dabā. Šī iemesla dēļ daba nav radīta kā haoss. Tas tikai pierāda to, ka Dievam tomēr ir prāts. Viņš ir ne tikai Mīlestība, bet arī Prāts.
To ir viegli saprast ticīgam cilvēkam, bet RARZI diskusijā teicāt, ka tikai aptuveni 40% dabas zinātnieku ir ticīgi cilvēki. Kāpēc tā notiek?
Tas, protams, ir maz, jo gribas, lai visi ticētu. Līdz ar to tas ir izaicinājums, jo tas nozīmē, ka zinātniekiem ir nepieciešama evaņģelizācija.
Vēstures gaitā zinātne, lai būtu veiksmīga, ierobežoja savu lauciņu. Tā pēta tikai materiālo pasauli un izmanto eksperimentālo metodi. Līdz ar to nevaram dabaszinātnieku aprindās runāt par labo un ļauno, jo šis lauks nav mūsu pētījumu kompetencē. Tomēr līdz šim dabaszinātņu pētniekiem šķitis, ka viss viņu paveiktais ir tik veiksmīgs, ka citas lietas nav nepieciešamas un šķiet mazsvarīgas. Līdz ar to lēnām pazūd reliģiskais aspekts. Tā ir būtiska problēma.
Daudzi arī šodien nemaz nezina, ka liela daļa zinātnieku bija katoļi, piemēram, Galileo Galilejs. Protams, viņš dzīvoja citā laikā, un arī Baznīca toreiz pieļāva kļūdas, bet to Baznīca pēc tam arī atzina.
Vai vispār ir bijuši daudzi kristieši, kuri nodarbojušies ar dabas pētniecību?
Tas, ka eksistē Dievs vai ir kāds augstāks prāts vai spēks, teikuši daudzi slaveni zinātnieki. Daudziem, kas to apgalvojuši, ja arī nebija vai nav kristieši,tas tomēr ir jau pirmais solis ceļā pie Dieva. Līdzās Galilejam te var minēt arī Georgoru Mendelu, kas bija mūks un zinātnieks. Viņu uzskata par mūsdienu ģenētikas pamatlicēju. Priesteris Žoržs Lemetrs, kas atklāja lielo sprādzienu. Ir arī daudzi citi. Tas pats Einšteins.
Pētot matēriju, darbojoties dabas pētniecībā, kuros brīžos var rast apliecinājumu Dieva esamībai?
Dabas likumi lielā mērā seko matemātiskiem likumiem. Daba ir pilna ar matemātiku, tā ir cilvēka prāta produkts, bet caur šo izgudrojumu varam pētīt dabu. Līdz ar to varam redzēt, ka dabai ir prāts, ka apkārt valda kārtība. Rodas jautājums, kāpēc ir kārtība. Laikam jau tāpēc, ka ir kāds, kurš to ievieš. Šis apgalvojums apliecina pārliecību, ka ir Radītājs. Man tas šķiet loģiski, jo redzu liela Radītāja un lielas gudrības pēdas visapkārt sev. Domājot par to, var atrast un nonākt pie Dieva. Daba ir ceļš pie Dieva, jo tieši Dievs radīja dabu.
Te jūs pieskaraties radīšanas jautājumam. Bet arī tajā ir dažādi viedokļi, piemēram, mēs lasām Bībelē, ka Dievs radīja pasauli sešās dienās, bet pastāv arī zinātniski pētījumi, kā arī dažādas teorijas par pasaules rašanos. Kā lai rodam harmoniju starp to, kas rakstīts Bībelē, un to, ko saka zinātne?
Svarīgi saprast, ka patiesība ir tikai viena. Un tā ir – Dievs ir radījis pasauli. Viss, kas ir dabā, ir Dieva radīts, un caur katru radību Dievs mums kaut ko vēlas pateikt, jo Viņš ir licis savus likumus dabā. Pētot dabu, tās parādības, varam uzzināt kaut ko par Viņu. Viņš atklājies arī ar Sv. Rakstu starpniecību. Tomēr jāsaprot, ka Bībeles grāmatas rakstīja cilvēki noteiktā laikā, izmantojot simbolu valodu, kas bija saprotama tā laika cilvēkiem, piemēram, tā pati Radīšanas grāmata. Mēs taču saprotam, ka Dievs nevarēja radīt dienu un nakti, ja vēl nebija saules un mēness. Teksts vienkārši nav jāsaprot burtiski, jo autors noteikti vēlējās pateikt, ka Dievs ir visa radītājs un Viņš nav pasaule. Arī sv. Augustīns, kaut dzīvoja 4. gadsimtā, arī saprata, ka Bībelē nav runa par 24 stundām, bet gan tas drīzāk ir skaidrojums, ka pasaule neradās vienā mirklī, ka viss ir lēnām attīstījies. Bībele apliecina, ka Dievam ir apredzība un radīšanas process visu laiku turpinās. Svarīgi būt atvērtam un saprast, ko Bībele saka.
Tāpat jāsaprot, ka arī zinātne var kļūdīties. Tāpēc zinātniekam jābūt pazemīgam. Varu domāt, ka daudz saprotu, bet patiesībā tas nav viss. Dabas zinātne apraksta tikai materiālo pasauli. Un dabaszinātnes metodes ir piemērotas, lai pētītu materiālo pasauli. Tāpēc jāsaprot, ka fizikas metodes nav piemērotas, lai spriestu par dvēseli un nemateriālo pasauli. Tāpat jābūt ar teologu. Viņš nevar iejaukties zinātnē, uzskatot, piemēram, ka pasaule ir Visuma centrs, kā tas bija viduslaikos. Viņam jābūt atvērtam, jāsaprot, ka Bībele jāinterpretē pareizi. Kā piemēru varu minēt to, ka mēs dodamies pie ārsta, ja esam slimi, bet ārsta profesija nav aprakstīta Bībelē. Tur nav rakstīts, kā tieši jāārstē. Tomēr cilvēka ārstēšanas process nav pretrunā ar Bībeli un ticību, ja tas nav pretrunā ar ētikas normām.
Es nesaku, ka zinātne un reliģija ir atdalāmas sfēras, jo ticība man palīdz. Bet nevar uzskatīt, ka Bībele vārds vārdā ir jāieliek zinātnē. Bībele nav grāmata par zinātni, bet par Dievu, par to, kā viss ir radīts. Bet par to, kā strādā Saules sistēma, tur informāciju neatradīsim.
Tomēr Baznīca dažkārt nostājas pret zinātni, piemēram, jautājumā par cilvēka klonēšanu. Vai tā ir iejaukšanās zinātnes lauciņā?
Ieskatīsimies nedaudz vēsturē. Kas dibināja universitātes, kāpēc Eiropā sākās zinātne? Tā bija Baznīcā. Arī ordeņu mūki, kas ne tikai popularizēja kristīgās vērtības, bet glāba arī Senās Grieķijas un Romas filosofisko un cita veida mantojumu, kaut arī tās bija pagāniskas kultūras. Baznīca daudz nodarbojas ar izglītību. Lielā mērā tā lika pamatus zinātnes attīstībai. Iepriekš arī minēju dažus katoļu zinātniekus, kas ir nozīmīgas figūras dabas zinātnē. Viņi nesaskatīja pretrunu starp ticību un zinātni.
Šodien ir situācijas, ka Baznīca ir pret atsevišķām lietam un eksperimentiem, kas tiek veikti zinātnes jomā. Tas ir tāpēc, ka zinātne pati par sevi nevar definēt, kas ir labs un kas ir ļauns, bet gan tā pēta un var mums paskaidrot, kā kaut kas darbojas dabā. Tāpēc Baznīca ir tā, kas piedāvā savu skatījumu par cilvēku, bet nereti zinātnieki šīs robežas pārkāpj un eksperimentē. Baznīcas uzdevums šajās situācijās ir atgādināt, kas ir cilvēks un kas ir tās lietas, kuras drīkstam un kuras nedrīkstam darīt.
Šādās situācijās būtiska ir sirdsapziņa. Tā nav tikai mana subjektīva sajūta, bet gan tā ir saistīta ar vienīgo patiesību. Un jāsaka paldies Baznīcai, ka tā nemitējās skaidrot šo patiesību. Nereti gadās situācijas, kad Baznīca izvēlas nepareizos ceļus, lai paskaidrotu. Tāpēc šeit var palīgā nākt kristīgi zinātnieki, kuri to spēs izskaidrot zinātnes valodā
Kā jūs domājat, kādi ir mūsdienu izaicinājumi dabaszinātnes jomā?
Šodien lielākā daļa dabas pētnieku ir pārliecināti, ka matērija, ko esam pētījuši, sastāda tikai 5% no Visuma. Tas nozīmē, ka vēl ir daudz neatklātā jeb tumšās matērijas. To nesauc par tumšu tādēļ, ka tā būtu saistīta ar ļauniem spēkiem, bet gan tāpēc, ka tā nav izzināta. Mēs tiešām vēl daudz ko nezinām.
Otra lieta ir tā, ka fiziķi vienmēr meklē kādu teoriju, kas apvienotu visas līdzšinējās. Mums ir gravitācijas spēks, elektromagnētiskais spēks, stiprais un vājais kodolspēks, ir teorijas, kas apraksta šos spēkus, bet fiziķu vidū valda pārliecība, ka teorijas ir jāapvieno.
Šodien nereti mēs, zinātnieki, esam pilnība pārliecināti par savu superzinātnisko metodi un tāpēc ir kārdinājums domāt, ka tā ir vienīgā metode, lai pētītu pasauli. Aizmirstam par citām metodēm. Mūsējā ir laba, bet tikai tāpēc, ka tā fokusējas tikai uz materiālo pasauli. Nereti mēs aizmirstam par citām jomām un redzam, ka mēs kā zinātnieki sākam aizmirst par Dievu. Arī tas ir izaicinājums – atvērties un saprast, ka ir citas jomas.
Kāds tad ir secinājums – kāpēc zinātne un ticība varētu būt nepieciešamas viena otrai?
No vienas puses, prāts var attīrīt reliģiju, jo reliģija arī var nonākt līdz patoloģijām, piemēram, teroristu un fundamentālistu gadījumā. Līdz ar to zinātne un prāts var palīdzēt reliģijai ar savu kritisko domāšanu.
Turpretī reliģija, kas atbild uz dziļākiem jautājumiem, var palīdzēt zinātnei nenonākt strupceļā, citādi sāksim domāt, ka var pētīt pasauli bez Dieva, nonākot pie secinājuma, ka pasaulē valda nevis kārtība, bet haoss. Haoss izslēdz Dieva esamību, jo Dievs radīja pasauli, kurā valda dabas likumi un kārtība.
Ilze Mežniece. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2013. gada 23. februārī
