Tuvojoties Starptautiskajai ģimenes dienai, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis aicina ielūkoties ģimenes un laulāto kopības būtībā.
Lieldienu laikā, novērtējot ģimenes un tajās piedzīvoto mīlestību, vispirms piesaucam Svēto Garu, jo tieši Viņā laulātie atdod viens otram sevi uzticībā altāra priekšā. Baznīca piesauc šajā laikā Svēto Garu, jo laulība ir „liels sakraments.” Laulība satur sevī analoģiju Kristus laulībai ar Baznīcu, kā arī tam brīdim, kad Svētais Gars nonāca pār apustuļiem Vasarsvētkos. Laulāto piekrišana, šis tik izšķirošais brīdis viņu dzīvē, nes sev līdzi zināmu analoģiju Svētā Gara nonākšanai pār Nazaretes Jaunavu, kad „Vārds kļuva miesa” (Jņ 1: 14). Ar Svēto Garu saistās radīšanas sākumi, atpestīšanas sākums un sākums jebkurai laulībai Kristū un Baznīcā.
Ar Svētā Gara darbību laulātie gūst vienojošo mīlestības spēku. Cilvēciskā mīlestība, kas attīstījusies laulāto sirdīs un lēmumos, atklājās altāra priekšā, kad, atbildot uz priestera aicinājumu izteikt savu nesavtīgo un galīgo piekrišanu viens otram, vīrietis un sieviete atbild savstarpēji „Jā” un dod viens otram svētīto gredzenu, kas simbolizē abu personu nemitīgo uzticību mīlestībā.
Mīlestība veidojas cilvēkā, tā ietver miesu un dvēseli, attīstās sirdī un gribā; lai mīlestība būtu „cilvēcīga”, tai jāietver persona tās fiziskā, psihiskā un garīgā totalitātē. Vienlaikus „Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums dots” (Rom 5: 5).
No laulības dienas dievišķa mīlestība iekļaujas cilvēciskā mīlestībā, dodot tai jaunu dimensiju: tā dara to dziļu, šķīstu un nesavtīgu; tā attīsta to uz pilnību, dara cēlu, garīgu, gatavu pat upuriem un sevis aizliegšanai, un vienlaikus ļauj tai nest miera un prieka augļus.
Caur šo mīlestību laulātie piedzīvo vienotību Dievā: personu kopību. Šī vienotība Kristū spontāni cenšas izpausties lūgšanā. Mīlestība taču ir dāvana un arī bauslis: tā ir dāvana no Dieva, jo viņš pirmais mūs mīlēja (sal. 1 Jņ 4: 10) un tas ir arī pamatbauslis visai morālai virzībai. Izpildīt mīlestības bausli nozīmē veikt visus kristīgās ģimenes pienākumus: uzticību, laulāto tikumību, atbildīgu vecāku dzīvi, kā arī audzināšanu. Ģimene, dzīvojot mīlestības baušļa gaisotnē, veido „mazo Baznīcu”, mājas Baznīcu. Bet, lai dzīvotu šādā mīlestībā un vienotībā, nepieciešama lūgšana, kas stiprina, atdzīvina, šķīstī, paceļ, palīdz rast gaismu un padomu, padziļina laulāto savstarpējo cieņu un tuvību sirdīs, sirdsapziņās un miesās. Koncils saka, ka, lai pastāvīgi spētu pildīt šī kristīgā aicinājuma pienākumus, nepieciešams izcils tikuma spēks: tādēļ laulātie, žēlastības spēka stiprināti svētai dzīvei, nemitēsies izkopt noturību mīlestībā, augstsirdību un upura garu un viņi to lūgs savās lūgšanās (sal. GS, n. 49).
Saskaņā ar Dieva mīlestības plānu vīrieša un sievietes vienotība Laulības sakramentā izraisa kristīgu ģimeni. Laulāto abpusējā atdeve fiziskā, kā arī garīgā līmenī, šādi arī no cilvēciskā viedokļa, izpaužas pilnīgās saistībās uz visu dzīvi līdz nāvei. No tā izriet arī atbildīga auglīguma prasības, pārsniedzot tīri bioloģisko kārtu un skarot virkni personīgu vērtību, kuru labā vajadzētu darboties abiem vecākiem. Tāpēc šī atdeve iespējama vienīgi laulībā kā Dieva gribētā dzīvības un mīlestības kopienā.
Laulāto vienotība ir derība, kuras paraugs ir mīlestības kopība starp Dievu un viņa tautu pestīšanas vēsturē, uzticības saikne, kas to raksturo, stiprina, dara nešķiramu. Tās paraugs ir arī Kristus vienotība ar Baznīcu Jaunās derības ietvaros tā, ka laulātie ar piederību viens otram to atveido, parāda un pārstāv.
Laulības sakramentā vīrs un sieva aicināti kļūt par vecākiem: tēvu un māti. Cik liela un skaista ir cieņa un aicinājums laulātajiem Svētajā Garā, kad tie kā „viena miesa” ir atvērti jaunai radībai un vecāku sūtībai. Šī „jaunā” būtne ir bērns: miesa no miesas un kauls no kauliem (sal. Rad 2: 23). Vecākiem jānodod tālāk to, kas labākais miesā un dvēselē. Cilvēkā savstarpēji pārklājas miesīgais un garīgais, tāpēc savstarpēji pārklājas arī divas lielas vecāku stāvokļa dimensijas: prokreācija un audzināšana.
Audzināšana ir garš un pacietīgs process, kas ietver daudzus pienākumus, caur kuru vecāki māca uzvedību saviem bērniem. Tā kā šajā cilvēcībā mājo nemirstīga dvēsele, kuru radījis Dievs, tad bērnam jāmāca arī gara dzīve, garīgā dzīve, dzīves pilnība, kas nāk no Tēva Dēlā, Kristū caur Svēto Garu.
Ģimene ir personu kopība, jo ar izglītību ievada cilvēku personu kopienas apritē; piedaloties Kristus nāves un augšāmcelšanās iespaidā, ģimenē kā dabiskā vidē cilvēks tiek ievadīts arī Baznīcā kā ģimenē. No šejienes izriet kristīgās ģimenes pienākumi: veidot personu kopienu; kalpot dzīvībai, pilnībā atveroties Dieva plānam; ņemt dalību sabiedrībā ar kopības pieredzi un līdzatbildību sociālā un politiskā jomā; ņemt dalību arī Baznīcas dzīvē un misijā, aizvien pārliecinošāk saprotot, ka kristīga ģimene ir ticīga un evaņģelizējoša kopiena, kopiena dialogā ar Dievu un kopiena, kas kalpo cilvēkam.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 9 (402) 2022. gada 1. maijs
