Polijas Republikas ārlietu ministra Zbigņeva Rau raksts, kas veltīts Starptautiskajai dienai reliģijas vai ticības dēļ vardarbībā cietušo piemiņai
Kopš 2022.gada 24.februāra, kad Krievijas Federācija veica nepamatotu un neizprovocētu iebrukumu Ukrainā, katru dienu mūsu acu priekšā norisinās traģiskas ainas, kurās redzam pāridarījumus simtiem tūkstošu ukraiņu, viņu sāpes un ciešanas. Miljoniem civiliedzīvotāju, galvenokārt sieviešu un bērnu, smagie pārdzīvojumi dodoties bēgļu gaitās, kā arī milzīgie kara postījumi un nodarītie zaudējumi atsauc atmiņā vistumšākos brīžus Eiropas un pasaules jaunākajā vēsturē.
Krievijas militārā agresija rada bezgala daudz postījumu. Karadarbība pilnīgi apzināti tiek vērsta uz nemilitāra rakstura mērķiem, tai skaitā uz Ukrainas kultūras mantojuma un reliģiskā kulta objektiem. Viens no šo barbarisko darbību simboliem ir degošās Svjatohirskas klostera celtnes Doņeckas apgabalā, Ukrainas austrumos. Šī vieta ir ārkārtīgi svarīga pareizticīgajiem. Klosteris pirmo reizi tika pieminēts XVII gadsimtā. Pēc Krievijas iebrukuma tas kļuva par patvēruma vietu civiliedzīvotājiem – svētceļotājiem un garīdzniekiem, veciem cilvēkiem, invalīdiem un bērniem. Taču tas neapturēja Krievijas karaspēku no nežēlīgas svētnīcas kompleksa apšaudes, kuras rezultātā iznicināta virkne klostera ēku. Pilnībā sadega Visu Svēto Vientuļnieku koka klosteris – lielākā baznīca Ukrainā, kas uzbūvēta XX gadsimta sākuma.
Svjatohirskas klosteris ir viena no daudzām sirdi plosošām ilustrācijām tam, kā Krievija cenšas iznīcināt reliģiskā kulta celtnes Ukrainā. Par uzbrukumu mērķiem bija kļuvušas pareizticīgo baznīcas Mariupolē un Kijivas apkārtnē, kā arī islāma kultūras centrs Severodoņeckā. Līdzīgs liktenis piemeklē kapsētas un piemiņas vietas, tostarp ar II Pasaules karu saistītās, kuras tiek postītas un apgānītas. Visi ukraiņi, neatkarīgi no viņu reliģijas vai izcelsmes, pieredz ar nacionālo identitāti un ticību saistītu vietu brutālu un nežēlīgu iznīcināšanu.
Mums ir jāapzinās, ka Krievijas veiktās represijas pret reliģisko minoritāšu pārstāvjiem Ukrainā ir sākušās ilgi pirms pašreizējā iebrukuma. Pēc prettiesiskās Krimas aneksijas, ko Krievijas Federācija veica 2014. gadā, diskrimināciju reliģijas dēļ īpaši sāpīgi izjuta pussalas pamatiedzīvotāji – Krimas tatāri. Krievijas okupācijas varasiestādes pārkāpa un joprojām pārkāpj viņu tiesības un brīvības. Notiek aizturēšanas, cilvēkiem netiek nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, notiek apcietināšanas politisko iemeslu dēļ vai uz apsūdzību pamata par iedomāto ekstrēmismu vai terorismu sakarā ar piederību tatāru etniskajai un reliģiskajai grupai. Tatāru organizācijas, piemēram, tatāru pašvaldība – medžliss, tika pasludinātas par nelegālām, un to locekļi pakļauti represijām. Vajāšanas skar arī citu reliģisko minoritāšu pārstāvjus okupētajā Krimā, piemēram, Jehovas lieciniekus un protestantu baznīcai piederīgos.
Cilvēki tiek pakļauti pastāvīgām vajāšanām reliģijas dēļ dažādos pasaules reģionos, kur konfliktus uzkurina reliģiskais fundamentālisms un etniskais naids. Bieži notiek atklātas vardarbības akti – piemēram, š.g. 5. jūnijā, Vasarsvētku svētdienā notika asiņains uzbrukums Svētā Franciska Ksavjēra katoļu baznīcai Ovo pilsētā Nigērijas dienvidrietumos, kura laikā nogalināti aptuveni 40 cilvēki. Pastāv arī veselu reliģisko grupu sistēmiskas vajāšanas problēmas, kā tas ir Talibu pārvaldītajā Afganistānā vai islāma teroristu izvērstās vardarbības gadījumā pret jazīdu kopienu Irākā.
Ticības vai reliģiskās pārliecības brīvība ir viena no fundamentālajām cilvēktiesībām. Tās būtība ir brīva ticības izvēle pēc saviem uzskatiem, brīvība mainīt ticību vai nebūt piederīgam nevienai reliģijai, kā arī tiesības paust savus reliģiskos uzskatus. Tās ir universālas tiesības, kuras pienākas ikvienam cilvēkam, bet arī neatņemamas tiesības – nevienu nevar piespiest pieņemt vai atteikties no konkrētas reliģiskās pārliecības. Nevienu nedrīkst diskriminēt viņa paustās pārliecības dēļ.
Ticības vai reliģiskās pārliecības brīvības veicināšana ir viens no svarīgiem Polijas ārpolitikas mērķiem cilvēktiesību jomā. Pēc Polijas iniciatīvas ANO Ģenerālā asambleja 2019. gadā iedibināja Starptautisko dienu reliģijas vai ticības dēļ vardarbībā cietušo piemiņai, kas tiek atzīmēta 22.augustā.
Polijas partneri šīs iniciatīvas īstenošanā ir valstis, kuru prioritāte ir tiekšanās pēc reliģiskās pārliecības brīvības. Viena no valstīm, ar kuru mēs visciešāk sadarbojamies šajā jomā, ir Lielbritānija. Tieši mūsu valstis kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm ik gadu organizēja 2019. gadā ierosinātās starptautiskās konferences par reliģijas un ticības brīvību – globālas sanāksmes, kurās piedalījās valdību un pilsonisko sabiedrību pārstāvji, kā arī reliģiskie līderi.
Mēs, poļi, esam īpaši jūtīgi pret šiem jautājumiem. Mēs atceramies Otro pasaules karu un to, kas notika mūsu zemē. Mēs vēlamies, lai pasaule mācītos no savām kļūdām un lai šādas traģēdijas neatkārtotos. Ticu, ka kopīgiem centieniem — gan vietējā līmenī, gan starptautiskajā arēnā — mēs sasniegsim šo mērķi un nekad vairs neredzēsim tādus skatus, kā degošs Svjatohirskas klosteris.
Foto: Flickr.com
