Aizvadītajā svētdienā, 4. septembrī, pāvests Francisks par svētīgo pasludinājua pāvestu Jāni Pāvilu I. Par šo pāvestu varam lasīt arī jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
Kas gan būtu dārzs bez putniem! Albīno Lučiāni (Albino Luciani), kas 1978. gadā 33 bija Romas pāvests kā Jānis Pāvils I, izšķīra dažādus bīskapus: ērgļus, kas paceļas izstrādātos dokumentos; lakstīgalas, kas dzied slavas dziesmas Dievam; žubītes, kas zemākajos zaros cenšas kaut ko izteikt par plašiem jautājumiem. Sevi viņš salīdzināja ar šo žubīti. Tā nu bija iznācis, ka šim putniņam bija jāpaceļas diezgan augstu Baznīcas kokā.
Lučiāni piedzima Ziemeļitālijā starp Venēciju un Austriju – ticīgā apvidū. Tētis meklēja darbu Šveicē, Francijā, bija sociālists, bet ļāva divpadsmitgadīgajam Albinam doties uz semināru. Divdesmit četros gados ordinēts par priesteri, pēc dažiem gadiem draudzē nosūtīts uz Gregorija universitāti Romā, bija atzīts semināra profesors, jo mācību ievirzīja praktiskā gultnē. Izstrādāja katehismu bērniem. Jānis XXIII viņu nozīmēja kā pirmo bīskapu, pirmo ordinēja Pētera bazilikā. Darbojās Vittorio Veneto diecēzē desmit gadus, tad Venēcijā par patriarhu. Izcēlās ar vienkāršību, pazemību, bet arī plašu kultūras vērienu: mīlēja dzeju, literatūru, filozofiju, kino un mākslu. Sarakstīja iedomātas vēstules dažādām slavenībām ar nosaukumu „Illustrisimi.” Viņš uzrunāja svētos (sv. Terēziju no Lizjē, sv. Bonaventūru, evaņģēlistu Lūkasu), rakstniekus (Dikensu, Tvenu, Čestertonu, Gēti), arī rakstnieku izdomātus tēlus, piemēram, Čičikovu no Gogoļa „Mirušajām dvēselēm.” Viņš bija atvērts uz visiem, jo katrs, ar ko sastopamies, var mums kaut ko atklāt (pat Hans Kings, kuru viņš apsveica sakarā ar grāmatas izdošanu).
Viņa ievēlēšana par pāvestu, arī negaidītā nāve bija pārsteigums daudziem. Trīsdesmit trīs dienas Pētera pēcteča kalpošanā palikušās neizdzēšamā Baznīcas atmiņā ar viņa smaidu, vienkāršību, it kā spontānām uzrunām. Īstenībā viņš rūpīgi gatavoja savas uzrunas. Viņš bija arī izlēmīgs, kad tas bija nepieciešams. Viņš varēja izteikties saprotami pat bērnam. Ar savu atvērtību uz visu patiesi cilvēcisko un dievišķo viņš bija īsti „katolisks.” Līdzīgi sv. Ignācijam viņš iestājās par vienotību un mīlestību Baznīcā.
Jānis Pāvils I varēja rakstīt kā sv. Ignācijs: „Mīliet viens otru ar nedalītu sirdi, Jēzū Kristū esiet nevainojami.” Vienotība ar Kristu, dzīve Kristū raksturoja visu Albino Luciana zemes dzīvi, kas negaidīti aprāvās 1978. gada 28. septembrī.
Svētdien, 4. septembrī, viņš izsludināts par svētīgo. Lai mācāmies no viņa prieku Kristū. Viņš nesa pasaulei „Dieva smaidu” (kā saucas filma par viņu). Viņš atklāja cilvēkiem Baznīcas skaistumu, Kristus sekotāja pārpilnu prieku, kas nepāriet arī ciešanās un pārbaudījumos. Viņa dzīvē atklājās Svētā Gara augļi. Atzīmējot šo notikumu, lai arī mēs izkopjam savas sirds dārzu: garīgo dzīvi. Lai svētīgais Jānis Pāvils I palīdz mums ikdienā ar savas dzīvās ticības liecību!
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 16 (409) 2022. gada 4. septembris; Foto: Jāņa Pāvila I fonds
