Šodien, 15. jūnijā, 50 gadu jubileju svin priesteris Pauls Kļaviņš, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes administrators, katedrāles izdevuma “Vēstnesītis” idejas autors un izdevējs, pasniedzējs, atbildīgais par sinodālā ceļa procesu Rīgas arhidiecēzē. Katedrāles draudzes locekle Stella Jurgena katedrāles izdevumā ir sagatavojusi rakstu par jubilāru. Piedāvajam to arī katolis.lv lietotājiem.
Laika upes tecējums patlaban kļuvis ļoti ātrs un nemanot cilvēki, ar kuriem iets kopīgs atziņas un kalpošanas ceļš, no jaunības un agrā brieduma jau iegājuši dzīves pusdienlaikā. Tas ir vislabākais laiks – jo cilvēks šajā dzīves periodā gan vēl rieš ziedus, gan jau nes augļus.
Tā arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes administrators priesteris Pauls Kļaviņš kalpo kā ordinēts priesteris 26 gadus, no tiem pēdējos deviņus gadus šajā sirmajā dievnamā. Divdesmit viens gads aizvadīts, pasniedzot teoloģiju Rīgas teoloģijas institūtā (RTI) uz tagadējā Latvijas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra bāzes un Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (RARZI), kur savulaik bijis viens no gados visjaunākajiem pasniedzējiem ar teoloģijas doktora grādu. Bet šogad 15. jūnijā pienāk viņa dzīves zīmīgā robežšķirtne – šajā pasaulē aizvadīti piecdesmit gadi. Dzīves pusdienlaiks.
Pr. Pauls ir dzimis 1972. gadā starp diviem nozīmīgiem datumiem: 6. janvāri, kad iznāca Pieaugušo kristīgās iniciācijas rits, un 15. augustu, kad tika atjaunoti lektora un akolīta kalpojumi Baznīcā. Pr. Pauls abus notikumus uzskata par nozīmīgiem ieguldījumiem Baznīcas atjaunotnē pēc Vatikāna II koncila, jo viņam vienmēr bijusi svarīga iniciācijas un katehēzes kvalitāte, kā arī viņš vienmēr uzskatījis laju kalpojumu attīstīšanu kā ļoti svarīgu jaunas elpas iegūšanai Baznīcas dzīvē.
Šobrīd par svarīgu Baznīcas atjaunotnes faktoru pr. Pauls uzskata sinodālu izšķiršanu konkrētās pastorālās vajadzībās un vispusīgas, vispirms cilvēciskas, sociālas un garīgas, atbalsta sistēmas veidošanu visām Baznīcas kārtām.
Kā veidojusies pr. Paula personība, kā dzimusi viņa interese par priestera kalpojumu un alkas pēc tik dziļām un pamatīgām teoloģijas studijām? Nosacīti viņa dzīves gājums veidojies no trīs periodiem, kuros gūtā formācija atklājas gan intelektuālajā devumā, gan kalpojumā draudzēs.
Pr. Pauls ieraudzījis šīs pasaules gaismu vēl padomju varas laikā. Padomju laiki pusaudža gados pamazām grima pagājības tumšajos ūdeņos un nāca Atmodas laika garīgais pacēlums, kad cilvēki no jauna atklāja arī savu garīgo dimensiju. Pr. Pauls toreiz mācījās tagadējā Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, kur iemīlēja svešvalodas un humanitārās zinātnes. Joprojām pr. Paula lielā mīlestība ir grāmatas un nezūdoša vēlme izzināt katedrāles un Baznīcas vēsturi Latvijā, kā arī vēstures un kultūras notikumus pasaulē.
Kalpošanu pie altāra sācis Svētā Alberta baznīcā, bet no 1982. gada piekalpojis Jēkaba katedrālē. Dzīves garīgo ceļa maizi saņēmis īpaši no tēva Viktora Pentjuša MIC, māsas Lienītes un tagadējā diakona Gunāra, vēlāk priestera Antona Smeltera. Iespējams, ka tieši viņu nodotā garīgā pieredze rosinājusi pr, Paulu izvēlēties ordinēta priestera dzīves ceļu ar iestāšanos Rīgas Garīgajā seminārā 1990. gadā.
Sekoja četri mācību gadi Rīgas Garīgajā seminārā, pēc kuriem septiņi gadi pavadīti ASV, kur pr. Pauls ieguva maģistra, licensiāta un doktora grādus teoloģijā. Pēc ordinācijas par priesteri 1996. gadā piecus gadus viņš apkalpoja latviešu katoļus ASV Austrumkrastā un Kanādā – šis kalpošanas periods veidojis priestera mentalitātes amerikānisko šķautni. Studējot teoloģiju un kalpojot draudzēs šajās lielajās valstīs, viņš bagātināja savu personību ar šīs tautas daļas pieredzi un apguva labāko katoliskajā teoloģijā, īpaši, rakstot diplomdarbus par kardinālu Everiju Dalesu.
Kopš 2001. gada pr. Pauls kalpojis Latvijā dažādās draudzēs, bet viņa pamatdarbs ir teoloģisko priekšmetu pasniegšana RTI un RARZI. Specializējies teoloģijā par Baznīcu, pasniedzis un joprojām pasniedz dogmatiku, tomēr kopš 2009. gada pasniedz arī svētos Rakstus, īpaši Jauno Derību, līdz ar ko vairāk pievērsies Dieva Vārda studijām.
Bez sirdij tuvā pasniedzēja darba pr. Pauls rosīgi piedalījies dažādās Baznīcas aktivitātēs, lai veicinātu Vatikāna II koncila mācības iedzīvināšanu Latvijas Baznīcā – uzstājies konferencēs, vadījis garīgas pārdomas, tulkojis pāvesta tekstus, ka arī piedalījies starptautiskās konferences par Baznīcu 21. gs. organizēšanā un norisēs 2004. gadā.
Kā rakstītā vārda un grāmatu draugam pr. Paulam nav sveša izdevējdarbība – 2009.gadā viņš dibinājis izdevniecību “Vox Ecclesiae” un desmit gadus aktīvi piedalījies tās projektos. Ne vienam vien grāmatu plauktā atrodas pāvesta Benedikta XVI triloģija “Jēzus no Nācaretes”, pie kuras 1.sējuma izdošanas strādājis pr. Pauls. Tāpat viņš gādājis par to, lai latviešu valodā dienas gaismu ieraudzītu pāvesta Benedikta XVI katehēzes, kā arī rūpējies, lai neietu zudībā latviešu priesteru atstātais garīgais mantojums – rūpējies par tēva Viktora Pentjuša tekstu izdošanu uz viņa 100. dzimšanas dienu 2015. gadā.
Pr. Paulam ļoti tuva ir literatūra un par labāko no vietējiem rakstniekiem viņš uzskata Anšlavu Eglīti, ir piedalījies R. Blaumaņa nāves simtgades svinībās Ērgļos 2008.gadā, kā arī sava iemīļotā dzejnieka Andreja Eglīša simtgades svinēšanā Ļaudonā.
Īpašs “sirdsbērns” pr. Paulam ir katedrāles avīzīte “Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles vēstnesītis”. Tajā pr. Pauls publicē rakstus par notikumiem Baznīcā un draudzē, dažādiem teoloģiskiem jautājumiem, kā arī apskatus par jubilāriem – pasaulē pazīstamiem māksliniekiem, rakstniekiem, politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri senākā vai ne tik senā pagātnē atstājuši dziļas pēdas pasaules vēsturē vai kultūras dzīvē. Tā pavisam nesen mazajā avīzītē kādā rakstā pr. Pauls padziļināti pētījis īru rakstnieka Dž. Džoisa dzīvi un viņa romānu “Uliss.” Varbūt rodas jautājums – kāpēc tas vajadzīgs? Vai Latvijā jāzina par kādu sen un tālu dzīvojušu personu? Taču mēs nespējam saprast ne savu laiku, ne savu kultūru, ne paši sevi, nezinot, kādi cilvēki un notikumi ir veidojuši to civilizāciju, kādā dzīvojam.
Dažkārt uzdodam šo jautājumu – “kā būtu ja būtu vai kā būtu, ja nebūtu”. Kas būtu priesteris Pauls, ja nebūtu priesteris? Viņš pats atzīst, ka, ja nebūtu ordinēts priesteris un teologs, droši vien būtu pasniedzējs, vēsturnieks vai literatūrzinātnieks.
Šī brīža kalpojumā priestera Paula trīs dzīves periodu iespaidu simbioze, kā arī viņa dabas amerikāniskā un latviskā mentalitāte gan cīnās, gan papildina viena otru. Neraugoties uz studiju gadiem tādā modernā valstī, kā ASV, kur dažādas jaunas tehnoloģijas ir cienītas, pr. Pauls nav pārāk lielos draugos ar modernajām tehnoloģijām, ko atzīst par nopietnu trūkumu.
Arī administratīvie amati vai finanšu sfēra nav pr. Paula “sapņu zeme”, viņš labāk sevi spēj izpaust kā formators, pavadītājs, padomdevējs, kurš pieņem lēmumus sinodāli. Savā saskarsmē ar citiem cilvēkiem vairāk tiecas uz kvalitatīvām, nevis kvantitatīvām attiecībām. Šobrīd pr. Pauls ir ļoti gandarīts par sinodālā jeb kopīgā ceļa pieredzes veicināšanu un saskaņo dažādu pāvestu mācīto, kā, piemēram “kopības garīguma” principus ar pāvesta Franciska ierosmēm.
Savas dzīves vasaras vidū pr. Pauls ir pateicīgs Dievam par tiem, kuri viņu pavadījuši kopīgā dzīves ceļā un atzīst, ka Dievs ir vienmēr sūtījis kādu kā atbalstu kopīgā ceļā, un ir bijis sāpīgi, ja pēc kāda laika nākas šķirties no šāda cilvēka vai tajā vilties.
Šobrīd daudzos plašsaziņas līdzekļos un arī ticīgo sirdīs arvien biežāk uznirst jautājums – vai Baznīcai ir nākotne? Priesteris Pauls šādu nākotni Baznīcā redz vienīgi pāvesta Franciska uzsāktajā sinodālā ceļa praksē, kopībā, vietējo dāvanu un aicinājumu izkopšanā, kā arī dažādu pavadīšanas un atbalsta veidu attīstīšanā. Novēlēsim Jubilāram ne tikai sēt Baznīcas atjaunotnes sēklas vienmēr un visur kur vien iespējams, bet arī kaut mazliet redzēt un piedzīvot šīs sēšanas augļus ticīgo cilvēku dzīvēs, kristīgā sadraudzībā un katoliskā sinodalitātē.
Stella Jurgena, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 11 (404) 2022. gada 5. jūnijs
