Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Otrajās Lieldienās, 18. aprīlī, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Dievkalpojumu translēja Latvijas Radio 1.
Dārgie brāļi un māsas Kristū, dārgie radio klausītāji, kas piedalāties dievkalpojumā attālināti, šodien dzirdam svētā Pētera liecību Vasarsvētku dienā: “Lai tas jums kļūst zināms! Vīru, kura sūtību Dievs apstiprināja jūsu priekšā ar neparastiem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs caur Viņu izdarīja jūsu vidū, kā jūs paši to zināt, – šo Vīru jūs ar bezdievju rokām piesitāt krustā un nonāvējāt.”
Kāpēc Jēzus tika nonāvēts, lai gan Viņš staigāja apkārt labu darīdams? Jēzu piesita krustā tāpēc, ka viņš pārstāvēja atšķirīgu vērtību skalu, salīdzinot ar to, kāda bija valdošajai elitei un tā laika sabiedriskās domas noteicējiem. Jēzus mācību un darbību jūdu tautas vadoņi uztvēra kā apdraudējumu un tāpēc saorganizēja pret viņu viltus lieciniekus, safabricēja apsūdzības, atrazdami piemērotu savas reliģijas likuma pantu, un notiesāja uz nāvi. Pirms tam viņu izsmēja un spīdzināja, vēlēdamies pilnībā sagraut Viņa autoritāti. Kad Jēzus nomira, Viņa vajātāji atviegloti uzelpoja.
Tomēr trešajā dienā pienāca Dieva atbilde Jēzus vajātājiem. Tā bija Kristus Augšāmcelšanās – tukšais kaps. Vajātāju vadītāji – augstie priesteri tomēr nelikās mierā. Kad viņi uzzināja, ka kaps ir tukšs, ‘tie sapulcējās kopā ar vecākajiem un apspriedušies iedeva kareivjiem daudz naudas, teikdami: “Sakiet: Viņa mācekļi naktī atnāca un, kamēr mēs gulējām, Viņu nozaga. Bet, ja to dabūs dzirdēt pārvaldnieks, mēs parunāsim ar viņu un pasargāsim jūs no nepatikšanām.” Un viņi, paņēmuši naudu, izdarīja tā, kā bija pamācīti. Un tā šīs valodas izplatījās starp jūdiem līdz pat šai dienai.’
Laba ilustrācija šai situācijai ir Jēzus līdzība par nabaga Lācaru un bagātnieku, kurš pēc nāves cieš elles mokas un lūdz Ābrahamu, lai tas aizsūta kādu, kas brīdinātu viņa piecus brāļus, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. “Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lk.16:19-31) Tā notika ar jūdu tautas vadoņiem. Mirušais augšāmcēlās, bet viņi vienalga neticēja.
Jau gandrīz divtūkstoš gadus šī vēsture atkārtojas. Kristus mācekļi sludina Jēzus Kristus Evaņģēliju un Viņa piedāvāto vērtību skalu, bet diktatori, patiesības ienaidnieki un politkorektuma aizstāvji pretojas šai vēstij un turpina vajāt šīs vēsts nesējus. Kā norāda aprēķini, 20. gs. vairāk kristiešu gāja bojā mocekļa nāvē nekā visos iepriekšējos gadsimtos kopā.
Pasaulē valdošā vērtību skala ir šāda: stiprākajam ir tiesības sabradāt vājāko, lielvalstis var diktēt savus noteikumus mazākām un vājākām valstīm. Ja tās nepakļaujas, tad tiek izmantoti visi līdzekļi, ieskaitot militāru agresiju un fizisku iznīcināšanu, lai panāktu savu mērķu sasniegšanu.
Piemēri nav tālu jāmeklē. Masu saziņas līdzekļi tagad ir pilni ar ziņām par notiekošo Ukrainā Krievijas agresijas rezultātā.
Jēzus piedāvātā vērtību skala ir pilnīgi pretēja. Viņš saka saviem mācekļiem: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām; Starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! (Mat 20,25-27)
Ko šodien valdošā sabiedriskā doma pie mums uztver kā apdraudējumu? Ja tiek pārbīdītas Dieva nospraustās labā un ļaunā izpratnes robežas, bet Baznīca atgādina par tām, tad momentā tiek mēģināts apklusināt Baznīcas pārstāvju balsi, piedēvējot tai neiecietību un atpalicību, naidu un agresiju.
Šodien pieaug spēkā tendence nosodīt katru, kas atgādina par to, ka saskaņā ar Dieva plānu ģimene ir laulībā kā vīrieša un sievietes savienībā balstīta institūcija, kas ir svēta un neaizskarama, un tāpēc tikai tai pienākas atbilstoša valsts aizstāvība un atbalsts. Visas citas kopdzīves formas nevar tikt pielīdzinātas ģimenei un uz tām būtu attiecināmi citi regulējumi, kas neattiektos uz ģimenes likumdošanas sadaļu. Pretējā gadījumā mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam un novājinām ne tikai ģimenes institūtu, bet arī mūsu valsts un tautas pastāvēšanu ilgtermiņā. Lai bērns varētu normāli attīstīties, viņam ir vajadzīgi mīloši tēvs un māte, kas viņu pavada un aprūpē līdz pilngadībai.
Tāpat jautājums ir par mātes miesās ieņemtas dzīvības neaizskaramību. Tā ir gara drosme pateikt tikko ieņemtam bērnam “jā” grūtā situācijā. Viņš nav vainīgs par savu vecāku pieļautajām kļūdām un grēkiem. Lai arī vēl nav iznācis no mātes miesām, viņš jau ir cilvēks, kuram ir tiesības uz cieņu un aizstāvību. Ja topošā māmiņa ir vientuļa, tad viņai ir jāsniedz viss iespējamais atbalsts. Lielā mērā tā ir arī vīrieša atbildība. Lai sieviete varētu īstenot savu sūtību, lai viņa būtu laba sieva un laba māte, viņai ir vajadzīga vīrieša palīdzība un atbalsts.
Šodienas Evaņģēlijā mēs dzirdam augšāmceltā Jēzus teiktos vārdus sievietēm, kas bija ieradušās pie Viņa kapa: “Nebīstieties! Ejiet, paziņojiet maniem brāļiem, lai viņi dodas uz Galileju, – tur tie mani redzēs.”
Jēzus mācekļi devās uz Galileju, satika tur augšāmcelto Jēzu un pēc tam piedzīvoja Vasarsvētkus, un Vasarsvētku dienā Pēteris ar lielu pārliecības spēku sludināja: “Bet Dievs Viņu uzmodināja, atraisīdams nāves važas… Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, un mēs visi esam tā liecinieki.”
Jēzus arī šodien mums saka: Nebīstieties! Ejiet un sludiniet Evaņģēliju jeb Labo Vēsti par Dieva mīlestību un taisnību mūsdienu pasaulei! Par to, kāds ir Dieva plāns šajā pasaulē un kāda ir Dieva piedāvātā vērtību skala. (…)
Kā nonākt līdz tam, lai nebītos un sekmīgi būtu par augšāmceltā Jēzus lieciniekiem pasaulē, lai ieraudzītu Dieva klātbūtni, darbību, palīdzību mūsu dzīvē? (…) Svētais Pāvils savā vēstulē korintiešiem raksta: “Jo mēs gan miesā dzīvojam, bet nekarojam miesīgi. Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet ar Dievu tie ir spējīgi sagraut cietokšņus.” (2 Kor 10,3n) Ideoloģiju cietokšņus, tās vērtību skalas, kas ir pretrunā Evaņģēlijam. Un mēs pret to necīnāmies ar fiziskiem ieročiem un agresiju. Mēs cīnāmies ar Dieva ieročiem. Kādi tie ir?
Svētais Pāvils vēstulē efeziešiem precizē, kas tie par ieročiem. Viņš raksta: “Tērpieties Dieva bruņās, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām! … stāviet, apjozuši savus gurnus patiesībā, tērpušies taisnības bruņās. Un kājas apāvuši miera evaņģēlija sludināšanai! Pie visa tā tveriet ticības vairogu, ar kuru jūs spēsiet apdzēst visas ļaunā ugunīgās bultas! Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un gara zobenu [tas ir, Dieva vārdu] Un garā lūdziet Dievu katrā laikā, visādi Viņu pielūdzot un piesaucot! Bez tam esiet modri un visā neatlaidībā aizlūdziet par visiem svētajiem.” (Ef 6,11-18)
Faktiski tā ir instrukcija izpildei. Aicinājums “apjozt gurnus ar patiesību”, (…) tērpties “taisbības bruņās” – tā ir taisnība, ko Dievs mums dod. (…) “Apaut kājas miera Evaņģelija sludināšanai”, jo Evaņģēlijs ienes mieru labas gribas cilvēkos. (…) Cilvēks, kurš vēlas dzīvot ticībā, tiek apšaubīts, bet “ticības vairogs” palīdz ugunīgās bultas atvairīt, un tās mūs nesagrauj iekšēji. Aicinājums uzģērbt “pestīšanas bruņu cepuri” nozīmē, ka Dievs ir mūsu aistāvis. “Gara zobens” ir Dieva Vārds, kurš izgausmo apkārtējo realitāti, sniedz atbildes uz sasāpējušajiem jautājumiem. Izskan aicinājums lūgties katrā laikā un lūgties vienam par otru (…) Būt modriem nozīmē neļauties manipulācijām un pievilties. (…) Šeit mēs redzam apbruņojuma kolekciju, kas tiek piedāvāta, lai varam ieiet augšāmcelšanās realitātē un nest to apkārtējā pasaulē. Lai Dievs mums tajā palīdz! Āmen.
Foto: Katolis.TV